trešdiena, 2019. gada 17. jūlijs

PČ taku skriešanā

Pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis pēc mana šī gada svarīgākā starta. Laiks uzlikt kaut ko arī uz papīra, lai no pieļautajām kļūdām varētu mācīties uz priekšdienām.
PČ taku skriešanā šogad norisinājās Portugālē. Distance relatīvi īsa (44km) un ar mazu vertikālo kāpumu (2125m). Tā kā janvārī lielāko un grūtāko distances daļu biju izskrējis, tad ļoti labi zināju, kas mani tur sagaida un gatavošanās procesu pēc 10milas stafetes aizvadīju diezgan labu. Praktiski visus galvenos treniņus biju izpildījis un pēdējo divu nedēļu ātruma darbu arī veicu ar progresējošu līkni. Likās, ka PČ esmu sagatavojis ļoti labi, bet beigu beigās sanāca kārtīga izgāšanās. Kāpēc tā?! Par visu pēc kārtas, bet pa priekšu par pašu PČ skrējienu.
Uz Portugāli devāmies pietiekoši laicīgi, ierodoties dzīvošanās vietā trešdienas vakarā un pat paspējām uz vakariņām. Pilsētu Coimbru biju iepazinis jau iepriekš, jo savā pirmajā braucienā uz orientēšanās nometni Portugālē tālajā 2010. gadā biju šajā pilsētā dzīvojis un tā mani ar neko īpašu pārsteigt nevarēja. Pēdējās dienas pirms starta aizritējā diezgan relaksētā gaisotnē (varbūt pat pārāk), bet galvenos uzdevumus, kas bija vēl jāizdara arī īstenojām par 100%. Ceturtdiena pagāja ar trases pēdējā noskrējiena iepazīšanu no Gondramaz ciematiņa līdz Espinho un atpakaļ. Pirmās pazīmes, ka kaut kas varētu neizdoties šajā PČ, bija manāmas šajā treniņā, jo nevis jutos saguris, bet jutos reāli vājš. Sevi mierināju ar domu, ka arī citreiz pirms mačiem organisms ieiet tādā kā saudzējošā režīmā, lai taupītu enerģiju, bet maču dienā pēc iesildīšanās "atveras". Sevi mierināju ar domu, ka šoreiz tas būs tieši tāpat! Kas vēl liecināja, ka īstenībā būs ziepes?! Mans progresējošais klepus. 25.maijā, kad notika Inov-8 Latvia trail race, es samērcēju kājas, nedaudz nosalu un dabūju kakla sāpes. Tās vēlāk pārgāja iesnās, bet tieši otrdienā pirms izbraukšanas uz Portugāli sāka kasīties kaklā.. krekšķis progresēja un diezgan pamatīgi traucēja skriešanai, bet es cerēju, ka siltais laiks Portugālē palīdzēs ātri tikt veselam. Izrādījās, ka karstuma vilnis no Portugāles ir aizgājis un tur bija krietni vēsēks kā Latvijā, toties skriešanai tas bija daudz derīgāk... Nekādus īpašos medikamentus nelietoju, bet centos kaklu nomierināt ar tam paredzētām sūkajamām tabletēm. Piektdien no rīta ar Didzi izskrējām īsos kāpinājumus un tad priekšā bija atklāšanas parāde. Pasākums ne pārāk garš, toties laikapstākļi diezgan mainīgi - silta saulīte, lietus piles, vējš un atkal saulīte. Atlikusī dienas daļa tika veltīta atpūtai, tehniskās informācijas apkopošanai un inventāra sagatavošanai. Mentāli joprojām biju nobriedis cīnīties un izdarīt maksimumu. Skatoties prognozētu uzvarētāju laiku 3h45min, saliku savu laika plānu uz 4h25min. Plāns bija nezaudēt uzvārētājam vairāk kā 40min!
 Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.

Sestdiena - starta diena. Cēlamies 6:00, devāmies paēst brokastis, kas man īsti neizdevās, jo kaut kā negribējās neko no brokastu piedāvājuma. Iespējams, ka tas bija tāpēc, ka iepriekšējās dienās bija ļoti daudz ēsts un vēders vēl nebija iztukšojies no vakariņām. Pēc tam jau organizatoru transports uz starta pilsētu Miranda do Corvo. Neliela panīkšana, iesildīšanās un 9:00 starta šāviens. Šoreiz biju ņēmis vērā to, ka uz starta koridoru jāiet nedaudz agrāk, lai bez stresa izietu ekipējuma pārbaudi un tiktu krietni tuvāk starta līnijai. To veiksmīgi realizēju un savas 10min varēju mierīgi gaidīt startu.
Pirms starta apņēmības pilns.

Starts - CP1 Vila Nova - 7,1km; 280+m. 
Pirmie 7km plānojās diezgan ātri, jo  kāpuma metru maz, daudz jāskrien pa samērā lieliem ceļiem/takām. Pirmā aplaušanās notika jau šeit, jo šo posmu iepriekš nebiju veicis un nezināju, ka viena daļa iet gar mazu upīti, kur taka ir tik šaura, ka apdzīt nebūs iespējams. Kopumā mans skriešanas temps bija atbilstošs tam kā biju to plānojis, bet bažīgu mani radīja tas, ka katrs solis burtiski ir jāizspiež no sevis nevis tie paši ripo. Parasti tā notiek distances beigās, bet šeit es par to jau domāju no paša starta šāviena. Tas katrā ziņā neliecināja par neko labu. Nospraustais laika mērķis uz CP1 bija 32'. Apkārt ļoti daudz skrējēju. No latviešiem redzu sev priekšā Kristapu Magoni, kādu laiku skrienam kopā arī ar Artūru Vadzi. Neredzu Didzi, bet pieļauju, ka viņš noteikti ir man priekšā, jo viņam šāds sākums ir kā radīts. Ar mani kopā skrien arī daži stipri džeki, pie 5km esmu kopā ar Portugāli, kurš finišēja 10.vietā.. Tuvojoties pirmajam CP, redzu, ka esmu nedaudz aiz laika plāna, bet tā kā neplānoti iestrēgu aiz lēnāku skrējēju muguras šaurajā takas posmā, tad īpaši nepārdzīvoju. Nezināju, ka priekšā man ir viena dāma, kas kā beigās izrādījās arī dāmu uzvarētāja.
Kāpumā pēc CP1 vēl smaidu.

