svētdiena, 2019. gada 19. maijs

Bodom Trail

Kad līdz startam 2019. gada pasaules čempionātam taku skriešanā ir atlikušas tieši 3 nedēļas, ir pienāci laiks nedaudz atskatīties uz nozīmīgākajiem taku skriešanas startiem kopš iepriekšējās viesošanās Portugālē.
Šogad sacensībās apzināti neskrienu tik daudz kā citus gadus (šo mēģināju piekopt arī pagājušajā sezonā), jo galvenokārt koncentrējos tikai un vienīgi uz starptautisko sacensību kalendāru(ITRA ranga mačiem), kurš mn gan nav īpaši piesātināts, jo finansiāli vienkārši to nevaru atļauties un Latvijā ITRAs sacensības ir gaužām maz. Latvijā šogad līdz šim viens ITRAs mačs ir noticis - StirnuBuks 1. posms. StirnuBukā šogad esmu nolēmis skriet Buka distanci pulsometrs.lv | SOS bērnu ciemati komandas sastāvā. Buka distancē tādēļ, ka Lūša distance īsti nav apvienojama ar kvalitatīviem startiem citas taku skriešanas sacensībās. Par savu veikumu Carnikavas StirnBukā īpaši neiedziļināšos, bet tik tiešām tur noskrēju ļoti labu skrējienu, nedaudz pietrūka gribēšanas un fiziskās sagatavotības, lai pacīnītos par uzvaru, tāpēc par 3.vietu posmā nevaru sūdzēties. Didzim zaudēju 38" un Artjomam 5". Jāatzīst, ka pāris pēdējos km skrēju ar domu, ka sevi pilnībā atļaušos izlikt citos posmos. ITRA sniegumu novērtēja diezgan adekvāti un par šo skrējienu piešķīra 729 punktus.
Carnikavas Buka distances TOP3
Foto: Mareks Gaļinovskis

Nākamā nozīmīgā pietura taku skriešanas kalendārā bija nozīmēta Somijā, maija brīvdienās Bodom trail skrējienā (21km, +750m). Uz šīm sacensībām biju saņēmis ielūgumu startēt bez maksas, jo esmu ilggadējs Suunto zīmola vēstnesis Latvijā. Tā kā sacensības notiek 35min attālumā no Helsinku lidostas, tad plāns bija diezgan vienkāršs un maksimāli īss. Pateicotie tam, ka orientēšanās pārstāvu Somijas klubu TurunMetsankavijat, tad nakts naktsmājas atradu pie menedžera un uz sacensībām devos ar citu kluba biedru. Šāds koncepts man ļoti patīk, jo Helsinkos ielidoju 5dienas vakarā, bet mājās atgriezos jau 6dienas pēcpusdienā. 45min lidojums ir ērtāks kā aizbraukt uz Liepāju vai Daugavpili.
Šis skrējiens ir Somijas taku skriešanas sezonas atklāšana, kā arī BUFF Trail Tour Finland (BTTF) viens no posmiem. Līdz ar to uz starta līnija stājās diezgan spēcīgs Somijas sportistus sastāvs ar lielāko somu taku skriešanas zvaigzni tajā skaitā - Henri Ansio. Apskatoties pieteikto sastāvu, skaidrs bija viens, ka jāmēģina pacīnities par balvām, jo apbalvo TOP6. Pēc ITRA spēka ranga es gan nebiju starp TOP6, bet ziemā uz lauriem arī neesmu gulējis. Sacensību dienā laikapstākļi bija tuvu perfektiem priekš skriešanas, sacensību rīts ar +6 un saulīti. 
Bodom Trail starts
Foto: Poppis Suomela

Starts bija vairākās plūsmās, es skrēju 1. plūsmā, kurā startēja spēcīgākie skrējēji. Kā vienmēr - biju nopsraudis laiku, kurā gribētu finišēt un šoreiz tā bija 1h32m (max) - 1h35(min). Ātri vien pēc starta iezīmējās līderi, kuri man pašam par pārsteigumu skrēja ātrāk kā man gribētos, līdz ar to no tāda tempa atteicos un turējos uzreiz aiz TOP6. Līderi drīz vien pazuda no mana skatu punkta, bet man izdevās apdzīt censoni, kurš bija sevi pārvērtējis un no šī brīža biju iekš TOP6. Tā kā sacensību formāts piedāvā 21km dalībniekiem arī finišēt pēc pirmā apļa (12km), tad nezināju vai man priekšā nav kāds, kurš šo iespēju izmantos, jo apbalvotas tiek abas distances, bet ITRA punkti tiek piešķirti tikai par 21km pieveikšanu. Aptuveni no 6-7km biju pilnīgi viens, kas padarīja manu skrējienu nedaudz grūtāku kā gribētos, jo visu laiku bija jākoncentrējas uz marķējuma lasīšanu, kas kopā ar tehnisko taku pamatu nebūt nebija viegls uzdevums un pāris reizes arī saminstinājus un pat pamanījos aizskriet nepareizi, zaudējot kādas 10-15 sekundes. 
Lepnā vientulība
Foto: Aapo Laiho

Kas man ļoti patika bija tas, ka distances laikā vairākās vietās bija diezgan daudz skatītāju, kas nekautrējās uzmundrināt un atbalstīt sportistus, līdz ar to mans vienmuļais skrējiens nebija tik vienmuļš. Tuvojoties sacensību arēnai un pirmā apļa beigām redzēju, ka divi sportisti dodas otrajā aplī, bet kur ir pārējie 3 es nezināju. Diezgan droši rēķinājos, ka Henri Ansio ir visiem priekšā, līdz ar to nezināmi ir 2 sportisti. Šķersojot laika kontroli komentētājs mani nosauca kā 4.vietas īpašnieku - tātad divi džeki ir finišējuši īsajā distancē. Skaisti, nu būs jāpacenšanas - varbūt varu aizķert TOP3. Otrais aplis solijās būt tehniskāks un ar vairāk kāpumiem, līdz ar to lieliski izmantoju iespēju un starpfinišā padzēros savu sagatavoto Isostar long energy drink dzērienu (to atļāva sacensību nolikums), kā arī apēdu vienu želeju. Centos skriet ātrāk, pietaupot kājas purvainajās vietās, jo tādas otrajā aplī netrūka, bet pēc ziņotājiem no trases malas priekšā esošajiem netuvojos un attālums saglabājas tas pats. Distances pēdējos kilometros paliku nedaudz slinks un sāku gaidīt finišu, jo jau samierinājos ar to, ka 4.vieta būs labs panākums taku skriešanas atklāšanai Somijā, kā arī nospraustais max laika mērķis likās sasniedzams bez īpašas papildus piepūles. Pēdējos 2 kilometros gan dabūju iekšā, jo miegainība bija maksājusi to, ka man no aizmugures bija pietuvojies viens soms, kurš arī startēs Pasaulec čempī. 4.vietu negribēju atdot, tāpēc nopietni iespiedu un spēju paātrinājum saglabāt līdz pašam finišam, finišējot 9" priekšā Juuso Simpanenam. Nice! 
Cīnos, lai saglabātu 4.vietu
Foto: Aapo Laiho

Finišā sajūtas bija kā pēc labi padarīta darbiņa, jo paskrēju zem 1h32min, kā arī finišēju iekš TOP6. Īsti vairāk es neko izspiest nevarēju, jo TOP3 nebija aizsniedzams. 2. un 3. vieta finišēja priekšā 2'. Nedaudz mani pārsteidza 2.vietā esošais krievu sportists Ivan Bogdanov, jo viņu pirms sacensībām nebiju pieskaitījies pie TOP3 favorītiem un 2.vietu biju paredzējis Antti Parjanne, bet Murmanskas puika ziemā ir izdarījis labu treniņa apjomu un šogad esot apņēmis pilns pacīnīties BTTF par kopvērtējumu.
Bodom Trail TOP6
Foto: Aapo Laiho

