sestdiena, 2020. gada 18. jūlijs

Latvia Trail Race

Diena, kura tika gaidīta pāris mēnešus ātrāk, diena, kas ļautu izskrietie no sirds un sajust asins garšu mutē, konkurentu dvašu priekšā un aizmugurē, cīņu ar savu iekšējo ES... Vienvārdsakot sacensību sezonas sākšanās Latvijā pēc ārkārtas situācijas beigām dēļ #covida un epopejas ap to!
Īstenībā, ja martā un aprīlī bija tā, ka trīci un drebi no tā, ka vajadzētu kādu startu sacensībās, tad jo ilgāks laiks tika pavadīts bez sacensībām, jo vieglāk pie tā bija pierast un jūnijā vairs nemaz nebija tā, ka Eu, dodiet uzskriet sacensībās. Dzīve bija pakārtota/sakārtota, radās citas intereses, ar kurām aizpildīt tukšās nedēļas nogales. Tā kā treniņu apjoms nekur nebija pazudis, reāli fizisko aktivitāšu apjoms pat bija pieaudzis, bet saprašana par fizisko formu īsti nekādā. Neskatoties uz to, ka klusībā gatavojos startēt Rīga-Valmiera un nedēļas nogalēs mēdzu skriet garos (27-36km) treniņus uz asfalta ar vidējo tempu 4:15min/km, tas nenozīmēja, ka esmu gana nasks, veikls un visādi citādi spēcīgs takās! Uz Latvia Trail Race 31km distances startu devos ar piezemētām ambīcijām, jo uz starta līnijas stājās arī viens no spēcīgākajiem Latvijas orientēšanās izlases dalībniekiem Artūrs Pauliņš, kura treniņu apjoms ir vismaz 2x lielāks nekā manējais.
Starta diena solījas gana karsta un sutīga (~28grādi plusā), bet tomēr ar nedaudz labvēlīgākiem laikapstākļiem kā aizvadītā nedēļā un iepriekšējā diena, kad startēja 16km un 63km distances dalībnieki. Tā kā organizatori bija noteikuši obligāto ekipējumu (folija sega, mobilais telefons un 0.5l ūdens starta brīdī), tad izlēmu, ka skriešu ar uzticīgo somiņu, kurā ietilpināju visus nepieciešamo ar 1,0l ūdens + 0.5l speciālās degvielas (beigās izrādījās, ka arī ar šo tomēr man bija par īsu, jo pēdējiem 3.0km dzeramā vairs nebija). 
Skrējiena taktika bija gana vienkārša, ļaut Artūram skriet pa priekšu, sākumā pavērot kādu tempu viņš attīstīs, ja temps būs par augstu, tad laidīšu, lai skrien un mēģināšu uzbrukt/kāpināt savu tempu distances otrajā daļā. Domāts - darīts!
STARTS!
Jau ar pirmajiem distances metriem ir skaidrs, ka Artūrs arī uzņemsies skrējiena vadību, kas saskanēja ar manu plānu, līdz ar to iekārtojos aiz viņa un uzsākām skrējienu. Daibes apvidus man +/- zināms, līdz ar to īsti nekādus pārsteigumus negaidīju un viss bija skaidrs, ja redzi kalnu, tad tajā būs jāuzskrien, ja redzi purvu, tad arī tur tiksi paskriet un tā visa distance. Artūrs skrien spēcīgi, tāpēc nolemju paskatīties, cik ilgi viņš tā skries, varbūt pēc pirmajiem kilometriem tempu drusku nometīs. 
Pirmais kāpums
Skrienu pāris soļus aiz Artūra. Problēma tajā, ka lietus sen nav bijis un burtiski sanāk rīt putekļus trases sausajās daļās, ja skrien aiz kāda. Aptuveni pēc 3km sāku just, ka konkurents kalnus strādā spēcīgāk, bet ir lēnāks purvainākajās daļās, tādejādi es no viņa neatpaliko, bet skatoties savā Polar, redzu, ka vidējais pulss ir pārāk augsts un šādi es turpināt nedrīkstu, savādāk neizdzīvošu līdz distances beigām un tas nu galīgi neiet kopā ar manu plānu. Ļauju Artūram skriet un palieku pie sev tīkamāka tempa, līdz ar to starp 6 un 7km konkurentu no savas redzes loka arī pazaudēju. Drīz pēc tam gadās neliela ķibele ar 0.5l pudelīti, lai to novērstu nākas nedaudz apstāties, par ko uz sevis sadusmojos, ka šādam notikumam gan nebija jābūt!
Putekļu mākonis