CP1 Vila Nova - CP2 Senhora Da Piedada - 8,8km; 620+m.
Šo posmu biju veicis treniņā nākošajā dienā pēc Louzantrail 44km un 3000+m pieveikšanas. Zināju, ka posms nav īpaši smags, izņemot to, ka agrā pavasarī noskrējiens uz kontrolpunktu bija mega tehnisks, jo lielākoties viss bija slapjš un akmeņi slīdēja. Praktiski šis posms sastāvēja no divām daļām - kāpums un noskrējiens. Kāpumā nejutos olimpiski, garām palaidu 3 dāmas, kuras kustējās raitāk par mani. Nākošā problēma sākas ar vēderu - tas iestājās pozā un negribēja ņemt pretī nekādu želeju. Bija sajūta, ka vēdera darbība ir apstājusies. Iespējams, ka šīs bija sekas iepriekšējo dienu "rīšanas" festivālam, kurā tika apēstas ļoti daudz un dažās kūciņas, jo portugāļi bija izdomājuši sportistus lutināt ar milzīgu kūciņu izvēli. Vienīgā cerība atjaunot vēdera darbību bija CP2, kur tiktu pie coca-colas. Tuvojoties kāpuma augšai sajūtas nedaudz uzlabojās un noskrējienā uz kontrolpunktu beidzot sāku atvērties. Sāka parādīties sajūta, ka varēšu skriet. Neskatoties uz lēno sākumu un mokošajām sajūtām, CP2 ierados veselas 11' ātrāk kā biju plānojis. Kā izrādījās, tad visi šo posmu skrēja ātrāk kā bija plānots un principā šis bija posms, kurš ietekmēja arī organizatoru plānoto uzvarētāju laiku par tām pašām 10'. CP2 mūs visus sagaidija Alma, kas bija uzklājusi galdu. Apēdu pāris apelsīnus, pasūdzējos, ka vēders nesadarbojas ar mani, izdzēru divas glāzes kolas. Noskaidroju, ka priekšā ir trīs latvieši (Didzis 3-4', Kristaps 2', Artūrs 1' robežās). CP2 pieļāvu nākošo kļūdu - tā kā beidzot jutos daudzmaz normāli, tad līdzi nepaņēmu sagatavoto minerālu-sāļu dzērienu, pat nepadzēros to. Tas vēlāk atspēlājās un kā vēl!
Pēc CP2 bija līdz šīm labākais fanu atbalsts, kuru esmu piedzīvojis taku skriešanā.

CP2 Senhora Da Piedade - CP3 Mestrinhas - 12,9km; 900+m. 
Arī šo posmu biju veicis treniņā un tas man kopumā likās perfekti radīts priekš manis. Tehnisks sākums pret kalnu, kur īsti skriet nebija iespējams, bet pēc tam līdz pat pašam kontrolpunktam bija apvidus, kas atgādināja Līgatnes StirnuBuku. Bez stāviem kalniem un praktiski viss skrienams ļoti labā tempā. Treniņā to mēs tā arī bijām realizējuši un to pašu es gaidīju, ka atkārtošu PČ (tikai lielākā ātrumā). Pirmajos 4km pēc CP jutos tik tiešām labi. Pametot CP pamatīgi uzlādēja sanākušie skatītāji, kas atbalstīja tik pamatīgi, ka bija sajūta, ka skrienu leģendāro Zegama skrējienu Basku zemē. Ļoti ātri noķēru Artūru, kurš teica, ka viņam uz augšu galīgi neiet, pa līdzeno un uz leju vēl varot paskriet. Sākoties nākošajam nelielajam kāpumam Artūrs no manis atpalika un es sev priekšā ieraudzīju Kristapu. Diezgan ātri sadzinu rokā arī viņu, kurš pasūdzējās, ka jūtas pilnīgi tukšs. Ātri vien arī Kristaps iepalika un es biju iesēdies astē vienam polim, kurš diezgan spēcīgi tipināja uz augšu un man viņa ritms patika. Tuvojoties kāpuma beigām, tas palika diezgan lēzens un te atkal parādījās mans vājums. Es nespēju skriet lēzenā kāpumā. Noskrieta bija gandrīz puse distances. Sākumā vēl centos, bet kad no aizmugures man pienāca klāt dāmas Ruth Croft no Jaunzēlandes (beigās finišēja 2.vietā) un Silvia Rampazzo no Itālijas, ātri vien nācās dot viņām ceļu. Un tad es arī salūzu - no skriešanas pārgāju soļos. Garām sāka skriet diezgan daudz sportistu, t.sk. arī aizvien vairāk dāmas. Centos sevi motivēt, bet biju demotivēts. Vēders turpināja protestēt un uz priekšu sevi virzīt nācās tikai ar pierunāšanu. Motivēju sevi ar to, ka pēc virsotnes praktiski vairāk uz augšu izteiktu kāpumu nebūs, tikai neliels kāpums pēc CP3. Sasniedzot kalna virsotni piestāju uz zaļo pieturu. Garām paskrēja Kristaps, kurš bija iesēdies labā vilcieniņā un es ilgi nedomājot arī iesēdos šī vilcieniņa astes galā. Ritms man patika un noskrējienā centos drusku relaksēties, kas maksāja ar to, ka pamatīgi nomaucos un atsitu labās kājas īkšķi. Nu cik var! Kārtēja samaksa par savu paviršību. Un no šī brīža man pilnvērtīgi uz leju skriet traucēja labais īkšķis... Vienā no noskrējiena posmiem Kristaps neveiksmīgi pagrieza potīti, tik nosakot, ka šī jau bija otrā reize. Šis bija posms līdz CP, kur organizatori nez kāpēc bija izdomājuši, ka laiku nefiksēs viss CP, bet laika kontroli bija uzlikuši 2km pirms CP. Līdz ar to viss laika plāns nobruka, jo bija jāsāk rēķināt galvā, kas pie noguruma fona nebija īpaši labāka nodarbe. Tuvojoties CP atspēlējas visas šajā pasākumā pieļautās kļūdas ar uzturu - kārtīgi nepaēstās brokastis, vēdera problēmas un tas, ka CP1 nepaņēmu savu sagatavoto minerālu-sāļu dzērienu. Burtiski pēdējā km līdz CP izslēdzos. Skrējām vienā bariņā 4 latvieši, jo no aizmugures bija pienācis arī Ainārs Kumpiņš, kurš tik apjautājās vai ar mani viss labi, jo izskatoties diezgan bāls. CP3 sasniedzu soļojot, bet zināju, ka man vēderā ir jāieliek cieta pārtika, jāsadzeras kola un tad es atdzīvošos, lai varētu vismaz finišēt šajā PČ. CP3 biju ieradies nu jau ar 3' deficītu pret plānoto laiku, tātad šajā etapā biju pazaudējis 14' pret savu laika plānu. CP ēšanas punktā izpaudos diezgan pamatīgi, pavadot tur gandrīz 3'. Kristaps, Artūrs un Ainārs CP jau bija pametuši. Šajā brīdī ballīte varēja arī beigties, jo manu ēšanu bija pamanījuši organizatori un paprasīja vai gadījumā man nevajadzētu sacensības beigt šeit, ņemot vērā CP pavadīto laiku un manu bālo seju. Es tikai atbildēju, ka paēdīšu un padzeršos, tad būšu gatavs skriet tālāk!
Pēc CP3 varu tikai plātīt rokas un teikt, ka šodien nebūs.

