ceturtdiena, 2017. gada 3. augusts

No stress!

Pēdējo ierakstu blogā pabeidzu ar to, ka devos uz Somiju, lai mēģinātu atlasīties uz TuMes 2.komandu Jukolas stafetei, startējot Helsinki O-games. Man pašam par brīnumu atlases dienā - garajā distancē - spēju nodemonstrēt pietiekošu ātrumu un precīzu orientēšanos, lai apsteigtu tādas mūsu jaunās zvaigznes kā Endiju D. Titomeru un Uldi Upīti, kas menedžerim bez lieku jautājumu uzdošanas lika mani iecelt TuMes 2.komandā. Kartes no sacensībā apskatāmās manā karšu arhīvā, bet rezultāti pieejami šeit.
Uz Jukolu devos pacilātā noskaņojumā, jo rudenī biju bijis tur treniņnometnē un zināju, ka apvidus ir diezgan pasmags, kas man pie esošās formas derēja labāk nekā skrienams. Pāris dienas uzturējos Kontiolahti biatlona bāzes tuvumā un biju gatavs startēt 6.etapā. Pirmie 5 etapi skrēja ļoti labi un nodeva man stafeti 16.vietā, nepilnu 1' aiz Paimion Rasti, kur 6.etapu skrēja neviens cits kā Fredriks Trančands (FT). Iesildoties gan ķermenis nejutās pārāk komfortabli, bet biju nobriedis cīnīties. Sākumā centos un pie otrā KP izdevās noķert FT, kurš acīmredzot bija sakļūdījies, aiz muguras man tuvumā bija Bjorns Ekebergs (BE) no Tyrving. Kopumā šeit arī mans pulveris beidzās un kalnainajā apvidū es neko nevarēju likt pretī pasaules elites dūžiem. Varēju tikai noskatīties kā FT un vēlāk arī BE no manis aizskrien.. distanci turpināju vienītī, drošiem variantiem, bet uztaisīju ļoti lielu kļūdu (~2.5') uz 7KP kā rezultātā man garām paskrēja vairākas komandas un nu atlikušo distances daļu veicu vairāk vai mazāk kopā Koovee 2 komandas džeku. Komandai zaudēju 12 pozīcijas un individuāli sasniedzu tikai 60. etapa rezultātu. Protams, ka ar šādu sniegumu nebiju apmierināts, bet vēl jau pēdējā etapa veicējam Jānim Krūmiņam bija iespējams mūs atgriezt TOP25 (komandas mērķis), jo uzreiz aiz muguras startēja Lidingo komanda, kurai pēdējo etapu skrēja Oystein Kvaal Osterbo un galu galā finišēja 21.vietā. Arī Jankam nebija spožākā diena un TuMes 2.komanda atkāpās uz 38.vietu finišā kā otrā labākā klubu otrā komanda. Karte ar manu Jukolas veikto ceļu atrodama manā karšu arhīvā.
Pēc Jukolas sākās sagatavošanās posms Jūlija beigās paredzētajam trail skrējienam Itālijā - Bergamo Urban trail race 20k ar 700m vertikāli. Formas uzlabošanai noskrēju tradicionālo skrējienu Cēsīs Jānis Jānītis, kur gan īpaši ātrs nejutos un piekāpos gan Kārlim Vīksnem, gan Jānim Tamužam, bet pozitīvi bija tas, ka tik ātri šogad vēl skrējis nebiju. Rezultāti šeit.
Treniņnolūkā un komandas labā ņēmu dalību arī StirnuBuks posmā Veclaicenē, kur distances garums bija 35k ar pietiekoši nopietnu vertikālo kāpumu ~800m. Šoreiz distance pieveica mani, jo pēdējos 3k centos izdzīvot, kad pat nebiju spējīgs uzskriet Kalnu Karaļa sprinta etapu, kurš bija izvietots pēc veiktiem 32.5k. Absulūtajā kopvērtējumā finišēju 10.vietā, bet Kalnu Karaļa etapā pazaudēju ļoti daudz vērtīgus punktus kopvērtējumam.
Šķērsojot robežu.
Foto: Takuskrējējs
Kā pēdējais testa skrējiens pirms Itālijas bija nākošais tradicionālais skrējiens - skrējiens Apkārt Vaidavas ezeram. Galu galā arī konkurence savācās pietiekoši nopietna, kas skrējienu padarīja interesantāku. Laikapstākļi šogad bija izcili piemēroti skriešanai, kas ļāva man skriet vēl ātrāk kā Cēsīs un absolūti finišēt 5.vietā, bet vecuma grupā pat 2.vieta Iepriecinoši bija tas, ka rezultāts bija tikai 5" sliktāks kā gadu iepriekš, kad trenējos krietni vairāk.
2.vieta vecuma grupā.
Foto: Zane Tilta-Kūma
Bergamo Urban trail izvēlējos, ņemot vērā ieplānoto atvaļinājumu ar ģimeni (sievu un meitu) pie Como ezera, kaut gan I-tras sacensību kalendārā bija vēl vairākas interesantas sacensības, kas bija 1h brauciena attālumā no izvēlētās viesnīcas Lecco pilsētiņā. Kopumā atvaļinājums Itālijā bija diezgan īss, bet neskatoties uz to paspēju saskriet pietiekoši daudz augstuma metrus, t.sk. iekarot vietējo kalna Monte Barro virsotni, kas gandrīz sasniedz 1000m v.j.l. 
Skrējiens uz Monte Barro virsotni.

