trešdiena, 2019. gada 20. novembris

Ultra Trail del Lago d'Orta – UTLO

Šogad sezonas pēdējais skrējiens tika aizvadīts Itālijā. Līdz Ultra Trail del Lago d'Orta jeb UTLO nokļuvu samērā nejauši. Sākotnēji bija doma startēt Limone Extreme, jo atvaļinājuma biļetes uz šo reģionu jau bija kabatā, bet tā kā organizatori nezināja vai starts Skyrace skrējienā arī tiks pie ITRA ranga punktiem, tad nolēmu skatīties citas sacensības, kas tajā pašā nedēļas nogalē notiktu Milānas tuvumā. Instagram ieraudzīju promo video ITRAS lapā un nosvēros par labu šai gonkai, uzrakstīju organizatoriem un bonusā tiku arī pie brīvstarta 34km distancē. Godīgi sakot, jo tuvāk nāca pats skrējiens, jo mazāk gribējās skriet. Tam par pamatu bija diezgan saspringtās sezonas beigas, kur viens pēc otra sekoja dažādi skrējieni, it īpaši LC taku skriešanā SKM ietvarā un Ozolkalna StirnuBuks. Papildus tam bija sācis sāpēt arī kreisais ceļgals (ITBS) un atlikušajās divās nedēļās, pēc Ozolkalna iekarošanas, īpaši labāk palicis nebija.
Itālijā ieradāmies praktiski nedēļu pirms starta, jāņem gan vērā, ka nokļūšana līdz gala mērķim bija neplānotu notikumu pilna un sākās ar AirBaltic reisa atcelšanu 1.5h pēc plānotā izlidošanas laika. Galu galā Milānas lidostā ieradāmies vairāk kā 8h vēlāk - apbrīnoju Dārtu, kura visu šo pārcieta diezgan labi, neskatoties uz to, ka vecāki bija pilnīgā besī. Šobrīd caur Airhelp esmu pieprasījis kompensāciju no AirBaltic, jo manu pirmo pretenziju viņi vienkārši noignorēja un pat neatbildēja. Pietiks ar negācijām, tāpēc par pašu skrējienu!
Pirmās 4 dienas nodzīvojāmies pie Gardas ezera un dienu pirms starta pārbraucām uz Maggiore ezera krastiem. Ja pie Gardas ezera bija silts un saulains laiks, tad Maggiore ezers mūs sagaidīja ar apmākušos laiku un lietavām, tādēļ skaistie skati paliks citam braucienam. Vakarā devāmies uz netālu esošo starta vietu Omegna pilsētā pie Ortas ezera, kur plāns bija paēst vakariņas un Dārtai noskriet savu Utlino bērnu skrējienu, kā arī iepazīties ar starta/finiša zonu. 

 Sacensību Expo

Pilsētiņa ļoti maza, līdz ar to lielākās problēmas sagādāja normāla ēstūža atrašana un beigu beigās locījām iekšā interesantu picu, bet es diezgan prastus makaronus. Neliela panīkšana, starts garākajai 140km distancei un 20:30 pēc vietējā laika arī Dārta varēja stāties uz savas starta līnijas. Ja ne Dārtas dedzīgā vēlēšanas skriet, tad visdrīzāk jau sen būtu bijuši atpakaļ viesnīcā, bet tā kā apsolīts bija un prom braukt Dārta bez skriešanas netaisījās, tad nācās vien gaidīt Utlino startu. Galu galā visi 3 ar pozitīvām emocijām noskrējām Dārtas distanci, kur mazais ķipars pirmo reizi visu distanci veica pats un skriešus! Interesants fakts, ka uz starta līnijas bija arī šī gada UTMB bronzas medaļas ieguvēja Scott Hawker meita... Varbūt šis bija Dārtas pirmais duelis...

Dārta pirms Utlino starta

Starta dienas rīts vēl drūmāks kā dienu iepriekš un praktiski visu laiku ar smalku lietutiņu. Labi, ka gaisa temperatūra turējās ap +16 grādiem, līdz ar to kopumā diezgan silti. Ilgi nevarēju izšķirties par to kādās drēbēs skriet, līdz beigu beigās pēc vairākkārtējas pārģērbšanās, paliku pie garajām biksēm, ar domu, ka 1000m augstāk varētu būt krietni vēsāks. Pats starts bez īpašām emocijām, kur noteikti pie vainas drūmais laiks un mans nemierīgais prāts vai ceļgals šo sezonas pēdējo skrējienu izturēs godam. Mierināja doma, ka uz augšu ir jāskrien puse no distances, kas noteikti ir piemērotāka aktivitāte nekā līdzenums. 
Iepriekš biju izpētījis trases profilu, tāpēc zināju, ka pirmajos 4km jāpaceļ diezgan stāvi 800 kāpuma metri, pēc kuriem sekos relatīvi viegli 6km ar 200 kāpuma metriem, tad trases tehniskākā daļa ar diviem 400m kāpumiem un tad tikai uz leju līdz ezeram. Ātri vien iezīmējās skrējēju veidoli, kas bija aktīvāki par pārējiem un sāka diktēt skrējiena tempu. 
34km distances trases profils