CP3 Mestrinhas - CP4 Gondramaz - 5,3km; 290+m.
Kārtējais posms, kuru biju veicis treniņā. Arī nekas sarežģīts. Uzkāp augšā pavisam nedaudz, noskrien lejā un atkal nedaudz augšā uz CP4. CP3 pametu vēl diezgan švaks, jo ēdiena pārstrādei vajag laiku. Kāpumu tad pievarēju, bet problēmas bija noskrējienā, kurš principā bija nu jau līdz pašam finišam. Katrs solis ar labo kāju beidzās ar sāpēm, jo sasistais īkšķis atspiedās pret apava priekšgalu un neļāva ne tuvu izmantot pēdējo maču trumpi - noskrējienu. Pēc paēšanas CP, jutos diezgan normāli. Vēders arī bija ieslēdzies un nu darbojās uz pilnu jaudu. Tuvojoties CP4 pamanījos vēlreiz pamatīgi nomaukties. Šis kritiens bija īpaši jaudīgs, jo pamanīju, ka uz ceļa stāv skatītāji un izdomāju sakārtot savu cepuri, lai izskatītos nedaudz labāk nekā patiesībā. Un tajā brīdī attapos ēdot Portugāles kalnu smiltis. Labi, ka īpaši neko nesasitu. Pašam sanāca pasmieties, jo skatītāji prasīja - Are you OK? Uz ko es atbildēju, ka tas bija mans triks priekš viņiem. Ņemot visu šo vērā, es CP4 ierados tikai 5' aiz sava laika plāna. CP arī ilgi neuzkavējos, padzēros kolu un salēju ūdeni uz galvas.
Gondramaz - cenšos skriet.

CP4 Gondramaz - Finišs - 10,3km; 60+m.
Tā kā pusi no pēdējā posma bijām noskrējuši pēdējā treniņā, tad principā man bija iespēja vēl atgūt iepriekš zaudēto laiku, bet ne šajos apstākļos, kad noskrējienā varēju tikai skriet ar vienu kāju. Un tas tā tracināja! Centos kaut kā kulties uz priekšu, bet nu uz leju galīgi negāja. Labā kāja negribēja, ka lieku īkšķi uz leju. Labi, ka pēdējie 5km bija prakstiski taisni un te nu es mēģināju vēl skriet, cik nu varēju. Par to, ka mēģināju skriet liecina arī km laiku (4:26; 4:15; 4:49; 5:23; 4:24). Lēnākais km bija pēdējā nelielajā kāpumā, kuram motivāciju uzskriet neatradu. Šajā posmā nezaudēju nevienu pozīciju un pat izdevās apsteigt vienu dāmu. Beigās savam laika plānam zaudēju 13' (finišā 4h:38min:19sek), bet ņemot vērā, ka ceļš uz CP2 prasīja par 10' mazāk praktski visiem, tad īstenībā manam optimālajam finiša laikam bija jābūt 4h15min. Šo rezultātu izskrēja Didzis un es uzskatu, ka tas ir labs rezultāts, par ko liecina ITRA reitinga punkti. Izcils skrējiens būtu bijis zem 4h10min, perfekts skrējiens - finišēt pirms pirmās dāmas.
Atklāšanas parāde ar MINT print sarūpēto parādes formu. No vairāku valstu pārstāvjiem saņēmām komplimentus, ka formu dizains un krāsas ir ļoti skaistas!

Pēcgaršas pēc šī PČ nav vispār. Ir tikai secinājumi par pieļautajām kļūdām. Pieļautā kļūdu virkne pēdējās 2 nedēļās pirms PČ sabojāja visu ieguldīto darbu un principā rezultējās ar to, ka nestartēju arī Monblāna maratona 23km distancē jūnija beigās, jo biju spiests iziet antibakteriālo kursu (izdzert antibiotikas, jo viss šis beidzās ar deguna blakus dobumu iekaisumu). Kļūdas:
*Man pēc slimības pirmajām pazīmēm bija jāmet mierā un jātiek uz kājām, bet es turpināju trenēties pēc plāna, skriet plānotos intervālu un tempa treniņus, kas vēl vairāk nosēdināja manu imunitāti, t.sk. nevajadzēja skriet Amber race swimrun taku skrējienu, kurā es jutos ļoti spēcīgs, bet startēju ar kakla sāpēm un iesnām.
*Kūciņu maratons pirms PČ. Nedrīskt mainīt ēšanas paradumus. Tikai tāpēc, ka par to ir samaksāts un teiksim tā - tas tagad ir par brīvu, tad nu es varu izpausties.
*Kārtīgu brokastu nepaēšana 3h pirms starta, kas jau ir sekas iepriekšējai kļūdai.
*Minerālu-sāls dzēriena nepaņemšana CP1.
*Nekoncentrēšanās visas distances garumā, kas beidzās ar diviem kritiniem un sasistu labo īkšķi, kas traucēja noskrējienos. Taku skriešanā koncentrāšanās ir jāsaglabā no starta līdz finišam, t.sk. arī līdzenos posmos!
Galu galā finišā man absolūti bija 159.vieta no 363 dalībniekiem, kas finišēja. Priekšā palaidu 24 dāmas, kas ir diezgan apkaunojuši! Ceru, ka pieņemšu pieļautās kļūdas un izmantošu tās izaugsmei, nevis nolikšu plauktiņā un pieļaušu atkal...
Paldies visiem, kas atbalstīja un palīdzēja nokļūt Portugālē!
Finansiāli - Apes novada dome, Gaujienas pagasta pārvalde.
Inventārs un apavi - OSveikals.lv, Inov-8.
Kompresijas apģērbs - Compressport, takusports.lv.
Latvijas izlases skriešanas forma - MINT print.
Sporta uzturs - Isostar.
Laika atskaite, vertikālie metri - Suunto.
Taku skriešanas komanda Stirnubukā - pulsometrs.lv / SOS bērnu ciemati.

svētdiena, 2019. gada 19. maijs

Bodom Trail

Kad līdz startam 2019. gada pasaules čempionātam taku skriešanā ir atlikušas tieši 3 nedēļas, ir pienāci laiks nedaudz atskatīties uz nozīmīgākajiem taku skriešanas startiem kopš iepriekšējās viesošanās Portugālē.
Šogad sacensībās apzināti neskrienu tik daudz kā citus gadus (šo mēģināju piekopt arī pagājušajā sezonā), jo galvenokārt koncentrējos tikai un vienīgi uz starptautisko sacensību kalendāru(ITRA ranga mačiem), kurš mn gan nav īpaši piesātināts, jo finansiāli vienkārši to nevaru atļauties un Latvijā ITRAs sacensības ir gaužām maz. Latvijā šogad līdz šim viens ITRAs mačs ir noticis - StirnuBuks 1. posms. StirnuBukā šogad esmu nolēmis skriet Buka distanci pulsometrs.lv | SOS bērnu ciemati komandas sastāvā. Buka distancē tādēļ, ka Lūša distance īsti nav apvienojama ar kvalitatīviem startiem citas taku skriešanas sacensībās. Par savu veikumu Carnikavas StirnBukā īpaši neiedziļināšos, bet tik tiešām tur noskrēju ļoti labu skrējienu, nedaudz pietrūka gribēšanas un fiziskās sagatavotības, lai pacīnītos par uzvaru, tāpēc par 3.vietu posmā nevaru sūdzēties. Didzim zaudēju 38" un Artjomam 5". Jāatzīst, ka pāris pēdējos km skrēju ar domu, ka sevi pilnībā atļaušos izlikt citos posmos. ITRA sniegumu novērtēja diezgan adekvāti un par šo skrējienu piešķīra 729 punktus.
Carnikavas Buka distances TOP3
Foto: Mareks Gaļinovskis