Pēcgarša lieliska, jo balvas arī gana vērtīgas, bet pats svarīgākais, ka ITRA šo skrējienu novērtēja ar 788 punktiem, kas man ļoti ļāva uzlabot arī General Performance index uz 768 un šobrīd esmu 4. labākais Latvijas taku skrējējs pēc šī rādītāja, bet XS distancē starp Latvijas sportisiem pat ar labāko ITRAs performance index. Pēc šī skrējiena nedaudz esmu iekarojis arī Somijas taku skriešanas aprindas un sezonas otrajā pusē pat varu izvēlēties vai doties skriet us Somiju kādā no BUFF Trail Tour Finland posmiem (Pyha Tunturimaraton un Nuuksio Classic) vai Itāliju (Maga Skyrace), jo esmu saņēmis ielūgumus startēt šajās sacensībās. Šobrīd nezinu vai braukšu vispār uz kādām no šīm sacensībām, jo viens no iemesliem ir tāds, ka gribās savākt kopvērtējumu StirnuBukā, kas atkal neļauj savākt kopvērtējumu BUFF Trail Tour Finland, jo pēdējie divi posmi pārklājas. Otrs iemesls, neviens no piedāvājumiem nav pilnīgi bez maksas, jo nokļūšanu uz sacensībām neviens nesponsorē un priekš tādā organizatoru ekstrām es vēl neesmu tik interesants. Pašam jau ļoti gribas uzskriet taku skrējienu Lapzemē, bet to laikam vajadzētu apvienot ar garākām ģimenes brīvdienām, lai netikai skrietu, bet arī nedaudz apceļotu to pusi.
Kas tagad?! Pilnīgs un galīgs fokuss uz Pasaules čempionātu taku skriešanā. Šogad esmu stiprāks takās kā iepriekšējos gados, līdz ar to viens no pamatuzdevumiem ir palikt veselam atlikušās 3 nedēļas un vēl arī nopietni patrenēties, jo šajā dzīvē brīvu pusdienu nav - tās ir vismaz jānopelna!
#inov8 #suunto #isostar #compressport #takusports #grano #osveikals #pulsometrs #TurunMetsankavijat #stirnubuks #BTTF

trešdiena, 2019. gada 6. februāris

Louzantrail

Šogad sezonu iesāku par mēnesi ātrāk nekā pagājušajā gadā un iesāku to Portugālē ar Louzantrail ultra. Pagājušās sezonas nogalē parādījās informācija sociālajā vidē, ka šajā pasākumā startēs Andris Ronimoiss un drīz vien manā facebook iebira vēstule no portugāļu drauga ar bezmaksas ielūgumu uz šo skrējienu. Tā kā šī gada Kanāriju salu plāni bija atcēlušies, tad divreiz man nebija jājautā un es piekritu startam, lai nedaudz izrautos no Latvijas ziemas un notestētu kādā virzienā attīstās treniņi. Galvenais brauciena mērķis bija aplūkot Pasaules čempionāta trasi, jo šis mačs notiek praktiski blakus. Vienu brīdi apsvēru domu skriet 29km distanci, jo šī distance bija Spānijas nacionālais Golden Trail sērijas posms, bet ātri šo domu atmetu. Uz tik īsu distanci negribējās doties tādu gaisa gabalu, tāpēc startēju garākajā distancē - 43km ar 3000 kāpuma metriem.
Kafijas baudīšana akmens mūru ciematiņā Talasnal
Foto: Matias Novo

Portugālē ierados kompānijā ar dažiem citiem Latvijas taku skrējējiem (Ilze, Anete, Roberts), pārlaidām nakti Porto, kur mums pievienojās Andris, otrā rītā neliela ekskursija pa Porto vecpilsētu ar Pastelārijas apmeklēšanu brokastu vietā un varējām doties 1,5h braucienā, lai sasniegtu kalnus un notestētu pirmos 16km no PČ trases. Nākošajā dienā notestējām vēl 4km, bet pēdējā dienā pēc Louzantrail es nostaigāju/noskrēju vēl aptuveni 9km. Līdz ar to kopā paspēju apskatīt gandrīz 30km no PČ trases un savākt praktiski visu kāpumu, kas mani sagaidīs tur Jūnijā, t.i. 2000 augstuma metrus. Šogas PČ distance būs "īsā" - 44km ar 2200 kāpuma metriem. Šobrīd man nezināms paliek pēdējais noskrējiens un pirmie 3 starta kilometri, bet ar to visu var paspēt iepazīties arī Jūnijā.
Foto sesija Gondramaz ciematiņā
Foto: Anete Švilpe
Tagad laiks atskatam uz pašu Louzantrail ultra!
Tā kā pirms starta nebija īsti nojausmas par to, cik stipri būs konkurenti, protams, izņemot pašus atpazīstamākos, starp kuriem bija arī Andris, tad par kaut kādu konkrētu vietu nemaz nedomāju, bet kā ierasts pēc ITRA reitinga pierēķināju sev iespējamo finiša laiku, ņemot vērā izvirzītos finišētāja kritērijus. Man sanāca, ka būtu jānoskrien nedaudz virs 5,5h, bet lai būtu lielāka motivācija, tad maksimālo mērķi nospraudu finišu 5h, kas gan krietni pārsniedza manu līdz šim labāko varējumu ITRA reitingā. Precīzāku laika plānu arī nevarēja salikt, jo šādu distances garumu šajās sacensībās skrēja pirmo reizi, iepriekšējās reizes ultra bija aptuveni 50km gara. Vienīgais ko izdarīju, lai kaut cik saprastu savu skrējiena grafiku bija tas, ka uz numura sarakstīju organizatoru nosauktos starplaikus uzvarētājam, kuram finišs bija paredzēts pēc 4h25min...
Starta šāviens svētdienā 8:00 no rīta. Tā kā dzīvojām ļoti tuvu sacensību centram, tad es nolēmu uz startu doties skriešus, lai nav lieka burzma pirms starta. Pirms starta man bija jāsatiek pārējie kolēģi, lai savāktu mašīnas atslēgas, jo no auto kompānijas mans finišs plānojās visatrāk. Andris šeit neskaitījās, jo mitinājās sacensību organizatoru sarūpētā viesnīcā. No lieka stresa tāpat pirms starta neizbēgu, jo sanāca neliela ķibele ar ekipējumu, kura novēršanai patērēju pāris vērtīgas iesildīšanās minūtes. Pēc obligātā ekipējuma pārbaudes ļoti žigli izlauzos līdz pašai starta priekšai, jo distances sākums ātri vien sasniedza pirmo kāpumu, tāpēc negribējās lieki iesprūst aiz kāda lēnāka sportista muguras uz šaurās takas.
Īsi pirms starta šāviena
Foto: Miro Cerqueira


Starts - CASA DO GUARDO (10,1KM +990M)- 01:09:45; 7.v.


Distances pirmais kilometrs pa asfaltu un pēc tam sākas gandrīz kilometru garš kāpums līdz pirmajam starpfinišam, kurš ir pēc pieveiktiem 10,1km. Sākumā ļoti ātri iezīmējas līderu trio, starp kuriem ir arī Andris, bet es esmu nolēmis nepārķert startu, jo jāskrien pietiekoši ilgi. Ap sevi redzu pāris nopietnus skrējējus un vairākus optimistus. Sākoties kāpumam esmu aptuveni 10.v. un tā arī turos, kaut varētu nedaudz ātrāk. Kopumā kāpums nav smags un ir maz tādu vietu, kur būtu jāpāriet soļos. Sev par pārsteigumu visu laiku kādas minūtes robežās redzu arī Andri, bet pirmie divi džeki gan diezgan pārliecinoši iet prom no pārējiem. Kāpuma vidū esmu nedaudz raitāks un pāris džekus apdzenu, nozīmējos fotogrāfam un ir pienācis laiks apēst pirmo enerģijas želeju. Tagad seko šo sacensību higlihts, kad sacensības man varēja arī beigties un beigties visai bēdīgi. No aizmugures izdzirdu bļaušanu, bet nogāzes kreisajā pusē nenormālu zaru brīkšķēšanu. Pagriežu galvu un tur pa nogāzi uz leju milzīgā izmisumā lejā skrien aputveni 400kg smags briedis! Arī es sāku bļaut ar cerību, ka briedis aizies atpakaļ uz augšu. Nekā, tas turpina nākt lejā, nogriežot man ceļu atpakaļ, atstājot izvēles iespējas vai nu stāvēt vai skriet pa taku prom, pagriežot briedim muguru. Esmu reāli apmulsis, pārējie skrēji, kas atrodas starp mani un briedi stāv un bļauj, bet briedis virzās pa taku uz manu pusi. Pieņemu lēmumu skriet maksimāli ātri prom ar cerību, ka briedis aizies lejā pa nogāzi. Uzsākot pirmos bēgšanas soļus, izslīdu uz dubļiem un sajūtu spēcīgu grūdienu sānos un attopos rožu krūmā. Briedis arī ir skrējis pa taku un nu pēc manas nostumšanas no tās dodas lejā pa nogāzi, kas ir aizaugusi ar rozēm un sakritušiem kokiem. Tas mēģina izlīst zem nokrituša koka, kas viņa neizdodas un nu tas ir iesprūdis zem koka un nežēlīgi bļauj. Es esmu nelielā šoka stāvoklī un nevaru saprast vai iet briedim pa taku garām, cerot, ka tas tik tiešām būs tā iesprūdis zem koka, ka netiks ārā vai arī palikt stāvēt. Ir taču sacensības un priekšā esošie sportisti sen jau ir gabalā, bet visi aizmugurē esošie tuvojas man. Nolemju lēnā garā pasoļot briedim garām un tiklīdz esmu tam garām tā atsāku skriet un atpakaļ vairāk neskatos. Esmu izsprucis sveikā no cīņas ar briedi, laika izteiksmē pazaudētas kādas 40" (pēc GPS datiem) un man ir iestājusies panikas lēkme, kas apgrūtina elpošanu. Ir nepieciešams nomierināties un atgūt ritmu! Izdzirdu aiz sevis konkurentu soļus, tātad viņi arī ir veiksmīgi tikuši briedim garām, tāpēc nolemju turēties kopā nelielā skrējēju grupiņā, lai atgūtu ritmu. Lēnā garā viss nostājās savās sliedēs un pēc kāda brīža jau atkal skrienu raiti un izvirzos grupiņas priekšgalā, jo no priekšā esošajiem neviens īsti negrib "strādāt". Tuvojoties kāpuma beigām atkal priekšā ieraugu Andri, kas mani samotivē viņu noķert, to arī pašā augšā izdaru un paspējam pārmīt dažus vārdus pirms sākas pirmais nopietnākais noskrējiens līdz kontrolpunktam. Tajā ierodamies 4 džeki kopā, kur es esmu pēdējais no viņiem. Paskatoties laika plānā, šo distancis nogriezni esmu veicis par 3' lēnāk nekā bija plānots ātrākajam skrējējam, līdz ar to, neskatoties uz starpgadījumu ar briedi, esmu apmierināts ar pieveikto 1/4 distances.

