sestdiena, 2018. gada 11. augusts

Cēsis Eco Trail

Šī gada Cēsis Eco trail bija ceturtais pēc kārtas. Iepriekš biju skrējis visas īsās distances (15km, 32km, 42km), tāpēc šogad jau labu laiku iepriekš biju izlēmis, ka startēšu garākajā distancē. Šogad CET garā distance atgriezās pie CETa klasiskās distances garuma 76km garumā. Protams, pēc nedēļu iepriekš loti vāji aizvadītā Stirnubuks posma Kamparkalnā, galvā šaudījās arī domas, ka varētu vispār CETā nestartēt. Nedēļu pirms CETa ņēmu ļoti viegli, bet īpašu uzmanību pievērsu magnija un sāļu saturam organismā, lai neatkārtotu nedēļu iepriekš piedzīvoto Stirnubukā. 
Galvenais mērķis CETā bija uzvarēt un noskriet distanci 6h20min-6h30min robežās, bet tā kā pēdējā brīdī startam pieteicās Lietuvas taku skriešanas 4.numurs Modestas Bacys, kuram ITRa rangā performance index ir krietni augstāks kā man (750 vs 694), tad viens no mērķiem mainījās uz -> cīņa par uzvaru.
Starts agri no rīta (5:00), kas mani ļoti priecēja, ņemot vērā to, ka karstuma vilnis Latvijā turpinājās. Pirms starta biju izstrādājis plānu, ņemot vērā, ka visus galvenos konkurentus (M.Bacys, E.Dzalbs, K.Biktimirovs, Kumpiņš, Blūmiņš, Haritonovs) diezgan labi zināju. Plāns bija sākumā ļaut Modestam skriet prom, jo viņš vienmēr sāk diezgan ātri un agresīvi, bet pašam tikmēr turēties kopā ar Ediju, lai nebūtu jādomā par tempu un skrējiena sākums būtu maksimāli relaksēts.
Starts - Ērgļu klintis (17km) - 1:15:18
Kā plānots, tā arī notika. Modestas uzņēma tempu, kurš man bija nedaudz par ātru, līdz ar to kopā ar Ediju nedaudz iepalikām, bet aiz mums turējās man kāds nepazīstams džeks, pēc mana prāta - optimists - jo viņa ekipējums priekš tik garas distances un laikapstākļiem bija visai niecīgs (250ml pudelīte, kas arī neatbilda sacensību nolikumam). Sākums bija nedaudz smagnējs, bet pēc pāris noskrietiem kilometriem sāku justies ļoti labi un skriet plānotajā tempā ~4:00-4:10min/km. Tā kā pirms gada biju skrējis 42km distanci, tad sākums man bija ļoti labi zināms. Man par pārsteigumu, apmēram pēc 15km, Edijs lēnām sāka iepalikt, tāpēc nedaudz sevi sāku bremzēt, jo plāns tomēr bija skriet maksimāli ilgi kopā. Kontrolpunkta pie Ērgļu klintīm ieradāmies 39" aiz Modestas, bet mūsu optimists no aizmugures bija pazudis sākoties tehniskākam apvidum.
Pirmais konstrolpunkts
Ērgļu klintis - Žagarkalns (16km) - 1:05:50; T=2:21:08
Trases nogrieznis, kur noteikti ir jāskrien, jo kāpumu praktiski nav un jāskrien daudz pa ceļiem. Tā kā Edijs tomēr lēnām, bet iepalika, tempu piebremzēju un apjautājos, kas par lietu - saņēmu atbildi, ka negrib pārķert startu. Ideja laba, bet tā kā es jutos ļoti labi, tad pieņēmu lēmumu skriet savā tempā un koncetrēties tagad uz to, lai noķertu Modestu. Pēc saņemtās informācijas trasē - viņš man ir priekšā aptuveni 1,5' - 2'. Žagarkalna kontrolpunkts pienāca diezgan raiti, uzpildīju svaigu dzeramo ūdeni savā mīkstajā 0,5l pudelītē, lai būtu ar ko atsķaidīt uz muguras esošo 1,0l Isostar long energy drink. 
Žagarkalns - Amatas tilts, Skaļupes (9km) - 49:12; T=3:20:21
Posms, kuru pirms pāris nedēļām biju skrējis treniņā, līdz ar to ļoti labi zināju, ko sagaidīt. Pirmie pāris km nevisai skrienami, šaura taciņa gar Gauju, bet pēc Rakšu ZOO drīz vien ir ceļš, pa kuru atkal jāskrien bez īpašas taupīšanās. Tā kā esmu palicis viens, tad ieeju tādā kā autopilotā (ritmā) un kilometri krājas ļoti raiti, skrienas viegli un koncetrējos uz to, ka Modestas ir tepat vien priekšā. Ieskrienot kontrolpunktā, saņemu apstiprinājumu, ka lietuvietis ir priekšā tikai kādas 30". Uzpildu ūdeni, apelsīns, kola, arbūzs un prom.
Amatas tilts, Skaļupes - Amatas tilts, Kārļi (13km) - 1:03:13; T=4:13:34
Arī šo trases posmu esmu skrējis treniņā un apzinos, ka Modestas jānoķer līdz Zvārtes iezim, jo pēc tam ir sarežģītais Amatas upes takas posms, kur kompānija noderētu. Sajūtas saka priekšā, ka Modestas ieraudzīšu uz pļavas, jo pārsvars viņam ir ļot niecīgs. Tā arī notiek, izskrienot uz pļavas, viņš man ir priekšā aptuveni 20-30". Izskatās, ka viņš ir palicis nedaudz lēns, tāpēc nolemju viņu pieķert maksimāli ātri. To arī izdaru aptuveni pēc 1,5km. Te sākas pārsteigums, nav trases marķējuma, Modestas zvana orgiem un saka, ka marķējums nolasīts un skries pēc GPS, kā arī atmiņas. Labi, ka šo posmu esmu skrējis un man ir skaidrs, kur jāskrien, bet protams, ka pārliecības īsti nav. Sākumā bija plāns, noķerot Modestu, uzreiz arī no viņa atrauties, bet šis pavērsiens, ka marķējums ir nolasīts, liek man plānu pamainīt un nolemju skriet aiz Modestas un no viņa "aiziet" noskrējienā uz Rakšiem. Ja godīgi, tad šis Amatas upes takas posms ir reāli briesmīgs gan fiziski, gan tehniski, gan mentāli. Šaura, aizaugusi taciņa ar saknēm un bebru alām, tas nekas, ka salīdzinoši līdzena. Maratons noskriets bez problēmām un vēl drusku, pienāk 50km uz mana Suunto Spartan ultra un sāk piezagties arī diezgan liels vājums. Hm, to es nebiju plānojis, līdz ar to sāku vairāk domāt par šķidruma un enerģijas uzņemšanu. Patīkami, ka kāpumā pirms kontrolpunkta bija sapulcējušies atbalstītāji un uzmundrināja, doma bija tikai viena - pēc iespējas ātrāk tikt prom no Amatas upes takas, jo nespēju to vairs izturēt. Labi, ka man tomēr ir kompanjons, kurš liekas, ka ir atguvis spēkus un paliek ātrāks par mani. Velns, vēl pēc kontrolpunkta ir pāris kilometri pa sasodīto Amatas upes taku! Kontrolpunktā uzturos nedaudz ilgāk kā Modestas, paēdu arbūzu un apelsīnu, uzpildu ūdeni un aizskrienu no kontrolpunkta praktiski 1' vēlāk, cerot, ka tas atmaksāsies vēlāk.