Nākamā nozīmīgā pietura taku skriešanas kalendārā bija nozīmēta Somijā, maija brīvdienās Bodom trail skrējienā (21km, +750m). Uz šīm sacensībām biju saņēmis ielūgumu startēt bez maksas, jo esmu ilggadējs Suunto zīmola vēstnesis Latvijā. Tā kā sacensības notiek 35min attālumā no Helsinku lidostas, tad plāns bija diezgan vienkāršs un maksimāli īss. Pateicotie tam, ka orientēšanās pārstāvu Somijas klubu TurunMetsankavijat, tad nakts naktsmājas atradu pie menedžera un uz sacensībām devos ar citu kluba biedru. Šāds koncepts man ļoti patīk, jo Helsinkos ielidoju 5dienas vakarā, bet mājās atgriezos jau 6dienas pēcpusdienā. 45min lidojums ir ērtāks kā aizbraukt uz Liepāju vai Daugavpili.
Šis skrējiens ir Somijas taku skriešanas sezonas atklāšana, kā arī BUFF Trail Tour Finland (BTTF) viens no posmiem. Līdz ar to uz starta līnija stājās diezgan spēcīgs Somijas sportistus sastāvs ar lielāko somu taku skriešanas zvaigzni tajā skaitā - Henri Ansio. Apskatoties pieteikto sastāvu, skaidrs bija viens, ka jāmēģina pacīnities par balvām, jo apbalvo TOP6. Pēc ITRA spēka ranga es gan nebiju starp TOP6, bet ziemā uz lauriem arī neesmu gulējis. Sacensību dienā laikapstākļi bija tuvu perfektiem priekš skriešanas, sacensību rīts ar +6 un saulīti. 
Bodom Trail starts
Foto: Poppis Suomela

Starts bija vairākās plūsmās, es skrēju 1. plūsmā, kurā startēja spēcīgākie skrējēji. Kā vienmēr - biju nopsraudis laiku, kurā gribētu finišēt un šoreiz tā bija 1h32m (max) - 1h35(min). Ātri vien pēc starta iezīmējās līderi, kuri man pašam par pārsteigumu skrēja ātrāk kā man gribētos, līdz ar to no tāda tempa atteicos un turējos uzreiz aiz TOP6. Līderi drīz vien pazuda no mana skatu punkta, bet man izdevās apdzīt censoni, kurš bija sevi pārvērtējis un no šī brīža biju iekš TOP6. Tā kā sacensību formāts piedāvā 21km dalībniekiem arī finišēt pēc pirmā apļa (12km), tad nezināju vai man priekšā nav kāds, kurš šo iespēju izmantos, jo apbalvotas tiek abas distances, bet ITRA punkti tiek piešķirti tikai par 21km pieveikšanu. Aptuveni no 6-7km biju pilnīgi viens, kas padarīja manu skrējienu nedaudz grūtāku kā gribētos, jo visu laiku bija jākoncentrējas uz marķējuma lasīšanu, kas kopā ar tehnisko taku pamatu nebūt nebija viegls uzdevums un pāris reizes arī saminstinājus un pat pamanījos aizskriet nepareizi, zaudējot kādas 10-15 sekundes. 
Lepnā vientulība
Foto: Aapo Laiho

Kas man ļoti patika bija tas, ka distances laikā vairākās vietās bija diezgan daudz skatītāju, kas nekautrējās uzmundrināt un atbalstīt sportistus, līdz ar to mans vienmuļais skrējiens nebija tik vienmuļš. Tuvojoties sacensību arēnai un pirmā apļa beigām redzēju, ka divi sportisti dodas otrajā aplī, bet kur ir pārējie 3 es nezināju. Diezgan droši rēķinājos, ka Henri Ansio ir visiem priekšā, līdz ar to nezināmi ir 2 sportisti. Šķersojot laika kontroli komentētājs mani nosauca kā 4.vietas īpašnieku - tātad divi džeki ir finišējuši īsajā distancē. Skaisti, nu būs jāpacenšanas - varbūt varu aizķert TOP3. Otrais aplis solijās būt tehniskāks un ar vairāk kāpumiem, līdz ar to lieliski izmantoju iespēju un starpfinišā padzēros savu sagatavoto Isostar long energy drink dzērienu (to atļāva sacensību nolikums), kā arī apēdu vienu želeju. Centos skriet ātrāk, pietaupot kājas purvainajās vietās, jo tādas otrajā aplī netrūka, bet pēc ziņotājiem no trases malas priekšā esošajiem netuvojos un attālums saglabājas tas pats. Distances pēdējos kilometros paliku nedaudz slinks un sāku gaidīt finišu, jo jau samierinājos ar to, ka 4.vieta būs labs panākums taku skriešanas atklāšanai Somijā, kā arī nospraustais max laika mērķis likās sasniedzams bez īpašas papildus piepūles. Pēdējos 2 kilometros gan dabūju iekšā, jo miegainība bija maksājusi to, ka man no aizmugures bija pietuvojies viens soms, kurš arī startēs Pasaulec čempī. 4.vietu negribēju atdot, tāpēc nopietni iespiedu un spēju paātrinājum saglabāt līdz pašam finišam, finišējot 9" priekšā Juuso Simpanenam. Nice! 
Cīnos, lai saglabātu 4.vietu
Foto: Aapo Laiho

Finišā sajūtas bija kā pēc labi padarīta darbiņa, jo paskrēju zem 1h32min, kā arī finišēju iekš TOP6. Īsti vairāk es neko izspiest nevarēju, jo TOP3 nebija aizsniedzams. 2. un 3. vieta finišēja priekšā 2'. Nedaudz mani pārsteidza 2.vietā esošais krievu sportists Ivan Bogdanov, jo viņu pirms sacensībām nebiju pieskaitījies pie TOP3 favorītiem un 2.vietu biju paredzējis Antti Parjanne, bet Murmanskas puika ziemā ir izdarījis labu treniņa apjomu un šogad esot apņēmis pilns pacīnīties BTTF par kopvērtējumu.
Bodom Trail TOP6
Foto: Aapo Laiho