Drīz sāku justies labāk, jo esmu ieskrējies savā ritmā un atļaujos pielikt soli, jo pēc trases izpētes pirms starta, bija skaidrs, ka pēc distances pirmā nogriežņa, atlikušajos km līdz dzirdināšanas punktam pie Limbažu šosejas nav nopietnāku kāpumu. Starp 11-12km uz meža ceļa parādās organizatoru un fanu bariņš, kas noziņo, ka atstarpe līdz līderim ir aptuveni 2', bet liels bija mans pārsteigums, kad jau pēc pārsimts metriem purvā uz stigas ieraugu Artūra muguru un ātri piemetot, sarēķinu, ka atstarpe ir 1' robežās. Ātrāks es nepalieku, bet ar katru soli redzu, ka pamazām atstarpe dilst, bet tā kā esmu gana kluss skrējējs, tad Artūrs nemana, ka es viņam tuvojos. 
Purvā - līderis nemana, ka es tuvojos
Izskrienot uz zemes ceļa, pie 14km priekšā atkal ir tie paši orgi un fani, kas mirklīti iepriekš. Tiek sacelts pamatīgs troksnis un Artūrs tramīgi pagriežas atpakaļ. Mūsu skatieni uz īsu brīdi sastopas un pēc Artūra ķermeņa kustībām redzu, ka tiek pārslegts ātrums uz nākošo pārnesumu. Savu taktiku nemainu, skrienu savā ritmā un apzināti ļaujos Artūram aizskriet, jo pie sevis nodomāju, ka vēl puse distances un ja noķēru vienreiz, noķeršu otrreiz un kā nekā tāda tempa raustīšana bieži vien pie pozitīva rezultāta nenoved. Tā kā īsti nav skaidrs, kurā kilometrā ir dzirdināšanas punkts, tad ideja bija tāda, ka šancēt mēģināšu pēdējos 10km un tajos tad paskatīsimies, cik daudz sausa pulvera man atlicis.
Dzirdināšanas punkts pienāk neilgi pirms 17km, īsti tur neko nepaņemu, gribējās koliņu, bet to nemanīju, padzēru ūdeni un uzēdu arbūzu, kas likās drusku par ilgu pastāvējis saulē, iespējams, ka sagriezts tika nedaudz par ātru. 
Lēnām briestu, ka būs jāsāk kāpināt, bet še Tev ar āmuri pa pieri. Pie 20km sagurstu gana strauji, lai saprastu, ka kaut kas īsti nav kārtībā, paņemu papilus saltstick, bet esmu vājš, esmu lēns kā gliemezis. Šo es nebiju gaidījis, izskaidrojuma man nav arī šobrīd, kad pagājis gana ilgis laiks pēc sacensībām. Viens no variantiem ir tāds, ka kārtējo reizi par maz uzņēmu ogļihidrātus distances laikā, jo karstā laikā man tā ir regulāra problēma, ka neko saldu (želejas) sevī iekšā nevaru dabūt un savu raķešu degvielu es daļēji biju pazaudējis, kad notika ķibele ar pudelīti.. 20 un 21km paiet mokoši, pieļauju, ka šajos divos kilometros zaudēju aptuveni 3'. Nākošie divi kilometri, lai nebūtu garlaicīgi ir jāvelk pa normālu zemes ceļu. Cenšos skriet, cik varu, ripo gana raiti ap 4:20min/km, bet reāli te būtu bijis jāskrien zem 4:00min/km. Pacīnos arī ar 25km un 27km. Zinu, ka līderi vairs nenoķeršu, tāpēc lieki netrakoju, jo esmu gana pārliecināts, ka nākošais aiz manis ir ļoti tālu. Ar nepacietību gaidu karjeru, distances beigu daļu esmu skrējis iepriekšējā gadā vienā no trases izpētes dienām, līdz ar to pārsteigumu man tur nav.
Pievarējis karjeru
Karjerā fotomans man noziņi, ka aptuveni 8' pārsvars ir Artūram. Tāds neveikls pārdomu brīdis, jo f*cking daudz laika esmu zaudējis 10km. Izdzeru visu ūdeni un apēdu pēdējās saltstick kapsulas, lai cienīgi noskrietu beigas. Tas arī man izdevās, jo pēc peldes pa vienu no upītēm sanāca labi atveldzēties un spēju skriet gan pārliecinoši, gan ātri. Finišā +7:22min pret uzvarētāju, par ko esmu sarūgtināts, jo gribējās pacīnīties ilgāk/nopietnāk, bet no šī visa ir arī pāris pozitīvās lietas, kuras uzvilkt ārā. Ļoti patika kā spēju skriet distances nogriezni starp 10 un 16km, kur visi kilometri tika skrieti ātrāk par 5:00min/km (ātrākais 4:21min/km), tāpat pašas distances beigas bija labas (protams, nezinu, uz cik ilgu laiku es biju atguvies). Jārisina problēma ar enerģijas uzņemšanu karstā laikā, ir varianti, bet ar tiem jāpastrādā!
Pēcgarša - ūdens un daudz ūdens

