pirmdiena, 2017. gada 20. novembris

Taku maratoni

Diezgan daudz ir saskriets kopš augusta, tāpēc garās runās neizpludīšu, bet īsumā atskatīšos uz aivadīto periodu. Kopš nepatīkamās traumas pavasarī praktiski neesmu skrējis uz asfalta un to arī neplānoju darīt, tāpēc diezgan bieži esmu manāms Latvijas taku skriešanas pasākumos. Orientēšanās arī nekur nav pazudusi, bet šobrīd startēt Latvijā orientēšanās mačos īsti prioritāte nav.
Augusta sākumā diezgan pārliecinoši uzvarēju Cēsu Eco Trail 42km distanci un tagad varu droši teikt, ka šajā skrējienā bija arī vienas no vislabākajām skriešanas sajūtām šajā gadā.
Uzvara CET maratona distancē.
Cēsu Eco Trail nebija par šķērsli, lai pēc nedēļas startētu Valmieras čempionātā un atlasītos uz PK posmu orientēšanās sportā. Starts PK posma stafetē gan izvērtās par īstu murgu, bet gadās arī šādas dienas. Tā arī vēl šodien neesmu aizbraucis un mēģinājis atrast pazaudēto kompasu un lupu. 
Ar izlases kreklu mugurā.
Septembra sākumā LČ orientēšanās sporta vidējā distancē un stafetē manuprāt nostartēju savu spēju robežās. Iekodu kādam no lielās izlases džekiem un 10.v. vidējā distancē, kā arī 3.v. stafetes 1.etapā vērtējama pozitīvi. Žēl, ka joprojām OK Ape/Alūksne klubam nav konkurētspējīga trešā elites vai A grupas skrējēja. Nākotne izskatās spoža ar jaunajiem Gaujienas supervaroņiem, bet viņiem vēl jāizaug...Pēc tam Klubu stafešu pēdējā e-tapā vēlreiz pārliecinājos, ka pie pareizas attieksmes un koncentrācijas līmeņa esmu spējīgs aizvadīt ļoti labu skrējienu. Izdevās savai komandai izraut goda pjedestāla 5. pakāpienu.
LČ Līgatnē orientēšanās sportā.
Protams, nevar nepieminēt StirnuBuks sezonu, kur pēc vājā sezonas starta mērķis bija cīnīties par TOP6 sezonas kopvērtējumā Lūša distancē. Savu cīņu atsāku ar augusta posmu Šlokenbekā, bet vienīgo reizi uz goda pjedestāla individuāli posmā izdevās kāpt Līgatnē. Pieļauju, ka Līgatnē tas man izdevās dēļ tehniski sarežģītās un smagās trases, kas priekš Latvijas apstākļiem bija viens no sarežģītākajiem StirnuBuks posmiem. Šis posms man personīgi kopā ar Veclaicenes posmu patika vislabāk. Liepājas posmā bija jāizdara diezgan neiespējamas lietas, bet es centos un beigu beigās līdz kārotajam TOP6 pietrūka ļoti maz - 35 punktu. Prieks, ka ar komandu Kocēnu novads gan spējām nosargāt vietu starp TOP6 komandām.
StirnuBuks Līgatnē.

