trešdiena, 2018. gada 9. maijs

Sezona sākusies

Ziema noskrieta arī būtiska nozīmē un pavasaris sācies pilnā sparā, tad var sākt patiešām izvērtēt aizvadītās ziemas padarīto darbu treniņos. Šoziem esmu trenējies pēc princia LESS IS MORE un, acīmredzot, tādēļ visu ziemu izdevās aizvadīt stabilā 300km un 30h+ treniņapjomā, iztiekot bez traumām un slimošanas. Pēdējais faktors iespējams ir arī par iemeslu tam, ka neesmu īpaši sūdīgāks kā pirms pāris gadiem, kad trenējos 1.5x vairāk.
Ziemas treniņus pabeidzu ar Noskrien Ziemu seriālu, kur grupā izdevās izcīnīt 2.vietu, bet absolūti Salomon sporta distancē paliku tikai 7.vietā, zaudējot varbūt arī kādam, kuram nevajadzēja zaudēt, bet sacensību rezultāti konkrētajā brīdī rādīja to, ko rādīja. Sacensību rezultāti ŠEIT.
Noskrien ziemu!
Photo: O.Millers
Tā kā šogad orientēšanās ziņā lielākie sportiskie mērķi ir saistīti ar somu klubu TuMe, tad arī orientēšanās treniņi ir pakārtoti lielākajām pasaules stafetēm - 10milai un Jukolai.
Latvijā pirms 10mila noskrēju Lieldienu balvu, Kurzemes Pavasara 1.dienu (WRE punktu dēļ) un LČ garajā distancē. Rezultāti šajās sacensībās bija likumsakarīgi, lielākoties zaudēto laiku pret līderiem noteica tas, cik daudz kļūdas es distancē pieļāju, jo nevienu no šīm 3 sacensībām neaizvadīju tehniski labā līmenī, bet no katras distances varu paņemt arī daļu ar labu tehnisko izpildījumu.
Anyway, viss fokuss bija uz 10milu, kur sākotnēji man bija paredzēta garā nakts TuMes 2.komandā, bet dēļ pēdējā brīža slimībām un traumām, man tik piešķirts 1.etaps. Jāsaka godīgi, ka biju straucies krietni vairāk kā parasti, jo pēdējo reizi tik lielā stafetē 1.etapu biju skrējis krietni pasen un pagājušā gada 2 starti PK un LČ stafešu 1.etapā nebija tādi, par kuriem ir vērts atcerēties. Uz 10milu ierados laicīgi, lai vēl pirms sacensībām paspētu ieskriet apvidū. Šoreiz apvidus lasījās krietni vieglāk kā pirms mēneša, kad biju tur nometnē un pārliecība par savu veikumu pieauga. Jāņem vērā arī tas, ka 1.etaps tomēr 40% bija pa dienas gaismu un dienā es šajā apvidū jutos krietni labāk nekā naktī. Jāsaka godīgi, ka pa ilgiem laikiem tā kārtīgi izbaudīju 1.etapu, jo fiziski varēju pavilkt un orientēšanās ziņā darīju visu to, ko bijām atstrādājuši nometnē. Pats svarīgākais katrā KP bija apskatīties variantus, izvēlēties sev piemērotāko, uzsākt varianta realizāciju un tikai tad skatīties uz pārējiem, pievienoties grupai, kas realizē tavu variantu. Plāns strādāja perfekti un jau distances vidū jutu, ka esmu stafetes priekšgalā, speciāli nemetos pa galvu, pa kaklu būt līderos, bet lielāko distances laiku piebremzēju savu tempu un pietaupīju spēkus, lai varētu saglabāt kontroli pār orientēšanos. Neskatoties uz to, divas reizes nonācu situācijā, kad biju sevi pazaudējis pirms paša KP, bet tad man palīdzēja, tas, ka biju pats izvēlējies kā ņemšu KP, nevis uz aklo skrējis pakaļ random skrējējiem un pareizie cilvēki man KP izcēla. Distances beigas bija smagas, centos atstrādāt un izdevās finišēt 5.vietā, tikai nieka 39" aiz 1.etapa uzvarētāju un 6" aiz otrās vietas. Šādu skrējienu dēļ un finiša emociju dēļ ir vērts izkāpt no savas komforta zonas! 
Pēc 10milas 1.etapa finiša ar A.Jubeli.
Foto: J.Tamužs
Menedžeris, kluba prezidents un exprezidents, kā arī tehnikas treneris Juha Taini priecīgs! Domāju, ka atslēga tam, ka TuMe vismaz 10milā skrēja bez lielām kļūdām etapos ir tieši Juhas Taini piesaiste, kas strādā ar mums un palīdz uzlabot orientēšanās tehniku. Karte ar manu ceļu ŠEIT, sacensību rezultāti ŠEIT.