Pēcgarša - apbalvošana un Zilver vīns
Pēcgarša par pašām sacensībām - labi, ka nepieteicos uz diviem apļiem, pietika ar vienu! Apvidus ir gana specifiks, līdz ar to tas īsti 100% neierakstas pie taku skriešanas, pie kuras lielākā daļa Latvijas skrējēju šobrīd ir pieraduši(tieši dēļ off-trail posmiem) bet noteikti, ka kopjot un uzlabojot esošo trasi, tā kļūs baudāmāka lielākai auditorijai. Man kopumā patika un visu to ko es gribēju pirms starta, to arī dabūju!
Ļoti vēlētos, ka Latvijas taku skriešanas organiztori ņemtu vērā sevis sastādīto nolikumu attiecībā uz obligāto ekipējumu, veiktu atbilstošas pārbaudes gan pirms starta, gan finišā: nu vismaz pirmajam sešiniekam vai tml. Ļoti gribētu, ka visi dalībnieki lasa nolikumu, iepazīstas ar pieejamo informāciju un ievēro spēles noteikumus, jo tikai tā mēs varam celt Latvijas taku skriešanas līmeni. Esmu par fairplay, esmu par izaugsmi! Tiekamies takās!

FOTO: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts
Organizācija: Latvia Trail Race
Rezultāti, bildes un cita informācija: ŠEIT

trešdiena, 2020. gada 25. marts

Balanss un režīms

Brīdī, kad dzīves skrējienu ir piebremzējis vīruss Covid-19, kas šobrīd pārņem un plosa pasauli, esmu atradis laiku, lai uzliktu uz "papīra" savu domu apkopojumu par manu balansu starp pilnas slodzes darbu - ģimeni - treniņiem - sacensībām - atjaunošanās procesu.
Nevienam nav noslēpums, ka ikdienā strādāju darbu, kas prasa gana daudz emocionālās un fiziskās slodzes, kā arī darba dienas garums reti ir 8h, bet drīzāk tuvojas 10h robežai, it īpaši šobrīd, kad esmu atbildīgs par tirdzniecības centra "Sāga" būvdarbu kvalitātes uzraudzību. Uzreiz rodas jautājums, kad tad Tu trenējies un cik daudz Tu guli?! 
Sākšu ar to, ka miegs (kvalitatīvs) ir ļoti svarīga atjaunošanās procesa sastāvdaļa (pati svarīgākā kopā ar sabalansētu uzturu), līdz ar to es praktiski katru dienu guļu 8h. Īstenībā ar miegu ir visvieglāk, jo šobrīd Dārtas gulētiešanas laiks man ir tik labvēlīgs, ka aizmiegu kopā ar viņu un, noguļot 8h, varu sākt savu dienas cēlienu ar rīta treniņu. Man patīk celties gana agri un plkst. 5:50-6:00 manā gadījumā neskaitās agri, glāze ūdens un varu doties darba dienas rīta treniņā. Rīta treniņš ir relatīvi īss un reti, kad sasniedz 1h, jo, lai laicīgi paspētu izdarīt visas pārējās lietas, 7:00 ir jābūt mājās, lai nenokavētu darbu (te gan man tāpat sanāk grēkot). Visvairāk rīta treniņi man patīk pavasarī, kad siltums cīnās ar aukstumu un gaisma ar tumsu, tas uzlādē.
Dienas aizņemtākā daļa prasa daudz enerģijas, līdz ar to esmu pārgājis kopumā uz 4-5 ēdienreizēm (atkarīgs vai īstenoju abas uzkodiņas): brokastis, uzkodiņas, pusdienas, pēcpusdienas uzkodiņas, vakariņas. Pēc tam priekšā ir vakara cēliens, ja ir mana kārta izņemt Dārtu no dārziņa, tad darbā kavēties nevar, ja nav, tad mēdzu aizstrādāties... Lielākoties darba dienu vakarā man skriešanas treniņa nav, izņēmums ir pirmdienas, kad neskrienu no rīta, bet vakarā apmeklēju Supervaroņu treniņi sesiju uz Grīziņkalna kāpnēm. Vakarā cenšos veltīt laiku ģimenei un zinu, ka šeit ir vēl kur pielikt, jo sportists tomēr pats par sevi ir egocentrisks! 
Neskaitot vakariņas, tad nākošais topiks dienas ritmā ir atjaunošanās sadaļa ar dažādiem speciāliem rīkiem, to cenšos realizēt 3-4x nedēļā un atrast tam aptuveni 30min katrā no reizēm. Ir reizes, kad Dārta man aktīvi asistē, ir reizes, kad atjaunošanās sesija sakrīt ar kādu TV pārraidi vai filmu. 
Jāpiezīmē, ka brīvdienu režīms ir pilnīgi savādāks, jo tur es veltu papildus laiku miegam un prioritāte ir ģimene un treniņš tiek iekārtots tā, lai visiem ir ērti. Ja brīvdienās ir sacensības, tad labprāt uz tām dodamies visi kopā.
Nesen kopā ar pulsometrs.lv uzfilmējām īsu video par atjaunošanās rīkiem, kur es pastāstīju par tiem rīkiem, kurus pielietoju pats ikdienā, kā arī par plašajām iespējām, kuras piedāvā mūsdienu pasaule. Mans starta komplektiņš sastāv no: masāžas bumbiņas, masāžas ruļļa, speciāla masāžas stienīša ahilejam, elestīgajām gumijām un divgalvainās masāžas bumbas mugurai/hamstringiem. Video no pulsometrs.lv variet noskatīties šeit.