Amatas tilts (Kārļi) - Ozolkalns (15km) - 1:29:50; T=5:43:24
Trases nogrieznis, kurš izšķīra sacensības. Pēc kontrolpunta nespēju saņemties, lai skrietu normālā ātrumā, jo emocionāli Amatas upes taka mani bija pieveikusi. Sevi motivēju ar domu, ka drīz būs normāls ceļš un varēs skriet nevis skatīties visu laiku, kur liec kāju. Izvelkos cauri atlikušajiem 3km pa Amatas upes krastu, zīmīgi, ka uz taciņas redzu beigtu vāveri un tajā brīdī domāju, ka jūtos tieši tā! Pagriezienā pēc Melturu kroga uz ceļa ieraugu sev priekšā Modestu, hm, tad jau arī viņš nav bijis īpaši ātrs šajā posmā. Secinu, ka viņš man priekšā ir mazāk par 1'. Tātad spēle sāksies atkal no jauna?!? Ha! Kurš Tev to deva, jo pirms ceļa sasniegšanas vēl jāskrien gandrīz 2km pa nenormālo s*du - vecu meža treilēšanas ceļu, kur nātres un zāle līdz viduklim, kā arī risas līdz celim. Šeit es tieku piebeigts un nu mana motivācija ir tikt līdz finišam, jo atlikuši vien nieka 20km. Karstums pieņemas spēkā un skriet paliek aizvien grūtāk, nākošais pārsteigums mani sagaida brīdī, kad izvelkos no meža uz lielā ceļa, pagrieziena bultiņa it kā ir, bet tā slīpi sagāzta un marķējuma nav ne uz vienu, ne otru pusi. Cenšos atcerēties, kur īsti šeit jāskrien, jo šis ir posms, kurš iepriekšējos gados bija savādāks. Atmiņa saka, ka pa labi, bet varbūt arī tā slīpi iekšā nepļautajā pļavā tā kā rāda bultiņa?! Uz mirkli reāli apjūku, pieņemu lēmumu skriet pa labi. Skrienu, bet marķējuma nav. Sasodīts! Ā, te nu tas ir - marķējus ir sapļauts un atrodas grāvī, jo nesen ir grāvsmalas ir izpļautas. Vienkārši fantastiska!Bet nu es vismaz zinu, ka līdz finišam vairs nav palicis nekas sarežģīts, izņemot to, ka distances pēdējos kilometros ir kādi 600m jāpaceļ pa Cēsu pampakiem! Reāli līdz Ozolkalnam velkos, it kā ceļš praktiski visu laiku, bet nespēju skriet ātrāk par 4:30min/km. Domu par Modestas noķeršanu esmu atmetis un īstenībā sāku skatīties uz aizmuguri, jo nav nemazākās nojausmas, cik tālu ir kāds konkurents aizmugurē. Lai nonāktu Ozolkalna kontrolpunktā, sākumā ir jāpaceļ Vāļu kalns, tad jānoskrien lejā un tad augšā Ozolkalnā. Īstenībā kāpumos ir vieglāk nekā pa līdzeno, jo solis uz augšu uz diezgan raits. Kontrolpunktā uzzinu, ka Modestas ir priekšā kādas 5-7', bet tuvākais sekotājs iepriekšējā kontrolpunktā esot bijis kādas 35' aiz manis. Skaidrs, īsti cīņa par uzvaru vairs nebūs, bet otrā vieta finišā būs stabili!
Ozolkalns - Rožu laukums, finišs (8km) - 52:08; T=6:35:33
Zinu, ka šie pēdējie km būs smagi, jo lielākoties distance ir ar reljefu, neskatoties to, ka finišu var praktiski ar roku aizsniegt! Nekādu pārsteigumu šajā posmā īsti nav, izņemot to, ka sāk mesties krampis labajā ikra muskulī, bet sāls man ir beidzies, līdz ar to jāskrien nedaudz saudzīgāk. Patīkami skriet, ka zini, ka tiksi līdz finišam un apzinies arī to, ka tas nebija nemaz tik grūti. Vienīgi tāda vilšanās sajūta ir par to, ka finišā skrienot Tevi prakiski neviens nesagaida, jo visas īsās distances startēja pirms 35' un pat komentētājs Tevi pamana tikai tad, kad jau esi finišējis un dzer ūdeni.. Nu nav tās patīkamās taku skriešanas finiša sajūtas, kā ārzemēs, kur finiša atmosfēra ir viena no balvām par pieveikto distanci!
Finišā esmu gandrīz par 8' lēnāks kā Modestas, īpaši par to nebēdēju, jo ar viņu rēķinājos, kā potenciālo uzvarētāju, līdz ar to esmu finišējis atbilstoši ITRa spēka rangam, praktiski izpildot nosprausto laika mērķi. Sajūtas pēc finiša arī ir krietni labākas kā pēc savas pirmās ultras vai līdzīgi pieveiktas distances kādā no rogainingiem, tātad esmu palicis piemērotāks garajām distancēm! Pozitīvais ir arī tas, ka jutos ļoti spēcīgs distances pirmajā pusē un praktiski 50km noskrēju bez jebkādām problēmām. Nezinu gan vai es nākošgad atgriezīšos Cēsīs, lai skrietu garo distanci (vai jebkuru citu), jo sacensību organizāijai šis tas pietrūkst. Visi rezultāti šeit.
Nākošais lielais piedzīvojums ir plānots septembra vidū Skotijā, kur skriešu Pasaules čempionātu skyrunning Ring of Steall Skyrace!
#inov8 #inov8latvija #osveikals #suuntolatvia #isostarlatvia #arsauskislv #cepcompression #cēsisecotrail #stirnubuks 

piektdiena, 2018. gada 6. jūlijs

Marathon du Mont-Blanc

Sezonas otrais nopietnais starts taku skriešanas sacensībās aizvadīts. Pateicoties veiksmīgajai sadarbībai ar Isostar Latvija, saņēmu iespēju startēt taku skriešanas mekā - Šamonī - prestižajā Monblāna maratona distancē! Kādu laiku svārstījos, kuru distanci skriet (23km vai 42km), bet beigu beigās nosliecos par labu maratona distancei, jo tieši šajā distancē solījās būt visspēcīgākais dalībnieku sastāvs, kā arī šī distance tika iekļauta kā viens no Golden Trail series posmiem. 
