pirmdiena, 2014. gada 16. jūnijs

Sun will shine again

Kārtējo reizi esmu klusējis kādu ilgāku brīdi, bet nekas ievērības cienīgs sportiskajā ziņā arī nenotika. Īsumā atskatīšos ar pēdējā mēneša veikumu un to, kas no tā izrietēja. 
Kā solīts nākamās 2 nedēļas pēc 10milas pavadīju ļoti mierīgā un saudzīgā režīmā - praktiski katru dienu peldēju un vingroju, liekot uzsvaru uz VFS. Pēc tam turpināju peldēt, bet uz baseinu jau devos skriešus un muskuļos atgriezās skriešanas sajūtas un sāpju vispār nebija (pirmās trīs dienas). Tāpēc tika pieņemts lēmums uzstartēt Studentu vieglatlētikas universiādē, lai paskatītos kādā fiziskajā sagatavotībā es esmu pēc tik ilgas bezskriešanas perioda. Cerēju, ka varēšu izskriet izlases vadības nosprausto normatīvu, neskatoties uz to, ka ārā bija nenormāls karstums(+27grādi) un diezgan liels pretvējš vienā no Daugavas stadiona taisnēm. Tomēr ātri vien sapratu, ka normatīvs man pa spēkam nebūs, jo ātrāk par 3:20min/km paskriet vienkārši nevaru. Tādā garā arī noskrēju un finišēju ar laiku 17:19,44. Pozitīvais, ka otrā dienā nekas nesāpēja un varēju uzstartēt treniņa režīmā arī studentu orientēšanās universiādē. Tur gan spēka pietrūka un pēc skrietām 50' uztaisīju pamatīgu kļūdu, jo vienkārši gribējās jau ārā no meža, bija par daudz. Paliku 4.vietā, kas bija sekundāri. 
Tā kā +/- viss bija OK, tad neatteicu dalību Baltijas čempionātā, jo lieliski apzinājos, ka līdz PČ laika nav daudz un man ir jāredz vai vispār varu noskriet 90' sacensību tempā. Apvidus man ļoti piemērots (ļoti atgādināja Niedrāja ezeru), toties fiziskā forma tālu no vēlamās. Garo distanci nomocīju un biju diezgan pārsteigts, ka ļoti maz zaudēju pārējiem latviešu zēniem (Andrim, Artūram, Tolyam un Dāvim)3.5' robežās un 7' Bērcim. Vieta gan tāda, nekāda - 21. Bet pēc distances gan sāku justies diezgan briesmīgi un nemaz nemēģināju kandidēt uz Latvijas 1.komandu stafetēs. Dabūju sev vēlamo 1.etapu 2.komandā un galvā biju nobriedis cīnīties. Pamostoties otrā rītā nogurums bija vēl lielāks kā iepriekšējā dienā, kas bija tikai loģiskas sekas tam, ka nebiju nopietni trenējies vairāk kā mēnesi, kur nu vēl skrējis sacensības divas dienas pēc kārtas. Distanci gan iesāku līmenī, toties jau uz 2KP ar Andri uztaisījām kļūdu, kas gan vēl nebija izšķirošā. Man izšķirošais bija 4KP, kad nenolasīju reljefu un ieskrēju Andra farstā. Andrim izdevās visus saķert un uzvarēt 1.etapu, man nācās paņemt savu KP un palikt vienam. Toties centos līdz pat finišam, īsti nesanāca. Dāvis noplosījās pēdējā etapā un galu galā spējām būt Latvijas labākā komanda elites grupā ar 6.vietu - 31'' aiz bronzas. Mana vaina!
Pēc BČ sāku just, ka varu ieiet normālā treniņprocesā un biju ļoti motivēts sagatavoties PČ. Sāku pēdējo reizi audzēt apjomu, lai beigās saskrietu intervālus, jo citas iespējas nebija, sāku braukt uz Siguldu, lai cilātu kalnus. Ņēmu dalību LK posmā "Mazajā Balvā" un abās dienās distances lielāko daļu jutos komfortabli, izņemot pāris epizodes, kur līdz galam pietrūka koncentrēšanās, jo fiziskais vēl piekliboja. Biju ļoti priecīgs par 2.vietu kopvērtējumā, ņemot vērā, ka sacensību 2.dienu aizvadīju lielākā treniņrežīmā. Likās, ka ķermenis sāk darboties kā nākas arī pie lielākām slodzēm.

Mazās Balvas kartes
Pats ļaunākais sekoja dienu pēc Mazās Balvas. Plānā bija intervāli priekš Jukolas un apvienoju tos ar dalību Ausekļa sprinta stafešu treniņā vienā komandā ar Zani. Galvā doma bija arī par LČ sprinta stafetēs. Treniņā jutos lieliski un otro sev veicamo etapu aizvadīju tuvu max slodzei. Kas notika?! Pēc treniņa sāka sāpēt vēders.. turpināja sāpēt arī nākamajā dienā, tāpēc uzreiz devos uz LOVu, lai paskatās, kas ir. Noteica diagnozi - drēbniekmuskuļa mikro plīsums pievienojuma vietā vēderā. Vismaz 5 dienas bez skriešanas, loģiski, ka Jukola nebūs - OK... BET vēl pēc dienas dabūju doties uz slimnīcu, jo sāpes vēderā tikai pieauga. Apendicīts?! Nē, visi orgāni veseli, noteica citu diagnozi - problēmas ar limfmezgliem, sāpes pašas pāriešot 2-3 dienu laikā. Īsti neticēju un ar visiem "papīriem" devos 5dien atkārtoti uz LOVu. Iekaisuma neesot, bet vainīga varētu būt divpadsmitpirkstu zarna. Cik ilgi problēmas būs, pateikt nevarēja. Šodien biju uz papildus analīzēm, tad skatīsies vai nevajadzēs apēst "kobru" un paskatīties, kas lācītim vēderā. 
Pēc visām šīm likstām pieņēmu lēmumu, ka šogad Pasaules čempionātā nestartēšu, jo es neesmu profesionāls atlēts, kurš ar šo nodarbi pelnītu naudu un medicīniskā aprūpe būtu par brīvu. Veselība ir prioritāte un esmu to nolēmis savest kārtībā, lai arī cik ilgs laiks tam būs nepieciešams. Protams, ka iekšā šobrīd ir skumīgi, jo visu ziemu dzīvoju un trenējos ar domu par Protugāli un pēc tam Itāliju. Bet braukt paskatīties uz Alpiem?! Reāli apzinos, ka nebūšu konkurētspējīgs un nespēšu sasniegt rezultātu kādu biju nospraudis pirms sezonas. Lai brauc puikas, kas ir gatavi cīnīties un zemi ēst! Protams, varēju būt savtīgs un spītīgi turēties pie savas izcīnītās vietas izlases sastāvā dalībai PČ, bet es savā dzīvē ķeksīšu nevācu. Man vēl priekšā ir vismaz 'pārītis' pasaules čempionātu! See ya!

4 komentāri:

Kristaps Ozoliņš teica...

Nu respekts Tev par atbildīgu lēmumu! :)

GatisBerkis teica...

Tev izdosies! Saved kārtībā veselību un nākošgad pats zemi ēdīsi! :)

GC teica...

Žēl ka tā... vēlu izturību un pacietību, Tavs laiks pienāks!

Anonīms teica...

Respect! Īsta sportista cienīga attieksme.
Roberts