Augstāk uzskaitītais ir tikai speciālo rīku komplekts, bet bez tā es lietoju arī Compex muskuļu stimulatoru, lai ātrāk atjaunoto muskuļus pēc garajiem treniņiem un grūtām sacensībām. Protams, ka paļauties tikai uz rīkiem nav tas labākais risinājums ilgtermiņā, jo muskuļiem ātri rodas pieradums, līdz ar to nevajag aizmirst arī par stiepšanās un jogas vingrinājumiem.
Pēdējā lieta manā atjaunošanās komplektiņā ir nesen iegūtais Pranamat ECO terapeitiskais masāžas paklājiņas, kuru lietoju tajos brīžos, kad nogurums vai slinkums ir ņēmis virsroku, bet parūpēties par savu ķermeni ir nepieciešams tik un tā vai arī vienkārši ir nepieciešams muskuļiem atjaunošanās mehānismu. Par Pranamat ECO darbību un lietošanu var izlasīt šeit, bet es no savas pieredzes vēlos padalīties ar pāris punktiem, kas varētu noderēt arī citiem:
  • man personīgi sākotnēji bija ļoti grūti pierast pie Pranamat ECO masāžas elementiem, tāpēc iesaku to darīt lēnām, pakāpeniski audzēt laiku, kas tiek pavadīts uz masāžas paklājiņa/spilvena. Kopsummā vienā sesijā es to lietoju 20-30 minūtes. Jūtīgākiem lietotājiem iesaku nepieciešamības gadījumā atstāt mugurā kādu plānu apģērba gabalu. 
  • Pranamat ECO lietoju savām problēmzonām pirms sacensībām un pēc sacensībām | smagiem treniņiem - pleciem, mugurai, jostas daļai un sēžas muskuļiem, jo ignorējot signālus, ka tur ir problēma(-s) (sāpes, savilkums, stīvuma sajūta) es agrāk regulāri nonācu pie traumām, kas pēc tam liedza pilnvērtīgi trenēties.
  • Negaidiet, ka Pranamt ECO vai citi rīki ir brīnumrīki. Nē, tā tas nebūt nav. Viss ir atkarīgs arī no daudziem citiem faktoriem, t.sk. dzīves režīma. Tikai regulāra lietošana, balanss ar daudzām pārējām dzīves jomām novedīs pie maksimālā rezultāta.
  • Pieaugot lietošanas laikam, šo paklājiņu var izmantot kā palīglīdzekli vingrošanas treniņiem, bet jāņem vērā tas, ka masāžas elementi ir gana asi un straujas kustības uz tā izdarīt nav vēlams.
  • viena no būtiskākajām priekšrocībām - aizņem gana maz vietas, tāpēc var paķer līdzi dodoties kādā garākā ceļā ar auto, t.sk. braucienos uz sacensībām vai nometnēm.

Tāpat visā šajā ir jāņem vērā arī tas, ka neviens no manis uzskaitītājiem rīkiem neaizvieto fizioterapeitu, jo tikai speciālists "pačamdot" katru muskulīti vai saitīti sajūt konkrētās ķermņa daļas tonusu un novērtē no malas ķermeņa gatavību slodzei. Tāpēc arī fizioterapeita apmeklējums vismaz vienu reizi mēnesī būtu minimālā vajadzība. Visi manis uzskaitītie rīki ir tikai palīgrīki, bet šo rīku lietošana viennozīmīgi ir daudz, daudz labāk nekā nelietot šos atjaunošanās rīkus vispār. 
Sausā statistika no treniņslodzes: 70-100km nedēļā, kas sastāda 7-10h, ieskaitot nodarbības ar atjaunošanās rīkiem, izņemot laiku, kas tiek pavadīs uz Pranamat ECO vai ar Compex. Ja skatāmies uz cipariem, tad apjoms nav liels, bet kopš es ieklausos savā ķermenī un rūpējos par to, ne tikai sausi dragāju  un dzenos pēc cipariem, ķermenis par to ir pateicīgs un ļauj kvalitatīvāk strādāt ilgtermiņā. Situācijā, ja ķermenis man saka priekšā, ka šodien labāk nevajadzētu skriet, bet vajadzētu izrullēt ITBS saiti vai sēžas muskuļus, tad es skriešanas treniņu izlaižu un veltu laiku, lai kvalitatvi atjaunotos un mazinātu saspringumu saitēs/muskuļos. Šādā veidā pēdējos divos gados esmu praktiski izvairījies no traumām un spējis pilnvērtīgi trenēties. Papildus aspekts mazajai kilometrāžai ir tāds, ka es 80% savu treniņu aizvadu uz takām, kur ātrums ir zemāks, līdz ar to mazāka noskrietā kilometrāža. Piemēram, 1.5h treniņš Siguldā ar 800 augstuma metriem būs ap 15km, bet tajā pašā laikā uz asfalta 1.5h treniņa var nodragāt 21km... Viss ir relatīvs!
Cerams, ka drīzumā atkal sacentīsmies takās!