Pats brauciens uz Šamonī tika apvienots ar ģimenes atvaļinājumu, līdz ar to specifiska gatavošanās jau uz vietas Šamonī netika plānota, bet tā vietā devām priekšroku kārtīgām ekskursijām trijatā. Jāsaka uzreiz, ka ceļot ar mazu bērnu nav grūti, bet tas prasa vairāk enerģijas :) Šamonī ieradāmies 3 dienas pirms mana gaidāmā starta (ceturtdienā), jo oriģinālajā plānā bija arī Zanes dalības 23km distancē. Plānu gan nācās mainīt, jo pēdējās nedēļās Zane mokās ar sāpēm mugurā un no plānotās dalības atteicās. 
Mer de Glace selfijs
Expo apmeklējums un obligātā ekipējuma atrādīšana noritēja gludi un to paveicām jau piektdienā, lai izvairītos no liekas burzmas, zinot dienvidnieku neiesprigšanu uz atsevišķām lietām. Uzreiz jāsaka, ka sacensību organizācija bija ļoti augstā līmenī un noteikti uz turieni ir vērts braukt! Visa piektdiena pagāja Šamonī iepazīšanā un pavadītais laiks uz kājām korelēja ar uzkrāto nogurumu. Tā kā sestdien Zane uz starta nestājās, tad uzbraucām apskatīt Mer de Glace ar kalnu vilcieniņu un nedaudz apostīt 2000m augstumā esošo gaisu. Laiks pieturējās ļoti karsts, kas radīja bažas par gaidāmo maratona startu un šķidruma daudzumu organismā.
Dalībnieka numurs saņemts
Starts maratonam svētdien 7:00 no rīta. Uz starta vietu nokļūstu ar organizatoru sarūpēti sabiedrisko transportu 1h pirms starta, pietiek laiks, lai kārtīgu iesildītos, nodotu somu uz finišu, uzpildītu ūdeni,  kuru neveiksmīgi (neveikli) izlēju no vienas savas Inov-8 mīkstās 0,5l pudelītes. Uz starta koridori īpaši neraujos, jo skatos, ka džeki un meitenes ar līdzvērtīgiem starta numuriem arī nedrūzmējas, bet gan mierīgi čilo. Paskatos, ka pie starta ir trīs koridori, līdz ar to nodomāju, ka es ar savu 149 starta numuru noteikti esmu otrajā elites koridorī un turpinu mierīgi iesildīties. 10min pirms starta dodos uz sevis iedomāto starta koridori, bet saņemu atbildi, ka es neesmu elites sportistu sarakstā un šeit nav mana vieta. Pēc garākas izskaidrošanās tik tiešām secinu, ka man nav piešķirtas īpašas privilēģijas, tas nekas, ka citiem sportistiem ar zemākiem starta numuriem vieta šajā koridorī atrodas. Labi, ka neesmu muļķis un piesaucu, ka esmu sacensībām pieteikts no Isostar komandas (Isostar ir viens no sacensību lielākajiem abalstītājiem) un tiklīdz izrunāju šos maģiskos vārdus, tā mani bez jebkādām problēmām ielaiž. Nu negribējās man startēt šajā situacijā no 2700 starta pozīcijas.
Līdz startam pie Šamonī baznīcas atlikušas 7', man blakus piebiedrojas Portugāļu orientiristi/ taku skrējēji Tiago (Romao un Aires), kur viens skrien no Salomon komandas, bet otrs no Hoka One One. Nedaudz aprunājamies un pienācis pēdējais laiks uzsūkt enerģiju no atbalstītājiem. Pārsteidzoši esmu ļoti mierīgs, jo esmu izstrādājis savai varēšanai atbilstošu skriešanas plānu, kuru esmu gatavs arī realizēt dzīvē. Finišs plānots pēc 4h45min +/- 5min. Pēc citu gadu rezultātiem, tas ir aptuveni 1h aiz uzvarētāja, bet sakrīt ar ātrāko dāmu uzvarētājās laiku. Mierīgs esmu arī tāpēc, ka nu jau ir uzkrājusies neliela pieredze no taku skrējieniem arī ārpus Latvijas, kaut gan jāatzīst, ka Alpos esmu tikai pāris reizes orientējies. Šoreiz esmu nolēmis tik tiešām nepārķert startu, lai varētu izbaudīt visu skrējienu. Apzinos, ka esmu izlikts ar 149 starta numuru pēc ITRA ranga, līdz ar to sākotnējais mērķis TOP30 ir diezgan nereāls, svarīgākais ir sasniegt plānoto finiša laiku.
Līdz startam četras sekundes
Starts ir nereāli pacilājošs un mans piedzīvojums taku skriešanas mekā maratona distancē ir sācies. Pieturos pie sava nospraustā plāna un skrienu prātīgi, tieši tik prātīgi, ka esmu kopā ar sieviešu līderēm un šis temps man patīkt (3:40mi/km).
Starts Šamonī - Argentiere (9km, +324m) - 43:49
Pirmo KP esmu plānojis sasniegt pēc 45min, jo pirmie 4km ir diezgan līdzeni un ripo komfortabli. Esmu kopā ar sieviešu līderi, priekšā ir ļoti daudz džeku, kuriem nemaz nemēģināju skriet līdzi, kaut gan to varētu darīt, bet es esmu piesardzīgs. Sākoties pirmajam kāpumiņam turpinu būt prātīgs, lai nesadzītu kājas, tāpēc sieviešu līdere un vēl dažas ātrākās dāmas no manis nedaudz atraujas. Tas mani nesatrauc, jo apzinos, ka šīs dāmas ir profesionāli atbalstītas taku skrējējas ar krietni lielāku pieredzi taku skriešanā kā es. Takas ir platas un ar maz akmeņiem, līdz ar to vietas pietiek visiem un sākoties pirmajam noskrējienam joprojām taupu kājas, bet pārsteidzošā kārtā esmu ātrāks par vairumu sev apkārt esošo sportistu un tuvojoties pirmajam KP atkal esmu panācis ātrākās dāmas. Paskatos pulkstenī - pirmais KP sasniegts ar 1'20'' rezervi. Rezultātos esmu 73.vietā. Viss forši! Nedaudz biedē lielais karstums, kas neizbēgami tuvojas, jo jau tagad ir nedaudz virs +20 grādiem un neviena mākonīša. Siltumiņš traucē īstenot plānoto uztura plānu, jo nu nekādies negribas šobrīd man ēst saldu želeju, gribas tikai svaigu ūdeni. Tomēr vienu želeju saņemos apēst!
Foniņā ar sieviešu līderi pirmanos kilometros
Foto: Ski & Run
Argentiere - Tre Le Champ (4.3km, +240m) - 22:59; T=1:06:48
Posma sākumā ir neliels pastāvs kāpums ar noskrējienu, bet kopumā ļoti vienkāršs posms, kas man nesagādā nekādas grūtības. Sev par pārsteigumu priekšā ieraugu Tiago, tas kurš Romao. Joprojām apkārt blandās pazīstamas elites klases sievietes, līdz ar to šobrīd viss notiek pēc plāna. Šajā KP man nav plānota laika atskaite, bet pēc rezultātiem šajā posmā esmu apsteidzis 2 skrējējus un atrodos 71. pozīcijā.