Pirmajā kāpumā, īsi pirms sastapšanās ar briedi
Foto: Ze das foto


CASA DO GUARDO - TALASNAL (6,3KM +460M) - 0:45:19; T=01:55:04, 5.v.


Uzreiz pēc kontrolpunkta turpinās noskrējiens, kurš ir gana tehnisks, tāpēc portugāļu džekus pazaudēju, bet man izdodas tikt garām un arī pazust no Andra redzes loka. Neko darīt, būs jāpastrādā vienam, lai pieķertu portugāļus. Jo zemāk noskrējienā nonākam, jo tas paliek tehniskāks un ieskrienam nogāzē, pa kuru tek upīte. Jau no treniņiem zināju, ka šādas vietas ir ļoti tehniskas, bet vēl grūtāku pārvietošanos padara tas, ka šajā vietā pievienojas nūjotāji, kuri pa trasi vairāk slāj un pļāpā, nekā koncentrējas uz to, ka viņi šobrīd uz šīs takas nav vieni. Drīz vien tehniskais posms beidzās, taka paliek gana plata un priekšā ieraugu vienu no saviem portugāļu kompanjoniem, kurš kā izrādās ir arī vietējā skrējēju zvaigzne, jo viņu nepārtraukti kāds uzmundrina un vietās, kur trase šķērso lielo ceļu ir arī atbalstītāji. Kā vēlāk izrādās, tad tas ir visai nopietns Portugāles skrējējs, t.sk. bijis Portugāles taku skriešanas izlasē - Luis Duarte (ITRA performance index 815). Kāpumā ātri viņu saķeru un nu ir laba kompānija. Uz augšu pārmaiņus viens otru apdzenam, viņam ļoti patīk uzmundrināt - go, go, go. Tuvojoties akmens ciematiņam Talasnal, tuvojas arī nākošais kontrolpunkts. Pirms paša kontrolpunkta saprotu, ka būs obligātā ekipējuma pārbaude, tāpēc laicīgi noņemu mugursomu un to atrādu tiesnešiem. Šajā kontrolpunktā iestiprinos nedaudz vairāk sev ierastajā kombinācijā - kola un apelsīni. Pamanu, ka šajā kontrolpunktā manam draugam ir atbalsta komanda, kas viņam iedod jaunas pudelītes, pienes kolu un kamēr es eju pēc otras kolas glāzes, tikmēr viņš paspēj veiksmīgi izslīdēt no KP un pazūd lejā noskrējienā. Neko darīt, jādodas arī man!

Kāpiens akmens mūru ciematiņā Talasnal
Foto: Miro Cerqueira


TALASNAL - KM23 (5,4KM +433M) - 0:44:40; T=2:39:40, 4.v.


Noskrējiens turpinās un tas sasniedz lielāku upi, kur jāskrien ir tā kā gar levadu, bet labākais tajā visā ir tas, ka uzmūrētajai levadai vienā pusē ir ūdens, bet otrā pusē nav norobežojošās konstrukcijas un tur atrodas visai nepatīkams kritiens. Posms nesanāk diez ko raits, bet atkal ļoti ātri priekšā ieraugu Luišu un kā sākas kāpums tā esmu viņu noķēris. Kādu brīdi paturos aiz viņa, bet jūtu, ka varu skriet nedaudz ātrāk jo taka nav visai klasiska, bet nedaudz līdzīga skandināvijas orientēšanās apvidum, kur ik pa laikam ir jāpārkāpj klints bluķiem vai jānolec un skriešanas ātrumam nav tik liela nozīme kā veiklībai. Vienīgais, kas no šī posma paliek atmiņā ir tas, ka tuvojoties kontrolpunktam esmu nedaudz no sava drauga atrāvies un uz kontrolpunktu ir jādodas augšā pa visai briesmīgu nogāzi, kurā netrūkst arī rožu krūmu un vēl visādu drazu. Ieroties kontrolpunktā saņemu bagātīgas ovācijas, kā arī izpelnos to, ka viens no organizatoriem man cītīgi stāsta, ka tepat priekšā 2' ir 3.vieta un 5' priekšā ir 2.vieta. Tiklīdz kontrolpunktā ierodas Luiš tā es to nolemju pamest, bet tā vēlāk izrādās, ka ir mana kļūda, jo šo kontrolpunktu neizmantoju pilnībā un pārāk maz iestiprinājos. Šajā brīdī uzvarētāja laika plānam zaudēju nepilnas 19', kad praktiski pieveikta puse distances un gandrīz jau 2000 augstuma metri. Nav slikti un izskatās, ka tā turpinot varētu ierakstīties max plānā un izskriet 5h, jo distance no 32.km ved tikai uz leju.
Distances laikā biju iekārtojies arī 4.v. Fonā Luiš Duarte.
Foto: Matias Novo



KM23 - CANDAL (4,7KM +328M) - 0:33:30; T=3:12:10, 10.v.


Šis man bija distances smagākais nogrieznis. Uzreiz pēc KP distance sāka vest augšup pa nogāzi, kas būtu pielīdzināma Turaidas vai Ziediņkalna nogāzei slīpuma ziņā, bet atšķirība ir tāda, ka tās garums bija vismaz 4x garāks un visam pa virsu vēl pietiekoši dubļaina... No iepriekšējiem skrējieniem jau biju paņēmis atziņu, ka ilgstoši šādos kāpumos, kur slodze vairāk pāriet uz ikriem un katrs solis ir nevis jāuzceļ, bet jāizspiež, es palieku ļoti lēns un vājš. Tā tas bija arī šoreiz un šis kāpums man likās mokošs, garām paskrēja 5 džeki, kur pēdējais tieši paša kāpuma beigās. Pēc kāpuma izejam uz diezgan lielas šosejas, pa kuru jāveic aptuveni 300m, bet es nevaru attīstīt pietiekoši lielu ātrumu, jo manas kājas ir ļoti sagurušas. Priekšā redzu pilnīgi visus džekus, kuri mani apdzina kāpumā, bet nespēju tiem tuvoties. Attālums starp mani un viņiem palielinās, līdz ar to prātā iezogas doma par to, ka tulīt nolūzīšu un mani viens pēc otra turpinās apdzīt citi skrējēji, tā teikt iestājās lūzums, kuram būs jātiek pāri. Turpmākais posms līdz KP ir noskrējiens, diezgan labi skrienams, bet arī šeit es nespēju attīstīt pienācīgu ātrumu un spēju skriet tikai nedaudz zem 4:00 min/km. Traucē akmeņainais segums, tos nedaudz sit cauri maniem noskrietajiem Inov-8 Roclite 290 apaviem. Vēl viena mācība, pie kuras vainīgs paša slinkums, ka laicīgi nesarūpēju un neieskrēju jaunus Inov-8 apavus. Tuvojoties noskrējiena beigām, pamanu, ka man strauji tuvojas vēl viens skrējējs melnā tērpā - Andris! Labais, nopriecājos un gaidu, kad viņš mani noķers. Ieskrienot pilsētiņā Candal, to viņs arī izdara, beidzot Andra acīs redzu tādu kā vajātāja skatienu, es esmu bijis viņa noskatītais upuris. Sajūtu, ka viņš ir atpakaļ spēlē! Pasaku, ka man kājas ir izbeigušās, viņš tikai uzsauc, ka jāiztur, jo sākas pēdējais kāpums un pēc tam jau tikai uz finišu! Būs vien man jāsaņemas!

Augšā kalnā, kur zēģelē vējš
Foto: Matias Novo


CANDAL - FA (5,5KM +560M) - 0:52:00; T=4:04:10, 12.v.