Laiks sākotnēji Itālijai jūlija beigās bija ļoti patīks, bet tieši uz skrējiena dienu gaisa temperatūra sāka paaugstināties, tādēl tika pieņemts lēmums, ka uz sacensībām došos viens, bez ģimenes fanošanas klātienē. Pirms distances biju nospraudis divus mērķus - finišēt 1h30min un TOP10, jo absolūtajā kopvērtējumā apbalvoja 10 ātrākos skrējējus. Starts bija 20:30 vakarā, bet gaisa temperatūra joprojām bija virs +30 grādiem, tāpēc obligātajam ekipējumam papildus nolēmu distancē ņemt līdzi arī 0,5l ūdeni. Vēlāk to nemaz nenožēloju! Biju gaidījis, ka starts būs pacilājošāks, bet tāds tas šoreiz nebija un nācās vien domāt par skriešanas tempu. 
Bergamo Urban trail starts.
Foto: Giovanni Marchesi
Jau no distances pirmajiem metriem izveidojās aptuveni 10 cilvēki līderu grupiņa, kurā ietilpu arī es. Lēnām no šīs grupiņas atdalījās 3 skrējēji, kuru temps bija augstāks par manis nosprausto (3:40min/km), tāpēc paliku kopā ar atlikušajiem skrējējiem. Lēnām varēja dzirdēt kā "izbeidzās" tie, kuri startu bija pārķēruši un redzēt kā no atrāvušajiem 3 skrējējiem viens sāk atbirt. Distances pirmie 10km bija samērā līdzeni tikai ar 200 kāpuma metriem, tāpēc bez problēmām turējos kopā ar skrējējiem no 3.-7.vietai, bet sākoties īsajiem un stāvajiem kāpumiņiem kontaktu ar šiem džekiem pazaudēju, tāpēc nācās palikt vienītī. Pie reizes tieši šajā brīdī bija nepieciešams slēgt iekšā pieres lukturi, jo saule bija norietējusi un visapkārt valdīja piķa melna nakts. Līdz ar tumsas iestāšanos arī skrējiens palika interesantāks, t.sk. distance veda pa meža takām, kuras bija ļoti akmeņainas un pārpildītas ar koku saknēm. Nezinu, kas notika, bet vienu no retajām reizēm dzīvē man sākās problēmas ar pieres lukturi no Silvas. Baterijas bija ielicis pilnīgi jaunas, bet gaisma sāka spīdēt ļoti vāji, kad pat apsvēru domu no kabatas ķeksēt ārā mobilo telefonu, jo tā lukturis dotu krietni lielāku gaismas daudzumu. Nolēmu, ja pēc 10' nebūšu izskrējis uz apgaismota ceļa, tad vilkšu no kabatas ārā mobilo telefonu. Par laimi mežainais posms nebija garš, bet vienalga šajā etapā zaudēju diezgan daudz vērtīgo sekunžu. Izskrienot uz ceļa lukturi izslēdzu un to ieslēdzu vien pēdējā kāpumā pa pilsētu uz finišu. Pa ceļam jau biju notiesājis divas Isostar B.C.A.A. želejas un pēc 15km bija laiks kofeīna devai, lai kāpinātu tempu pēdējos km. Plāns nostrādāja perfekti un drīz vien pēdējā lielajā kāpumā uz finišu biju saķēris džekus no 4.-6.vietai. Centos, bet tomēr nedaudz pietrūka un finišu sasniedz 7.vietā 5" aiz 6.vietas. Finišs gan bija neiedomājams - cilvēku pūļi, kas Tevi atbalsta, gavilē un priecājas līdz ar Tevi par sasniegto finišu. Pats finišs bija episkākais, kādu es līdz šim biju piedzīvojis, jo finišā nācās izskriet pa sarkano pajlāju caur arku, kas uzveda uz skatuves, kur finišētājus sagaidīja atbalstītāji Piazza Vecchia laukumā. 
Finiša arka un skatuve.

Tā kā pirms finiša biju nospraudis divus mērķus, tad līdz galam apmierināts ar 7.v. neesmu, jo nospraustais laika mērķis būtu ļāvis cīnīties par 3.v. absolūtajā kopvērtējumā. Gandarījums, protams ir pietiekoši liels! Šim skrējienam biju izvēlējies Inov-8 RoadClaw275 apavus, jo lielākā daļa bija pa cietu segumu un absolūti savu izvēli nenožēloju! Kopējie rezultāti apskatāmi šeit.
#isostar #isostarlatvia #suunto #suuntolatvia #inov-8 #OSveikalslv #stirnuBukslv #arsauskislv

piektdiena, 2017. gada 9. jūnijs

Coming back?!

Kā sacīt jāsaka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Ilgāku laiku esmu bijis ārpus aktīvās sacensību aprises, bet tajā vietā pavadījis laiku kopā ar fizioterapeiti Sabīni Tiltu Raivja Aršauska veselības centrā, kur izgāju vienu posmu no rehabilitācijas procesa savam labajam ceļgalam, kā arī daudz vairāk laiku atsitu NBS peldbaseinā. Šāds periods nav no vieglākajiem dzīvē, bet pozitīvais šajā visā stāstā ir tas, ka daudz vairāk laiku, t.sk. nedēļas nogales, esmu pavadījis kopā ar savu ģimeni un redzējis kā aug Dārta. Tas ir tas, ko es nemainītu ne pret ko!