Tre Le Champ - Vallorcine (4.5km, +62m) - 18:43; T=1:25:31
Tā kā pirms sacensībām trases atsevišķus posmus nebiju iepazinis, tikai izpētījis trases profilu, tad īsti nezināju, ko gaidīt. Tagad zināšu, ka šis posms ir riktīgi maucams, jo pārsvarā uz leju un brīžiem pat par gludi nopļautu pļaviņu. Ļoti patīk šis posms un varu skriet. Noķeru Tiago un kādu brīdi skrienam kopā, pļāpājam ar WOC 2018 un to kā viņš pēc PČ taku skriešanā atlasījies arī uz PČ orientēšanās. Nice! Viņš sūdzas par to, ka īsti neskrienas, bet es jūtos ļoti labi un saku, ka skrienu prom no viņa un iespējams, ka distancē vēl tiksimies. KP sasniedzu pacilātā garastāvoklī, jo beidzot ir pārgājis starta stīvums un jūtos perfekti. Apēdu pāris apelsīnus un iedzeru koliņu. Priekšā būs smags posms, līdz ar to papildus enerģija noderēs. KP esmu sasniedzis 66. pozīcijā un priekšā ir 2 vai 3 dāmas. Šajā KP ir arī mana plānotā laika kontrole, nedaudz esmu nočammājies KP un to pametu ar 31" deficītu pret plānoto laiku. Nekas traks, jo esmu jau noskrējis 17,7km.
Vallorcine - Col Des Posettes (4.6km, +718m) - 44:16; T=2:09:47
Pamest šo KP bija īsta bauda, jo šeit Golde Trail series bija uztaisījuši savu speciālo fanu atbalsta zonu un varēja nedaudz sajusties kā Zegamas maratonā. Tas bija WOW un reizē arī crazy atbalsts no skatītājiem. Pēc KP uzreiz sākās ļoti smags kāpums, kurš sākumā ir pa pļavu un pēc tam pāriet mežā pa diezgan šauru un nu jau tehniskāku, reizē arī diezgan stāvu taku. Sāku diezgan raiti, bet ātri vien sajūtu, ka sāk vilkt labo harmstringu, līdz ar to nedauz samazinu tempu un iekapāju pirmo sāls devu. Pēc pāris minūtēm harmstringu atlaiž un turpinu raiti virzīties uz augšu, aptuveni pēc puses no kāpuma, tas uziet uz ļoti platas slēpošanas takas, līdz ar to var arī skriet. Jāsaka godīgi, ka šajā kāpumā man garām paskrēja vēlākā sieviešu uzvarētājā, kā arī itālietes, kas mani piesmēja arī Kanārijās. Nolēmu turēties kopā ar itālieti, jo viņas temps man bija ļoti piemērots. Sasniedzot KP nedaudz pamielojos ar koliņu, bet itāliete ir prom, bet paliek redzamības attālumā. Šis bija varen skaists kāpums un kalna virsotne vēl tikai priekšā pēc 200 kāpuma metriem. Skati fantastiski un sakarsušo galvu var veldzēt ar sniegu! Atkal esmu atkritis uz 71. pozīciju.
Sākas noskrējiens lejā uz Le Tour
Foto: David Gonthier
Col Des Posettes - Le Tour (5.8km, +215m) - 45:18; T=2:55:05
Pabeigt kāpumu man nesagādā nekādas problēmas un ļoti gaidu pirmo kārtīgo noskrējinu, lai nedaudz varētu kāpināt tempu, jo pēc tam vēl tikai viens mazāks kāpums ar vēl vienu noskrējienu un lielais kāpums praktiski uz finišu. Kā es vīlos šajā noskrējienā! Tas nebija noskrējiens, bet gan 1/3 no tā bija NOKĀPIENS. Ļoti tehniska taka, brīžiem vertikāli stāva ar koka pakāpieniem. Labi, ka man apkārt esošajiem arī īpaši šis posms nepatīkt, kaut gan itāliete un vēl viens džeks pamanās no manis aiskriet. Vēlāk jau noskrējiens paliek kā noskrējiens, tikai ļoti līkumots uz smilšainas takas ar maziem akmentiņiem, līdz ar to lielu ātrumu attīstīt nevar, ja vien negribu attapties ar pilnu muti smiltīm vai aiziet taisni kādā līkumā. Godīgi sakot, šis noskrējiens mani vairāk izbesīja. Noteikti būtu palīdzējis, ja šo posmu būtu iepriekš veicis, lai zinātu ko sagaidīt. Neskatoties uz visu, KP sasniedzu 69. pozīcijā, bet laika ziņā tas man prasījis praktiski tikpat, cik kāpu augšā. Šeit man arī bija plānota laika kontrole, bet aizmirsu to nočekot, jo aizrāvos ar apelsīniem un koliņu. Joprojām karstums (+32) neļāva ēst plānoto želeju daudzumu, labi, ka bija Isostar marmelādītes, tās vismaz gāja iekšā, vienīgi to man bija 2x mazāk kā želeju.
Le Tour - Tre Le Champ 2 (3.3km, +75m) - 13:18; T=3:08:23
Posms, kurā atkal kārtīgi jāskrien un to es arī daru. Spēju mierīgi skriet ar 4min/km, kā arī daļa posma ir jau par vienreiz skrieto daļu, līdz ar to jau zināms, kur labāk kājas likt. Pirms paša KP nedaudz izbrīnos, jo man garām sāk lidot citi sportisti. Sākumā nesapratu, kas notiek un pirmā doma bija tāda, ka esmu aizskrējis kaut kur nepareizi un tagad man garām skrien līderi. Apskatos savu skrējiena plānu un konstatēju, ka esmu noskrējis vajadzīgo attālumu, līdz ar to es noteikti neesmu neko noīsinājis. Paskatos uz numuriem un saprotu, ka tie ir Young Marathon skrējēji. Hū! Laika kontrole (pozīcija 71) - WoW, WoW esmu savam grafikam priekšā 4'37".  Labs pārsteigums, bet tagad tikai sacensības sākas, pēc noskrietiem 32km un pieveiktiem 1634 augstuma metriem! Priekšā milzīgs 1100m kāpums tiešos saules staros.