Sākas pēdējais kāpums, kurš kopā sastāda gandrī 1000 augstuma metrus, jo pēc kontrolpunkta būs vēl nedaudz jāuzceļ līdz augstākai virsotnei šajā skrējienā (+1210m v.j.l.). Andri ātri vien līkomotajā posmā pazaudēju, bet tiklīdz izeju uz lielāka ceļa, kur pievienojas arī 29km distances skrējēji, tā Andri ieraugu sev priekšā aptuveni minūtes robežās. Šī daļa kāpuma ir jāskrien, man garām paskrien viena no 29km TOP dāmām, līdz ar to nolemju, ka šoreiz mani neviena dāma distances laikā neapdzīs un es saņemos skriet, apdzenu dāmu! Mani prieki ir īsi, jo 29km distancen nogriežas pa kreisi, bet man jāiet pa labi. Pagriežos pa labi un priekšā ieraugu nebeidzamu kāpumu - tāda kā stiga, kas nāk lejā vai iet augšā kalnā (atkarībā, no kuras puses skatās..). Priekšā var redzēt ļoti tālu un redzu visus savus konkrentus, ieskaitot vēlāk 4.v. finišējušo itāli Donatello Rota! Andris viņiem diezgan strauji tuvojas, es arī kustos salīdzinoši raiti, šis kāpums man patīk, jo ir tāds, kurā es varu diezgan ātri virzīties uz augšu, brīžiem pat paskrienot. Vienalga salīdzinoties ar priekšā esošajiem, es esmu lēnāks, par to liecina arī tas, ka man no aizmugures tuvojas vēl divi skrējēji, kas kāpuma beigu daļā arī mani apdzen. Sasniedzot kāpuma augšu, nākas atrādīties tiesnešiem, kas iespiež numurā zīmīti, ka es esmu te augšā bijis. Kā vēlāk izrādās, tad šis posms pret kalnu bija 1,5km garš ar 300 kāpuma metriem. Līdz KP atlikuši nieka 2km, kas jāveic visu laiku pret lēzenu kalnu un es atkal šajā posmā nespēju normāli paskriet. Slīpums, kas man nav parocīgs un esmu vājš. Sāk iezagties bada sajūta, kaut želejas esmu ēdis kā pulkstenis. Nolemju, ka laiks iestiprināties ar smago artelēriju un no somas kabas izvelku šokolādes Isostar high energy batoniņu, kurš garšo nenormāli labi, kā arī Isostar aprikožu marmelādes - līdzi bija 6, uzreiz apēdu 4. Vismaz kādu laiku ir ar ko nodarboties un izdzirdu kontrolpunkta tuvumu, kas man liek saņemties, jo tur dabūšu koliņu! Šos pēdējos 2km esmu veicis gaužām lēni - gandrīz 16', kur normāli būtu bijis jāskrien 5min/km. Kontrolpunktā nolemju nedaudz uzkavēties, lai iedzertu siltu buljoniņu, uzēstu apelsīnus un sadzertos kolu. Zinu, ka man tas ir vajadzīgs, lai varētu jaudīgi noskriet pēdējo posmo, arī kājām nepieciešams nedaudz atjaunoties. Kontrolpunktā pavadu 2' un sadzirdot, ka kāds atkal tuvojas, tā dodos prom!

FA - FINIŠS (12,10KM +290M) - 1:07:53, 12.v.

Atklātā kalna virsotne nav diez ko mīlīga, zēģelē spēcīgs vējš un gaisa temperatūra ir ap +6 grādiem. Viss Janka, jābeidz sevi žēlot, aizmugurē pamanu 2 skrējējus un pie sevis nolemju, ka nevienu garām vairāk nelaidīšu. Sasniedzu kalna virsotni, spēki pēc uzēšanas atjaunojas un sāku 10km garo noskrējienu uz finišu. Noskrējiena sākums ir reti pretīgs, kas jau kuro reizi šajās sacensībās man liek atcerēties skyrunning, nevis trail running. Ātrums nekāds, akmeņi un klintiņas daudz, ļoti ceru, ka šāds nebūs viss noskrējiens! Labā ziņa tāda, ka no aizmugures man īsti netuvojas, tāpēc nolemju uztaisīt "zaļo pieturu", kas jau kādu laiku prasās. Šādā vai savādāk veidā esmu uzkāpis praktiski pēdējos augstuma metrus šajā skrējienā un izeju uz ļoti plata zemes ceļa, pa kuru priekšā joņo virkne skrējēju no 29km distances. Tas man patīk, jo uzdzen sacensību garu. Esmu atkal ātrs un uz leju burtisko lidoju, neskatoties uz to, ka ceļu nomaina taka pa pļavu un vēlāk arī taka mežā. Ātrums brīžiem 3:30min/km un turpmākos 4km uz leju neskrienu lēnāk par 5min/km. Ļoti strauji pienāk noskrējiena tehniskākā daļa, kuru apskatījām vienā no treniņiem, līdz ar to es zinu, ar ko rēķināties un turpinu apdzīt vienu skrējēju pēc otra, diemžēl visi no 29km distances. Parādās neliels cerību stariņš, ka varbūt izdosies saķert vēl kādu priekšā esošo no savas distances. Tuvojoties Lousas pilij, esmu diezgan pārliecināts, ka atlikušos 3km spēšu veikt gana kvalitatīvi, jo šo posmu izskrēju vakar! Domāts darīts un es skrienu - cauri parkam, gar upīti, garām smirdīgajai fabrikai, uz asfalta, uz bruģa, pēdējie pagriezini un finiša taisne, iekšā ēkā un cauri finiša arkai! Gribēju nozvanīt finišētāja zvanu, bet kāds nelietis tieši uz manu finišu to ir nogāzis zemē. Bams, apsēžos un apturu laiku. 5h12min3sek - max mēŗkis nav izpildīts, bet krietni ātrāk par min mērķi! Esmu piekusis, gribu koliņu, čipšus, apelsīnus utml. Eju uz finišētāju galda un sāku svinības. Šobrī iekšā labi padarīta darbiņa sajūta. Satieku Andri, kurš ir visai saguris un izrādās, ka finišēja tieši priekšā man. Sev par pārsteigumu pie izejas no mielastu galda satieku Aneti, kurai spēle beigusies pēc noskrietiem 2km ar izmežģītu potīti - bēdīgi! Man priekšā pēc finiša rituāli, lai pēc tam var finišā sagaidīt vēl pārējos mūsu kompānijas censoņus.
Vienā no noskrējieniem
Foto: Louzantrail

Uzreiz pēc finiša gandarījuma sajūta bija krietni lielāka, nekā tā ir tagad, it īpaši, kad sniegums tika novērtēts no ITRA puses ar performance index - 721. Pēc mūsu aprēķiniem un finišētāju kritērijiem tam bija jābūt virs 750, bet ir visai skaidrs, ka ar ITRU cīnīties nevar un tas ir viņu vērtējums. 
Esmu atkal ieguvis jaunas atziņas un mācības kā uzlabot savu sniegumu distancē, vājās vietas savā varēšanā. No pagājušā gada paņemtas atziņas ļoti strādā, it īpaši regulārā sāls uzņemšana ar salt stick palīdzību. Kopumā šis skrējiens bija kvalitatīvākais manā izpildījumā ārzemēs ar tik lielu kāpuma metru summu, jo lūzuma brīdis bija samērā īss un es tam ātri tiku pāri. Vēl ātrāk būtu ticis pāri, ja 23KM KP būtu normāli iestiprinājies vai arī laicīgi sācis ēst smago artilēriju no saviem Isostar krājumiem. Pavisam reāli bija pacīnīties par TOP10 un pat TOP6, bet noteikti TOP3 vēl šajā mačā biju par vāju, jo īsti nebiju rēķinājis un plānojis, ka spētu skrietu ātrāk par 5h. Iegūtas ļoti vērtīgas atziņas priekš sagatavošanās posma Pasaules čempionāta trasei un ceru, ka izdosies to īsteno, lai jau jūnijā šeit atgrieztos vēl spēcīgāks! Paldies kompānijai par brauciena organizēšanu un sadarbošanos.