Sportiskajā ziņā esmu drusku patrenējies, lai atsāktu kustēties arī kādās sacensībās. Šajā ziņā ir notikuši vairāki būtiski pavērsieni manu atbalstītāju un sadarbības partneru ziņā, sākot ar to, ka atgriezos pie sadarbības ar sporta uztura līderi Latvijā - Isostar, gan pagarināju līgumu ar Suunto Latvija un tagad esmu kļuvis par Suunto Spartan Ultra lietotāju. Būtiskākais ir tas, ka pēc ilgām un garām sarunām ar Salomon, solījumiem (maldinājumiem) 8 mēnešu garumā par konkurētspējīgas trail komandas izveidi un visādiem citādiem labumiem (brīnumiem), es tam pieliku punktu un palūdz Jurim Dzenītim no OSveikals.lv vai viņš nevar mani abpusēji izdevīgā darījumā atbalstīt ar ekipējumu. Tā nu esam panākuši abpusēji izdevīgu vienošanos un savās kājās aunu Inov-8 apavus un takās skrienu Inov-8 ekipējumā zem nosaukuma OSveikals/Inov-8. Galu galā pēdējais dīls bija ar StirnuBuks tēvu Rimantu Liepiņu un šogad esmu ieguvis bezmaksas dalību StirnuBuks posmos, lai varētu atgriezties taku skriešanā un aizvadīti pa kādam kvalitātīvam ātruma treniņam kopā ar taku skrējējiem.
Pēc 2 mēnešu pauzes esmu noskrējis treniņrežimā StirnuBuks posmu Madonā, kur izvēlējos komandu ieskaites labā skriet garā un smagāko Lūša distanci. Jāpiemin, ka savus StirnuBuks punktus esmu atdevis Kocēnu novadam. Protams, ka tas nebija īsti prātīgi uzreiz skriet 31km garo distanci diezgan karstos laikapstākļos, bet tas bija ļoti labs tests ceļgalam, lai saprastu cik daudz šobrīd varu. 25km bija ļoti zolīdi, bet pēdējos 6km nedaudz izslēdzos gan fiziski, gan garīgi un kāju muskuļi nebija mani labākie sabiedrotie, lai ātrāk sasniegtu finišu. Rezultāts bija 2h27min, kas bija par 3min ātrāk kā biju nospraudis savu finiša laiku pirms skrējiena. Komandai kopumā atnesti vērtīgi 1046 punkti.
Madonas kalniņos. 
Foto: Mareks Gaļinovskis
Nākamais un jau ar mērķi tendēts skrējiens bija 26km garais nakts trail skrējiens Zilonis tumsā, jo tur varēja izcīnīt ITRA punktus pasaules rangam, tāpēc primārais bija noskriet zem 1h55min un censties uzvarēt šo pasākumu. Pirms starta jau zināju, ka lielākais konkurents būs Kristaps Jaudzems un Kaspars Adijāns. Jau no distances pirmajiem metriem tāda vadošā līderu grupa arī iezīmējās, izņemt to, ka bija vēl viens džeks, kuru es nepazinu un kurš principā diktēja parādi. Kā vēlāk izrādījās, tad tas bija 53km distances skrējējs Dmitrijs Ničipors. Pēc 10km es no līderiem biju iepalicis aptuveni 30", bet tā kā zināju, ka distances laikā būs arī ne tikai mauciens pa ceļiem un takām, bet arī pa purvu, tad gaidīju šo distances daļu, jo apzinājos, ka pret konkurentiem esmu krietni vieglāks un veiklāks purva bridējs. Tā tas arī bija un šajos 1,4km ātri sadeldēju līderu pārsvaru un pēc purva jau viegli varēju turēties kopā ar viņiem. Piepildijās arī otra mana prognoze, ka pēc šī etapa Kaspars visticamāk pieplīsīs, jo nav orientierists un purvā būs pazaudējis vairāk spēka. Tā nu mēs ar Kristapu metāmies pakaļ pēdējai sarkanajai lampiņai, kas bija mums priekšā no 53km distances. Ap 20km bijām viņu arī sadzinuši nu sākās cīņa par uzvaru starp mani un Kristapu. Ja sākumā likās, ka būšu ātrāks, tad pie 23km Kristaps iešāva pēdējo želeju un pielika soli, bet man tomēr paātrinājumam spēka nepietika, kā arī kāju muskuļi atkal palika krietni smagāki. Atlika vien izpildīt mērķi par nosprausto rezultātu laikā, kas arī izdevās un finišēju pēc 1h53min33sek, nieka 35" aiz Kristapa. Biju priecīgs, ka beidzot atkal izjutu zināmu ātrumu savās kājās ar lieliskajiem Inov-8 X-talon 212 apaviem. Esmu apmierināts ar sasniegto rezultātu un nemaz neesmu bēdīgs par 2.vietu.
Zilonis tumsā finišējis.
Foto: Anrijs Pozarskis
Šobrīd atrodos uz prāmja, kas savieno Tallinu ar Helsinkiem, lai dotos uz TuMes atlases sacensībām Helsinki O-games, lai TuMes menedžeris un smadzeņotājs varētu sastādit Jukolas komandas. Uz neko daudz neceru, bet orientēšanās iemaņu atsvaidzināsāna Somijas mežos pirms Jukolas noteikti būs lietderīga. Tāpat ceru, ka arī kājas apvidū strādās atbilstoši, jo šobrīd esmu bijis tikai pāris Magnētos, kur skrienamība ir pielīdzināma trail skrējieniem nevis īstiem orientēšanās mačiem! Par nākotnes plāniem informēšu, tiekamies takās!
Paldies Raivja Aršauska veselības centram, Suunto Latvija, Isostar Latvija, OSveikals.lv/Inov-8 un StirnuBuks.lv, bet šādas atbalsta komandas sportiskā dzīve būtu krietni sarežģītāka!

pirmdiena, 2017. gada 17. aprīlis

Overload

Ne vienmēr dzīvē notiek viss kā plānots. Ja Dārtas pievienošanās mūsu ģimenē bija plānots pasākums, tad ziemas treniņu perioda saplānošana ar privāto dzīvi un darbu, saglabājot pietiekoši augstas ambīcijas uz sportiskajiem rezultātiem izgāzās.. un izgāzās pamatīgi. Šajā ziemas treniņciklā 2x pamatīgi saslimu un nācās 2x pa 10 dienām sēdēt uz antibiotikām, kā arī 1,5 mēnesi nomocījos ar kreisās kājas ITBs saites sindromu, tāpēc nācās izlaist ieplānoto treniņnometni Spānijā kopā ar TuMe puikām. Godīgi jāsaka, ka tik neražīga ziema treniņprocesā man vēl līdz šim nebija bijusi, līdz ar to tika spēcīgi pārplānots sacensību kalendārs un tā 2x...