sestdiena, 2020. gada 18. janvāris

Taliharja Vanakuri

Jaunais gads ir iesācies un jauni izaicinājumi 2020.gada sezonai ir uzstādīti. Atceros kā pirms pāris gadiem teicu, ka nekad mūžā neskriešu distanci, kas pietuvotos 100km+. 2016.gadā nepārdomāti piekritu un noskrēju/nogāju savu pirmo PČ taku skriešanas distaci Portugālē, kas bija 85km gara ar 5000m uz augšu un arī uz leju. Pēc šīs distances pieveikšanas iekritu dziļā bedrē un ilgi nespēju pienācīgi atjaunoties. Loģisks bija mans lēmums, ka tik garām distancēm es neesmu gatavs (ne fiziski, ne mentāli), neskatoties uz to, ka sportā biju bijis jau gadus 15. Ejot laikam aizvien tālāk attālinājos no vēlmes tiekties uz nacionālo izlasi orientēšanās sportā, bet tajā pašā laikā pavilkos uz taku skriešanu un sāku iedziļināties, kas tā tāda taku skriešana, ultra garo distanču skriešana, skyrunning utml. ir un kā būtu jāpārkārto savi treniņi, lai startētu šāda tipa skrējienos. 
Pakāpeniski viss tas noveda pie tā, ka ārzemēs kalnos kvalitatīvi varu noskriet ~50km distanci ar +/- 3000 kāpuma metriem, bet Latvijā ~80km garu distanci. Līdz ar to visai likumsakarīgi, ka pēc šādu distanču pieveikšanas sāku lūkoties uz jaunu izaicinājumu: 100km distanci. Kopā ar šo visu izplānoju savu sacensību kalendāru jaunajai sezonai un kā reizi kalendārā ierakstījās Taliharja Vanakuri 2020 101km distance ar startu Kornetos (Latvijā), bet finišu Karulas nacionālajā parkā (Igaunijā). Uz 100km kāpums ļoti niecīgs - 1000m - līdz ar to bija skaidrs, ka skrējiens būs diezgan ātrs, ja vien ziema būs labvēlīga.

Rīta dūmaka Kornetos.

Uz pašu skrējienu speciāli negatavojos un turpināju treniņus bez izmaiņām plānā, kas noteikti man atspēlējās distances laikā. Pāris dienas pirms skrējiena meita noķēra diezgan riebīgu vīrusu un pēdējas trīs naktis nesanāca ne tuvu pienācīgi izgulēties, kas man radīja zināmas bažas starta dienā par savu varēšanu. Papildus tam, stress bija arī par kopējā obligātā ekipējuma svaru, jo ar 2l ūdens rezervuāru soma svēra 4.7kg, līdz ar to nolēmu, ka līdzi ņemšu 1l ūdens rezervuāru un papildus tukšu 0.5l mīksto pudelīti. Sacensību rītā somas svars +/- 4kg.
Uz skrējienu ierados no savu vecāku rezidences Gaujienā, jo finiša vieta bija nieka 35min brauciena attālumā, līdz ar to ar loģistiku problēmu nebija. Uz startu aizveda organizatoru autobuss. Kopējais dalībnieku skaits nebija liels ~160 cilvēki, kur puse no viņiem brauca ar riteņiem, slēpotājiem šoreiz starts izpalika, jo ziemas apstākļi mūsu platuma grādos tā īsti vēl nav iestājušies. Protams, ka pirms sacensībā papētīju dalībnieku sarakstu un starp visiem dalībniekiem divi izcēlās: viens bija man labi zināmais lietuvietis Modestas Bacys (kurš gan beigās izvēlējās nestartēt) un otrs bija Leivo Sepp no Igaunijas, kuram bagāžā bija pietiekoši daudz finišu ultra garajās distancēs arī samērā eksotiskās valstīs, bet skatoties uz ITRA rangu, viss liecināja, ka viņš ir vājāks par mani (671 vs 765), bet es nebiju ņēmis vērā to, ka šajā gadījumā mēs runājām par to, ka mana pamatdisance ir ap 50km, bet viņš zem 50km ir skrējis tikai vienu distanci.
Laikapstākļi ka radīti skriešanai, tik solītā saulīte vēl bija jāsagaida. Sev biju nospraudis, ka būtu jāfinišē 8h30min (A) vai līdz 9h00min (B). Startā iekārtojos uzreiz aiz riteņbraucējiem, jo biju domājis, ka tie būs krietni ātrāki, bet nebiju ņēmis vērā to, ka pirmie 16km ir diezgan šauri. Labi, ka es ātri mācos no kļūdām un pēc pirmajiem 200m sapratu, ka man jātiek priekšā visiem riteņbraucējiem, savādāk es zaudēšu ļoti daudz laika, ja iesprūdīšu aiz viņiem. Tā kā priekšā bija kāpums pa koka kāpnēm uz Kornetu kalnu, tad izmantoju iespēju un apdzinu visus riteņbraucējus pa malu un nu man priekšā bija tikai 4 skrējēji un suns. Uzreiz piezīmēšau, ka šis suns no Kornetiem noskrēja visu distanci un finišējā pēc 10h40min... Ātri vien sadzinu rokā visus priekšā esošos un šaurajās takās jutos ļoti komfortabli, līdz ar to man izveidojās arī neliels pārsvars pār sekotājiem. Pēc pirmajiem 2.5km distance turpinājās pa platāku ceļu un man no aizmugures klāt pieskrēja viens censonis. Vārdu viņam nezināju, bet nojautu, ka tas ir Leivo Sepp, kurš sāka draudzīgi iegūt informāciju par mani, jo iepriekš nebija dalībniekus pētījis. ...Kādu distanci es skrienu, kāda ir līdz šim garākā un smagākā distance, kuru esmu noskrējis, kāds ir mans ITRA rangs utml... Tā kā man nebija ko slēpt un sarunu biedrs noderēja, tad papļāpājām par visu ko un neko, un no tās informācijas arī apstiprinājās, ka šis džeks ir Leivo Sepp. Pēc 4km mūs sāka apdzīt pirmie riteņbraucēji līdz ar to bija jāuzmanās, lai tie neuzteš virsū, jo viņu ātrums nobraucienā bija x3 lielāks, salīdzinot ar mūsējo. Noskrējuši kopā līdz 6km atzīmei, mans kompanjons lēnām sāka atpalikt (apzināti vai neapzināti?!) un es turpināju lepnā vientulībā ik pa laikam apdzenot kādu lēnāku riteņbraucēju un kāds ātrāks riteņbraucējs apdzina mani. 
Šogad sacensību formāts bija tāds, ka garajai distancei 4 vietās bija jāpaņem medaljons un jāaiznes uz finišu, kur tika pievienots 5 medaljons, tādejādi izveidojot finiša medaļu. Pirmais šāda veida checkpoints bija Paganamaa skatu torņa augšā, kur lejā skrienot satiku igauni, kur viens otram novēlējām veiksmi un uz will see you later es pie sevis klusībā nodomāju, probably not...