Sacensību ekipējums:
Apavi, mugursoma, lietus jaka un aksesuāri - Inov-8 Latvija | OSveikals;
Kompresijas apģērbs (šorti, zeķes) - Compressport Latvija;
Sporta uzturs - Isostar Latvija;
Laika, augstuma metru kontrole Suunto Spartan Ultra - Suunto Latvija;
Specifiski fiziskās sagatavotības treniņi - Supervaroņu treniņi.

trešdiena, 2018. gada 17. oktobris

Siguldas kalnu maratons

Siguldas kalnu maratons (SKM) ir mana pēdējā pietura šī gada taku skriešanas kalendārā un pēdējā iespēja kaut nedaudz, bet uzlabot savu ITRA performance index. Pirms sezonas biju plānojis sezonas izskaņā būt tuvu 750 ranga punktiem vispārējā kotācijā, bet diemžēl ārzemju sacensībās, kurās skrēju, nenostartēju plānotajā līmenī, tāpēc pirms SKM biju knapi pārspraucies pāri 700 ranga punktiem. Tā kā pēc Skotijas norāvu kaut kādu vīrusu un kvalitatīvai atjaunošanās noteikti par labu nenāca arī Līgatnes StirnuBuka posms, tad pēdējā brīdī pirms pieteikšanās uz SKM tomēr nolēmu skriet pusmaratona distanci (35km+), kaut sezonas sākumā biju plānojis skriet maratona distanci (70km+), jo tas kā reiz bija arī Latvijas čempionāts taku skriešanā.
Motivācijas problēmas pirms starta pēc salīdzinoši garās sezonas un intensīvā septembra mēneša darīja savu, bet pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem starta dienā un iespējai revanšēties Modestas Bacys par zaudējumu CETā lika man sasparoties. Pirms starta biju nospraudis divus mērķus - distanci noskriet 3h vai ātrāk un veikt to kopā ar pasaules līmeņa taku skrējēju Andri Ronimoisu (atšķirība tāda, ka es skrietu 2 apļus, bet Andris 4 apļus). Mans plāns sakrita arī ar Andra plānu, kurš bija izvirzījis sev ļoti augstu latiņu un pirmos divus apļus plānoja skriet 2h45min-2h50min! Iesildoties jutos gana optimāli, lai mēģinātu turēties kopā ar Andri, kaut vairāk reāli apzinājos, ka visdrīzāk turēšos aiz viņa un cerēju to izdarīt maksimāli ilgi.
1. aplis - 15km, 1:15:24
Starta kalns nekādus pārsteigums man nesagādāja, jo apzinājos, ka varu kalnu pievarēt ļoti raiti, jo visās iepriekšējās reizēs esmu bijis gana konkurētspējīgs, lai būtu tuvu arī jaunu kedu iegūšanai. Šoreiz gan sevi nedaudz bremzēju un kalnu pieveicu kopā ar ātrākajām dāmām, bet atšķirībā no lielas daļas apkārtējo uzreiz spēju uzkāpināt uz sev vēlamo tempu un jau noskrienot lejā pa Pilsētas trasi biju sacensību vadībā, t.sk. priekšā arī visem 15km distances skrējējiem. Uzreiz aiz manis bija Gints Jakovels, kuru pirms sacensībām uzskatīju par vienu no pretendentiem uz TOP3 35km+ distancē. Līdzenajos posmos jutos labi, noskrējienos arī, bet pirms starta reāli apzinājos, ka kāpumos vēl nēesmu pietiekoši labā līmenī, it īpaši tādos, kuri ir vairāk stāvi (lielākā daļa Siguldas kāpumu). Pie Kordes kāpuma mūs noķēra arī Andris un jau kāpuma beigās pārņēma sacensību vadību. Viņam tik noteicu, ka tagad trase priekšā ir "tīra". Sekojošais noskrējiens un līdzenā daļa līdz Kaķīškalnam bija vienīgais trases posms, kuru veicu kopā ar Andri, jo Kaķīškalna kāpumā Andris no manis nedaudz atrāvās un pietuvoties es viņam vairs nespēju. Interesanti, ko konkurentu arī tuvumā nebija, tātad temps priekš sacensību sākuma bija ļoti augsts. Andri pēdējo reizi manīju uz Kājinieku tilta pār Gauju, pēc kura sekojošo kāpumu atstrādāju, bet Andra mugura augšā vairs neredzēju. Pēc kāpuma sākās trases līdzenais posms jeb balkons, kurš ir klāts ar mulču. Jau pagājušajā gadā man šis posms nepatika, jo mulča ir slapja un katrs solis prasa papildus piepūli, kājas izslīd un sanāk tāda kā muļļāšanās. Tas mani tracina, ka tik maucamā posmā nevaru attīstīt ātrumu zem 4:00 min/km un sajūta ir vairāk ka stāvu uz vietas nevis skrienu. Iespējams, ka šim posmam nedaudz būtu palīdzējis tas, ja skrietu ar Inov-8 X-talon 230 apaviem, nevis Roclite 290, jo protektora dziļuma atšķirība ir 2mm. Slinkot neslinkoju, bet nu nepatīk man šie 2km līdz tieku pie sarežģītākā noskrējiena uz Gaisa Balonu pļavu, kur noskrējiens ir pa zemajām trepēm. Pieredze dara savu un uz trepēm vispār nekāpju, jo zinu, ka tās ir ellīgi slidenas un nomaukties uz mutes/muguras ir elementāri, līdz ar to maucu gar trepēm, brīžiem arī pa brikšņiem, lai saķere būtu kontrolējama. Ēdināšanas punktā padzeros tikai ūdeni, jo mugursomā man ir 1,0l ar Isostar long energy sporta dzērienu. Garmin laika ņemšanas punktā man ziņo, ka Andris ir priekšā 1min, kas realitātē īstenībā ir gandrīz 2min. Trepes uz serpentīnu pieveicu skrienot un lejā pa serpentīnu noskrienu distances ātrāko kilometru, kas reizē ir arī otrs km zem 4:00min/km visā distancē. Pieskrienot pie Ziediņakalna, redzu, ka Andris ir gandrīz kalna augšā, līdz ar to skaidrs, ka viņam zaudēju aptuveni 2-3min. Tātad īstenībā Ziediņkalns pēc pirmā apļa bija pēdējā vieta, kur Andri redzēju un nu 20km tiks aizvadīti lepnā vientulībā, ja nekas katastrofāli nemainīsies! Uzrāpjoties augšā, paskatījos uz leju un pie Ziediņkalna pakāpes manīju vienu stāvu, bet nebija skaidrs vai tas ir 15km distances skrējējs vai kāds mans tiešais konkurents, tāpēc nākošais check būs Kaķīškalnā.
Ziediņkalna iekarošana.
2. aplis - 20km, 1:52:40; T=3:08:04 un 35km
Dodoties otrajā aplī jutos labi un pēc maniem aprēķiniem joprojām ierakstījos savā laika plānā, atlika tikai tāds sīkums kā otro apli noskriet 1h45min. Līdz Kordes kalnam nekādu problēmu, bet dodoties kāpumā sapratu, ka šodien esmu īpaši švaks kāpumos un labāk skrienu uz leju nevis uz augšu. Situācija atkārtojās Kaķīškalnā un kāpumā uz Laurenčiem. Tiekot augšā Kaķīškalnā, atskatījos. Pakājē bija tas pats skrējējs, kurš Ziediņa lejā, tāpēc kļūdaini to noturēju par Modestas dēļ melnā skriešanas tērpa. Aprēķināju, ka mans pārsvars ir kādas 3', tātad būs ko iespringt, lai pārsvaru noturētu. Tikai pēc rezultātu un starplaiku publicēšanas sapratu, ka tas bija Artūrs Vadzis nevis Modestas. Līdzenajā posmā sāka sāpēt kreisā gūža, kura mistiski sāka īdēt 2 dienas pēc Līgatnes StirnuBuka. Ātrums atšķirībā no pirmā apļa ir savas 10" uz km lenāks. Kāpumu pēc Kājinieku tilta piespiedos uzskriet, jo šajā skrējienā gribēju uzvarēt! Tālākie notikumi līdz Gaisa Balonu pļavai bija neinteresanti, neskaitot to, ka tie bija gana mokoši. Dzirdināšanas punktā atļāvos uzprasīties uz Colu, kur saņēmu atbildi, ka Colas nav..., bet ir Pepsis! Kāda runa, tas man der :) Distanci turpināju nedaudz labākā garastāvoklī, bet tas ātri beidzās, jo pēc noskrējiena pa serpentīnu labprātāk būtu devies uz finišu, nevis papildus 5km cilpā. Treniņā šo cilpu biju skrējis pretējā virzienā un man personīgi likās ka šādi šī cilpa ir smagāka. Aprēķināju iespējamo finiša laiku un apzinājos, ka nespēšu ierakstīties 3h, līdz ar to pārgāju uz plānu B - 3h10min! Pēc kāpuma uz Turaidu sekoja mans vienīgais apmulsuma mirklis distancē, jo uz grants ceļā bija pazudis marķējums. Nedaudz paminstinājos, bet nolēmu, ka jāskrien vien taisni, jo tālumā redzēju māju, gar kuru biju skrējis treniņā. Viss OK, marķējums noplēsts un mētājās zemē. Labi, ka šis trases posms tomēr jāveic šādā virzienā un lēzenais kalns uz Vikmestes gravu ir uz leju nevis augšu. Tas man patīk un mana motivācija ir tikai finišs, līdz kuram ir mazāk kā 5km un tikai 2 kāpumi, t.sk. viens no tiem ir Ziediņkalns. Janka saņemies! Kāpums uz Krimuldas pilsdrupām un sekojošais noskrējiens, līdzenais posms un klāt ir mans pēdējais kāpums uz Ziediņkalnu šajā skrējienā. Augšā jau pa gabalu redzu Zani, kura mani sagaida pēc savas distances finiša. Tas man liek pasmaidīt un sasparoties un neļauj nīkuļoties. Jau kādu laiku iekšēji svinu uzvaru, konkurentus distancē neesmu manījis, tāpēc finišā ir sava veida gandarījuma sajūta. Atbalsts tajā ir lielisks, par ko rūpējas Riekstu bungas un skatītāji. Jāsaka godīgi, ka labākais taku skriešanas finiša atbalsts Latvijā vismaz šajā gadā noteikti! Finišs sasniegts 8' vēlāk kā biju plānojis, bet pie tā, kādas sajūtas ķermenī parādījās pēc 20km noskriešanas un sāpošā gūža bonusā, tad rezultāts ir optimāls un ceru uz saviem 740 ITRA punktiem. Vēlāk tik uzzinu, ka otro vietu esmu pārspējis par 25' un tajā ir tieši Gints, nevis Modestas, kuram šis skrējiens nebija izdevies.
Apbalvošana.
Pateicoties lieliskajiem laikapstākļiem, sacensību atmosfērai un trasei, t.sk. marķējumam, varu teikt, ka SKM ir jādzīvo, jo šis pasākums ir super! Sajūta kā nelielā, bet feinā taku skrējienā, kur nav jācīnās ar lēnāko skrējēju apdzīšanu, jo apļa garums ir ļoti liels, līdz ar to veidojas atstarpes un tik tiešām var skriet, kur viss ir atkarīgs no tā, cik spēcīgs esi Tu! Protams, ka neliela vilšanās ir tajā, ka nespēju būt konkurētspējīgs ar Andri abus apļus, tas būtu noderējis mums abiem. Papildus prieciņš par Zanes debiju drusku nopietnākā taku skrējienā un 4.vietu savā grupā. Galu galā skrējiens novērtēts ar 738 ITRA kotācijas punktiem un savu absolūto Performenc index esmu uzlabojis uz 722 punktiem.
Sezona ir galā, laiks nelielai atpūtai, lai ar novembri varētu sākt gatavoties nākošajam gadam un paralēli kalt plānus, kuras takas iekarot!
Pēcfiniša selfijs ar Zani.
#inov8 #inov8latvija #osveikals #isostar #isostarlatvija #suunto #suuntolatvia #arsauskislv #cepcompression #siguldaskalnumaratons #takuskriešana #supervaroņutreniņi