Pēcgarša lieliska, jo balvas arī gana vērtīgas, bet pats svarīgākais, ka ITRA šo skrējienu novērtēja ar 788 punktiem, kas man ļoti ļāva uzlabot arī General Performance index uz 768 un šobrīd esmu 4. labākais Latvijas taku skrējējs pēc šī rādītāja, bet XS distancē starp Latvijas sportisiem pat ar labāko ITRAs performance index. Pēc šī skrējiena nedaudz esmu iekarojis arī Somijas taku skriešanas aprindas un sezonas otrajā pusē pat varu izvēlēties vai doties skriet us Somiju kādā no BUFF Trail Tour Finland posmiem (Pyha Tunturimaraton un Nuuksio Classic) vai Itāliju (Maga Skyrace), jo esmu saņēmis ielūgumus startēt šajās sacensībās. Šobrīd nezinu vai braukšu vispār uz kādām no šīm sacensībām, jo viens no iemesliem ir tāds, ka gribās savākt kopvērtējumu StirnuBukā, kas atkal neļauj savākt kopvērtējumu BUFF Trail Tour Finland, jo pēdējie divi posmi pārklājas. Otrs iemesls, neviens no piedāvājumiem nav pilnīgi bez maksas, jo nokļūšanu uz sacensībām neviens nesponsorē un priekš tādā organizatoru ekstrām es vēl neesmu tik interesants. Pašam jau ļoti gribas uzskriet taku skrējienu Lapzemē, bet to laikam vajadzētu apvienot ar garākām ģimenes brīvdienām, lai netikai skrietu, bet arī nedaudz apceļotu to pusi.
Kas tagad?! Pilnīgs un galīgs fokuss uz Pasaules čempionātu taku skriešanā. Šogad esmu stiprāks takās kā iepriekšējos gados, līdz ar to viens no pamatuzdevumiem ir palikt veselam atlikušās 3 nedēļas un vēl arī nopietni patrenēties, jo šajā dzīvē brīvu pusdienu nav - tās ir vismaz jānopelna!
#inov8 #suunto #isostar #compressport #takusports #grano #osveikals #pulsometrs #TurunMetsankavijat #stirnubuks #BTTF

trešdiena, 2019. gada 6. februāris

Louzantrail

Šogad sezonu iesāku par mēnesi ātrāk nekā pagājušajā gadā un iesāku to Portugālē ar Louzantrail ultra. Pagājušās sezonas nogalē parādījās informācija sociālajā vidē, ka šajā pasākumā startēs Andris Ronimoiss un drīz vien manā facebook iebira vēstule no portugāļu drauga ar bezmaksas ielūgumu uz šo skrējienu. Tā kā šī gada Kanāriju salu plāni bija atcēlušies, tad divreiz man nebija jājautā un es piekritu startam, lai nedaudz izrautos no Latvijas ziemas un notestētu kādā virzienā attīstās treniņi. Galvenais brauciena mērķis bija aplūkot Pasaules čempionāta trasi, jo šis mačs notiek praktiski blakus. Vienu brīdi apsvēru domu skriet 29km distanci, jo šī distance bija Spānijas nacionālais Golden Trail sērijas posms, bet ātri šo domu atmetu. Uz tik īsu distanci negribējās doties tādu gaisa gabalu, tāpēc startēju garākajā distancē - 43km ar 3000 kāpuma metriem.
Kafijas baudīšana akmens mūru ciematiņā Talasnal
Foto: Matias Novo

Portugālē ierados kompānijā ar dažiem citiem Latvijas taku skrējējiem (Ilze, Anete, Roberts), pārlaidām nakti Porto, kur mums pievienojās Andris, otrā rītā neliela ekskursija pa Porto vecpilsētu ar Pastelārijas apmeklēšanu brokastu vietā un varējām doties 1,5h braucienā, lai sasniegtu kalnus un notestētu pirmos 16km no PČ trases. Nākošajā dienā notestējām vēl 4km, bet pēdējā dienā pēc Louzantrail es nostaigāju/noskrēju vēl aptuveni 9km. Līdz ar to kopā paspēju apskatīt gandrīz 30km no PČ trases un savākt praktiski visu kāpumu, kas mani sagaidīs tur Jūnijā, t.i. 2000 augstuma metrus. Šogas PČ distance būs "īsā" - 44km ar 2200 kāpuma metriem. Šobrīd man nezināms paliek pēdējais noskrējiens un pirmie 3 starta kilometri, bet ar to visu var paspēt iepazīties arī Jūnijā.
Foto sesija Gondramaz ciematiņā
Foto: Anete Švilpe
Tagad laiks atskatam uz pašu Louzantrail ultra!
Tā kā pirms starta nebija īsti nojausmas par to, cik stipri būs konkurenti, protams, izņemot pašus atpazīstamākos, starp kuriem bija arī Andris, tad par kaut kādu konkrētu vietu nemaz nedomāju, bet kā ierasts pēc ITRA reitinga pierēķināju sev iespējamo finiša laiku, ņemot vērā izvirzītos finišētāja kritērijus. Man sanāca, ka būtu jānoskrien nedaudz virs 5,5h, bet lai būtu lielāka motivācija, tad maksimālo mērķi nospraudu finišu 5h, kas gan krietni pārsniedza manu līdz šim labāko varējumu ITRA reitingā. Precīzāku laika plānu arī nevarēja salikt, jo šādu distances garumu šajās sacensībās skrēja pirmo reizi, iepriekšējās reizes ultra bija aptuveni 50km gara. Vienīgais ko izdarīju, lai kaut cik saprastu savu skrējiena grafiku bija tas, ka uz numura sarakstīju organizatoru nosauktos starplaikus uzvarētājam, kuram finišs bija paredzēts pēc 4h25min...
Starta šāviens svētdienā 8:00 no rīta. Tā kā dzīvojām ļoti tuvu sacensību centram, tad es nolēmu uz startu doties skriešus, lai nav lieka burzma pirms starta. Pirms starta man bija jāsatiek pārējie kolēģi, lai savāktu mašīnas atslēgas, jo no auto kompānijas mans finišs plānojās visatrāk. Andris šeit neskaitījās, jo mitinājās sacensību organizatoru sarūpētā viesnīcā. No lieka stresa tāpat pirms starta neizbēgu, jo sanāca neliela ķibele ar ekipējumu, kura novēršanai patērēju pāris vērtīgas iesildīšanās minūtes. Pēc obligātā ekipējuma pārbaudes ļoti žigli izlauzos līdz pašai starta priekšai, jo distances sākums ātri vien sasniedza pirmo kāpumu, tāpēc negribējās lieki iesprūst aiz kāda lēnāka sportista muguras uz šaurās takas.
Īsi pirms starta šāviena
Foto: Miro Cerqueira


Starts - CASA DO GUARDO (10,1KM +990M)- 01:09:45; 7.v.