Paralēli sacensību sezona ir sākusies arī labākajā Latvijas skriešanas pasākumā - StirnuBuks. Šogad arī šajās sacensībās esmu krietni konkurētspējīgs un pirmajos divos posmos Tērtvetē un Ogrē esmu finišējis 2.vietā lūša distancē. Acīmredzot būs jāiespringst drusku vairāk KALNU KARALĪ, lai varētu pacīnīties par uzvaru seriāla kopvērtējumā lūša distancē. StirnuBuks sacensību rezultāti ŠEIT.
#mēsesamstirnubuki
Foto: M.Gaļinovskis
Nākošie plāni saistīti ar Jukolu un Mont Blanc taku maratona distanci, līdz ar to maijā paredēts atgriezties pie lielāka treniņapjoma, t.sk. Siguldas serpentīna un SuperVaroņu treniņiem Grīziņkalnā!
Tiekamies takā!
#inov8 #inov8latvija #osveikals #suuntolatvia #isostarlatvia #arsauskislv #TuMe #cepcompression #stirnubuks2018 #grano

sestdiena, 2018. gada 3. marts

Transgrancanaria maratons

Šajā ziemā biju nolēmis trenēties savādāk, tāpēc arī mērķi ir (tika) izvirzīti savādāki. Kā viens no pirmajiem vasaras starpsezonas mērķiem bija atrādīšanās taku skriešanas sacensībās ārpus Latvijas  pēc aptuveni 3 mēnešu gatavošanās un izvēle par labu krita Transgrancanaria pasākumam (125km distance ir arī UTWT posms), kurā nolēmu startēt maratona distancē. Šai izvēlei bija daudzi plusi (laikapstākļi uz salas, lielais daudzums latviešu, kas startē kādā no distancēm, sacensību rangs, Andreja Jesko iespētais pagājušajā gadā utml.) un pavisam maz mīnusu (maratona distance ved pārsvarā lejā no kalna..). 
Dzīvošanai un transportam uz salas biju izvēlējies kooperēties ar #supervaroņiem, tāpēc par to man vispār nebija jāiespringst, jo es uz sacensībām ierados praktiski pēdējais no latviešiem (tikai 1,5 dienu pirms gaidāmā starta). 
Trešdienas vakarā pēc ielidošanas izskrējām Latvijas kontūru Maspalomas ielās, ceturtdiena tika veltīta sacensību EXPO apmeklējumam un nelielai trases izpētei starta rajonā (Roque Nublo un Pico de las Nieves). 
Ar numuriem un gatavi startēt!
Pēc trases izpētes nācās secināt, ka organizatori ir saīsinājuši distanci par ~2km un noņēmuši 300 augstuma metrus. Līdz ar to maratona distance paliek par ~40km ar ļoti ātri startu, jo praktiski uzreiz jāskrien uz leju līdz pirmajam kontrolpunktam Tuntē. Pēc šīs dienas aktivitātēm un iepriekšējās dienas garā pārlidojuma īsti nejutos gatavs startēt piektdienas rītā. Māte daba laikam to saprata un maratona distances starts dēļ vētras, kas valdīja Kanāriju salās, tika pārcelts uz sestdienas rītu. Man tas ļoti labi derēja, jo ieguvu extra dienu nelielai atelpai, bet līdz ar visu šo uzreiz nojuka viss atbalsta plāns 125km un 64km skrējējiem, kā arī transportēšanās uz starta vietām. Ātri un efektīvi noreaģēja #supervaroņu grupas līderis Andris, kurš pārplānoja plānu un galu galā visi bija praktiski apmierināti.
Sestdienas rīta bija jāceļas diezgan agri, jo starts 8:00 no rīta, līdz starta vietai 1,5h brauciens kalnā, izbraukšana no dzīvošanas, lai savāktu pārējos censoņus 5:30, līdz ar to modinātājs zvana 4:45. Labi, ka 125km skrējēji jau ir trasē un 64km startē 9:00, bet ar tālāku braucienu uz startu Līdz ar to visi, kuriem jāskrien ir nomodā un neviens nav lieki jātraucē.
Diezgan veiksmīgi visus savācam (Signis, Lelde, Kristaps un Zane), auto stūri nododu Sigņa rokās un dodamies (rāpjamies) kalnos ar mūsu mazo īres opelīti. Gāja smagi (opelītim), bet veiksmīgi kā plānots nonākam starta vietā (Garanon kempingā), temperatūra nedaudz virs nulles un migla - sākums būs interesants. Vēl nedaudz papļāpājam un esam gatavi iesildīties un pēc tam jau arī startēt. Sajūtas kopumā ir diezgan labas, skrējiena plāns arī ir tapis jau iepriekš, līdz ar to ir tikai jāskrien. 