Martā uzsāku sadarbību ar Kalnā.Sports par treniņiem un visu no tā izrietošo, kad likās, ka beidzot esmu atguvis ritmu un iegājis normālā treniņprocesā nolēmu ņemt dalību vismaz vienu dienu Latvijas izlases treniņnometnē Igaunijā, kas beidzās ar sāpēm labajā ceļgalā.. Nedēļas laikā sāpes pazuda, piedalījos kopā ar Jāni Krūmiņu 6h Rīgas pavasara rogainingā, kas, protams, ka bija kļūda, jo pēdējo stundu pamatīgi mocījos ar sāpēm celī. Rezultāts diezgan nepatīkams -> dažādu saišu iekaisumi ceļgalā, visam pa vidu maisās vēl veci rētaudi no iepriekšējās dzīvēs un nu jau 3 nedēļas esmu dīvāna skrējējs, kurš ārstējas LOVā un apmeklē RAVC. Ceru, ka drīzumā varēšu atsākt skriet un vēl neesmu atmetis domu par 10milu vismaz TuMes 2.komandā, jo lidmašīnas biļetes jau sen kā kabatā un galvā vēl stāv doma arī par šī gada PČ trailā Itālijā, kur distance tikai 49km, bet starts jau 10.jūnijā... Will see! 
Katrā ziņā viens gan ir skaidrs, ka PČ rogainingā 24h ieskaitē nestartēšu un Jānim Krūmiņam jāmeklē cits komandas biedrs, jo tādu slodzi mans celis šogad neturēs. Kalendārā ir palikuši StirnuBuks posms un šis tas no orientēšanās, kā arī kāds trail ārpus Latvijas robežām. Tāpat drīzumā jābūt skaidram manam lēmumam par to ar kādām čībām šogad skriešu...
"Happy" face ar 2.vietu finišā Rīgas pavasara rogainingā
Veiksmi treniņos un bez traumām!

sestdiena, 2016. gada 5. novembris

Trail World Championship

Šis būs stāts par manu līdz šim lielāko (ilgāko) skriešanas piedzīvojumu manā dzīvē... par Pasaules taku skriešanas čempionātu Portugālē, bet ievadam arī par pēdējo Stirnu Buka posmu Valmierā.
Tā kā Beverīnas Stirnu Buks notika tieši nedēļu pirms PČ, tad tur biju nolēmis tomēr startēt buka distancē, lai palīdzētu SiS Latvija komandai pacīnīties par komandu kopvērtējuma pjedestālu, jo pēc neveiksmīgā Mākoņkalna posma bijām pazaudējuši visu iekrāto pārsvaru un vēl vairāk - izkrituši pat no TOP3. Šo skrējienu aizvadīju nedaudz vieglākā režīmā, testējot pāris jaunos ekipējuma elementus, jo Latvijas izlases dalību PČ atbalstīja Salomon Latvija, tāpēc tur tika iegādāts trūkstošais (obligātais) ekipējums, kā arī jauni skriešanas apavi. Akcents bija uz sprinta etapu, jo distancē var atļauties zaudēt vairāk laika, tas punktu izteiksmē ir krietni mazāk sāpīgi. Diemžēl distances laikā radās problēmas ar jaunajiem apaviem, kurus biju jau ieskrējis vairākos treniņos, bet šoreiz aiz steigas biju paņēmis nepareizās zeķes.. tātad problēma nevis apavos, bet zeķēs, kā rezultātā iedzīvojos pamatīgā tulznā uz labā papēža un pēdējos 6km nācās vēl vairāk piebremzēt un izstāties no cīnas par pjedestālu posmā. Finišēju diezgan relaksēti 6.vietā, gandrīz 6' aiz līderiem, bet savu punktu summu komandai atnesu. Diemžēl ar kopīgiem komandas pūliņiem un visas sezonas labāko punktu summu kādā no posmiem mums bija par īsu (tieši 39 punktus) un izlieto ūdeni neizdevās sasmelt. SiS Latvija sezonas kopvērtējumā ierindojās 4.vietā. Mans mērķis nākošajā sezonā ir savākt pilnu kopvērtējumu kādā no šī taku skriešanas seriāla distancēm!
Tad nu pienācis laiks saldajam ēdienam, kas realitātē ir ar diezgan rūgtu piegaršu! Uzreiz brīdinu, ka šī nebūs īsa lasāmviela, bet 85km skrējienu īsi nemaz nevar uzrakstīt! 
Kad sākās sarunas par manu iespējamo dalību Latvijas izlases sastāvā PČ trail, tad diezgan vieglprātīgi pats pieteicos un piekritu, ka varu startēt, jo bagāžā uzkrāta milzīga pieredze no orientēšanās sacensībām vairāk nekā 20 dažādās pasaules valstīs un apvidos, kā arī pāris garāki trail skrējieni, garākais SKM 54km distance 2013.gadā un John Bauerleden trail 52km treniņskrējiens Zviedrijā ar IKHP 2012.gadā. Toties mana kalnu skriešanas bagāža bija un joprojām ir ļoti minimāla, jo īstos kalnos ir jārēķinās ar to, ka pret kalnu nāksies pavadīt stundas un lejup no kalna arī.. to metoties šajā piedzījojumā (avantūrā) nebiju ņēmis vērā!