Tā kā šī bija pēdējā gonka, tad taupīties vairs nebija jēgas un skrējienu sāku līderu grupā, bet kāpuma vidus daļā lēnām iepaliku no vadošā četrnieka un nostabilizējos 5.v. Patīkamas sajūtas, kad visu pirmo kāpumu pieveicu skriešus un diezgan ātri atjaunojos, lai raiti turpinātu skriet pa dubļainajām takām. Īstenībā šāds trases stāvoklis man ļoti patika, jo trase bija mīksta, ceļgalam tas arī nāca par labu, bet konkurenti šādā dubļu vannā izskatījās nestabilāki par mani. Vienā no trases dubļainākajiem posmiem noķēru un apdzinu 4.vietas skrējēju un drīz vien biju noķēris arī 3.vietā skrienošo. Prieki gan bija īsi, jo kāpumā viņš bija spēcīgāks un drīz vien man no aizmugures klāt pieskrēja tas, kuru nesen biju atstājis aiz sevis cīnīties dubļos vienatnē. Kalnā augšā, kur apvidus palika atklātāks, piepildījās arī manas prognozes, ka laiks būs vēsāks (vējaināks) un nemitīgais lietus darīja savu - lēnām palika vēsi, bet centos šīs sajūtas ignorēt. Atkal biju atgriezies 5. pozīcijā un labās pirmo 10km sajūtas bija pazudušas. Liels man bija pārsteigums, ka pirmās virsotnes pēdējā daļa bija tik tehniska, ka viennozīmīgi varu teikt, ka šo trases daļu varēja pielīdzināt #skyrunning, jo neiztrūka arī posms ar ķēdēm. Tā kā pārvietošanās šādā trases posmā bija gaužām lēna, tad beidzot nolēmu uzvilkt arī lietus jaku, kas kā izrādījās bija pareizā izvēle, lai nedaudz atgūtu ķermeņa siltumu. Netipiski man, īsi pirms virsotnes iekarošanas sāka mesties slikta dūša un reibt galva, līdz ar to garām aizgāja vēl divi censoņi un mentāli bija iestājies lūziens, kuram nu bija jātiek pāri! Pēc pirmās virsotnes un noskrējiena no tās sekoja kontrolpunkts, kurā ieskrienot nesapratu, kas tur jādara, līdz ar to devos no tā prom tā arī neko neapēdot / nepadzerot, jo kā izrādījās, tad galdiņš bija uzklāts mazās mājiņas blakus telpā.
Īpaši par to nepārdzīvoju, jo želejas un dažādi citi labumi man somā bija pietiekošā daudzumā. Tā kā uzvelkot lietus jaku biju atguvis ķermeņa siltumu un nolaižoties par 300m zemāk arī reibonis bija pazudis, tad varēju savākties pēdējām 400m kāpumam. Galu galā tas arī nenāca viegli, neskatoties uz to, ka biju ātrāks par visiem 60km distances skrējējiem, kas šobrīd uz takas netrūka, tad pats ar savu fizisko un pārvietošanās ātrumu galīgi nebiju mierā. Protams, ka tas rezultējās arī ar to, ka no aizmugures klāt bija kārtējais 34km censonis. Patīkams pārsteigums sagaidīja trases augstākajā virsotnē, kur spītējot riebīgajiem laikapstākļiem, bija ierīkots mini kontrolpunkts, kurā varēja dabūt padzerties siltu tēju. Es to izmantoju, bet mans konkurents nē! Pie sevis tik nodomāju: skrien vien, noskrējienā tāpat Tevi paņemšanu.
Ja uz augšu man tik raiti vairs galīgi negāja, tad sākoties noskrējienām  izmantoju visas savas iemaņas, ātri vien noķēru censoni, kurš man bija paskrējis garām kamēr dzēru tēju. Astē viņš ieķerties man nespēja un nu atlikušos 15km līdz finišamm bija jārāda viss ko māku, lai vēl pacenstos atgūt kādu pozīciju. Tik tiešām sākums noskrējienam bija ļoti daudzsološs, jutos labi, 22.5km kontrolpunktā nedaudz iestiprinājos, t.sk. iedzēru kolu un apēdu šokolādi. Arī šajā pauzītē man garām paskrēja tas pats džeks, kuru nesen biju apdzinis, bet nu pats viņš vainīgs, var jau bēgt, bet noskrējienā es esmu labāks! Tā arī tas bija un čau amigo, nepagāja ne kilometrs, kad atkal biju viņam garām. Līdz finišam gan vēl kādi nepilni 9km, trase no tehniskām takām nu veda pa cietu zemes ceļu, kur teorētiski ātrumam bija jābūt vēl lielākam. Sākumā tā tas arī bija un kilometru laiki tuvojās 4min/km, bet drīz vien cietais segums man atspēlējās un "sasita" vēderu, līdz ar to mans ātrums samazinājās uz vēdregraižu rēķina un nu turējās vien 4.5min/km. Pieļauju, ka tie, kas ilgstoši un ātri ir skrējuši lejā pa cietu segumu nojauš par kādām sajūtām es runāju. Noskrējienā man garām vārdu vistiešākajā nozīmē palidoja skrējējs, kuru es sākumā noturēju par 60km distances līderi, jo viņa ātrums salīdzinot pret manējo bija nenormāls! Viennozīmīgi ir kur pielikt! Tuvojoties noskrējiena beigām sev priekšā ieraudzīju džeku, ar kuru kopā veicām pirmo kāpumu. Tas bija Nīderlandes sportists Tims. Izvirzīju sev par mērķi viņu līdz finišam noķert, bet tā kā pēdējie 3km bija līdzeni, tad plānu realizēt neizdevās un beigās pat nedaudz viņu atlaidu. Finišā ieskrēju ar domu, ka esmu finišējis 8.vietā, bet kā vēlāk izrādījās, tad biju finišējis kā septītais. Tā arī vēl šodien netieku gudrs, kur palika viens džeks, kurš bija man priekšā distances sākumā. iespējams, ka izstājās...varbūt pazuda..