Opelīša komanda gatava startam.
Ņemot vērā ITRA rangu, esmu izlikts ar 25 numuru starp vīriem, tāpēc startēt varu no elites koridora. Apkārt vairāki pazīstami džeki, kuriem ITRA rangs un ātrums takās ir krietni lielāks nekā man, tāpēc galvenais startā nepārķert un pieturēties pie plāna. Izvirzītais mērķis pirms starta ir 3h20min un finišēt augstākā vietā nekā esmu izlikts.
Starts pacilājošs, jo tiek atskaņota Transgrancanaria himna ar visu dzejoļa nolasījumu, kas iedod pēdējo sitienu, lai varētu skriet. Starts gan drusku aizkavējas, jo organizatori nolēmuši sagaidīt 125km pirmos divus līderus kontrolpunktā, bet tās ir tikai 2min un 8:02 tiek dots starts.
Mēģinu virzīties tuvāk elites koridora priekšgalam.
Sākums distancei ātrs un bez ievērojamiem kāpumiem, izvēlos savu upuri ar kuru turēties kopā (Danilson Silva Pereira), ņemot vērā viņa pēdējo gadu šīs distances rezultātus (~3h20min), tāpēc skrienu komfortablā tempā un pēc pirmā nelielā kāpumu esmu ~10.vietā kopā ar visiem līderiem. Sākoties pirmajam garajam noskrējienam uz pirmo kontrolpunktu (Tunte), nedaudz zaudēju priekšā esošajiem, bet stabili atraujos no tiem, kas līdz šim skrēja aiz manis. Viss iet kā pēc plāna, turos līderu grupas pašā aizmugurē, pieļaujot iespēju, ka kāds no priekšā skrienošajiem aizskries, bet tas mani nesatrauc. Laiks un kilomteri skrien diezgan ātri un pirmie 8km noskrieti zem 35', zinot, ka līdz kontrolpunktam atlikuši vairs tikai nepilni 2,5km oriģināli plānoto 4,5km vietā dēļ izmainīta starta, tad skaidrs, ka plānotajam laika grafikam būšu ievērojami priekšā.
Pirms pirmā noskrējiena.
Pirmā noskrējiena laikā.
Turpinu skriet diezgan mierīgi, bet varbūt nedaudz par agresīvu priekš distances sākuma, jo sāk likties, ka priekšā esošie nedaudz bremzē, tāpēc nolemju veikt apdzīšanas manevru pa takas iekšmalu... gar acīm melns, smilšu garša mutē, nenormāli sāp labās kājas īkšķis, kreisais ceļgals un labā roka. Esmu noskrējienā (ātrums 3:40min/km) aizķēris akmeni un iznīcinājis savu plānoto skrējienu, praktiski aiz sāpēm raudiens nāk, bet pārsteidza tas, ka neviens no TOP džekiem man nepaprasīja vai man viss ir kārtībā (laikam tāpec, ka maratons vēl skaitās ātrā distance, salīdzinot ar ultru). Kamēr es tur mēģinu saprast, kas ar mani notika, tikmēr visi jau sen gabalā un garām sāk skriet tie, no kuriem biju atrāvies. Vienīgais, kas apprasās vai viss ir OK, ir japānis (finišā 7.vieta), kuram atbildu, ka līdz kontrolpunktam tikšu. Paiet ļoti gara 1,5', kad domāju ko darīt, nomazgāju nedaudz seju un sabrāztās rokas ar ūdeni. Bļāviens nu ne jau es atlidoju uz Kanāriju salām noiet no trases pēc 8,5km. Nolemju, ka mēģināšu tikt līdz finišam. Mēģinu sākt skriet, bet katrs solis ļoti sāpīgs, tiklīdz tiek uzlikta slodze uz labās kājas īkšķa vai apavs pieskaras nagam. Mēģinu kustēties uz priekšu, lēnām sāku saprast kā skriet, lai tas būtu mazāk sāpīgi, bet tas automātiski nozīmē papildus slodzi uz kreisās kājas ikru. Garām laikam paskrēja 2 vai 3 džeki, bet dzirdu, ka strauji tuvojas vēl kāds bariņš, acīmredzot esmu krietni lēnāks kā pārējie, jo tā arī visā alikušajā distancē nenoskreju vairāk nevienu kilometru ātrāk par 4:35min/km!.!
Tuvojoties kontrolpunktam Tuntē vēl pamanos aizskriet pa nepareizo ielu, zaudējot vēl kādas 40" un noskrienot liekus 200m. Kontrolpunktu esmu sasniedzis 16.vietā 13,5' ātrāk kā biju plānojis, līdz ar to galvā kalkulēju, ka finiša rezultāts varēja būt uz 3h05min, bet skaidrs, ka nebūs ne tuvu, jo kustos daudz lēnāk nekā trase atļauj un atļauj mans sadauzītais ķermenis.