Tre Le Champ - Flegere (6.1km, +734m) - 1:17:49; T=4:26:12
Ja vēl kāpuma sākumā turos laba ritmā, kopā ar YM skrējējiem un pa kādam maratona distances skrējējam, tad aptuveni pēc pieveikta 1km un 200 kāpuma metriem esmu saguris un nu iestājas cīņa ar sevi. Tas atnāca tik nemanot un iestājās acumirklī. Vairs negribējās skriet, gribējās ļoti ēst, bet negribējās želeju. Acerējos par Isostar cranberry enerģijas batoniņu, kā arī iekapāju pāris sāls devas. Tas nedaudz ļāva saņemties, bet anyway biju krietni par lēnu, jo vienkārši bija grūti. Nezinu kāpēc biju uzjaucis 1l rezervuārā sporta dzērienu, kuru praktisni nedzēru, jo gribējās tikai ūdeni. Labi, ka kāpuma vidū bija kalnu strauts, tad nu sadzēros un pielēju pilnu savu 0,5l mīksto pudeli. Citiem gan arī kāpumā negāja viegli un satiku džeku ar 29 starta numuru, kurš sēdēja un ēda savus līdzpaņemots kārumus. Kāds cits sportists gan viņu samotivēja un viņi pēc kāda laika mani apdzina. Tik ļoti es gaidīju šī kāpuma beigas un tikšanu KP, lai sadzertos koliņu un iekapātu apelsīnus. Tas bija viss ko man tajā brīdī gribējās. Kilometri krājās lēnu, KP bija jābūt pie 36,8km, bet sasniedzot šo atzīmi no KP ne miņas.. Izlienot no meža takas, man garām paskrien Tiago, kurš esot atguvies un šajā kāpumā man atspēlēja veselas 13min!!! Priekšā arī ir KP, bet līdz tam vēl 1km un vairāk kā 100 augstuma metri. Tiago aizskrien, es turpinu pārvietoties. Protams, ka šeit esmu pazaudējis arī visu savu laika rezervi, kā arī 5h finiša sasniegšana vairs neliekas īpaši reāla. Esmu atkritis uz 80. pozīciju. Toties KP izpaužos pēc pilnas programmas - koliņa, apelsīni, citroni, šokolāde.. pamēģinu iepildīt kolu arī līdzi pudelītē kopā ar ūdeni, varbūt tas man palīdzēs tikt līdz galam?!
Vasarā skrienam arī pa sniegu
Foto: Maindru photo
Flegere - finišs Planpraz (5.2km, +391m) - 49:02; T=5:15:14
Labi, ka nav vairs tik daudz uz augšu un skriet ir nedaudz vieglāk, jo finišu jau praktiski var redzēt. Pēc KP esmu saņēmies un pārveitojos diezgan raiti, palīdz arī tas, ka divi Scott komandas pārstāvji, kas gan neskrien maratona distanci, bet treniņu, "kurina" tempu aiz manis un neļauj atslābt, bet uzmundrina. Pirmos 3km pieveicu diezgan raiti, bet pēdējie 2km īsti nesokas un tos pieveicu 20'. Jāsaka gan, ka arī taka vairs nebija īpaši skrienama, brīžiem jāskrien pa akmeņu kaudzi un sniegu, bet anyway diezgan forši. Apkārt ir daudz skrējēju, kāds apdzen mani, kādu apdzenu es. Skaidrs, ka finišu sasniegšu, bet ne plānotajā laikā. Nolemju, ka šoreiz tas nav tik svarīgi, bet tagad jāizbauda finišs. Tas bija forši! Pāris "High five", skatītāju atbalsts ir fantastisks un skaidrs, ka šeit jābrauc nākošgad atkal! Finišā 81.vieta absolūti, starp vīriem 70.vietā, līdz ar to esmu bijis lēnāks kā 11. ātrākās dāmās. Tiago arī šajā posmā zaudēju 13', līdz ar to pēdējos 10km esmu zaudējis 26', kuras ir potenciāls nomest jau šobrīd!
Finišs 
Foto: Maindru photo
Finišā nedaudz patusēju, uzēdu, uzdzeru kolu, jo to, kuru biju ielējis pudelē īsti negribas, kad esmu to 50' nesis +35 grādos! Zvans Zanei, kas gaida mani lejā, finiša bilde un braucu lejā, jo rīt ir plāns ar Zani un Dārtu uzbraukt kopā šeit augšā.
Finišētājs
Foto: Isostar France
Pēcgarša šim pasākumam ir diezgan laba, jo aizvadīju savu līdz šim kvalitatīvāko taku skrējienu ārpus Latvijas gan distances saplānošanas, gan fiziskajā ziņā (Bergamo Urban trail neskaitu). Jā, bija grūti pēdējos 10km, kas patiesībā bija 11,5km gari, jā bija ļoti karsts, kas traucēja pieturēties pie ēšanas plāna, bet apstākļi visiem bija vienādi. Uzvarētājs arī skrēja 10' ilgāk kā pagājušajā gadā, līdz ar to finišēšana 5h robēžas būtu bijis ļoti labs rezultāts, 4h45min būtu izcils rezultāts, kas dotu vietu TOP40, bet šoreiz visas zvaigznes nesastājās, kā arī noteikti biju par lēnu distanes pirmajos 18km, kas īstenībā ir ļoti skrienami un tur nav ko taupīties! Tāpat arī finišēju 68 vietas augstāk nekā biju izlikts pēc ITRA ranga, līdz ar to diezgan objektīvs rezultāts. Protams, ka paliek škrobe par to, ka Tiago pēdējos 10km zaudēju 26', tagad būtu rīkojies savādāk un mēģinājis viņam iesēsties astē. Nākošgadam esmu izvirzījis mērķi  finišēt zem 4h30min! Par kopumā labi aizvadītu skrējienu liecina arī tas, ka jau nākoošajā dienā devos mierīgā recovery skrējienā ar 200 kāpuma metriem, tātad Supervaroņu treniņi dara savu un esmu uz pareizās takas!
Līdz nākošajam gadam Monblān!
Oficiālais 2018. gada Marathon Du Montblac 42km sacensību video šeit!
Paldies:
- Isostar Latvija par starta numuru un sporta uzturu;
- Suunto Latvija par laika un kāpuma metru kontroli (Suunto Spartan Ultra)
- Inov-8 Lavija un OSveikals par taku skriešanas ekipējumu - šajā skrējienā izmantoju Trailroc 285, kas ir īpaši piemērotas cietām un akmeņainām takām, jo ir pastiprināts purngals un papēdis, kā arī pati zole ir veidota no META PLATE;
- Raivja Aršauska veselības centram un fizioterapeitei Sabīnei par pirmstarta gatavību un to, ka šobrīd man savā personīgajā īpašumā ir Compex 3.0 muskuļu stimulators, lai ātrāk varētu atjaunoties;
- CEP Latvija - par kompresijas apģērbu;
- Supervaroņu treniņiem - par fizisko sagatavotību pirmdienu vakaros uz Grīziņkalna trepēm!
Nākošā pietura takās paredzēta StirnuBukā, Cēsis Eco Trail un Spetembrī Skotijā Ring of Steall Skyrace, kas reizē būs arī pasaules čempionāts skyrunning. Tiekamies takās!

trešdiena, 2018. gada 9. maijs

Sezona sākusies

Ziema noskrieta arī būtiska nozīmē un pavasaris sācies pilnā sparā, tad var sākt patiešām izvērtēt aizvadītās ziemas padarīto darbu treniņos. Šoziem esmu trenējies pēc princia LESS IS MORE un, acīmredzot, tādēļ visu ziemu izdevās aizvadīt stabilā 300km un 30h+ treniņapjomā, iztiekot bez traumām un slimošanas. Pēdējais faktors iespējams ir arī par iemeslu tam, ka neesmu īpaši sūdīgāks kā pirms pāris gadiem, kad trenējos 1.5x vairāk.
Ziemas treniņus pabeidzu ar Noskrien Ziemu seriālu, kur grupā izdevās izcīnīt 2.vietu, bet absolūti Salomon sporta distancē paliku tikai 7.vietā, zaudējot varbūt arī kādam, kuram nevajadzēja zaudēt, bet sacensību rezultāti konkrētajā brīdī rādīja to, ko rādīja. Sacensību rezultāti ŠEIT.
