pirmdiena, 2011. gada 21. novembris

Gaidot ziemu

Pēc pēdējām nozīmīgajām sacensībām sākās relatīva miera periods manā sportisko aktivitāšu sarakstā. Skrēju cik gribējās un kad gribējās, darīju ko gribējās un ar ko gribējās. Vidēji 3 nedēļu miera periodā aktīvi kustējos 5h/nedēļā. Godīgi gan jāsaka, ka miera periods sākās jau ar slimību pēc 25mannas, bet tomēr uz Smålandskavlen vēl gatavojos.
Mērķu kristalizēšanas dēļ devos uz Latvijas izlases treniņnometni Saldū (11.-13.novembris), kur sajutu, kā ir kad ir ļoti grūti. Reāli 10dienas bez normālas skriešanas un sajutos vājš kā kāmītis, pulss kāpj debesīs. Vērtīga mācība, jo apzinājos, ka šādas sajūtas sacensībās negribu pieredzēt! Tāpēc ir jātrenējas.
Pagājušajā nedēļā ņēmu dalību arī Telpu-O sacensībās, kur atkal apjautu, ka īsti nepadodas un neaizrauj orientēties labirintos, bet visā visumā jauks pasākums, kurā satikt arī tos cilvēkus, kuri ar orientēšanās sportu vairs nav uz Tu.
Pēdējo trīs nedēļu laikā tad arī ir izkristalizējies nākamā gada modelis, kur galveno lomu sastādīs mācības (līdz Jāņiem jāiegūst diploms ar kvalifikāciju "būvinženieris") un treniņi. Noteikti esmu izvirzījis mērķi iekļūt Latvijas studentu izlasē uz WUOCu Alicantē un ļoti gribētos pavasarī būt tik stipram, lai cīnītos par savu vietu pieaugušo izlasē uz EOC Zviedrijā, ja ne būšu pieticīgāks, jo paliek Pasaules militārais čempionāts Dānijā. Par Pasaules čempionātu Šveicē nākošajā gadā nedomāju, jo pieļauju, ka ziemā izdarītais treniņapjoms nebūs pietiekošs (februāris-maijs prioritāte mācības). Plāni gan var mainīties, jo šobrīd ir skaidrs, ka ar janvāra vidu atgriežos Jelgavā.
Ziemas periodā tiek plānota treniņnometne Spānijā (Portugāli šogad uzmetam) ar mērķi ieskriet Alicantes apvidū, lai apskatītos, kas tur sagaida vasarā, ja ne Alicantē, tad varbūt Barbatē. Pagaidām gan neskaidra ir finansiālā situācija. Katrā ziņā esmu atsācis trenēties, kur vairāk pievērsīšu uzmanību kvalitātei nevis kvantitātei. Kamēr nav sniega ir plānots treniņus pēc iespējas mazāk aizvadīt uz cieta seguma. Un jā, tomēr nedaudz gribas arī to ziemu...

otrdiena, 2011. gada 1. novembris

Smålandskavlen

Šogad pirmo reizi startēju šajās stafetēs IK Hakarpspojkarna otrajā komandā. Ar šo startu liku punktu 2011.gada sezonai. Man bija uzticēts veikt pēdējo etapu, kurš bija 13.1km garš. Pēc nedēļu ilgstošās slimošanas bija izdevies divas nedēļas patrenēties un dienu pirms starta jutos diezgan optimāli. Laikam nevajadzēja braukt un skatīties kā veicas nakts etapu skrējējiem, jo nedaudz nosalu un neizgulējos kārtīgi. Neskatoties uz visu svētdien biju gatavs cīnīties, lai galvenokārt apskrietu pirmās komandas pēdējā etapa veicēju. Komandas biedri bija labi pastrādājuši un mežā devos 31.vietā kopā ar vairākiem spēcīgiem sportistiem kā Sergey Detkov un Dmitry Nakonechnyy. Sākums bija viegls un nekādu problēmu turēties kopā ar šiem sportistiem. Uztaisīju nelielu kļūdiņu uz 4KP, bet tik un tā noķēru Patrik Lind no Arlas un turpmāk turējos kopā ar viņu. Pirmajā garajā etapā izšķīrāmies, etapu veicu labāk par viņu un izdevās atkal saķerties ar krievu sportistu no Angelniemen Ankkuri. Kopā bijām kādi pieci skrējēji no Angelniemen Ankkuri, Kangasala SK, Arla IF, es un vēl viens. Pēc tam gan sākās problēmas ar vēderu - parādījās palielas sāpes vēdera rajonā un skriet bija ļoti grūti. Izskaidrojumu tam nezinu, bet mēģināju turēties kopā ar visiem, jo negribēju pazaudēt tik labu vilcieniņu. Izdevās izturēt gandrīz līdz 13KP, bet tā kā uz šo KP bija daudz jāskrien pa ceļu, tad krietni iepaliku (soli izstiept bija neiespējami) un KP paņēmu viens. Redzēju kā Kangasala SK džeks aiziet kļūdā. Turpināju lēnā garā vienītī, uztaisīju 2.5' kļūdu uz 15KP, kad atkal ieraudzīju Kangasalas džeku, ar kuru kopā bija vēl daži. Tā kā temps bija krities un stāvajā kāpienā uz 16KP biju atvilcis elpu, tad šos džekus projām nelaidu un turējāmies kopā līdz pēdējam farstam, kur diviem bija stipri izdevīgāks farsts nekā man un OK Pan Arhus džekam. Skrienot ap ezeru ļāvu cīņu biedram mani vadīt, lai taupītu spēkus finiša spurtam, bet paņēmu viņu jau uz pirmspēdējo KP. Finišēju galīgi bālā ģīmī ar rezultātu 1h:25min:32sek un 33.vietā (jā, nolaidu komandu par 2 pozīcijām), kas galīgi nebija tas ko gribēju un būtu varējis izdarīt, ja nebūtu problēmu ar vēderu. Septiņas minūtes bija jānomet, lai finišētu kopā ar sākuma vilcieniņu, ieskrietu Top30 un apskrietu IKHP pirmās komandas džeku. Nekas nereāls, bet šoreiz sāpes vēderā to liedza. Katrā ziņā man patīk Zviedrija un klubs ir foršs, tgd nedaudz jāatpūšas un būs jāsāk gatavoties nākošajai sezonai, kam gatavošos īsti vēl nezinu. To redzēsim vēlāk.