Nākošais kontrolpunkts Ayagaures pēc 12,5km, kura laikā ir jāveic viens 400m kāpums, pēc kura atkal seko noskrējiens. Kontrolpunktā man neko nevajag, noskaloju vēlreiz rokas, seju un ceļgalu ar ūdeni un turpinu distanci kopā ar kādiem 3-4 džekiem, kuri kustas nedaudz ātrāk taisnajos posmos, bet sākoties lielajam kāpumam es visu laiku skrienu, kamēr citi pāriet soļos, vismaz viens rezultāts ziemas treniņiem Grīziņkalnā, Biķerniekos un Siguldā - varu mierīgi skriet kalnā. Kāpumā pat nedaudz tuvojos priekšā esošajiem, bet tāpat katrs solis nāk ar milzu piepūli un sāpēm, tāpēc nolemju izkratīt akmeņus no apaviem, kuri tur jau danco kādus 10km (iespējams no kritiena). Tiekot augšā kalnā ir nedaudz līdzenāks posms, kur visi mani sabiedrotie aizskrien un sākoties noskrējienam garām palido maratona distances sieviešu līdere (itāliete), cenšos viņai turēt līdzi, bet diemžēl nevaru tā skriet, jo īkšķis to neļauj. Piebremzēju, lai atgūtu savu ritmu, bet kurš Tev dos atpūsties, klāt ir arī otrā sieviete (francūziete), kuru pavada vēl 2 džeki - viens pa priekšu tīrot ceļu no 30km skrējējiem, otrs no aizmugures, pieskatot, lai negadās kāds lieks kritiens. Šim trio gan man izdodas iesēsties astē un šādā pavadījumā praktiski noskrienam visu noskrējienu līdz Ayagaures. Paskatos pulkstenī - hm, joprojām esmu priekšā plānotajam kontrollaikam (-4min), bet izrēķinot starplaiku no Tuntes, skaidrs, ka šo etapu esmu veicis 10' lēnāk, kā oriģinālajā plānā, līdz ar to top skaidrs, ka 3h20min nebūs, vismaz ne šādi klibojot uz priekšu.
Noskrējiens uz Ayagaures.
Priekšā priekšpēdējais kontrolopunkts Parque Sur pirms paša finiša, kura laikā jāveic 14km un jāpaceļ 250m augstuma metri. Labi, ka pēc kontrolpunkta atkal iet uz augšu, jo to visu varu uzskriet un priekšā esošie konkurenti īpaši neaizbēg no manis. Šajā kāpumā no aizmugures uzbļauj Kristaps, kurš solās, ka mani noķers, ja turpināšu slinkot. Motivācija īsam brīdi ir rokā un cenšos kustēties raitāk, tas izdodas tikai pāris kilometrus, līdz sākas pēdējais noskrējiens, pēc kura seko izdaudzinātā upes gultne ar oļu akmeņiem.
Pēdējais noskrējiens uz oļu upes gultni.
Jāatzīst, ka šim pavērsienam es nebiju gatavs un vienkārši klunkurēju uz priekšu. Daudz problēmas radījas lēnāk skrienošie 30km un 17km distances skrējēji, jo tie skrēja pa labāko trajektoriju, kur tomēr upes gultnē ir ieskrieta taka, bet lai tos visus apdzītu regulāri jānokāpj no takas un jāskrien pa daudz vairāk kustīgo oļu segumu. Visa šī rezultātā ļoti piedzen kreiso ikru (to tā arī biju plānojis, jo centos atslogot labo kāju). Upes gultnē beidzot mani panāk arī Kristaps, nedaudz uzčatojam, bet viņš skrien nedaudz ātrāk, līdz ar to turpmākos 4-5km redzu Kristapu sev priekšā. Izejot no upes gultnes un sākoties ceļam, atgūstu kaut nedaudz ātrumu un 2km noskrienu ātrāk par 10'. Diemžēl tas arī bija viss. Sasniedzu Parque Sur kontrolpunktu 13' lēnāk kā oriģinālajā plānā un 9' lēnāk, lai izskrietu 3h20min. Šodien nebūs!
Upes gultne beigās pārvēršas pa ceļu.
Tā kā līdz finišam atlikuši vairs tikai nedaudz vairāk kā 3km, tad skaidrs, ka līdz finišam tikšu, bet tas man prasīja vēl veselas 20' (oriģinālajā plānā arī biju ielicis 20'), bet skaidrs, ka šeit ir jāskrien un jāskrien ļoti ātri, ja var paskriet, jo pārsvarā ir asfalta/bruģa segums ar pāris reižu iekāpšanu/izkāpšanu sausās upes gultnē, kuras pamatā ir akmens plāksnes. 