Distances pirmais kilometrs pa asfaltu un pēc tam sākas gandrīz kilometru garš kāpums līdz pirmajam starpfinišam, kurš ir pēc pieveiktiem 10,1km. Sākumā ļoti ātri iezīmējas līderu trio, starp kuriem ir arī Andris, bet es esmu nolēmis nepārķert startu, jo jāskrien pietiekoši ilgi. Ap sevi redzu pāris nopietnus skrējējus un vairākus optimistus. Sākoties kāpumam esmu aptuveni 10.v. un tā arī turos, kaut varētu nedaudz ātrāk. Kopumā kāpums nav smags un ir maz tādu vietu, kur būtu jāpāriet soļos. Sev par pārsteigumu visu laiku kādas minūtes robežās redzu arī Andri, bet pirmie divi džeki gan diezgan pārliecinoši iet prom no pārējiem. Kāpuma vidū esmu nedaudz raitāks un pāris džekus apdzenu, nozīmējos fotogrāfam un ir pienācis laiks apēst pirmo enerģijas želeju. Tagad seko šo sacensību higlihts, kad sacensības man varēja arī beigties un beigties visai bēdīgi. No aizmugures izdzirdu bļaušanu, bet nogāzes kreisajā pusē nenormālu zaru brīkšķēšanu. Pagriežu galvu un tur pa nogāzi uz leju milzīgā izmisumā lejā skrien aputveni 400kg smags briedis! Arī es sāku bļaut ar cerību, ka briedis aizies atpakaļ uz augšu. Nekā, tas turpina nākt lejā, nogriežot man ceļu atpakaļ, atstājot izvēles iespējas vai nu stāvēt vai skriet pa taku prom, pagriežot briedim muguru. Esmu reāli apmulsis, pārējie skrēji, kas atrodas starp mani un briedi stāv un bļauj, bet briedis virzās pa taku uz manu pusi. Pieņemu lēmumu skriet maksimāli ātri prom ar cerību, ka briedis aizies lejā pa nogāzi. Uzsākot pirmos bēgšanas soļus, izslīdu uz dubļiem un sajūtu spēcīgu grūdienu sānos un attopos rožu krūmā. Briedis arī ir skrējis pa taku un nu pēc manas nostumšanas no tās dodas lejā pa nogāzi, kas ir aizaugusi ar rozēm un sakritušiem kokiem. Tas mēģina izlīst zem nokrituša koka, kas viņa neizdodas un nu tas ir iesprūdis zem koka un nežēlīgi bļauj. Es esmu nelielā šoka stāvoklī un nevaru saprast vai iet briedim pa taku garām, cerot, ka tas tik tiešām būs tā iesprūdis zem koka, ka netiks ārā vai arī palikt stāvēt. Ir taču sacensības un priekšā esošie sportisti sen jau ir gabalā, bet visi aizmugurē esošie tuvojas man. Nolemju lēnā garā pasoļot briedim garām un tiklīdz esmu tam garām tā atsāku skriet un atpakaļ vairāk neskatos. Esmu izsprucis sveikā no cīņas ar briedi, laika izteiksmē pazaudētas kādas 40" (pēc GPS datiem) un man ir iestājusies panikas lēkme, kas apgrūtina elpošanu. Ir nepieciešams nomierināties un atgūt ritmu! Izdzirdu aiz sevis konkurentu soļus, tātad viņi arī ir veiksmīgi tikuši briedim garām, tāpēc nolemju turēties kopā nelielā skrējēju grupiņā, lai atgūtu ritmu. Lēnā garā viss nostājās savās sliedēs un pēc kāda brīža jau atkal skrienu raiti un izvirzos grupiņas priekšgalā, jo no priekšā esošajiem neviens īsti negrib "strādāt". Tuvojoties kāpuma beigām atkal priekšā ieraugu Andri, kas mani samotivē viņu noķert, to arī pašā augšā izdaru un paspējam pārmīt dažus vārdus pirms sākas pirmais nopietnākais noskrējiens līdz kontrolpunktam. Tajā ierodamies 4 džeki kopā, kur es esmu pēdējais no viņiem. Paskatoties laika plānā, šo distancis nogriezni esmu veicis par 3' lēnāk nekā bija plānots ātrākajam skrējējam, līdz ar to, neskatoties uz starpgadījumu ar briedi, esmu apmierināts ar pieveikto 1/4 distances.

Pirmajā kāpumā, īsi pirms sastapšanās ar briedi
Foto: Ze das foto


CASA DO GUARDO - TALASNAL (6,3KM +460M) - 0:45:19; T=01:55:04, 5.v.


Uzreiz pēc kontrolpunkta turpinās noskrējiens, kurš ir gana tehnisks, tāpēc portugāļu džekus pazaudēju, bet man izdodas tikt garām un arī pazust no Andra redzes loka. Neko darīt, būs jāpastrādā vienam, lai pieķertu portugāļus. Jo zemāk noskrējienā nonākam, jo tas paliek tehniskāks un ieskrienam nogāzē, pa kuru tek upīte. Jau no treniņiem zināju, ka šādas vietas ir ļoti tehniskas, bet vēl grūtāku pārvietošanos padara tas, ka šajā vietā pievienojas nūjotāji, kuri pa trasi vairāk slāj un pļāpā, nekā koncentrējas uz to, ka viņi šobrīd uz šīs takas nav vieni. Drīz vien tehniskais posms beidzās, taka paliek gana plata un priekšā ieraugu vienu no saviem portugāļu kompanjoniem, kurš kā izrādās ir arī vietējā skrējēju zvaigzne, jo viņu nepārtraukti kāds uzmundrina un vietās, kur trase šķērso lielo ceļu ir arī atbalstītāji. Kā vēlāk izrādās, tad tas ir visai nopietns Portugāles skrējējs, t.sk. bijis Portugāles taku skriešanas izlasē - Luis Duarte (ITRA performance index 815). Kāpumā ātri viņu saķeru un nu ir laba kompānija. Uz augšu pārmaiņus viens otru apdzenam, viņam ļoti patīk uzmundrināt - go, go, go. Tuvojoties akmens ciematiņam Talasnal, tuvojas arī nākošais kontrolpunkts. Pirms paša kontrolpunkta saprotu, ka būs obligātā ekipējuma pārbaude, tāpēc laicīgi noņemu mugursomu un to atrādu tiesnešiem. Šajā kontrolpunktā iestiprinos nedaudz vairāk sev ierastajā kombinācijā - kola un apelsīni. Pamanu, ka šajā kontrolpunktā manam draugam ir atbalsta komanda, kas viņam iedod jaunas pudelītes, pienes kolu un kamēr es eju pēc otras kolas glāzes, tikmēr viņš paspēj veiksmīgi izslīdēt no KP un pazūd lejā noskrējienā. Neko darīt, jādodas arī man!