Dodoties uz Paganamaa skatu torni.

Uz 101km distanci kopā bija tikai 3 kontrolpunkti (21.5km, 48km un 79km), kuros varēja dabūt kaut ko no sacensību organizatoriem, atbalsts no malas bija kategoriski aizliegts. Tempu turēju pietiekoši raitu, distances pirmais nogrieznis bija ļoti baudāms, tas vijās pa iepriekš StirnuBukā izskrietajām takām tikai pretējā virzienā un garlaicīgi nebija. Pēc 16km gan viss brutāli mainījas, jo distance pārgāja uz lielākiem vai mazākiem ceļiem, kur īstenībā limita ātrumam nebija un ļāvos skriet vēl ātrāk, brīžiem pietuvojoties vidējam kilometra ātrumam līdz 4:10min/km. Pirms pirmā organizatoru KP mani apdzina viens velobraucējs, kurš noziņoja, ka tuvākie sekotāji ir 3 skrējēju grupiņa aptuveni 500m aiz manis. 
Pirmajā KP neuzkavējos, jo iemesla tur uzkavēties vienkārši nebija, ja vien nevēlējies padzerties ūdeni, jo nekā cita tur nebija, izņemot sāļos krekerus un kaut kādas cietās konfektes. Pametot KP konstatēju, ka mans pārsvars ir aptuveni 800m. Turpmākie 8km kilometri bija jāmēro pa kārtīgu zemes ceļu un kārtējo reizi atrast iemeslu tempa samazināšanai es nevarēju, vienīgi, kas sāka darīt mani bažīgu bija mani augšstilbi, jo tie sāka kļūt cietāki, kas noskrietiem nepilniem 30km bija ļoti netipiski! 

Ieskrienot pirmajā KP.