StirnuBuks Liepājā.
Pēdējie nopietnie starti bija Siguldas kalnu maratona 40km distancē un LČ orientēšanās sporta maratona distancē. Siguldā man nebija ko likt pretī Uldi Kļaviņam, tāpēc pēc 1. apļa biju jau ar domām par LČ orientēšanās maratonā. SKM 40km distancē finišēju stabilā 2.vietā, bet LČ orientēšanās maratona distancē neizdevās iepriekšējo 2 gadu sasniegums - zelts. Īstenībā fiziski biju švaks un tāpēc no cīņas par medaļām izstājos 2KP pirms distances beigām, jo nebija sausa pulvera, kuru pašaut vaļā, lai vēl cīnītos finiša spurtā. Skaidrs, ka SKM 40km distance iepriekšējā nedēļā bija prasījusi pārāk daudz spēkā, tāpēc arī LČ o-maratonā nebiju konkurētspējīgs. Pieļauju, ka bez SKM starta būtu cīnījies par uzvaru un nebūtu jāsamierinās ar 6.vietu, zaudējot uzvarētājām 1:42.
Sigulas kalnu maratons.
Šobrīd esmu uzsācis gatavošanos nākošā gada sezonai, kur pašreizējie mērķi ir vēl vairāk saistīti ar taku skriešanu un taku skriešanas starptautisko arēnu. Dalība šobrīd pieteikta divās maratona distancēs - Trans GranCanaria un Monblāna Maratonā. Orientēšanās sakarā šobrīd plānā no lielajiem mačiem ir tikai 10mila un Jukola ar TuMi. Esmu paspējis aizvadīt produktīvu Jukolas nometni Lahti, kas deva ļoti labu ieskatu, kas mūs tur sagaidīs jūnijā. 
Cheers visiem mani atbalstītājiem - Isostar Latvija, OSveikals un Inov-8 Latvija, Suunto LatviaTurun Metsänkävijät un Raivja Aršauska veselības centram.

ceturtdiena, 2017. gada 3. augusts

No stress!

Pēdējo ierakstu blogā pabeidzu ar to, ka devos uz Somiju, lai mēģinātu atlasīties uz TuMes 2.komandu Jukolas stafetei, startējot Helsinki O-games. Man pašam par brīnumu atlases dienā - garajā distancē - spēju nodemonstrēt pietiekošu ātrumu un precīzu orientēšanos, lai apsteigtu tādas mūsu jaunās zvaigznes kā Endiju D. Titomeru un Uldi Upīti, kas menedžerim bez lieku jautājumu uzdošanas lika mani iecelt TuMes 2.komandā. Kartes no sacensībā apskatāmās manā karšu arhīvā, bet rezultāti pieejami šeit.
Uz Jukolu devos pacilātā noskaņojumā, jo rudenī biju bijis tur treniņnometnē un zināju, ka apvidus ir diezgan pasmags, kas man pie esošās formas derēja labāk nekā skrienams. Pāris dienas uzturējos Kontiolahti biatlona bāzes tuvumā un biju gatavs startēt 6.etapā. Pirmie 5 etapi skrēja ļoti labi un nodeva man stafeti 16.vietā, nepilnu 1' aiz Paimion Rasti, kur 6.etapu skrēja neviens cits kā Fredriks Trančands (FT). Iesildoties gan ķermenis nejutās pārāk komfortabli, bet biju nobriedis cīnīties. Sākumā centos un pie otrā KP izdevās noķert FT, kurš acīmredzot bija sakļūdījies, aiz muguras man tuvumā bija Bjorns Ekebergs (BE) no Tyrving. Kopumā šeit arī mans pulveris beidzās un kalnainajā apvidū es neko nevarēju likt pretī