Pēc finiša!

Katrā ziņā par šo skrējienu esmu diezgan gandarīts, ņemot vērā, ka tās bija sezonas beigas, nogurums plus nelielas mikro traumiņas, tad uzrādīts tika otrs labākais ITRA performance index (740), līdz ar to vaimanām vietas šeit nav. Bija aspekti, kurus varēju uzlabot arī šajā skrējienā un pirms starta izvirzītais mērķis par TOP5 viennozīmīgi bija realizējams, jo tas palika nieka 2' attālumā. Reāls bija arī TOP3, bet pirmie divi gan bija cita līmeņa skrējēji /pagaidām/. Labvēlīgos laikapstākļos pieļauju, ka arī ainavas uz apkārtni pavērtos diezgan acīm tīkamas, šoreiz neko vairāk kā pelēku mākoni ieraudzīt gan neizdevās.
Itālijas kādam laikam pietieks, kur un ko skriešu nakošgad to redzēsim drīzumā!
Paldies par šo sezonu:
Inov-8 | OSveikalsIsostar Latvija | Suunto Latvia | TakuSports | Compressport | Pulsometrs.lv | Turun metsänkävijät | Grano Suomi

sestdiena, 2019. gada 2. novembris

SKM: LČ taku skriešanā

Iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka esmu izturējis pārbaudījumu un biju apņēmis pilns šogad debitēt arī LČ taku skriešanā. Pēc CET 50km bija 7 nedēļas, lai atpūstos un nobriestu Latvijas taku skriešanas klasikai Siguldas kalnu maratonam, kur dalībniekus LČ distancē sagaidīja nedaudz virs 70km ar vairāk nekā 3000 vertikālā kāpuma metriem. Laika posmā starp ultrām tāda nopietna atpūta vai mērķtiecīga sagatavošanās nesanāca, jo visam pa vidu bija 2 StirnuBuks posms, Valmieras 2h rogainings, LČ orientēšanās stafetē un Eurommetings vidējā distance Igaunijā. Atpūta vairāk sanāca pēdējās divās nedēļās, kur viens no atpūtas veidiem varēja beigties arī ar DNS LČ taku skriešanā.
Kopumā nobriedis startam biju, tā man bija atgriešanās garākā distancē pēc pagājušā gada CETā pieveiktajiem 76km ar astīti, bet skaidrs, ka šis skrējiens bija ar citu svaru un citiem vertikālajiem metriem. Konkurence beigu beigās arī novācās pietiekoši laba priekš LČ un pirms sezonas izvirzītais mērķis (medaļa) bija vēl jānopelna. Par lielākajiem konkurentiem pirms starta uzskatīju Aināru Kumpiņu, Artūru Vadzi, Konstantīnu Biktimirovu un aizmirst nedrīkstēja arī par Albertu Jasānu, kurš visu vasaru cītīgi nāca uz #supervaroņu trepju treniņiem Grīziņkalnā, kā arī Matīsu Haritonovu, kurš SKMā garajā distancē bija pamanījies finišēt trijniekā iepriekš.
Sākotnēji biju nobažījies par laikapstākļu prognozi, bet tuvojoties starta dienai, tā palika aizvien labāka un beigās bija skaidrs, ka lietus būs tikai distances noslēdzošajā posmā. CETā biju iztestējis ekipējumu un sapratis, ka Inov-8 jaunā somā ir ļoti ērta, bet man nāksies skriet ar dzeršanas sistēmu, jo atsevišķās pudelītes CETā ļoti sasita krūtis, līdz ar to SKMa noskrējienos tas varētu būt vēl sāpīgāk. Taktiku pirms starta biju izvēlējies līdzīgu kā iepriekš - sākt diezgan ātri, mēģināt iegūt pārsvaru pār sekotājiem un vēlāk pārvarēt lūzuma punktu, pazaudējot pārsvaru, bet ne vietu. Distances formāts tāds pats kā iepriekš četri apļi: 15km - 20km - 20km - 15km = 70km. Pēdējā brīdī trase tika nedaudz mainīta, līdz ar to distances garums nebūtiski pieauga (~+2,4km).