Savācis otro medaljonu Igaunijas un Latvijas robežas pagriezienā pie Melnupes devos tālāk, konkurentus nekur tuvumā nemanīju. Kopumā šajā posmā 5km bija nedaudz lēnāki un dubļaināki, kas ļāva nomest tempu un piesiet acis pie dabas. Sasniedzot 35km atzīmi, bija skaidrs, ka atlikušie 65km būs tikai un vienīgi pa ceļiem, jo to es biju paspējis izpētīt organizatoru izsniegtajās kartēs (2 gab. A3 formātā, uz kurām bija distance, KP u.c. svarīga informācija). Neko darīt, īstenībā bus grūti, jo iespējas atpūsties nebūs. 
Tuvojoties distances vidum, kurā bija arī finišs īsajai distancei, piezvanīju Zanei, lai iegūtu informāciju par saviem konkurentiem, jo lēnām sāka piezagties nogurums un biju sācis cīnīties ar domu, ka varētu mest mieru pēc noskrietiem 48km. Zane noziņoja, ka konkurenti nav diez ko tālu, kas man bija visai satraucoša ziņa, jo sačkojis līdz šim brīdim nebiju. Pačīkstēju par to, ka sāp augšstilbi un noteicu, ka lēmumu pieņemšu kontrolpunktā, pēc tam, kad būšu paēdis siltu zupu un padzēries koliņu. KP sasniedzu iepriekš nospraustajā laikā nedaudz zem 4h. Nolēmu, ka eksperimenta kārtā veltīšu šim KP vairāk laika un rīkošos sistemātiski, lai mācītos kā uzvesties lielākās sacensībās: padzēros koliņu, ielēju zupu, paņēmu tēju, izmetu lieko miskasti no somas, papildināju ūdens rezervuāru, uzvilku sausu buffu, uzliku plāno cepuri un lukturi, izēdu zupu, izdzēru vēl vienu glāzi koliņas un 2 glāzes siltas tējas.. Paralēli organizatoriem uzprasīju, cik tālu ir konkurenti, viņš paskatījās GPS sekošanā un saka, ka tālu, kādi 3-4km.. Opiņā, tad tomēr nav tik tuvu, līdz ar to būtu vien jāturpina un tajā brīdī BĀC: KP ieskrien 3 cilvēku grupiņa, kur saprotu, ka 2 ir finišētāji īsajā distancē, bet ar viņiem kopā ir arī Leivo. Sākumā viņš mani nepamana un es noprotu, ka viņš taisās izstāties, tā kā es biju pieņēmis lēmumu turpināt, tad uzaucu viņam, ka jāturpina. Viņš katrā ziņā bija ļoti izbrīnīts, ka es vēl esmu šeit un pamanīju to, ka viņā parādījās vēlme cīnīties ar mani, jo pēc puses distances viss sākās pilnīgi no jauna. Piefiksēju, ka viņš KP īsti neko neapēda, ūdeni nepapildināja un sāka doties prom, kamēr es vēl mielojos ar siltu tēju. Vairāk laika atpūtai nebija un bija jādodas. Kopā KP biju tā jau pavadījis vairāk laika kā plānots - veselas 12'.
Turpinājām kopā, kilometri lasījās, bet vidējais ātrums bija nedaudz virs 5min/km. Papļāpājām par šosejas skrējieniem, uzzināju, ka tikko viens no finišējušajiem džekiem decembrī esot izskrējis maratonu pa 2h41min, bet viņš pats pa 2h49min, kas man lika saausīties, jo tas nozīmēja, ka viņš nemaz tik lēns nav. Diezgan strauji iestājās tumsa un bija jāslēdz iekšā lukturis. No 52km-60km bija apvidus, kurā es ļoti daudz treniņus biju aizvadījis, kad dzīvoju Gaujienā, jo distance vijās vidēji 10km attālumā no Gaujienas. Patīkami skriet pa zināmām vietām, kurās sen neesi bijis. Kādu laiku jau vajadzēja zaļo pieturu, līdz ar to igaunim pateicu, ka piestāšu ar cerību, ka arī viņš piestās, bet nē, viņš turpināja. Nācās man nedaudz iespringt nākošo km, lai atkal viņu sadzītu rokā. Joprojām bija sajūta, ka esmu nedaudz ātrāks par viņu un vienā brīdī viņš atkal sāka no manis iepalikt, gaidīt viņu netaisījos, tāpēc turpināju un nākošo vietu, no kuras bija jāpaņem medaljons, sasniedzu 2' ātrāk. Medaljons bija Tellingumae torņa augšā. Šeit īpaši nesteidzos, kāpjot augšā apēdu vienu Isostar batoniņu, pametot torni īsti nebija skaidrs, uz kuru pusi jāskrien un igaunis mani atkal noķēra. 
Nu jau bija diezgan grūti, bet vēl 40km jāskrien. Sarunas īsti vairs neraisījās, sen jau biju izdomājis, ka igauni apspēlēšu pēdējā kilometrā, jo jutos ātrāks par viņu, līdz ar to ļāvos, lai tempu diktē viņš un kopā skriet bija vieglāk nekā atsevišķi. Kas Tev to deva, pēc 70km viņš atkal palika lēnāks un līdz trešajam KP (78km) es biju iekrājis nelielu pārsvāru. Jāpiezīmē, ka 75km atzīmi šķērsoju identiskā laikā kā 2018.gada CETā. 
KP ļāvos nedaudz vairāk uzēst un padzerties, igaunis šeit uzpildīja vienu no savām mīkstajām pudelēm un tikai tagad es uzzināju, ka diezgan ilgu laiku viņš ir cīnījies ar ūdens trūkumu (acīmreidzot tas bija par iemeslu tam, ka viņš bija nedaudz taupījies), jo bija aizmirsis uzpildīties iepriekšējā KP. Šāda kļūda varēja beigties bēdīgi!  Pametām KP reizē, bet tiklīdz uzgājām uz ceļa tā atkal es biju nedaudz ātrāks un aizskrēju viņam priekšā pārsimts metrus. Piestāju uz otro zaļo pieturu, bet nelielu pārsvaru saglabāju. Jāskrien vairs tikai 20km, kas normāli prasītu ap 1.5h, bet te bija skaidrs, ka tās būs vismaz 2h un plāns B arī nebūs realizējams, jo plānu A atmetu jau pie 60km, ņemot vērā savu augšstilbu stāvokli. 
Pēc 80km noskriešanas nolēmu izmantot taktiku, ka stāvākus kāpumus iešu nevis skriešu, lai taupītu augšstilbus, līdz ar to nākošo 2-3km laikā igaunis mani noķēra. Skaidrs, ka viegli nebija arī viņam, bet es sāku just, ka notikumu nedaudz mainās, viņš ir atdzīvojis un skrien pārliecinošāk nekā es. Ceturtā medaljona vietā ierados vēl nedaudz viņam priekšā, bet vietu pametām reizē un pēc 90km arī sākās izšķirošie distances notikumi. Jutu, ka igaunis sāk raustīt tempu un sistemātiski to palielina, ja iepriekš skrējām 5:30-6:00 min/km, tad nākošie 5km bija progresīvi līdz 5:10min/km. Iepriekš es to neiedomājos, bet tagad saprotu, ka viņš testēja mani, lai saprastu vai spēju turēt tempu un kā reaģēšu uz šādu viņa gājienu. Tā kā es šadu pavērsienu nebiju gaidījis un biju jau izstrādājis savu taktiku, ka apspēlēšu viņu pēdējā kilometrā, tad biju galīgi negatavs šādam pavērsienam un ar tik lielu nogurumu ķermenī nespēju racionāli domāt, kas man tagad būtu jādara. Pārejot distancei uz šaurāku taku, sajutu, ka igaunis atrauj vaļā enerģijas želeju ar kofeīnu vai guaranu, līdz ar to man bija skaidrs, ka viņš ies all-in, lai uzvarētu šo skrējienu, bet es šajā mačā uz all-in nebiju gatavs iet, jo tas man lielākoties bija savu spēju un ekipējuma pārbaudes skrējiens un reāli biju domājis, ka uzvaras liktenis jau sen kā būs izšķirts.