pasaules elites dūžiem. Varēju tikai noskatīties kā FT un vēlāk arī BE no manis aizskrien.. distanci turpināju vienītī, drošiem variantiem, bet uztaisīju ļoti lielu kļūdu (~2.5') uz 7KP kā rezultātā man garām paskrēja vairākas komandas un nu atlikušo distances daļu veicu vairāk vai mazāk kopā Koovee 2 komandas džeku. Komandai zaudēju 12 pozīcijas un individuāli sasniedzu tikai 60. etapa rezultātu. Protams, ka ar šādu sniegumu nebiju apmierināts, bet vēl jau pēdējā etapa veicējam Jānim Krūmiņam bija iespējams mūs atgriezt TOP25 (komandas mērķis), jo uzreiz aiz muguras startēja Lidingo komanda, kurai pēdējo etapu skrēja Oystein Kvaal Osterbo un galu galā finišēja 21.vietā. Arī Jankam nebija spožākā diena un TuMes 2.komanda atkāpās uz 38.vietu finišā kā otrā labākā klubu otrā komanda. Karte ar manu Jukolas veikto ceļu atrodama manā karšu arhīvā.
Pēc Jukolas sākās sagatavošanās posms Jūlija beigās paredzētajam trail skrējienam Itālijā - Bergamo Urban trail race 20k ar 700m vertikāli. Formas uzlabošanai noskrēju tradicionālo skrējienu Cēsīs Jānis Jānītis, kur gan īpaši ātrs nejutos un piekāpos gan Kārlim Vīksnem, gan Jānim Tamužam, bet pozitīvi bija tas, ka tik ātri šogad vēl skrējis nebiju. Rezultāti šeit.
Treniņnolūkā un komandas labā ņēmu dalību arī StirnuBuks posmā Veclaicenē, kur distances garums bija 35k ar pietiekoši nopietnu vertikālo kāpumu ~800m. Šoreiz distance pieveica mani, jo pēdējos 3k centos izdzīvot, kad pat nebiju spējīgs uzskriet Kalnu Karaļa sprinta etapu, kurš bija izvietots pēc veiktiem 32.5k. Absulūtajā kopvērtējumā finišēju 10.vietā, bet Kalnu Karaļa etapā pazaudēju ļoti daudz vērtīgus punktus kopvērtējumam.
Šķērsojot robežu.
Foto: Takuskrējējs
Kā pēdējais testa skrējiens pirms Itālijas bija nākošais tradicionālais skrējiens - skrējiens Apkārt Vaidavas ezeram. Galu galā arī konkurence savācās pietiekoši nopietna, kas skrējienu padarīja interesantāku. Laikapstākļi šogad bija izcili piemēroti skriešanai, kas ļāva man skriet vēl ātrāk kā Cēsīs un absolūti finišēt 5.vietā, bet vecuma grupā pat 2.vieta Iepriecinoši bija tas, ka rezultāts bija tikai 5" sliktāks kā gadu iepriekš, kad trenējos krietni vairāk.
2.vieta vecuma grupā.
Foto: Zane Tilta-Kūma
Bergamo Urban trail izvēlējos, ņemot vērā ieplānoto atvaļinājumu ar ģimeni (sievu un meitu) pie Como ezera, kaut gan I-tras sacensību kalendārā bija vēl vairākas interesantas sacensības, kas bija 1h brauciena attālumā no izvēlētās viesnīcas Lecco pilsētiņā. Kopumā atvaļinājums Itālijā bija diezgan īss, bet neskatoties uz to paspēju saskriet pietiekoši daudz augstuma metrus, t.sk. iekarot vietējo kalna Monte Barro virsotni, kas gandrīz sasniedz 1000m v.j.l. 
Skrējiens uz Monte Barro virsotni.