Portugālē - Bragā - ieradāmies pietiekoši laicīgi, lai kājas atgūtu svaigumu un varētu normāli uzēsties no organizatoru piedāvātās ēdināšanas. Līdzīgi kā rakstīja komandas biedrs Andris, tad organizācija bija lieliska, izņemot to, ka mēs dzīvojām citā viesnīcā ar otrajām pasaules valstīm, t.sk. Norvēģija.. un uz pusdienām/vakariņām mūs veda ar autobusu, tāpēc dienas ritms bija visai saspringts, jo laiku pavadījām braucot un ēdot.. pietrūka nedaudz tas, ka varētu tā ilgāk relaksēties neatrodoties kustībā. Viens bonuss ēdināšani gan bija - izlejamais alus par brīvu! Ja pirms skrējiena vairāk bažījos par kalniem, tad tuvojoties skrējiena dienai, aizvien vairāk pieauga manas bažas par netipisko silto laiku, kas valdīja Portugālē.. Skrējiena dienā kalnos solīja līdz +29grādiem, kas nozīmēja to, ka dzert gribēsies ļoti un daudz, kā arī organisms svīdīs krietni intensīvāk, lai nodrošinātu termoregulāciju... labi, ka pēdējā brīdī paspēju nospert papildus mazās sāls paciņas no brokastīm, kas tāpat beigās izrādījās krietni par īsu... šo viltību iemācija Droppy (Andris), kas nebūt nebija pēdējā viltība (gudrība), kuru iemācījos šī skrējiena laikā. Reāli mācības kā vairums cilvēku iemācījos HARD WAY! 
Vēl neliela problēma, kas parādījās ierodoties Bragā bija pamatīgas sāpes labās kājas muskuļos un saitēs, sākumā domāju, ka tas ir no ilgā ceļa, kas pavadīts sēžot, bet tā kā nepatīkamā sajūta nepazuda, tad veiksmīgi uzmeklēju TuMes komandā skrienošo portugāli Miguel Silvu, kas ir arī ļoti atzīts ārsts ar sportistiem visā portugālē, kurš šoreiz bija medicīnas personāla sastāvā Portugāles izlasē un neliedza savu palīdzību. Tiku pie vienas potes un adatu terapijas, lai nomierinātu kontrakcijas, kas valdīja manā harmstringa muskulī. Brīnumus viņš prot darīt, nākošajā dienā ne ziņas, ne miņas no sāpēm :)! 
Šim skrējienam veiksmīgi biju izmantojis Latvijas izlases atbalstītāju sniegtās iespējas un ieguvis ļoti labu ekipējumu no Salomon Latvija (skriešanas somiņvesti S-LAB SENSE ar 2x0,5l SOFT FLASK pudelītēm, ūdens izturīgo jaku BONATTI, atsevišķu dzeršanas krūzīti un apavus SENSE PRO 2). Viss ekipējums, t.sk. obligātais un uztura plāns 11h tika veiksmīgi sapakots jau iepriekšējā vakarā un gulēt varēju doties diezgan laicīgi. Uztura plānam atkal izmantojo gan personīgā atbalstītāja SiS Latvija piedāvājumu, gan izlasi atbalstošo sporta uzturu no Isostar Latvija. Manā somiņvestē uztura plāna īstenošanai atradās 5x SiS Go isotonic 60g želejas; 4x dažādi sporta uztura batoniņi gan no SiS, gan Isostar; 5x BCAA Isostar 20g Endurance želejas; 2x 90g burkānu-kartupeļu sāļās Isostar želejas; izpakots iepakojums ar želejas marmelādēm no Isostar; čupa ar mazajām sāls paciņām un magnija Diasporal pulverīšiem; SiS Go Hydro šķīstošās tabletes un abas 0,5l pudelītes - viena pilna ar ūdeni, otra ar SiS Go Electrolyte. Visam šam papildus bija ieplānoto visi organizatoru piedāvātie uztura (dzeršanas) punkti, kuros neizbēgama sastāvdaļa bija kola!
Kā jau Portugālē ierasts, tad uz startu ieradāmies diezgan lielā steigā, tikai 15' pirms starta un izkāpjot no autobusa, apkārt valdīja tāda spriedze, jo sportistos, lai nokārtotu savas dabiskās vajadzības, parādījās iekšā mītošī zvēri.. nedaudz centos iesildīties, bet visur, kur skrēju zibēja cilvēku miesas, kas atvieglojās dāžados veidos.. Šis gan ir pārmetums organizatoriem! Kad līdz startam bija atlikušas nepilnas 7', devos uz starta koridoru, bet man priekšā vēl bija obligātā ekipējuma pārbaude, kur steigā nevarēju atrast uzrādāmās lietas un nācās somiņu izpakot un iepakot no jauna, tādejādi noplīsa viens no numuriem un nācās improvizēt, lai dabūtu numuru atpakaļ pie sava numura turētāja. Labi, ka esmu inženieris! Izrādās, ka dažādas ķibeles piemeklēja arī citus komandas biedrus un Droppy man blakus nostājās diezgan uzvilcies, likās, ka viņš grib kādam iekrāmēt pa seju...