Cenšos izdzīvot līdz finišam.
Tā kā esmu zaudējis savu cīņu jau krietni iepriekš, tad īpašas motivācijas skriet nav un šos pēdējos kilometrus vienkārši pieveicu. Ieskrienot finišā īsta gandarījuma un sajūsmas arī nav, jo finiša laiks ir 3h30min, finiša vieta 26. (absolūti) un 24. starp vīriem (viena vieta augstāk kā mans izliktais numurs). Ķermenis sāp, bet vismaz aukstie apelsīni, coca-cola un aliņš atgriež dzīvību. Saņemamies un ar Kristapu aizejam uz dušu, lai pēcāk saņemtu masāžu (ja to paijāšanu var saukt pa masāžu) un gaidām pārējos censoņus finišā. Šeit visam norauju kārtīgu finiša sajūtu, jo skatos kā finišē daudz un dažādi skrējēji, kuru mērķis ir sasniegt finišu nevis konkrēts rezultāts. Komentētājs uzmundria gandrīz visus finišētājus un dod pieci, tas tik tiešām ir forši! Plusā mūzika un fani, kas gaida savējos finišā, tas ir tas, ko es gribēju piedzīvot savā finišā, bet pats nolēmu sava finiša ballīti noignorēt.
Visa šī pasākuma pēcgarša tomēr ir iezagusies, tāpat ir skaidrs, ka uz šīs salas vēl atgriezīšos, lai izrēķinātos vismaz ar maratona distanci. Skrējiena laikā iemācījos vēl pāris lietas, līdz ar to esmu uzaudzējis (kaut nedaudz) trail skrējienu pieredzi, piemēram, šāda tipa skrējienā, kur lielākoties jāskrien no kalna uz leju nedrīkst teipot potītes, jo teips noksrējienos "piekūst" zeķei un apavā staigā kopā, līdz ar to veidojas tulznas uz papēžiem vai, piemēram, to, ka jāpievērš īpaša uzmanība somas pareizas sakrāmēšanai, lai tā būtu vienmērīgi izlīdzsvarota.
Skaidrs ir arī tas, ka varu labāk un ātrāk, atliek turpināt gatavoties un strādāt treniņos, jo sezona vēl pat īsti nav sākusies un vieta izaugsmei ir pietiekoši liela! Tiekamies takās, jo StirnuBuks sezona arī vairs nav aiz kalniem!
Kanāriju salas ir foršas!
Transgrancanaria maratona distances ekipējums un sagatavošanās:
apavi - Inov-8 Roclite 290 (OSveikals);
apģērbs - Inov-8 Race elite (Osveikals);
dzeršanas sistēma - Inov-8 Race ultra ar 1.0l rezervuāru un 0.5l mīksto pudeli(OSveikals);
sporta uzturs - Isostar želejas Endurance B.C.A.A. un Energy Booster Antioxidant(ik pēc 25' - miksējot apēdu 6, nevis 8 kā biju plānojis), 1.0l rezervuārā Isostar long energy dzēriens, 4 želejas marmelādes (Isostar Latvija);
pulkstenis un GPS - Suunto Spartan Ultra (Suunto Lavija) - samērīts 40,27km, D+ 583m, D- 2236m, 3h29min52sek;
atjaunošanās - CEP kompresija (Tavamsportam);
fizioterapija pirms starta - Raivja Aršauska veselības centrs;
Grīziņkalna trepes un Siguldas serpentīns sagatavošanās procesā - Supervaroņu treniņi.

pirmdiena, 2017. gada 20. novembris

Taku maratoni

Diezgan daudz ir saskriets kopš augusta, tāpēc garās runās neizpludīšu, bet īsumā atskatīšos uz aivadīto periodu. Kopš nepatīkamās traumas pavasarī praktiski neesmu skrējis uz asfalta un to arī neplānoju darīt, tāpēc diezgan bieži esmu manāms Latvijas taku skriešanas pasākumos. Orientēšanās arī nekur nav pazudusi, bet šobrīd startēt Latvijā orientēšanās mačos īsti prioritāte nav.
Augusta sākumā diezgan pārliecinoši uzvarēju Cēsu Eco Trail 42km distanci un tagad varu droši teikt, ka šajā skrējienā bija arī vienas no vislabākajām skriešanas sajūtām šajā gadā.
Uzvara CET maratona distancē.
Cēsu Eco Trail nebija par šķērsli, lai pēc nedēļas startētu Valmieras čempionātā un atlasītos uz PK posmu orientēšanās sportā. Starts PK posma stafetē gan izvērtās par īstu murgu, bet gadās arī šādas dienas. Tā arī vēl šodien neesmu aizbraucis un mēģinājis atrast pazaudēto kompasu un lupu. 