Laiks sākotnēji Itālijai jūlija beigās bija ļoti patīks, bet tieši uz skrējiena dienu gaisa temperatūra sāka paaugstināties, tādēl tika pieņemts lēmums, ka uz sacensībām došos viens, bez ģimenes fanošanas klātienē. Pirms distances biju nospraudis divus mērķus - finišēt 1h30min un TOP10, jo absolūtajā kopvērtējumā apbalvoja 10 ātrākos skrējējus. Starts bija 20:30 vakarā, bet gaisa temperatūra joprojām bija virs +30 grādiem, tāpēc obligātajam ekipējumam papildus nolēmu distancē ņemt līdzi arī 0,5l ūdeni. Vēlāk to nemaz nenožēloju! Biju gaidījis, ka starts būs pacilājošāks, bet tāds tas šoreiz nebija un nācās vien domāt par skriešanas tempu. 
Bergamo Urban trail starts.
Foto: Giovanni Marchesi
Jau no distances pirmajiem metriem izveidojās aptuveni 10 cilvēki līderu grupiņa, kurā ietilpu arī es. Lēnām no šīs grupiņas atdalījās 3 skrējēji, kuru temps bija augstāks par manis nosprausto (3:40min/km), tāpēc paliku kopā ar atlikušajiem skrējējiem. Lēnām varēja dzirdēt kā "izbeidzās" tie, kuri startu bija pārķēruši un redzēt kā no atrāvušajiem 3 skrējējiem viens sāk atbirt. Distances pirmie 10km bija samērā līdzeni tikai ar 200 kāpuma metriem, tāpēc bez problēmām turējos kopā ar skrējējiem no 3.-7.vietai, bet sākoties īsajiem un stāvajiem kāpumiņiem kontaktu ar šiem džekiem pazaudēju, tāpēc nācās palikt vienītī. Pie reizes tieši šajā brīdī bija nepieciešams slēgt iekšā pieres lukturi, jo saule bija norietējusi un visapkārt valdīja piķa melna nakts. Līdz ar tumsas iestāšanos arī skrējiens palika interesantāks, t.sk. distance veda pa meža takām, kuras bija ļoti akmeņainas un pārpildītas ar koku saknēm. Nezinu, kas notika, bet vienu no retajām reizēm dzīvē man sākās problēmas ar pieres lukturi no Silvas. Baterijas bija ielicis pilnīgi jaunas, bet gaisma sāka spīdēt ļoti vāji, kad pat apsvēru domu no kabatas ķeksēt ārā mobilo telefonu, jo tā lukturis dotu krietni lielāku gaismas daudzumu. Nolēmu, ja pēc 10' nebūšu izskrējis uz apgaismota ceļa, tad vilkšu no kabatas ārā mobilo telefonu. Par laimi mežainais posms nebija garš, bet vienalga šajā etapā zaudēju diezgan daudz vērtīgo sekunžu. Izskrienot uz ceļa lukturi izslēdzu un to ieslēdzu vien pēdējā kāpumā pa pilsētu uz finišu. Pa ceļam jau biju notiesājis divas Isostar B.C.A.A. želejas un pēc 15km bija laiks kofeīna devai, lai kāpinātu tempu pēdējos km. Plāns nostrādāja perfekti un drīz vien pēdējā lielajā kāpumā uz finišu biju saķēris džekus no 4.-6.vietai. Centos, bet tomēr nedaudz pietrūka un finišu sasniedz 7.vietā 5" aiz 6.vietas. Finišs gan bija neiedomājams - cilvēku pūļi, kas Tevi atbalsta, gavilē un priecājas līdz ar Tevi par sasniegto finišu. Pats finišs bija episkākais, kādu es līdz šim biju piedzīvojis, jo finišā nācās izskriet pa sarkano pajlāju caur arku, kas uzveda uz skatuves, kur finišētājus sagaidīja atbalstītāji Piazza Vecchia laukumā. 
Finiša arka un skatuve.