Kāpiens akmens mūru ciematiņā Talasnal
Foto: Miro Cerqueira


TALASNAL - KM23 (5,4KM +433M) - 0:44:40; T=2:39:40, 4.v.


Noskrējiens turpinās un tas sasniedz lielāku upi, kur jāskrien ir tā kā gar levadu, bet labākais tajā visā ir tas, ka uzmūrētajai levadai vienā pusē ir ūdens, bet otrā pusē nav norobežojošās konstrukcijas un tur atrodas visai nepatīkams kritiens. Posms nesanāk diez ko raits, bet atkal ļoti ātri priekšā ieraugu Luišu un kā sākas kāpums tā esmu viņu noķēris. Kādu brīdi paturos aiz viņa, bet jūtu, ka varu skriet nedaudz ātrāk jo taka nav visai klasiska, bet nedaudz līdzīga skandināvijas orientēšanās apvidum, kur ik pa laikam ir jāpārkāpj klints bluķiem vai jānolec un skriešanas ātrumam nav tik liela nozīme kā veiklībai. Vienīgais, kas no šī posma paliek atmiņā ir tas, ka tuvojoties kontrolpunktam esmu nedaudz no sava drauga atrāvies un uz kontrolpunktu ir jādodas augšā pa visai briesmīgu nogāzi, kurā netrūkst arī rožu krūmu un vēl visādu drazu. Ieroties kontrolpunktā saņemu bagātīgas ovācijas, kā arī izpelnos to, ka viens no organizatoriem man cītīgi stāsta, ka tepat priekšā 2' ir 3.vieta un 5' priekšā ir 2.vieta. Tiklīdz kontrolpunktā ierodas Luiš tā es to nolemju pamest, bet tā vēlāk izrādās, ka ir mana kļūda, jo šo kontrolpunktu neizmantoju pilnībā un pārāk maz iestiprinājos. Šajā brīdī uzvarētāja laika plānam zaudēju nepilnas 19', kad praktiski pieveikta puse distances un gandrīz jau 2000 augstuma metri. Nav slikti un izskatās, ka tā turpinot varētu ierakstīties max plānā un izskriet 5h, jo distance no 32.km ved tikai uz leju.
Distances laikā biju iekārtojies arī 4.v. Fonā Luiš Duarte.
Foto: Matias Novo



KM23 - CANDAL (4,7KM +328M) - 0:33:30; T=3:12:10, 10.v.


Šis man bija distances smagākais nogrieznis. Uzreiz pēc KP distance sāka vest augšup pa nogāzi, kas būtu pielīdzināma Turaidas vai Ziediņkalna nogāzei slīpuma ziņā, bet atšķirība ir tāda, ka tās garums bija vismaz 4x garāks un visam pa virsu vēl pietiekoši dubļaina... No iepriekšējiem skrējieniem jau biju paņēmis atziņu, ka ilgstoši šādos kāpumos, kur slodze vairāk pāriet uz ikriem un katrs solis ir nevis jāuzceļ, bet jāizspiež, es palieku ļoti lēns un vājš. Tā tas bija arī šoreiz un šis kāpums man likās mokošs, garām paskrēja 5 džeki, kur pēdējais tieši paša kāpuma beigās. Pēc kāpuma izejam uz diezgan lielas šosejas, pa kuru jāveic aptuveni 300m, bet es nevaru attīstīt pietiekoši lielu ātrumu, jo manas kājas ir ļoti sagurušas. Priekšā redzu pilnīgi visus džekus, kuri mani apdzina kāpumā, bet nespēju tiem tuvoties. Attālums starp mani un viņiem palielinās, līdz ar to prātā iezogas doma par to, ka tulīt nolūzīšu un mani viens pēc otra turpinās apdzīt citi skrējēji, tā teikt iestājās lūzums, kuram būs jātiek pāri. Turpmākais posms līdz KP ir noskrējiens, diezgan labi skrienams, bet arī šeit es nespēju attīstīt pienācīgu ātrumu un spēju skriet tikai nedaudz zem 4:00 min/km. Traucē akmeņainais segums, tos nedaudz sit cauri maniem noskrietajiem Inov-8 Roclite 290 apaviem. Vēl viena mācība, pie kuras vainīgs paša slinkums, ka laicīgi nesarūpēju un neieskrēju jaunus Inov-8 apavus. Tuvojoties noskrējiena beigām, pamanu, ka man strauji tuvojas vēl viens skrējējs melnā tērpā - Andris! Labais, nopriecājos un gaidu, kad viņš mani noķers. Ieskrienot pilsētiņā Candal, to viņs arī izdara, beidzot Andra acīs redzu tādu kā vajātāja skatienu, es esmu bijis viņa noskatītais upuris. Sajūtu, ka viņš ir atpakaļ spēlē! Pasaku, ka man kājas ir izbeigušās, viņš tikai uzsauc, ka jāiztur, jo sākas pēdējais kāpums un pēc tam jau tikai uz finišu! Būs vien man jāsaņemas!

Augšā kalnā, kur zēģelē vējš
Foto: Matias Novo


CANDAL - FA (5,5KM +560M) - 0:52:00; T=4:04:10, 12.v.


Sākas pēdējais kāpums, kurš kopā sastāda gandrī 1000 augstuma metrus, jo pēc kontrolpunkta būs vēl nedaudz jāuzceļ līdz augstākai virsotnei šajā skrējienā (+1210m v.j.l.). Andri ātri vien līkomotajā posmā pazaudēju, bet tiklīdz izeju uz lielāka ceļa, kur pievienojas arī 29km distances skrējēji, tā Andri ieraugu sev priekšā aptuveni minūtes robežās. Šī daļa kāpuma ir jāskrien, man garām paskrien viena no 29km TOP dāmām, līdz ar to nolemju, ka šoreiz mani neviena dāma distances laikā neapdzīs un es saņemos skriet, apdzenu dāmu! Mani prieki ir īsi, jo 29km distancen nogriežas pa kreisi, bet man jāiet pa labi. Pagriežos pa labi un priekšā ieraugu nebeidzamu kāpumu - tāda kā stiga, kas nāk lejā vai iet augšā kalnā (atkarībā, no kuras puses skatās..). Priekšā var redzēt ļoti tālu un redzu visus savus konkrentus, ieskaitot vēlāk 4.v. finišējušo itāli Donatello Rota! Andris viņiem diezgan strauji tuvojas, es arī kustos salīdzinoši raiti, šis kāpums man patīk, jo ir tāds, kurā es varu diezgan ātri virzīties uz augšu, brīžiem pat paskrienot. Vienalga salīdzinoties ar priekšā esošajiem, es esmu lēnāks, par to liecina arī tas, ka man no aizmugures tuvojas vēl divi skrējēji, kas kāpuma beigu daļā arī mani apdzen. Sasniedzot kāpuma augšu, nākas atrādīties tiesnešiem, kas iespiež numurā zīmīti, ka es esmu te augšā bijis. Kā vēlāk izrādās, tad šis posms pret kalnu bija 1,5km garš ar 300 kāpuma metriem. Līdz KP atlikuši nieka 2km, kas jāveic visu laiku pret lēzenu kalnu un es atkal šajā posmā nespēju normāli paskriet. Slīpums, kas man nav parocīgs un esmu vājš. Sāk iezagties bada sajūta, kaut želejas esmu ēdis kā pulkstenis. Nolemju, ka laiks iestiprināties ar smago artelēriju un no somas kabas izvelku šokolādes Isostar high energy batoniņu, kurš garšo nenormāli labi, kā arī Isostar aprikožu marmelādes - līdzi bija 6, uzreiz apēdu 4. Vismaz kādu laiku ir ar ko nodarboties un izdzirdu kontrolpunkta tuvumu, kas man liek saņemties, jo tur dabūšu koliņu! Šos pēdējos 2km esmu veicis gaužām lēni - gandrīz 16', kur normāli būtu bijis jāskrien 5min/km. Kontrolpunktā nolemju nedaudz uzkavēties, lai iedzertu siltu buljoniņu, uzēstu apelsīnus un sadzertos kolu. Zinu, ka man tas ir vajadzīgs, lai varētu jaudīgi noskriet pēdējo posmo, arī kājām nepieciešams nedaudz atjaunoties. Kontrolpunktā pavadu 2' un sadzirdot, ka kāds atkal tuvojas, tā dodos prom!