svētdiena, 2018. gada 23. septembris

Ring of steall skyrace

Uz šīm sacensībām trāpīju diezgan nejauši. Neatceros, kurā laikā, bet bija saruna ar Rimantu, to kurš organizē stirnbuks.lv, un kalām plānus rudens puses trail pasākumam ārpus Latvijas. Aizrunājāmies tik tālu, ka varētu uztaisīt vairāk vai mazāk kopīgu braucienu uz Skotiju. Man ilgi nebija jādomā, jo šīs sacensībās bija arī Goldentrailseries posms, līdz ar to sacensībām pieteicos pirmajā stundā, kā atvērās reģistrācija. Pēc pāris dienām kabatā arī lidmašīnas biļetes uz Glāzgovu, jo Ryanair turp-atpakaļ piedāvāja ļoti izdevīgu cenu. Gāja laiks un sapratu, ka tomēr uz šo maču došos viens, jo stirnubukiem daudz darba saistībā ar tekošās sezonas pēdējiem posmiem. Neesmu jau bērns, bet kompānija būtu noderējusi, tā vietā nācās nedaudz vairāk iespringt uz brauciena plānu, lai vienītī nepārmaksātu par šo braucienu. Ieteikums tiem, kuri plānot apmeklēt šīs sacensības - līdz ar pieteikšanos noteikti norezervējiet arī nakts mājas, jo skrējiens notiek ļoti mazā Skotijas ciematiņā Kinlochleven, kurā hosteļi, viesu mājas un B&B ir aptuvei 10 un nespēj apkalpot iebraukušos 5000 sacensību dalībniekus, organizatorus, līdzjutējus utml. Protams, ja ir auto, tad 50km rādiusā var atrast, kur dzīvot arī vēlāk, bet tā kā es ceļoju bez auto, tad man svarīgi bija dabūt vietu Kinlochleven. Atzīšos, centos norezervēt dzīvošanu otrajā dienā pēc pieteikšanās un tuvākais par sapratīgu naudiņu bija Fort William. Nekas traks, jo šim scenārijam, skrienot Ring of Steall skyrace, ir opcija visu izbraukāt ar sabiedrisko transportu. Beigu beigās man paveicās, jo 3 nedēļas pirms skrējiena nolēmu vēlreiz nočekot dzīvošanas iespējas un kā reiz, kāds bija atcēlis savu dzīvošanas vietu Kinlochleven, kuru veiksmīgi norezervēju es. Cik labi, ka mūsdienās var rezervēt naktsmājas iepriekš, par to nesamaksājot ne centa, līdz konkrētam datumam.
Uz pašu skrējienu devos nedaudz apslimis, jo iepriekšējā nedēļas nogale bija diezgan intensīva ar Stirnubuks posmu Gaiziņā un Latvijas čempionātu orientēšanās stafetē. Nevarētu jau gan sūdzēties par aizvadītajām sacensībām, jo Stirnubukā finišēju 2.vietā, bet LČ stafetēs pēc 4 gadu pauzes izdevās atkal izcelt zelta medaļas!
Principā pirmo reizi ceļošanas karjerā mans plāns sagāja par visiem 100%. Ryanair reiss nekavēja, biju gan aizmirsis, ka būs jāškērso UK robeža ar pases kontroli, kas nedaudz iegrieza manam laika plānam, bet tāpat paspēju lidostā izdzert kafiju un apēst cepumus, jo autobuss Nr. 915 uz Glencoe bija no paša lidostas termināļa priekšas. Nelielu stresu norāvu 2.5h braucienā uz Glencoe, jo pa vidu bija nelieli ceļa remonti, bet ar to visu izkāpu Glencoe 10min pirms pārsēšanās uz vietējās nozīmes autobusu N44, kas aizvizināja līdz Kinlochleven. Bija arī rezerves plāns - atlikušos 10km veikt ar kājām :) Iečekošanās rezervētajā B&B bez problēmām, jo tādas vienkārši nebija, iepriekš biju saņēmis instruktāžu no saimniekiem, kur atradīsies atslēga un kura istabiņa ir manējā. Viss perfekti!
Tā kā uz sacensībām ierados 2 dienas iepriekš, t.i. trešdienas vakarā, tad ceturtdienas rīta pusi veltīju tam, lai izpētītu pirmo kapumu, kurš bija 6km garš ar 1000 augstuma metriem. Laikapstākļi, protams, ka nelutinājā, kā jau Skotijas rudenī, bet tā kā tam biju gatavs un kakla sāpes remdēju ar paņemto homeopātiju, tad biju bezgāla priecīgs par atgriešanos kalnos un lielākoties visu pirmo kāpumu uzskrēju. Augšā gan valdīja briesmīgs vējš un gaisa temperatūra bija tikai kādi +4 grādi, tāpēc uzkavēties tur nebija patīkami un devos atkal lejā. Godīgi sakot, man ļoti patika šis pirmais kāpums, kurš kalpos arī par pēdējo noskrējienu, jo trase ved tieši tāpat tikai uz leju. Easy pieveicu šo skrējienu 1h40min, bet sacensībās esmu plānojis to noskriet 20min ātrāk. Pa dienas vidu nedaudz paskatījos Pasaules čempionātu Vertikālajā kilometrā, kur skrējējiem bija ne tikai jācīnās ar trasi, bet arī laikapstākļiem un mega dubļiem!
Pirmā kāpuma augšā.
Piektdien noskatījos startu Pasaules čempionātam skyrunning ultra distancē, kas gan dēļ sliktajiem laikapstākļiem vairs nebija nekāda ultra, jo nost tika noņemta puse no kāpuma, t.sk. augstākais Lielbritānijas kalns Ben Nevis un distance saīsināta par aptuveni 6km. Vēlāk kopā ar Skotijā dzīvojošo gaujieniti Ati Kalēju izpētīju līdzeno trases posmu pēc pirmā noskrējiena līdz otrajam smagajam kāpumam un pēc kārtīga carbo loadinga ar makaroniem un kartupeļiem biju gatavs gaidāmajam startam!
Sacensības - Pasaules čempionāts skyrunning distancē SKY Ring of Steall skyrace 29km ar 2500 vertikālajiem metriem, laika plāns 4h20min, laikapstākļi perfekti, lai skrietu Skotijas kalnos!