Tā kā pirms finiša biju nospraudis divus mērķus, tad līdz galam apmierināts ar 7.v. neesmu, jo nospraustais laika mērķis būtu ļāvis cīnīties par 3.v. absolūtajā kopvērtējumā. Gandarījums, protams ir pietiekoši liels! Šim skrējienam biju izvēlējies Inov-8 RoadClaw275 apavus, jo lielākā daļa bija pa cietu segumu un absolūti savu izvēli nenožēloju! Kopējie rezultāti apskatāmi šeit.
#isostar #isostarlatvia #suunto #suuntolatvia #inov-8 #OSveikalslv #stirnuBukslv #arsauskislv

piektdiena, 2017. gada 9. jūnijs

Coming back?!

Kā sacīt jāsaka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Ilgāku laiku esmu bijis ārpus aktīvās sacensību aprises, bet tajā vietā pavadījis laiku kopā ar fizioterapeiti Sabīni Tiltu Raivja Aršauska veselības centrā, kur izgāju vienu posmu no rehabilitācijas procesa savam labajam ceļgalam, kā arī daudz vairāk laiku atsitu NBS peldbaseinā. Šāds periods nav no vieglākajiem dzīvē, bet pozitīvais šajā visā stāstā ir tas, ka daudz vairāk laiku, t.sk. nedēļas nogales, esmu pavadījis kopā ar savu ģimeni un redzējis kā aug Dārta. Tas ir tas, ko es nemainītu ne pret ko!
Sportiskajā ziņā esmu drusku patrenējies, lai atsāktu kustēties arī kādās sacensībās. Šajā ziņā ir notikuši vairāki būtiski pavērsieni manu atbalstītāju un sadarbības partneru ziņā, sākot ar to, ka atgriezos pie sadarbības ar sporta uztura līderi Latvijā - Isostar, gan pagarināju līgumu ar Suunto Latvija un tagad esmu kļuvis par Suunto Spartan Ultra lietotāju. Būtiskākais ir tas, ka pēc ilgām un garām sarunām ar Salomon, solījumiem (maldinājumiem) 8 mēnešu garumā par konkurētspējīgas trail komandas izveidi un visādiem citādiem labumiem (brīnumiem), es tam pieliku punktu un palūdz Jurim Dzenītim no OSveikals.lv vai viņš nevar mani abpusēji izdevīgā darījumā atbalstīt ar ekipējumu. Tā nu esam panākuši abpusēji izdevīgu vienošanos un savās kājās aunu Inov-8 apavus un takās skrienu Inov-8 ekipējumā zem nosaukuma OSveikals/Inov-8. Galu galā pēdējais dīls bija ar StirnuBuks tēvu Rimantu Liepiņu un šogad esmu ieguvis bezmaksas dalību StirnuBuks posmos, lai varētu atgriezties taku skriešanā un aizvadīti pa kādam kvalitātīvam ātruma treniņam kopā ar taku skrējējiem.
Pēc 2 mēnešu pauzes esmu noskrējis treniņrežimā StirnuBuks posmu Madonā, kur izvēlējos komandu ieskaites labā skriet garā un smagāko Lūša distanci. Jāpiemin, ka savus StirnuBuks punktus esmu atdevis Kocēnu novadam. Protams, ka tas nebija īsti prātīgi uzreiz skriet 31km garo distanci diezgan karstos laikapstākļos, bet tas bija ļoti labs tests ceļgalam, lai saprastu cik daudz šobrīd varu. 25km bija ļoti zolīdi, bet pēdējos 6km nedaudz izslēdzos gan fiziski, gan garīgi un kāju muskuļi nebija mani labākie sabiedrotie, lai ātrāk sasniegtu finišu. Rezultāts bija 2h27min, kas bija par 3min ātrāk kā biju nospraudis savu finiša laiku pirms skrējiena. Komandai kopumā atnesti vērtīgi 1046 punkti.
Madonas kalniņos. 
Foto: Mareks Gaļinovskis
Nākamais un jau ar mērķi tendēts skrējiens bija 26km garais nakts trail skrējiens Zilonis tumsā, jo tur varēja izcīnīt ITRA punktus pasaules rangam, tāpēc primārais bija noskriet zem 1h55min un censties uzvarēt šo pasākumu. Pirms starta jau zināju, ka lielākais konkurents būs Kristaps Jaudzems un Kaspars Adijāns. Jau no distances pirmajiem metriem tāda vadošā līderu grupa arī iezīmējās, izņemt to, ka bija vēl viens džeks, kuru es nepazinu un kurš principā diktēja parādi. Kā vēlāk izrādījās, tad tas bija 53km distances skrējējs Dmitrijs Ničipors. Pēc 10km es no līderiem biju iepalicis aptuveni 30", bet tā kā zināju, ka distances laikā būs arī ne tikai mauciens pa ceļiem un takām, bet arī pa purvu, tad gaidīju šo distances daļu, jo apzinājos, ka pret konkurentiem esmu krietni vieglāks un veiklāks purva bridējs. Tā tas arī bija un šajos 1,4km ātri sadeldēju līderu pārsvaru un pēc purva jau viegli varēju turēties kopā ar viņiem. Piepildijās arī otra mana prognoze, ka pēc šī etapa Kaspars visticamāk pieplīsīs, jo nav orientierists un purvā būs pazaudējis vairāk spēka. Tā nu mēs ar Kristapu metāmies pakaļ pēdējai sarkanajai lampiņai, kas bija mums priekšā no 53km distances. Ap 20km bijām viņu arī sadzinuši nu sākās cīņa par uzvaru starp mani un Kristapu. Ja sākumā likās, ka būšu ātrāks, tad pie 23km Kristaps iešāva pēdējo želeju un pielika soli, bet man tomēr paātrinājumam spēka nepietika, kā arī kāju muskuļi atkal palika krietni smagāki. Atlika vien izpildīt mērķi par nosprausto rezultātu laikā, kas arī izdevās un finišēju pēc 1h53min33sek, nieka 35" aiz Kristapa. Biju priecīgs, ka beidzot atkal izjutu zināmu ātrumu savās kājās ar lieliskajiem Inov-8 X-talon 212 apaviem. Esmu apmierināts ar sasniegto rezultātu un nemaz neesmu bēdīgs par 2.vietu.
Zilonis tumsā finišējis.
Foto: Anrijs Pozarskis
Šobrīd atrodos uz prāmja, kas savieno Tallinu ar Helsinkiem, lai dotos uz TuMes atlases sacensībām Helsinki O-games, lai TuMes menedžeris un smadzeņotājs varētu sastādit Jukolas komandas. Uz neko daudz neceru, bet orientēšanās iemaņu atsvaidzināsāna Somijas mežos pirms Jukolas noteikti būs lietderīga. Tāpat ceru, ka arī kājas apvidū strādās atbilstoši, jo šobrīd esmu bijis tikai pāris Magnētos, kur skrienamība ir pielīdzināma trail skrējieniem nevis īstiem orientēšanās mačiem! Par nākotnes plāniem informēšu, tiekamies takās!
Paldies Raivja Aršauska veselības centram, Suunto Latvija, Isostar Latvija, OSveikals.lv/Inov-8 un StirnuBuks.lv, bet šādas atbalsta komandas sportiskā dzīve būtu krietni sarežģītāka!