Starts - Fafio (15km)
Starts bija ļoti emocionāls un iespaidīgs 5:00 no rīta uz Rio Caldo tilta aptuveni 300 skrējēju, kuri enerģijas pārpilni gaida starta brīdi, lai uzsāktu cīņu par pasaules čempiona titulu. Es sāku distanci ļoti mierīgi, tikai 4:00 min/km un nebūt nebiju priekšā veselai čupai dāmu.. Andris ar Didzi aiznesās uz priekšu, Andreju vispār neredzēju, bet blakus atradās Oskars, ar kuru kopā uzsākām pirmo kāpumu, kurš bija samērā viegls, jo viss veda praktiski pa ceļiem. Visu kāpumu lēnā riksītī uzskrēju (43min pret kalnu!) un godīgi sakot sapratu, ka anyway esmu fuc*ing lēns, jo kalna virsotni sasniedzu 3' vēlāk kā biju plānojis un apkārt bija ļoti maz cilvēku.. nebiju gaidījis, ka jau pašā sākumā visi tā izretosies. Tad nāca pirmais noskrējiens, kas man likās ļoti viegls un perfekti piemērots mans, jo tikai vienu īsi brīdi bija tehniskāka vieta, kas pielīdzināma normālai orientēšanās distancei Skandināvijā, kad jātiek lejā akmeņainā nogāzē. Šajā noskrējienā ieslēdzās mans noskrējienu mežonis un es burtiski lidoju lejā, laikam palīdzēja arī neskaitāmie nakts orientēšanās mači, jo apdzinu ļoti daudz skrējēju, kuri bikli taustījās uz leju un savu lidojumu turpināju līdz pat pirmajam kontrolpunktam arī posmā pret kalnu. Protams, ka kontrolpunktā ierodoties nebija ne mazākās nojausmas kā tur uzvesties, bet es ātri mācos un uzvedos tāpat kā pārējie - mežonīgi rijot iekšā apelsīnu šķēlītes, dzerot kolu no pudeles un stūķējot iekšā banānus kā kāmis pirms ziemas miega.. atjaunoju pudelīti ar ūdens saturu, izotoniskais dzēriens bija mazāk gājis iekšā. Anyway kontrolpunktā pavadītais laiks bija krietni ilgāks kā visu pārējo dalībnieku, kas tajā ieradās reizē ar mani.
Fafio - Vila do Geres (30km) 
Kontrolpunktu pametu un sāku steigties pakaļ tiem, kurus biju pazaudējis iestiprinoties.. neticami labi jutos pret kalnu, ja sākumā man pret kalnu lielākā daļa gāja garām, tad tagad es apdzinu vairāk nekā mani un noskrējienos vispār tādu nebija. Pirmajā nopietnajā kāpumā pamanījos apdzīt Andri, kas man bija patīkams pārsteigums, bet viņa komentārs gan nē - viņam šodien esot tukša patrona... Vienreiz vēl klinšainajā kāpumā Andris man pagāja garām, bet tad, kad apstājās uzpildīt pudelītes nelielā strautiņā, es viņu apdzinu un nākošreiz satikāmies tikai kontrolpunktā. Šis posms man ļoti patika, jo uzausa gaisma un apkārt valdīja fantastiskas dabas ainavas, kā arī apkārt bija parādījušies fani dažādās distances vietās (pat tur kur tos varētu negaidīt). Pēdējais noskrējiens uz kontrolpunktu bija jau pa gaismu, bet te saskāros ar līdz šim nebijušu problēmu - noskrējienā sāka durt mugurā, tāpēc nevarēju izpausties kā nākas un vieglais noskrējiens pēkšņi kļuva nepatīkams. Labi, ka pēdējais km līdz KP bija pa līdzeno un fanu uzmundrināts ar augsti paceltu galvu ieskrēju KP. Uzreiz ķēros pie uzkodām un kolas, kā arī atjaunoju nu jau abu pudelīšu H2O saturu, jo arī saulīte sāka sildīt un skriešana kļuva karsta! Kamēr mielojos ap našķiem, tikmēr KP sasniedza arī Andris, kurš paspēja izteikties, ka laikam jāmet šodien miers, redzēju kā viņš sadzeras kolu un kaut kur pazūd, pie sevis nospriedu, ka devies tālāk distancē. 
Vila do Geres - Serra Amarela (45km)
Priekšā bija smagākais un garākais posms starp KP (laika izteiksmē). Divi kāpumi ar kopējo summu 1500m, praktiski off trailā. Uzreiz, izejot no KP un sākoties kāpumam, manī parādījās milzīgs nogurums un garām aizgāja vairāki skrējēji. Bija pienācis laiks ķerties klāt pie slepenā ieroča - jaunā Ipod shuffle, kuru speciāli biju iegādājies šim skrējienam. LimpBizkit un LinkinPark pavadībā kalnā sāku rāpties naskāk, bet tik un tā man garām turpināja iet skrējēji un pēkšņi garām palidoja arī Andris, kurš teica, ka šo garo un smago kāpumu ir gaidījis un tā ir viņa medus maize! Saņēmos un mēģināju tikt Andrim līdzi, īsti neizdevās, bet sākoties noskrējienam atkal Andri pamanīju. Toties ap 35km parādījās pirmās krampju pazīmes un tieši manā kroņa disciplīnā - noskrējienā! Stop, ja gribu turpināt ir jāsāk rīkoties - izdzēru praktiski visu magniju un apēdu visu sāli, kā arī intensīvi sūcu iekšā ūdeni un izotonisko dzērienu. Kājas sāka atlaist un varēju ripot lejā, saķēru labu džeku grupiņu, kura bija nedaudz nomaldījos no marķējuma, bet fu*ck - esmu palicis vispār bez ūdens. Tā nu sāku kā traks zaķis apkārt šaudīt acis, lai uzpildītu ūdeni, jo smagākais kāpums sekos, tiklīdz būšu ticis lejā no šī kalna. Uzpildu nedaudz ūdeni vienā nevisai dzidrā ūdens tilpnē.. bet vismaz ūdens. turpinu rikšot lejā un YES! ir upīte, kurā ir ļoti dzidrs ūdens. Šeit uztaisu pauzīti un piepildu kārtīgi abas pudeles, padzeros līdz nemaņai un saslapinu cepuri. Win-Win variants un varu droši turpināt ceļu. Kājas joprojām tādas pasmagas, bet vismaz diezgan raiti iet uz priekšu. Fantastisks skats skrienot pāri dambim un nu priekšā gandrīz 6km un 1.5h pret kalnu. Take your time cowboy! Sāku lēnu, bet vismaz pārliecinoši, kalnā iet normāli, bet problēmas ar pat mazākajiem noskrējieniem, jo augštilbi priekšpusē paliek cietāki un cietāki.. Varbūt kompresijas šorti vainīgi?! Bet man nav ko nomainīt.. labi, ka praktiski visu laiku pret kalnu, ja sākumā man diezgan daudzskaitlīgi garām sāka iet dāmas viena pēc otras, tad tuvojoties pusei no kāpuma, es sāku šīs dāmas atkal apdzīt un vēl vairāk, parādās arī nolūzuši vīri, kuriem ūdens izbeidzies.. tātad mans ziedotais laiks pie upītes ir atmaksājies, jo tuvojoties virsotnei apdzenu arī to bariņu, kas no manis pie upītes aizskrēja. Jāatzīst, ka man arī pēdējās 15min pietrūka ūdens, bet es to izturēju un ierodoties KP biju pārsteigts, ka priekšā man Andrejs, bet ak neraža, šim abi ceļi pamatīgi cietuši un garastāvoklis piezemēts. Noziņoja, ka Andris arī tik tikko pametis KP. Šis ir tikai dzeršanas KP, bet es esmu tik ļoti izsalcis, ka nu stūķēju iekšā šokolādes kruasānus, čipšus, apelsīnus, banānus un mega daudz kolu! Ēšanai laiku netaupu, jo priekšā 9km noskrējiens, par ko man lielas bažas, jo kājas ir ļoti smagas! Uzēdu arī sāli, bet nez kāpēc neidomājos uzšķaidīt sāls ūdeni arī vienā no pudelītēm (pieredzes trūkums!).