Noskrien ziemu!
Photo: O.Millers
Tā kā šogad orientēšanās ziņā lielākie sportiskie mērķi ir saistīti ar somu klubu TuMe, tad arī orientēšanās treniņi ir pakārtoti lielākajām pasaules stafetēm - 10milai un Jukolai.
Latvijā pirms 10mila noskrēju Lieldienu balvu, Kurzemes Pavasara 1.dienu (WRE punktu dēļ) un LČ garajā distancē. Rezultāti šajās sacensībās bija likumsakarīgi, lielākoties zaudēto laiku pret līderiem noteica tas, cik daudz kļūdas es distancē pieļāju, jo nevienu no šīm 3 sacensībām neaizvadīju tehniski labā līmenī, bet no katras distances varu paņemt arī daļu ar labu tehnisko izpildījumu.
Anyway, viss fokuss bija uz 10milu, kur sākotnēji man bija paredzēta garā nakts TuMes 2.komandā, bet dēļ pēdējā brīža slimībām un traumām, man tik piešķirts 1.etaps. Jāsaka godīgi, ka biju straucies krietni vairāk kā parasti, jo pēdējo reizi tik lielā stafetē 1.etapu biju skrējis krietni pasen un pagājušā gada 2 starti PK un LČ stafešu 1.etapā nebija tādi, par kuriem ir vērts atcerēties. Uz 10milu ierados laicīgi, lai vēl pirms sacensībām paspētu ieskriet apvidū. Šoreiz apvidus lasījās krietni vieglāk kā pirms mēneša, kad biju tur nometnē un pārliecība par savu veikumu pieauga. Jāņem vērā arī tas, ka 1.etaps tomēr 40% bija pa dienas gaismu un dienā es šajā apvidū jutos krietni labāk nekā naktī. Jāsaka godīgi, ka pa ilgiem laikiem tā kārtīgi izbaudīju 1.etapu, jo fiziski varēju pavilkt un orientēšanās ziņā darīju visu to, ko bijām atstrādājuši nometnē. Pats svarīgākais katrā KP bija apskatīties variantus, izvēlēties sev piemērotāko, uzsākt varianta realizāciju un tikai tad skatīties uz pārējiem, pievienoties grupai, kas realizē tavu variantu. Plāns strādāja perfekti un jau distances vidū jutu, ka esmu stafetes priekšgalā, speciāli nemetos pa galvu, pa kaklu būt līderos, bet lielāko distances laiku piebremzēju savu tempu un pietaupīju spēkus, lai varētu saglabāt kontroli pār orientēšanos. Neskatoties uz to, divas reizes nonācu situācijā, kad biju sevi pazaudējis pirms paša KP, bet tad man palīdzēja, tas, ka biju pats izvēlējies kā ņemšu KP, nevis uz aklo skrējis pakaļ random skrējējiem un pareizie cilvēki man KP izcēla. Distances beigas bija smagas, centos atstrādāt un izdevās finišēt 5.vietā, tikai nieka 39" aiz 1.etapa uzvarētāju un 6" aiz otrās vietas. Šādu skrējienu dēļ un finiša emociju dēļ ir vērts izkāpt no savas komforta zonas! 
Pēc 10milas 1.etapa finiša ar A.Jubeli.
Foto: J.Tamužs
Menedžeris, kluba prezidents un exprezidents, kā arī tehnikas treneris Juha Taini priecīgs! Domāju, ka atslēga tam, ka TuMe vismaz 10milā skrēja bez lielām kļūdām etapos ir tieši Juhas Taini piesaiste, kas strādā ar mums un palīdz uzlabot orientēšanās tehniku. Karte ar manu ceļu ŠEIT, sacensību rezultāti ŠEIT.
Paralēli sacensību sezona ir sākusies arī labākajā Latvijas skriešanas pasākumā - StirnuBuks. Šogad arī šajās sacensībās esmu krietni konkurētspējīgs un pirmajos divos posmos Tērtvetē un Ogrē esmu finišējis 2.vietā lūša distancē. Acīmredzot būs jāiespringst drusku vairāk KALNU KARALĪ, lai varētu pacīnīties par uzvaru seriāla kopvērtējumā lūša distancē. StirnuBuks sacensību rezultāti ŠEIT.
#mēsesamstirnubuki
Foto: M.Gaļinovskis
Nākošie plāni saistīti ar Jukolu un Mont Blanc taku maratona distanci, līdz ar to maijā paredēts atgriezties pie lielāka treniņapjoma, t.sk. Siguldas serpentīna un SuperVaroņu treniņiem Grīziņkalnā!
Tiekamies takā!
#inov8 #inov8latvija #osveikals #suuntolatvia #isostarlatvia #arsauskislv #TuMe #cepcompression #stirnubuks2018 #grano

sestdiena, 2018. gada 3. marts

Transgrancanaria maratons

Šajā ziemā biju nolēmis trenēties savādāk, tāpēc arī mērķi ir (tika) izvirzīti savādāki. Kā viens no pirmajiem vasaras starpsezonas mērķiem bija atrādīšanās taku skriešanas sacensībās ārpus Latvijas  pēc aptuveni 3 mēnešu gatavošanās un izvēle par labu krita Transgrancanaria pasākumam (125km distance ir arī UTWT posms), kurā nolēmu startēt maratona distancē. Šai izvēlei bija daudzi plusi (laikapstākļi uz salas, lielais daudzums latviešu, kas startē kādā no distancēm, sacensību rangs, Andreja Jesko iespētais pagājušajā gadā utml.) un pavisam maz mīnusu (maratona distance ved pārsvarā lejā no kalna..). 
Dzīvošanai un transportam uz salas biju izvēlējies kooperēties ar #supervaroņiem, tāpēc par to man vispār nebija jāiespringst, jo es uz sacensībām ierados praktiski pēdējais no latviešiem (tikai 1,5 dienu pirms gaidāmā starta). 
Trešdienas vakarā pēc ielidošanas izskrējām Latvijas kontūru Maspalomas ielās, ceturtdiena tika veltīta sacensību EXPO apmeklējumam un nelielai trases izpētei starta rajonā (Roque Nublo un Pico de las Nieves). 
Ar numuriem un gatavi startēt!
Pēc trases izpētes nācās secināt, ka organizatori ir saīsinājuši distanci par ~2km un noņēmuši 300 augstuma metrus. Līdz ar to maratona distance paliek par ~40km ar ļoti ātri startu, jo praktiski uzreiz jāskrien uz leju līdz pirmajam kontrolpunktam Tuntē. Pēc šīs dienas aktivitātēm un iepriekšējās dienas garā pārlidojuma īsti nejutos gatavs startēt piektdienas rītā. Māte daba laikam to saprata un maratona distances starts dēļ vētras, kas valdīja Kanāriju salās, tika pārcelts uz sestdienas rītu. Man tas ļoti labi derēja, jo ieguvu extra dienu nelielai atelpai, bet līdz ar visu šo uzreiz nojuka viss atbalsta plāns 125km un 64km skrējējiem, kā arī transportēšanās uz starta vietām. Ātri un efektīvi noreaģēja #supervaroņu grupas līderis Andris, kurš pārplānoja plānu un galu galā visi bija praktiski apmierināti.