pirmdiena, 2017. gada 17. aprīlis

Overload

Ne vienmēr dzīvē notiek viss kā plānots. Ja Dārtas pievienošanās mūsu ģimenē bija plānots pasākums, tad ziemas treniņu perioda saplānošana ar privāto dzīvi un darbu, saglabājot pietiekoši augstas ambīcijas uz sportiskajiem rezultātiem izgāzās.. un izgāzās pamatīgi. Šajā ziemas treniņciklā 2x pamatīgi saslimu un nācās 2x pa 10 dienām sēdēt uz antibiotikām, kā arī 1,5 mēnesi nomocījos ar kreisās kājas ITBs saites sindromu, tāpēc nācās izlaist ieplānoto treniņnometni Spānijā kopā ar TuMe puikām. Godīgi jāsaka, ka tik neražīga ziema treniņprocesā man vēl līdz šim nebija bijusi, līdz ar to tika spēcīgi pārplānots sacensību kalendārs un tā 2x...
Martā uzsāku sadarbību ar Kalnā.Sports par treniņiem un visu no tā izrietošo, kad likās, ka beidzot esmu atguvis ritmu un iegājis normālā treniņprocesā nolēmu ņemt dalību vismaz vienu dienu Latvijas izlases treniņnometnē Igaunijā, kas beidzās ar sāpēm labajā ceļgalā.. Nedēļas laikā sāpes pazuda, piedalījos kopā ar Jāni Krūmiņu 6h Rīgas pavasara rogainingā, kas, protams, ka bija kļūda, jo pēdējo stundu pamatīgi mocījos ar sāpēm celī. Rezultāts diezgan nepatīkams -> dažādu saišu iekaisumi ceļgalā, visam pa vidu maisās vēl veci rētaudi no iepriekšējās dzīvēs un nu jau 3 nedēļas esmu dīvāna skrējējs, kurš ārstējas LOVā un apmeklē RAVC. Ceru, ka drīzumā varēšu atsākt skriet un vēl neesmu atmetis domu par 10milu vismaz TuMes 2.komandā, jo lidmašīnas biļetes jau sen kā kabatā un galvā vēl stāv doma arī par šī gada PČ trailā Itālijā, kur distance tikai 49km, bet starts jau 10.jūnijā... Will see! 
Katrā ziņā viens gan ir skaidrs, ka PČ rogainingā 24h ieskaitē nestartēšu un Jānim Krūmiņam jāmeklē cits komandas biedrs, jo tādu slodzi mans celis šogad neturēs. Kalendārā ir palikuši StirnuBuks posms un šis tas no orientēšanās, kā arī kāds trail ārpus Latvijas robežām. Tāpat drīzumā jābūt skaidram manam lēmumam par to ar kādām čībām šogad skriešu...
"Happy" face ar 2.vietu finišā Rīgas pavasara rogainingā
Veiksmi treniņos un bez traumām!