FA - FINIŠS (12,10KM +290M) - 1:07:53, 12.v.

Atklātā kalna virsotne nav diez ko mīlīga, zēģelē spēcīgs vējš un gaisa temperatūra ir ap +6 grādiem. Viss Janka, jābeidz sevi žēlot, aizmugurē pamanu 2 skrējējus un pie sevis nolemju, ka nevienu garām vairāk nelaidīšu. Sasniedzu kalna virsotni, spēki pēc uzēšanas atjaunojas un sāku 10km garo noskrējienu uz finišu. Noskrējiena sākums ir reti pretīgs, kas jau kuro reizi šajās sacensībās man liek atcerēties skyrunning, nevis trail running. Ātrums nekāds, akmeņi un klintiņas daudz, ļoti ceru, ka šāds nebūs viss noskrējiens! Labā ziņa tāda, ka no aizmugures man īsti netuvojas, tāpēc nolemju uztaisīt "zaļo pieturu", kas jau kādu laiku prasās. Šādā vai savādāk veidā esmu uzkāpis praktiski pēdējos augstuma metrus šajā skrējienā un izeju uz ļoti plata zemes ceļa, pa kuru priekšā joņo virkne skrējēju no 29km distances. Tas man patīk, jo uzdzen sacensību garu. Esmu atkal ātrs un uz leju burtisko lidoju, neskatoties uz to, ka ceļu nomaina taka pa pļavu un vēlāk arī taka mežā. Ātrums brīžiem 3:30min/km un turpmākos 4km uz leju neskrienu lēnāk par 5min/km. Ļoti strauji pienāk noskrējiena tehniskākā daļa, kuru apskatījām vienā no treniņiem, līdz ar to es zinu, ar ko rēķināties un turpinu apdzīt vienu skrējēju pēc otra, diemžēl visi no 29km distances. Parādās neliels cerību stariņš, ka varbūt izdosies saķert vēl kādu priekšā esošo no savas distances. Tuvojoties Lousas pilij, esmu diezgan pārliecināts, ka atlikušos 3km spēšu veikt gana kvalitatīvi, jo šo posmu izskrēju vakar! Domāts darīts un es skrienu - cauri parkam, gar upīti, garām smirdīgajai fabrikai, uz asfalta, uz bruģa, pēdējie pagriezini un finiša taisne, iekšā ēkā un cauri finiša arkai! Gribēju nozvanīt finišētāja zvanu, bet kāds nelietis tieši uz manu finišu to ir nogāzis zemē. Bams, apsēžos un apturu laiku. 5h12min3sek - max mēŗkis nav izpildīts, bet krietni ātrāk par min mērķi! Esmu piekusis, gribu koliņu, čipšus, apelsīnus utml. Eju uz finišētāju galda un sāku svinības. Šobrī iekšā labi padarīta darbiņa sajūta. Satieku Andri, kurš ir visai saguris un izrādās, ka finišēja tieši priekšā man. Sev par pārsteigumu pie izejas no mielastu galda satieku Aneti, kurai spēle beigusies pēc noskrietiem 2km ar izmežģītu potīti - bēdīgi! Man priekšā pēc finiša rituāli, lai pēc tam var finišā sagaidīt vēl pārējos mūsu kompānijas censoņus.
Vienā no noskrējieniem
Foto: Louzantrail

Uzreiz pēc finiša gandarījuma sajūta bija krietni lielāka, nekā tā ir tagad, it īpaši, kad sniegums tika novērtēts no ITRA puses ar performance index - 721. Pēc mūsu aprēķiniem un finišētāju kritērijiem tam bija jābūt virs 750, bet ir visai skaidrs, ka ar ITRU cīnīties nevar un tas ir viņu vērtējums. 
Esmu atkal ieguvis jaunas atziņas un mācības kā uzlabot savu sniegumu distancē, vājās vietas savā varēšanā. No pagājušā gada paņemtas atziņas ļoti strādā, it īpaši regulārā sāls uzņemšana ar salt stick palīdzību. Kopumā šis skrējiens bija kvalitatīvākais manā izpildījumā ārzemēs ar tik lielu kāpuma metru summu, jo lūzuma brīdis bija samērā īss un es tam ātri tiku pāri. Vēl ātrāk būtu ticis pāri, ja 23KM KP būtu normāli iestiprinājies vai arī laicīgi sācis ēst smago artilēriju no saviem Isostar krājumiem. Pavisam reāli bija pacīnīties par TOP10 un pat TOP6, bet noteikti TOP3 vēl šajā mačā biju par vāju, jo īsti nebiju rēķinājis un plānojis, ka spētu skrietu ātrāk par 5h. Iegūtas ļoti vērtīgas atziņas priekš sagatavošanās posma Pasaules čempionāta trasei un ceru, ka izdosies to īsteno, lai jau jūnijā šeit atgrieztos vēl spēcīgāks! Paldies kompānijai par brauciena organizēšanu un sadarbošanos.

Sacensību ekipējums:
Apavi, mugursoma, lietus jaka un aksesuāri - Inov-8 Latvija | OSveikals;
Kompresijas apģērbs (šorti, zeķes) - Compressport Latvija;
Sporta uzturs - Isostar Latvija;
Laika, augstuma metru kontrole Suunto Spartan Ultra - Suunto Latvija;
Specifiski fiziskās sagatavotības treniņi - Supervaroņu treniņi.