Ar izlases kreklu mugurā.
Septembra sākumā LČ orientēšanās sporta vidējā distancē un stafetē manuprāt nostartēju savu spēju robežās. Iekodu kādam no lielās izlases džekiem un 10.v. vidējā distancē, kā arī 3.v. stafetes 1.etapā vērtējama pozitīvi. Žēl, ka joprojām OK Ape/Alūksne klubam nav konkurētspējīga trešā elites vai A grupas skrējēja. Nākotne izskatās spoža ar jaunajiem Gaujienas supervaroņiem, bet viņiem vēl jāizaug...Pēc tam Klubu stafešu pēdējā e-tapā vēlreiz pārliecinājos, ka pie pareizas attieksmes un koncentrācijas līmeņa esmu spējīgs aizvadīt ļoti labu skrējienu. Izdevās savai komandai izraut goda pjedestāla 5. pakāpienu.
LČ Līgatnē orientēšanās sportā.
Protams, nevar nepieminēt StirnuBuks sezonu, kur pēc vājā sezonas starta mērķis bija cīnīties par TOP6 sezonas kopvērtējumā Lūša distancē. Savu cīņu atsāku ar augusta posmu Šlokenbekā, bet vienīgo reizi uz goda pjedestāla individuāli posmā izdevās kāpt Līgatnē. Pieļauju, ka Līgatnē tas man izdevās dēļ tehniski sarežģītās un smagās trases, kas priekš Latvijas apstākļiem bija viens no sarežģītākajiem StirnuBuks posmiem. Šis posms man personīgi kopā ar Veclaicenes posmu patika vislabāk. Liepājas posmā bija jāizdara diezgan neiespējamas lietas, bet es centos un beigu beigās līdz kārotajam TOP6 pietrūka ļoti maz - 35 punktu. Prieks, ka ar komandu Kocēnu novads gan spējām nosargāt vietu starp TOP6 komandām.
StirnuBuks Līgatnē.

StirnuBuks Liepājā.
Pēdējie nopietnie starti bija Siguldas kalnu maratona 40km distancē un LČ orientēšanās sporta maratona distancē. Siguldā man nebija ko likt pretī Uldi Kļaviņam, tāpēc pēc 1. apļa biju jau ar domām par LČ orientēšanās maratonā. SKM 40km distancē finišēju stabilā 2.vietā, bet LČ orientēšanās maratona distancē neizdevās iepriekšējo 2 gadu sasniegums - zelts. Īstenībā fiziski biju švaks un tāpēc no cīņas par medaļām izstājos 2KP pirms distances beigām, jo nebija sausa pulvera, kuru pašaut vaļā, lai vēl cīnītos finiša spurtā. Skaidrs, ka SKM 40km distance iepriekšējā nedēļā bija prasījusi pārāk daudz spēkā, tāpēc arī LČ o-maratonā nebiju konkurētspējīgs. Pieļauju, ka bez SKM starta būtu cīnījies par uzvaru un nebūtu jāsamierinās ar 6.vietu, zaudējot uzvarētājām 1:42.
Sigulas kalnu maratons.
Šobrīd esmu uzsācis gatavošanos nākošā gada sezonai, kur pašreizējie mērķi ir vēl vairāk saistīti ar taku skriešanu un taku skriešanas starptautisko arēnu. Dalība šobrīd pieteikta divās maratona distancēs - Trans GranCanaria un Monblāna Maratonā. Orientēšanās sakarā šobrīd plānā no lielajiem mačiem ir tikai 10mila un Jukola ar TuMi. Esmu paspējis aizvadīt produktīvu Jukolas nometni Lahti, kas deva ļoti labu ieskatu, kas mūs tur sagaidīs jūnijā. 
Cheers visiem mani atbalstītājiem - Isostar Latvija, OSveikals un Inov-8 Latvija, Suunto LatviaTurun Metsänkävijät un Raivja Aršauska veselības centram.

ceturtdiena, 2017. gada 3. augusts

No stress!

Pēdējo ierakstu blogā pabeidzu ar to, ka devos uz Somiju, lai mēģinātu atlasīties uz TuMes 2.komandu Jukolas stafetei, startējot Helsinki O-games. Man pašam par brīnumu atlases dienā - garajā distancē - spēju nodemonstrēt pietiekošu ātrumu un precīzu orientēšanos, lai apsteigtu tādas mūsu jaunās zvaigznes kā Endiju D. Titomeru un Uldi Upīti, kas menedžerim bez lieku jautājumu uzdošanas lika mani iecelt TuMes 2.komandā. Kartes no sacensībā apskatāmās manā karšu arhīvā, bet rezultāti pieejami šeit.