Starts - Sgorr an lubhair - 0:56:16, 78.v. (CP1)

Tā kā neesmu elites atlēts, tad starta koridorī iekārtojos maksimāli tuvu elites koridorim, jo prognozēju, ka pēc pirmā kilometra pa asfaltu, sākoties kāpumam, veidosies sastrēgumi, kas neizbēgami atspoguļosies uz rezultātu. Starts skotu dūdu pavadījumā un mans kārtējais piedzīvojums ir sācies. Pirmo kilometru nesačkoju, bet tā kā visi skrien ātri, tad īpaši izrauties uz priekšu neizdodas. Labi, ka esmu šo posmu veicis treniņā un zinu kas mani tur sagaida. Mana prognoze piepildās un sākoties kāpumam veidojas sastrēgumi, līdz ar to man nākas tēlot orientieristu un veikt apdzīšanas manevrus ārpus trases robežām, anyway tas neizdodas pietiekoši efektīvi un divās vietās arī man nākas pastāvēt, jo šāda veida trakošana starta kalnā var dārgi maksāt vēlāk distancē. Jāatzīt, ka tā arī visu pirmo kāpumu nespēju ieiet savā ritmā, jo ik pa laikam nācās iestrēgt aiz kāda lēnāka censoņa muguras, gala rezultātā pirmo kāpumu un kontrolpunktu sasniedzu 3min lēnāk kā biju plānojis. Nekas, viss vēl priekšā un pozitīvais ir tas, ka man priekšā nav nevienas dāmas!
Pirmais kāpums sacensību dienā.

Sgorr an lubhair - Sgurr a'Mhaim - 0:16:44 (83.v.); T=1:13:00, 78.v. (CP2)

Tiklīdz pie sevis esmu nodomājis par dāmām, tā man garām palido Tove un vēl viena censone! Damn it! Tā kā augšā valda briesmīgs vējš un migla, bet skriešana šobrīd notiek pa Devils ridge (kalna kori), kur solis nost no takas var maksāt ar dzīvību, tad manī ieslēdzas saudzējošais režīms un ir nedaudz bail, jo no kalna kores var arī nopūst.. ne pa velti organizatori pirms uzkāpsānas uz kores izkliedz frāzes - stay low..stay low! Godīgi sakot, es neko tādu nebiju gaidījis, jo lielākoties šis posms ir tāda kā lēkāšana no akmens uz akmeni un rāpšanās, bet ne skriešana. Tagad es saprotu, kas tas par zvēru - skyrunnig! Posmu veicu plānotajā tempā, līdz ar to joprojām laika plānam zaudēju 3min.
Dodoties uz Devils ridge.

Sgurr a'Mhaim - Glen Nevis - 0:23:53 (76.v.); T=1:36:53, 81.v. (CP3)

Pirmais garais noskrējiens, kura laikā jānoskrien viss, kas pacelts kāpumā. Sākotnējā kalna daļa pa akmeņu šķembu lauku, kur ātrākie skrēji iedzinuši pamatīgu vagu, līdz ar to lejā šķļūkt ir samērā forši. Pēc šī posma sākas bobslejs, jo uz leju iet šaura taka, kura ir apmēram līdz ceļgaliem un lejup ved līkločus. Sliktākais ir tas, ka taka ir mega tehniska un cieta, tāpēc es labprāt izmantoju organizatoru atļauto paņēmienu - skriet no karodziņa uz karodziņu pa skotu slapjo purvu, mēģinot nogriezt asos takas pagriezienus. Lejā skriešana īsti nevedas un cietās takas dēļ sāk durt mugurā, līdz ar to nākas nedaudz vēl piebremzēt. Nav grūti, bet apnicīgi, jo nevaru skriet tādā ātrumā kā gribētos, šādi noskrējieni ir jātrenē. Visticamāk ja iepriekš būtu apskatījis šo noskrējienu, tad lejā skrietos daudz raitāk. Dažus apdzenu, daži apdzen mani, bet kontrolpunktā ierodos jau 7' aiz sava nospraustā laika plāna. Šis ir vienīgais kontrolpunkts, kurā organizatori piedāvā kaut ko ieēst un iedzert, visam pārējam distances laikam ēdiens un dzēriens jānes līdzi vai arī jāuzpilda kādā kalna strautā. Nedaudz jāsaņemas, jo tagad priekšā būs aptuveni 30min līdzenais trases posms ar sekojošu otro milzīgo kāpumu!
Kaut kur uz kalnu kores, pirms noskrējiena.

Glen nevis - An Gearanach - 1:18:34 (80.v.); T=2:55:27, 75.v. (CP4)

Iepriekšējā CP apēdu pirmo Isostar B.C.A.A želeju, sadzēros ūdeni, jo līdzi man bija 1.0l sporta dzēriens līdz ar to biju atguvis zināmu svaigumu un biju gatavs atstrādāt "līdzeno" trases posmu (5km) līdz upes šķērsošanai. Pirmie 3km salīdzinoši vienkārši, pēc tam nākošie 2km nevis pa tūristu taku, kas pa tieso aizved uz Steall Falls ūdenskritumu, bet pa tehniski sarežģītāku nogriezni, lai netraucētu tūristus, jo oriģinālā taka ir samērā šaura un gana tehniska parastiem pārgājienu cilvēkiem, ja vēl visam pa vidu maisās skrējēji, tad burziņš pamatīgs un iepriekš esot bijuši diezgan nelāgi nelaimes gadījumi, kad cilvēki laižot garām skrējējus nokāpj no takas un gūst nopietnas traumas. Šajā posmā apdzenu visus, kurus redzu sev priekšā un esmu labā kompānijā ar vēl diviem citiem skrējējiem. Pirms upes šķērsošanas kontrolei apskatos savu laiku, atguvis neesmu absolūti neko un tieši tās pašas 7' aiz sava laika plāna! Bāc, būs jāstrādā smagi pēdējā kāpumā, lai kaut ko atgūtu. Pirms sacensībām analizēju iepriekšējo gadu starplaikus un zinu, ka kāpums būs aptuveni 50min un šajā posmā var zaudēt visvairāk laika. Sāku diezgan sparīgi un ātri, ātri ķeru pa vienam nost skrējējus, kuriem tik raiti neiet. Pie sevis vēl nodomāju, ka baigi feini iet, jo no aizmugures netuvojas pārējās sieviešu skrējējas, arī pagājušā gada šīs distances sieviešu uzvarētāja no Sānijas un priekšā ir tikai 3 dāmas. Tā kā organizatoru sniegtā informācija bija, ka kopējais kāpums ir 2500m, tad esmu ļoti priecīgs, redzot, kā manā Suunto Spartan Ultra vācās viens simtiņš kāpuma metru pēc otra. Sasniedzot kopējo kāpumu 2000m, joprojām kalna virsotne liekas ļoti tālu un sāk rasties aizdomas, ka būs vairāk kā 2500m.. Sāk palikt arī grūtāk, jo kalns paliek aizvien stāvāks un šāda veida kāpumā es esmu ļoti švaks, jo solis ir jāliek nevisu uz priekšu, bet gan uz augšu un ieslēdzas ikru muskuļi. Nāk virsū plīsiens un kuņģis sāk prasīt nopietnāku saturu nekā želeja. Nolemju pēc kāpuma pievarēšanas apēst Isostar batoniņu. Tā kā es palieku dikti lēns, tad no aizmugures man strauji tuvojas citi skrējēji un nevis džeki, bet gan virkne ar dāmām. Garām palido 3 vai 4 dāmas, jēziņ, cik viņas stipras. Tālumā redzu CP un to sasniedzot, organizatoriem priecīgs saku, ka labi, ka nu vairs uz augšu nebūs, toties viņi atbild - welcome back to the ridges! 
Upes šķērsošana kopā ar čehu sportistu, kuram beigās zaudēju 12'!

An Gearanach - Stob Coire a'Chairn - 0:17:40 (78.v.); T=3:13:07, 75.v. (CP5)

Patīkams pārsteigums man bija brīdī, kad paskatījos pulkstenī un kosntatēju, ka pēc lielā kāpuma esmu atgriezies laika grafikā un sadeldējis sākumā zaudēto laiku. Tā kā distances beigām biju licis lielāku laika rezervi, tad sāku apsvērt domu, ka varbūt izdosies ierakstīties plānotajā grafikā. Atgriežoties uz kalna kores īsti nekādu iespēju apēst kāroto enerģijas batoniņu, līdz ar to būs nedaudz jāpaciešas. Pēc Devils ridge pieļāvu domu, ka šī kore būs tehniski vieglāka, bet kā es dabūju iekšā. Šajā posmā ne tikai bija jārāpjas un jākāpj, bet arī jāmēģina nolīst pa vertikālu klinti virzoties sāniski. Vējš zēģelēja pamatīgi, līdz ar to ļoti ātri palika auksti un nācās uzvilkt gan cimdus, gan cepuri. Kad kalna kore beidzās un domāju, ka nu tikai palicis uz leju, paskatījos laika plānā un sapratu, ka mani sagaida vēl kaut kas, jo līdz CP, no kura ir tikai uz leju ir jāskrien vēl aptuveni 30'. Līdz ar to bija pienācis laiks apēst batoniņu, no kā gan nekas prātīs nesanāca, jo tas lielajā aukstumā bija sasalis, tāpēc pārgāju uz plānu B un kuņģī ieliku Isostar Actifood želeju! Kamēr krāmējos ar kuņģa satura piepildīšanu, tikmēr no aizmugures man bija pielavījušās vēl 3 dāmas, no kurām viena, kurai es zaudēju gan Kanārijās, gan Šamonī. Šoreiz cerēju, ka spēšu viņu apskriet! Iesēdos astē, lai turpinātu skrējienu, bet paceļot galvu uz augšu, es sapratu, kas mani vēl sagaida priekšā. Vēl viens kāpums vismaz ar 200m, kurā ir CP5. Labi, šis noteikti ir pēdējais kāpums, saņēmos un to pieveicu tīri raiti, turotos astē dāmām. Kompānija man bija atnesusi papildus enerģiju (gan jau īstenībā Isostar želeja), kas rezultējās ar to, ka nu jau laika grafiku apsteidzu par 2min!