Sestdienas rīta bija jāceļas diezgan agri, jo starts 8:00 no rīta, līdz starta vietai 1,5h brauciens kalnā, izbraukšana no dzīvošanas, lai savāktu pārējos censoņus 5:30, līdz ar to modinātājs zvana 4:45. Labi, ka 125km skrējēji jau ir trasē un 64km startē 9:00, bet ar tālāku braucienu uz startu Līdz ar to visi, kuriem jāskrien ir nomodā un neviens nav lieki jātraucē.
Diezgan veiksmīgi visus savācam (Signis, Lelde, Kristaps un Zane), auto stūri nododu Sigņa rokās un dodamies (rāpjamies) kalnos ar mūsu mazo īres opelīti. Gāja smagi (opelītim), bet veiksmīgi kā plānots nonākam starta vietā (Garanon kempingā), temperatūra nedaudz virs nulles un migla - sākums būs interesants. Vēl nedaudz papļāpājam un esam gatavi iesildīties un pēc tam jau arī startēt. Sajūtas kopumā ir diezgan labas, skrējiena plāns arī ir tapis jau iepriekš, līdz ar to ir tikai jāskrien. 
Opelīša komanda gatava startam.
Ņemot vērā ITRA rangu, esmu izlikts ar 25 numuru starp vīriem, tāpēc startēt varu no elites koridora. Apkārt vairāki pazīstami džeki, kuriem ITRA rangs un ātrums takās ir krietni lielāks nekā man, tāpēc galvenais startā nepārķert un pieturēties pie plāna. Izvirzītais mērķis pirms starta ir 3h20min un finišēt augstākā vietā nekā esmu izlikts.
Starts pacilājošs, jo tiek atskaņota Transgrancanaria himna ar visu dzejoļa nolasījumu, kas iedod pēdējo sitienu, lai varētu skriet. Starts gan drusku aizkavējas, jo organizatori nolēmuši sagaidīt 125km pirmos divus līderus kontrolpunktā, bet tās ir tikai 2min un 8:02 tiek dots starts.
Mēģinu virzīties tuvāk elites koridora priekšgalam.
Sākums distancei ātrs un bez ievērojamiem kāpumiem, izvēlos savu upuri ar kuru turēties kopā (Danilson Silva Pereira), ņemot vērā viņa pēdējo gadu šīs distances rezultātus (~3h20min), tāpēc skrienu komfortablā tempā un pēc pirmā nelielā kāpumu esmu ~10.vietā kopā ar visiem līderiem. Sākoties pirmajam garajam noskrējienam uz pirmo kontrolpunktu (Tunte), nedaudz zaudēju priekšā esošajiem, bet stabili atraujos no tiem, kas līdz šim skrēja aiz manis. Viss iet kā pēc plāna, turos līderu grupas pašā aizmugurē, pieļaujot iespēju, ka kāds no priekšā skrienošajiem aizskries, bet tas mani nesatrauc. Laiks un kilomteri skrien diezgan ātri un pirmie 8km noskrieti zem 35', zinot, ka līdz kontrolpunktam atlikuši vairs tikai nepilni 2,5km oriģināli plānoto 4,5km vietā dēļ izmainīta starta, tad skaidrs, ka plānotajam laika grafikam būšu ievērojami priekšā.
Pirms pirmā noskrējiena.
Pirmā noskrējiena laikā.
Turpinu skriet diezgan mierīgi, bet varbūt nedaudz par agresīvu priekš distances sākuma, jo sāk likties, ka priekšā esošie nedaudz bremzē, tāpēc nolemju veikt apdzīšanas manevru pa takas iekšmalu... gar acīm melns, smilšu garša mutē, nenormāli sāp labās kājas īkšķis, kreisais ceļgals un labā roka. Esmu noskrējienā (ātrums 3:40min/km) aizķēris akmeni un iznīcinājis savu plānoto skrējienu, praktiski aiz sāpēm raudiens nāk, bet pārsteidza tas, ka neviens no TOP džekiem man nepaprasīja vai man viss ir kārtībā (laikam tāpec, ka maratons vēl skaitās ātrā distance, salīdzinot ar ultru). Kamēr es tur mēģinu saprast, kas ar mani notika, tikmēr visi jau sen gabalā un garām sāk skriet tie, no kuriem biju atrāvies. Vienīgais, kas apprasās vai viss ir OK, ir japānis (finišā 7.vieta), kuram atbildu, ka līdz kontrolpunktam tikšu. Paiet ļoti gara 1,5', kad domāju ko darīt, nomazgāju nedaudz seju un sabrāztās rokas ar ūdeni. Bļāviens nu ne jau es atlidoju uz Kanāriju salām noiet no trases pēc 8,5km. Nolemju, ka mēģināšu tikt līdz finišam. Mēģinu sākt skriet, bet katrs solis ļoti sāpīgs, tiklīdz tiek uzlikta slodze uz labās kājas īkšķa vai apavs pieskaras nagam. Mēģinu kustēties uz priekšu, lēnām sāku saprast kā skriet, lai tas būtu mazāk sāpīgi, bet tas automātiski nozīmē papildus slodzi uz kreisās kājas ikru. Garām laikam paskrēja 2 vai 3 džeki, bet dzirdu, ka strauji tuvojas vēl kāds bariņš, acīmredzot esmu krietni lēnāks kā pārējie, jo tā arī visā alikušajā distancē nenoskreju vairāk nevienu kilometru ātrāk par 4:35min/km!.!
Tuvojoties kontrolpunktam Tuntē vēl pamanos aizskriet pa nepareizo ielu, zaudējot vēl kādas 40" un noskrienot liekus 200m. Kontrolpunktu esmu sasniedzis 16.vietā 13,5' ātrāk kā biju plānojis, līdz ar to galvā kalkulēju, ka finiša rezultāts varēja būt uz 3h05min, bet skaidrs, ka nebūs ne tuvu, jo kustos daudz lēnāk nekā trase atļauj un atļauj mans sadauzītais ķermenis.