Uz Jukolu devos pacilātā noskaņojumā, jo rudenī biju bijis tur treniņnometnē un zināju, ka apvidus ir diezgan pasmags, kas man pie esošās formas derēja labāk nekā skrienams. Pāris dienas uzturējos Kontiolahti biatlona bāzes tuvumā un biju gatavs startēt 6.etapā. Pirmie 5 etapi skrēja ļoti labi un nodeva man stafeti 16.vietā, nepilnu 1' aiz Paimion Rasti, kur 6.etapu skrēja neviens cits kā Fredriks Trančands (FT). Iesildoties gan ķermenis nejutās pārāk komfortabli, bet biju nobriedis cīnīties. Sākumā centos un pie otrā KP izdevās noķert FT, kurš acīmredzot bija sakļūdījies, aiz muguras man tuvumā bija Bjorns Ekebergs (BE) no Tyrving. Kopumā šeit arī mans pulveris beidzās un kalnainajā apvidū es neko nevarēju likt pretī pasaules elites dūžiem. Varēju tikai noskatīties kā FT un vēlāk arī BE no manis aizskrien.. distanci turpināju vienītī, drošiem variantiem, bet uztaisīju ļoti lielu kļūdu (~2.5') uz 7KP kā rezultātā man garām paskrēja vairākas komandas un nu atlikušo distances daļu veicu vairāk vai mazāk kopā Koovee 2 komandas džeku. Komandai zaudēju 12 pozīcijas un individuāli sasniedzu tikai 60. etapa rezultātu. Protams, ka ar šādu sniegumu nebiju apmierināts, bet vēl jau pēdējā etapa veicējam Jānim Krūmiņam bija iespējams mūs atgriezt TOP25 (komandas mērķis), jo uzreiz aiz muguras startēja Lidingo komanda, kurai pēdējo etapu skrēja Oystein Kvaal Osterbo un galu galā finišēja 21.vietā. Arī Jankam nebija spožākā diena un TuMes 2.komanda atkāpās uz 38.vietu finišā kā otrā labākā klubu otrā komanda. Karte ar manu Jukolas veikto ceļu atrodama manā karšu arhīvā.
Pēc Jukolas sākās sagatavošanās posms Jūlija beigās paredzētajam trail skrējienam Itālijā - Bergamo Urban trail race 20k ar 700m vertikāli. Formas uzlabošanai noskrēju tradicionālo skrējienu Cēsīs Jānis Jānītis, kur gan īpaši ātrs nejutos un piekāpos gan Kārlim Vīksnem, gan Jānim Tamužam, bet pozitīvi bija tas, ka tik ātri šogad vēl skrējis nebiju. Rezultāti šeit.
Treniņnolūkā un komandas labā ņēmu dalību arī StirnuBuks posmā Veclaicenē, kur distances garums bija 35k ar pietiekoši nopietnu vertikālo kāpumu ~800m. Šoreiz distance pieveica mani, jo pēdējos 3k centos izdzīvot, kad pat nebiju spējīgs uzskriet Kalnu Karaļa sprinta etapu, kurš bija izvietots pēc veiktiem 32.5k. Absulūtajā kopvērtējumā finišēju 10.vietā, bet Kalnu Karaļa etapā pazaudēju ļoti daudz vērtīgus punktus kopvērtējumam.
Šķērsojot robežu.
Foto: Takuskrējējs
Kā pēdējais testa skrējiens pirms Itālijas bija nākošais tradicionālais skrējiens - skrējiens Apkārt Vaidavas ezeram. Galu galā arī konkurence savācās pietiekoši nopietna, kas skrējienu padarīja interesantāku. Laikapstākļi šogad bija izcili piemēroti skriešanai, kas ļāva man skriet vēl ātrāk kā Cēsīs un absolūti finišēt 5.vietā, bet vecuma grupā pat 2.vieta Iepriecinoši bija tas, ka rezultāts bija tikai 5" sliktāks kā gadu iepriekš, kad trenējos krietni vairāk.
2.vieta vecuma grupā.
Foto: Zane Tilta-Kūma
Bergamo Urban trail izvēlējos, ņemot vērā ieplānoto atvaļinājumu ar ģimeni (sievu un meitu) pie Como ezera, kaut gan I-tras sacensību kalendārā bija vēl vairākas interesantas sacensības, kas bija 1h brauciena attālumā no izvēlētās viesnīcas Lecco pilsētiņā. Kopumā atvaļinājums Itālijā bija diezgan īss, bet neskatoties uz to paspēju saskriet pietiekoši daudz augstuma metrus, t.sk. iekarot vietējo kalna Monte Barro virsotni, kas gandrīz sasniedz 1000m v.j.l. 