Serra Amarela - Lindoso (54km)
Noskrējiens, kas ir sāpīgs vairāk emocionāli, jo nespēju attīstīt sevis cienīgu ātrumu, bet labā zīme ir tāda, ka arī mani neapdzen praktiski neviens. Divas reizes priekšā ieraugu arī Andreju, bet noķert viņu neizdodas. Kopumā šis posms salīdzinoši viegls, bet pārāk liels laika zaudējums uz tik īsu etapu, kurš ved lejā no kalna. Šajā posmā turpinu klausīties savā Ipod, tādejādi novirzot domas no tā, ka patiesībā ir nenormāli grūti! Ierodoties KP veltu laiku, lai uzēstu siltu zupiņu, čipšus.. bet neviens mani nevar pacienāt ar magniju. Labi, ka īstajā brīdī parādās Miguels, kas piedāvā minērāļu un sāļu maisījumu - tieši laikā! Viņš vēl mani sapurina, ka nu jau līdz finišam ir palicis vieglākais posms, galvenais turpināt kustēties uz priekšu, liekot vienu kāju priekšā otrai!
Lindoso - Soajo (63km)
Turpinu... nu jau vairs neizbaudu apkārt valdošo dabas skaistumu un aizvien biežāk pieķeru sevi pie domas, ka ir ļoti grūti un priekškam man tas vajadzīgs. Labi, ka mana apņēmība pirmajā lielajā trailā ir sasniegt finišu un nekas vairāk mani neinteresē. Kopumā arī turos iekšā savā laika plānā, tātad finišu iespējams sasniegt 11h, bet ir cita problēma - kājas pilnīgi atsakās sadarboties noskrējienos un lielāko daļu no tiem pavadu savā veidā lēkājot uz leju - tātad esmu kalnu kaza.. pie vienas upīte satieku japāni, kurš izskatās ļoti slikti un knapi klunkurē uz priekšu, vismaz kādam distancē iet grūtāk nekā man. Atkal satieku savu draugu horvātu, kuram problēmas ir taisnie gabali, bet no kalna aiziet man garām kā stāvošam (ā, nu jā es tiešām stāvēju un atpūtos). Visvairāk mani izbrīna tas, ka dāmas, kas mani apdzen ir krietni vairāk nekā vīrieši, tātad esmu viens no pēdējiem.. bet vēl jau Oskars ar Didzi kaut kur aizmugurē un man jātiecas uz finišu, jo šobrīd dodu vēl ieskaiti komandu cīņā, protams, man nav ne jausmas vai Andrejs un Andris turpina distanci.
Soajo - Mezio (73km)
Kontrolpunktā atkal mielojos ar kruasāniem un turpinu liet iekšā sāli, kolu un apelsīnus. Konstanti KP atviegloju savu somu ar apēsto želeju iepakojumiem un batoniņu iesaiņojumiem. Žēl, ka marmelādes sen kā beigušās - tā tik bija manta! No šī KP sākas pēdējais 800m kāpums un tad atlikusī distance tikai lejā no kalna. Labi, ka pret kalnu, jo tas man nesagādā sāpes. Garastāvoklis uzlabojas un kāpju kalnā. Ē, kas tas.. man garām aizskrien dziedādams japānis, kurš pirms kāda laika bija pilnīgā komā. Ņem un vienkārši skrien pret kalnu un vēl dzied, nu tam, gan kaut kas nosvilis... Kāpumā atkal sāku apdzīt es, garām man aiziet tikai kāds retais, bet esmu nopietnā panikā, kā lai tiek lejā no kalna..? Protams, ka arī šis kāpums pēc lielākās daļas pievarēšanas sāk palikt smags un kādas 3x nācās kāpt augstāk, kad likās, ka tuliņ esmu sasniedzis virsotni.. Lejā no kalna varu tikai kāpt un nu man garām skrien pilnīgi visi, gribas izstāties, nafig to visu. Visam pa virsu vēl izslēdzas Suunto pulkstenis tieši pie 10h, kaut gan biju uzlicis režīmu, kas iztur 15h. Esmu dusmīgs un gribu pulksteni aizmest prom, kam man nest lieku smagumu atlikušos 15km! Kārtējo reizi satieku horvātu draudziņu, kurš izmanto fanu uzklāto galdu vienas upītes koku ēnā. Principā tas ir pret spēles noteikumiem, jo nedrīkst pieņemt palīdzību no malas, tas nozīmē automātisku diskvalifikāciju, bet kurš tad diskvalificēs simt kurās vietas skrējēju?! KP ieskrienam kopā un abi apņemamies distanci pabeigt!