Kopā ar Leivo Sepp.

Ļāvos igaunim aizskriet un pēdējos 3km tik tiešām cīnījos ar dēmoniem galvā, lai piespiestu sevi skriet. Šajā distances nogrieznī igaunim zuadēju 4.5' un finišēju ar laiku 9:18:45, kas gan vēl nav parādījies oficiālajos rezultātos, jo organizatori laiku fiksēs no GPS iekārtas. Katrā ziņā biju gandarīts par to, ka kopumā noskrēju diezgan kvalitatīvu savu pirmo simtnieku, protams, ka ir daudz ko pielikt un daudz nianses jāuzlabo, bet tam visam ir jābūt gatavam. 100km skrējiens nav skrējiens, kurā ir vieta sīkumiem un šoreiz pārāk daudz sīkumu un nianšu patraucēja, lai izpildītu vismaz plānu B.
Rezultāti, informācija un GPS sekošana: spied šeit.

Finišs

Dažas no niansēm un reizē arī atziņām:
1. ultrā sīkumu nav. Ja Tev soma sāk spiest vienā vietā, tad diez vai kaut kas mainīsies distances laikā un pie pirmajām šādām pazīmēm soma būtu jāpārkārto. Es to neizdarīju un 60km noskrēju ar to, ka dzeršanas sistēmas savienojums ar caurulīti dūrās mugurā.
2. Neoprēna zeķes ir labas, tad jau tik tiešām ir auksts un mitrs. Biju domājis, ka vairāk distance būs ar slapjām vietām, kas tā arī bija pirmajos 40km, bet pēc tam slapjas kājas dabūt nevarēja. Distances vidū zeķes vajadzēja pārvilkt, bet es turpināju ar neoprēna, kas beidzās ar diezgan noberztiem atsevišķiem kāju pirkstiem, jo neoprēna zeķes savu pamatfunkciju nepildīja.
3. Ja skrien 100km distanci, tad negaidi finišu pie 90km un turpini uzņemt enerģiju pēc izstrādātā uztura plāna. Es šajā gadījumā pārāk ātri sāku gaidīt finišu un nekoncentrējos uz uzturu distances beigu nogrieznī. Leivo pēdējos 10km apēda vienu šokolādes batoniņu un pieminēto enerģijas želeju.
Tagad laiks atjaunoties un kādu brīdi treniņos padarboties mierīgāk, lai pēc 2 nedēļām ar pilnu jaudu varētu atgriezties treniņrežīmā un gatavoties jaunajai sezonai. Līdz pirmajam StirnuBuks posmam īsti nekas ieplānots nav, neskaitot Noskrien Ziemu posmus. Tiekamies takās!