Skrējiens uz Monte Barro virsotni.

Laiks sākotnēji Itālijai jūlija beigās bija ļoti patīks, bet tieši uz skrējiena dienu gaisa temperatūra sāka paaugstināties, tādēl tika pieņemts lēmums, ka uz sacensībām došos viens, bez ģimenes fanošanas klātienē. Pirms distances biju nospraudis divus mērķus - finišēt 1h30min un TOP10, jo absolūtajā kopvērtējumā apbalvoja 10 ātrākos skrējējus. Starts bija 20:30 vakarā, bet gaisa temperatūra joprojām bija virs +30 grādiem, tāpēc obligātajam ekipējumam papildus nolēmu distancē ņemt līdzi arī 0,5l ūdeni. Vēlāk to nemaz nenožēloju! Biju gaidījis, ka starts būs pacilājošāks, bet tāds tas šoreiz nebija un nācās vien domāt par skriešanas tempu. 
Bergamo Urban trail starts.
Foto: Giovanni Marchesi
Jau no distances pirmajiem metriem izveidojās aptuveni 10 cilvēki līderu grupiņa, kurā ietilpu arī es. Lēnām no šīs grupiņas atdalījās 3 skrējēji, kuru temps bija augstāks par manis nosprausto (3:40min/km), tāpēc paliku kopā ar atlikušajiem skrējējiem. Lēnām varēja dzirdēt kā "izbeidzās" tie, kuri startu bija pārķēruši un redzēt kā no atrāvušajiem 3 skrējējiem viens sāk atbirt. Distances pirmie 10km bija samērā līdzeni tikai ar 200 kāpuma metriem, tāpēc bez problēmām turējos kopā ar skrējējiem no 3.-7.vietai, bet sākoties īsajiem un stāvajiem kāpumiņiem kontaktu ar šiem džekiem pazaudēju, tāpēc nācās palikt vienītī. Pie reizes tieši šajā brīdī bija nepieciešams slēgt iekšā pieres lukturi, jo saule bija norietējusi un visapkārt valdīja piķa melna nakts. Līdz ar tumsas iestāšanos arī skrējiens palika interesantāks, t.sk. distance veda pa meža takām, kuras bija ļoti akmeņainas un pārpildītas ar koku saknēm. Nezinu, kas notika, bet vienu no retajām reizēm dzīvē man sākās problēmas ar pieres lukturi no Silvas. Baterijas bija ielicis pilnīgi jaunas, bet gaisma sāka spīdēt ļoti vāji, kad pat apsvēru domu no kabatas ķeksēt ārā mobilo telefonu, jo tā lukturis dotu krietni lielāku gaismas daudzumu. Nolēmu, ja pēc 10' nebūšu izskrējis uz apgaismota ceļa, tad vilkšu no kabatas ārā mobilo telefonu. Par laimi mežainais posms nebija garš, bet vienalga šajā etapā zaudēju diezgan daudz vērtīgo sekunžu. Izskrienot uz ceļa lukturi izslēdzu un to ieslēdzu vien pēdējā kāpumā pa pilsētu uz finišu. Pa ceļam jau biju notiesājis divas Isostar B.C.A.A. želejas un pēc 15km bija laiks kofeīna devai, lai kāpinātu tempu pēdējos km. Plāns nostrādāja perfekti un drīz vien pēdējā lielajā kāpumā uz finišu biju saķēris džekus no 4.-6.vietai. Centos, bet tomēr nedaudz pietrūka un finišu sasniedz 7.vietā 5" aiz 6.vietas. Finišs gan bija neiedomājams - cilvēku pūļi, kas Tevi atbalsta, gavilē un priecājas līdz ar Tevi par sasniegto finišu. Pats finišs bija episkākais, kādu es līdz šim biju piedzīvojis, jo finišā nācās izskriet pa sarkano pajlāju caur arku, kas uzveda uz skatuves, kur finišētājus sagaidīja atbalstītāji Piazza Vecchia laukumā. 
Finiša arka un skatuve.

Tā kā pirms finiša biju nospraudis divus mērķus, tad līdz galam apmierināts ar 7.v. neesmu, jo nospraustais laika mērķis būtu ļāvis cīnīties par 3.v. absolūtajā kopvērtējumā. Gandarījums, protams ir pietiekoši liels! Šim skrējienam biju izvēlējies Inov-8 RoadClaw275 apavus, jo lielākā daļa bija pa cietu segumu un absolūti savu izvēli nenožēloju! Kopējie rezultāti apskatāmi šeit.
#isostar #isostarlatvia #suunto #suuntolatvia #inov-8 #OSveikalslv #stirnuBukslv #arsauskislv