Mezio - Arcos de Valdevez (85.9km) Finišs
Kontrolpunktā vispār nesteidzos, brīvprātīgie jautā vai nevajag izsaukt mediķus.. laikam izskatos kā staigājošs zombijs.. bet es tikai ēdu un dzeru, ēdu un dzeru. Paprasu magniju, bet arī šeit tā nav. Ēdu apelsīnus ar sāli, čipšus ar sāli. Atceros par SiS Hydro tabletēm.. idiots! varēju uzšķaidīt vismaz kādas 6h agrāk.. te nu smejos par savu stulbību.. brīvprātīgie saka, ka nu jau praktiski finišs, bet ar manām kājām esmu noskaņojies, ka tās būs vēl aptuveni 2h, tātad finiša līniju sasniegšu 1h ilgāk kā biju plānojis. Tjipa eju prom no KP, bet apsēžos ēnā pie viena tukša kādas komandas galdiņa. ai, labi tomēr jāiet uz finišu! Obligātā ekipējuma pārbaude, atrādu visu un vēl ierēcam, ka kāda vellna pēc man, kurš skrien pa simts kuru vietu būtu jākrāpjas ar ekipējumu?. sākās smagākie 12km manā dzīvē, kas ved lejup no kalna. Pēkšņi sadzirdu, ka kāds mani sauc, izrādās beidzot kāds no latviešiem ir mani saķēris un tas ir Didzis. Tiklīdz satiekamies tā dzirdu tikai necenzētu leksiku, cik viss ir slikti un viņam viss sāp, tā kā pēc kautiņa. Tā kā esam vienādās pozīcijās, tad vnk lēnā garā kāpjam lejā un skaitām garos km. Priekšā pēdējais nelielais kāpums, kur no Didža atraujos, bet tikai uz īsu brīdi, jo viņš panesas garām, sakot, ka Oskars arī tepat lejā ir un viņš negrib, lai Oskars viņu apdzen. Diemžēl es pretī nespēju likt neko un drīz vien arī Oskars brutāli palido man garām, uzsaucu tik, lai turpina, jo viņš būs tas, kurš ies kā pēdējais komandu ieskaitē. Didzis ir padevies un arī es viņu apdzenu, sarunājam tikties finišā. Ar mežonīgām sāpēm kājās, atpakaļ gaitā kāpju lejā pa pēdējiem pampakiem un nu jau dzirdu finišu. Saņemu uzmundrinājumus no visiem, kas mani apdzen un viens vēl nosaka, ka lai aizmirstu par domu izstāties, jo finišs pēc 1.5km. Saņemos un pēdējo km skrienu, ieraugu cilvēku pūļus, kas sagaida finišā, sarkanais paklājs un komentētājs, kas nosauc, katra finišētāja vārdu. Emocijas ir un gandarījums milzīgs, esmu ticis galā savā pirmajā ultra trail skrējienā! Saņemu finišētāja medaļu, kas ir vissmagākā medaļa manā dzīvē izlieto sviedru ziņā! Atskaitei 135.vieta absolūti un 97.vieta starp vīriem un 18.vieta komandu cīņā. Rezultāti šeit un šeit.
Pēcgarša!
Uzreiz pēc finiša tieko ārā no saviem Salomon apaviem, uzvelku jaku un sāku lēnām ēst kaut ko, kas vēl iet iekšā. Organisms samocīts un īsti neko negribas. Viss sāp, ka nezini kur likties. Vismaz finišā ir visi, kuriem jābūt, izņemot Mārtiņu, kurš izstājies traumas dēļ. Sākās dalīšanās ar iespaidiem, tieku līdz dušai, kur konstatēju, ka ir milzīgas tulznas uz papēžiem un labās kājas īkšķa nags izskatās briesmīgi un visticamāk nāksies no tā atvadīties, tagad tikai atceros, ka distances laikā to vairākas reizes atsitu pret akmeņiem.. Tieku arī pie auksta alus, SiS Recovery dzēriena un batoniņiem. Lēnām sāku locīt visu iekšā. Pēc tam vienkārši sēžu busā un gaidu, kad vedīs uz vakarinām. Buss lēnām piepildās arī ar latviešiem un katram savs stāsts, savs piedzīvojums! 
Nākamās 2 dienas paiet diezgan smagi, kamēr kājas atjaunojas un 5.dienā atvados arī no traumētā kājas īkšķa naga, to veiksmīgi man noņem VC4 dakteri. Tāds mikslis pēcgaršas kokteilī, bet skaidrs ir viens - es vēl kalnos atgriezīšos, protams, skrējiena garums būs diskutējams jautājums, bet tur iekšā ir kaut kas maģisks, jo ne velti saka, ka trail skrējējiem ir īsa atmiņa... un gribas vēl! Nākošreiz būšu gudrāks, pieredzējušāks un rūdītāks. Ir ļoti daudz atziņas, kuras iemācījos šajā skrējienā, jo jau pēc šī skrējiena ir skaidrs, ka ar zināmu pieredzi kalnu skrējienos rezultāts varēja būt 1.5-2h labāks, bet šoreiz tam nav nozīmes!
Paldies visiem atbalstītājiem, gan materiāli, gan mentāli, bet lielākais paldies Zanei, kura sekoja līdzi manai kustībai cauri kontrolpunktiem un distances laikā deva ziņu par to kā man sokas. Saņemtās SMS deva papildus enerģiju :) See ya!