Nākošais kontrolpunkts Ayagaures pēc 12,5km, kura laikā ir jāveic viens 400m kāpums, pēc kura atkal seko noskrējiens. Kontrolpunktā man neko nevajag, noskaloju vēlreiz rokas, seju un ceļgalu ar ūdeni un turpinu distanci kopā ar kādiem 3-4 džekiem, kuri kustas nedaudz ātrāk taisnajos posmos, bet sākoties lielajam kāpumam es visu laiku skrienu, kamēr citi pāriet soļos, vismaz viens rezultāts ziemas treniņiem Grīziņkalnā, Biķerniekos un Siguldā - varu mierīgi skriet kalnā. Kāpumā pat nedaudz tuvojos priekšā esošajiem, bet tāpat katrs solis nāk ar milzu piepūli un sāpēm, tāpēc nolemju izkratīt akmeņus no apaviem, kuri tur jau danco kādus 10km (iespējams no kritiena). Tiekot augšā kalnā ir nedaudz līdzenāks posms, kur visi mani sabiedrotie aizskrien un sākoties noskrējienam garām palido maratona distances sieviešu līdere (itāliete), cenšos viņai turēt līdzi, bet diemžēl nevaru tā skriet, jo īkšķis to neļauj. Piebremzēju, lai atgūtu savu ritmu, bet kurš Tev dos atpūsties, klāt ir arī otrā sieviete (francūziete), kuru pavada vēl 2 džeki - viens pa priekšu tīrot ceļu no 30km skrējējiem, otrs no aizmugures, pieskatot, lai negadās kāds lieks kritiens. Šim trio gan man izdodas iesēsties astē un šādā pavadījumā praktiski noskrienam visu noskrējienu līdz Ayagaures. Paskatos pulkstenī - hm, joprojām esmu priekšā plānotajam kontrollaikam (-4min), bet izrēķinot starplaiku no Tuntes, skaidrs, ka šo etapu esmu veicis 10' lēnāk, kā oriģinālajā plānā, līdz ar to top skaidrs, ka 3h20min nebūs, vismaz ne šādi klibojot uz priekšu.
Noskrējiens uz Ayagaures.
Priekšā priekšpēdējais kontrolopunkts Parque Sur pirms paša finiša, kura laikā jāveic 14km un jāpaceļ 250m augstuma metri. Labi, ka pēc kontrolpunkta atkal iet uz augšu, jo to visu varu uzskriet un priekšā esošie konkurenti īpaši neaizbēg no manis. Šajā kāpumā no aizmugures uzbļauj Kristaps, kurš solās, ka mani noķers, ja turpināšu slinkot. Motivācija īsam brīdi ir rokā un cenšos kustēties raitāk, tas izdodas tikai pāris kilometrus, līdz sākas pēdējais noskrējiens, pēc kura seko izdaudzinātā upes gultne ar oļu akmeņiem.
Pēdējais noskrējiens uz oļu upes gultni.
Jāatzīst, ka šim pavērsienam es nebiju gatavs un vienkārši klunkurēju uz priekšu. Daudz problēmas radījas lēnāk skrienošie 30km un 17km distances skrējēji, jo tie skrēja pa labāko trajektoriju, kur tomēr upes gultnē ir ieskrieta taka, bet lai tos visus apdzītu regulāri jānokāpj no takas un jāskrien pa daudz vairāk kustīgo oļu segumu. Visa šī rezultātā ļoti piedzen kreiso ikru (to tā arī biju plānojis, jo centos atslogot labo kāju). Upes gultnē beidzot mani panāk arī Kristaps, nedaudz uzčatojam, bet viņš skrien nedaudz ātrāk, līdz ar to turpmākos 4-5km redzu Kristapu sev priekšā. Izejot no upes gultnes un sākoties ceļam, atgūstu kaut nedaudz ātrumu un 2km noskrienu ātrāk par 10'. Diemžēl tas arī bija viss. Sasniedzu Parque Sur kontrolpunktu 13' lēnāk kā oriģinālajā plānā un 9' lēnāk, lai izskrietu 3h20min. Šodien nebūs!
Upes gultne beigās pārvēršas pa ceļu.
Tā kā līdz finišam atlikuši vairs tikai nedaudz vairāk kā 3km, tad skaidrs, ka līdz finišam tikšu, bet tas man prasīja vēl veselas 20' (oriģinālajā plānā arī biju ielicis 20'), bet skaidrs, ka šeit ir jāskrien un jāskrien ļoti ātri, ja var paskriet, jo pārsvarā ir asfalta/bruģa segums ar pāris reižu iekāpšanu/izkāpšanu sausās upes gultnē, kuras pamatā ir akmens plāksnes. 
Cenšos izdzīvot līdz finišam.
Tā kā esmu zaudējis savu cīņu jau krietni iepriekš, tad īpašas motivācijas skriet nav un šos pēdējos kilometrus vienkārši pieveicu. Ieskrienot finišā īsta gandarījuma un sajūsmas arī nav, jo finiša laiks ir 3h30min, finiša vieta 26. (absolūti) un 24. starp vīriem (viena vieta augstāk kā mans izliktais numurs). Ķermenis sāp, bet vismaz aukstie apelsīni, coca-cola un aliņš atgriež dzīvību. Saņemamies un ar Kristapu aizejam uz dušu, lai pēcāk saņemtu masāžu (ja to paijāšanu var saukt pa masāžu) un gaidām pārējos censoņus finišā. Šeit visam norauju kārtīgu finiša sajūtu, jo skatos kā finišē daudz un dažādi skrējēji, kuru mērķis ir sasniegt finišu nevis konkrēts rezultāts. Komentētājs uzmundria gandrīz visus finišētājus un dod pieci, tas tik tiešām ir forši! Plusā mūzika un fani, kas gaida savējos finišā, tas ir tas, ko es gribēju piedzīvot savā finišā, bet pats nolēmu sava finiša ballīti noignorēt.
Visa šī pasākuma pēcgarša tomēr ir iezagusies, tāpat ir skaidrs, ka uz šīs salas vēl atgriezīšos, lai izrēķinātos vismaz ar maratona distanci. Skrējiena laikā iemācījos vēl pāris lietas, līdz ar to esmu uzaudzējis (kaut nedaudz) trail skrējienu pieredzi, piemēram, šāda tipa skrējienā, kur lielākoties jāskrien no kalna uz leju nedrīkst teipot potītes, jo teips noksrējienos "piekūst" zeķei un apavā staigā kopā, līdz ar to veidojas tulznas uz papēžiem vai, piemēram, to, ka jāpievērš īpaša uzmanība somas pareizas sakrāmēšanai, lai tā būtu vienmērīgi izlīdzsvarota.
Skaidrs ir arī tas, ka varu labāk un ātrāk, atliek turpināt gatavoties un strādāt treniņos, jo sezona vēl pat īsti nav sākusies un vieta izaugsmei ir pietiekoši liela! Tiekamies takās, jo StirnuBuks sezona arī vairs nav aiz kalniem!
Kanāriju salas ir foršas!
Transgrancanaria maratona distances ekipējums un sagatavošanās:
apavi - Inov-8 Roclite 290 (OSveikals);
apģērbs - Inov-8 Race elite (Osveikals);
dzeršanas sistēma - Inov-8 Race ultra ar 1.0l rezervuāru un 0.5l mīksto pudeli(OSveikals);
sporta uzturs - Isostar želejas Endurance B.C.A.A. un Energy Booster Antioxidant(ik pēc 25' - miksējot apēdu 6, nevis 8 kā biju plānojis), 1.0l rezervuārā Isostar long energy dzēriens, 4 želejas marmelādes (Isostar Latvija);
pulkstenis un GPS - Suunto Spartan Ultra (Suunto Lavija) - samērīts 40,27km, D+ 583m, D- 2236m, 3h29min52sek;
atjaunošanās - CEP kompresija (Tavamsportam);
fizioterapija pirms starta - Raivja Aršauska veselības centrs;
Grīziņkalna trepes un Siguldas serpentīns sagatavošanās procesā - Supervaroņu treniņi.