Stob Coire a'Chairn - Am Bodach - 0:20:39 (67.v.); T=3:33:46, 74.v. (CP6)

Beidzot, nu gan jābūt tikai uz leju, forši ripo pa kalna korīti, kura ir apaugusi ar smuku zālīti un skriešana nesagādā nekās problēmas. Tā kā augšā valdīja arī neliela migla, tad tālu trasē uz priekšu nevarēja redzēt, karte man nopakota somā, tāpēc īsti nezināju, kas mani vēl sagaida, jo jau kādu laiku gaidu, kad nu tikai būs uz leju. Paceļu acis augstāk, ieraugu Ungārijas karogu karājamies pie vienas klints kaut kāda kalna galā. Ko viņi tur dara?  Kāpēc man izskatās, ka tur augšā ir trases tiesneši zaļās vestēs un kāpēc tur kaut kur starp akmeņiem pārvietojas cilvēki?! Nē, tas nevar būt, ne jau vēl uz augšu! Kā? Kāpēc? Un tad man nāca atklāsme, jātiek taču vēl Am Bodach virsotnē, treniņā uz to neaizskrēju, bet tur tācu ir kontrolpunkts. Šis man iedeva pa smadzeni un nedaudz salauza. Kāpums tik stāvs, ka bija jāieslēdz arī rokas, bet tas man īpaši nepalīdzēja un visas trīs dāmas no manis atrāvās. Sasodīts, noteikti sasniegšu 2700 vertikālos metrus, līdz varēšu sākt skrējienu uz leju. Uzrāpies vārdu vistiešākajā nozīmē Am Bodach virsotnē, beidzot pasmaidīju un uzsitu jautru klaču ar trases tiesnešiem, kuri šoreiz apstiprināja, ka uz augšu tik tiešām vairāk nebūs un tagad tikai uz leju - You looking good, keep going...! Ar visu nīkuļošanu un sevis žēlošanu laika grafikam biju priekšā jau veselas 5', tas man iedeva papildus grūdienu, jo praktiski visu nākošo esmu izskrējis treniņā un noteikti būšu pārliecinātāks nekā pirmajā reizē!

Am Bodach - Mamores ridge - 0:06:04 (61.v.); T=3:39:50, 72.v. (CP7)

Atcerējos, ka šis nogrieznis būs ļoti īss, līdz ar to ir jāsāk domāt par kārtīgu finišēšanu un beidzot jāskrien. Posms ir nedaudz tehnisks, bet nekas specifisks. Pa ceļam izdodas apsteigt vienu no dāmām, kā arī vairākus konkurentus, no kuriem viens uz āru laida visu savu kuņģa saturu. Priekšā ieraudzīju oranžo tiesnešu telti, apēdu vēl vienu B.C.A.A želeju un izdzēru alikušo sporta dzērienu. Nu ko pēdējā pusstunda būs jāpavada bez ūdens! CP saņēmu kārtejos uzmundrinājumus, kā arī piezīmi, ka priekšā ir pāris džeki, kuri izskatoties krietni sliktāk kā es, tāpēc jāskrien! Laika grafika priekšā esmu tās pašas 5', tāpēc nu jau apsvēru domu, ka vajadzētu palīst zem 4h10min.

Mamores ridge - Finišs - 0:32:16 (47.v.); T=4:12:06, 66.v.

Nu ko, šeit es jau esmu bijis, treniņā man šis noskrējiens patika, kāpēc, lai nepatiktu arī tagad. Tas nekas, ka šodien šo trases posmu veikuši vismaz 800 skrējēji, kad devāmies uz augšu un dubļi vietām ir līdz ceļgaliem, tas taču ir tas, kas man patīk! Ātri vien nokodu itālieti, kurai biju apņēmies šoreiz nezaudēt (ITRA performance index 759). Jutos fantastiski, tik tiešām šis trases nogrieznis man padodas un bez problēmām varu skriet lejā, īstenībā ir veina problēma, ļoti gribas padzerties ūdeni, bet to nolemju darīt vietā, kur jāsķērso kalnu strauts, uz to pazaudēju kādās 10-15", bet man ūdeni ļoti vajadzēja! Turpinu lidot uz leju un pamanu priekšā 2 skrējējus, tie man jānoķer un jāapdzen! Done, nekādu problēmu. Tuvojoties beigu nogriezni pa tūristu taku priekšā vēl kāds un tālāk vēl kāds. Arī šie man jānodzen! Done! Pēdējais upuris krīt pirms atgriešanās uz asfalta, kad atlicis tikai 1km līdz finišam. Kas Tev dos atpūtu, priekšā kādas 30" ir vēl viens skrējējs. Mēģinu skriet, cik ātri vien varu, bet aptuveni 500m pirms finiša viņš pamana manu tuvošanos un arī uzkāpina, līdz ar to finišā ieskrienu 66.vietā ar rezultātu 4:12:06, kas ir par 8' ātrāk kā biju plānojis, tātad es nedrīkstu būt vīlies par sasniegto! Rezultāti un etapu laiku atrodami šeit.
Finišējis!
Pēcgarša šim pasākuma ir diezgan spēcīga, skrējiens man ļoti patika, tas ir MEGA tehnisks, kuram Latvijā sagatavoties īsti nevar, var slīpēt atsevišķus elementus, kā kāpšanu klinšu sienā un vēl vairāk piestrādāt pie VFS, bet visam kopumā var sagatavoties tikai un vienīgi līdzvērtīgā apvidū! Āķis lūpā arī ir, nākošajā gadā varētu vēl kādu skyrunning pasākumu uzskriet :)
Pirms starta par konkrētu vietu nedomāju, bet mērķis bija nosprausts laika izteiksmē, kuru izpildīju ar uzviziju. Pie labvēlīgāka starta uzrāviena potenciāls distanci noskriet par 5-6' ātrāk bija jau šogad. Protams, 66.vieta pasaules čempionātā skyrunning nav apspriešanas vērta, bet noteikti ir iespējams uzlabot manu līdz šim augstāko vietu kādā no pasaules čempionātiem, kad orientēšanās sportā 2013.gadā biju 40.v. garajā distancē. Vīlies esmu par to, ka uzvarētājām zaudēju vairāk kā 1h, bet to es ietekmēt nevaru, jo viss TOP10 šogad laboja trases rekordu, kas vien liecina par to, ka līmenis šajās sacensībās bija ļoti augsts. Par manu kopējo progresu (gausu gan..) liecina arī ITRA, kur beidzot esmu pārsniedzis General performance index 700 punktu robežu!
Paldies atbalstītājiem un cilvēkiem, kuri vēlēja labus ceļa vārdus pirms došanās distacē!
Inventārs - OSveikals.lv Inov-8 produkcija;
Apavi - Inov-8 Roclite 290 (ilgi nevarēju izšķirties starp šiem un X-talon 230);
GPS pulkstenis un sirds ritms - Suunto Spartan Ultra no Suunto Latvia;
Sporta uzturs distancē - 5 x Isostar B.C.A.A želejs; 1 Isostar Actifood želeja, šokolādes batoniņš no Isostar (daļēji apēsts), Isostar sporta dzērie ns - Isostar Latvija;
Fizioterapija un VFS - Raivja Aršauska veselības centrs un personīgi paldies Sabīnei Tiltai, kura pēc Gaiziņkalna stirnubuka un LČ stafetē veikli salika mani kopā, jo bija parādījušās problēmas ar labās kājas ITBS;
VFS  - supervaroņu treniņi pirmdienu vakaros uz Grīziņkalna kāpnēm ar uzsvaru uz kājām!
Šobrīd atlicis tikai nobeigt sezonu ar pēdējo StirnuBuks posmu Līgatnē un Siguldas kalnu maratonu, kurā skriešu pusmaratona distanci (35km+).