Starts Ziediņkalna pakājē, kalnu izcelt nebija plānā, bet sēņot arī netaisījos. Pieveicu to diezgan raiti un starpfinišu kalna augšā pametu kā trešais. Priekšā bija 2 skrējēji, kur kā vienu "sazīmēju" Ģirtu Dakšu, bet otru neatpazinu. Noskrējienā pa pilsētas trasi apdzinu nezināmo skrējēju. Ātri pārcilāju starta protokolu un konstatēju, ka nezinu, kuru distanci skrien Ģirts, ņemot vērā, ka viņš ilgstoši bija ārpus skriešanas aprites dēļ ceļgala traumas, pieļāvu, ka max variantā viņš skrien 35km distanci. Riktīgi biju pārsteigts par kāpienu augšā gar bobsleja trasi, jo tur zāle nebija nopļauta, tā bija virs manas galvas un nereāli slapja. Pie sevis tik nodomāju, ka no lietus izvairījāmies, bet tāpat Normunds ir pacenties, lai mēs būtu slapji jau pašā distances sākumā. Nākošais pārsteiguma moments nebija ilgi jāgaida, jo šoreiz noskrējienam bija izvēlēta Kordes trase, kur gar malu iet veca, nosacīta taka, kuras pamatu veidoja daļēji sapuvušas trepītes. Nereāli nostiepos jau pirmajā piegājienā un vēl paguvu pagriezt arī potīti starp puvušo dēļu spraugām. Izcils sākums Jāni! Atlika tikai nopūsties un cerēt, ka atlikušajā distances daļā šāda veida pārsteigumu nebūs, jo tie padara skrējienu nebaudāmu. Ģirts bija uzņēmis visai labu tempu, kas man bija drusku par ātru, līdz ar to necentos viņam turēt līdzi, bet mēģināju izmantot savas priekšrocības - trases tehniskākajos posmos, lai iegūtu pārsvaru pār pārējiem. Skrienot augšā uz Laurenčiem satiku Andri Ronimoisu, kurš apstiprināja, ka Ģirts skrien 35km distanci, līdz ar to nav mans tiešais konkurents un ar mierīgu sirdi varēju uz viņu neiespringt. Uz Kājinieku tilta pār Gauju paskatījos atpakaļ un konstatēju, ka esmu ieguvis aptuveni 1' pārsvaru pār sekotājiem, starp kuriem tuvākais likās, ka ir Alvis Danovskis, samanīju Vadzi, Kumpiņu un arī Pēteri Grīviņu, kurš skrēja 35km. Diezgan feini! Šajā brīdī nolēmu pamainīt skrējiena taktiku - apzināti vai neapzināti sāku pietaupīt spēkus, jo gribēju, lai tieši konkurenti mani noķer, tādejādi patērējot nedaudz vairāk spēka nekā es šajā distances posmā, kurš līdz 1.apļa beigām bija diezgan skrienams. Uz Krimuldas terases mani klāt pieskrēja Kumpiņš un Pēteris, kur pēdējam solis likās nedaudz raitāks, toties Ainārs elpoja diezgan smagnēji un atzina, ka visus pirmos 10km ir skrējis ātrāk, lai noķertu mani. Izskatījās, ka mans plāns ir nostrādājis. Tiklīdz Pēteris bija man klāt, tā mēģināju kāpināt tempu, lai atkal "ietu" prom no Aināra, bet šoreiz tas īsti neizdevās un pirmo apli pabeidzām praktiski reizē. 

Pirmais aplis, kāpums uz Laurenčiem

Turpināju skriet savu skrējienu un pēc trases tehniskākā sākuma arī Ainārs bija man blakus, Pēteris bija iepalicis, bet Ģirts Dakša aptuveni 2-3' priekšā. Šādā raitā solī ar Aināru noskrējām kaut kādus 12km - līdz bija jādodas papildus cilpā. Diezgan pēkšņi paliku vājš un nespēju turēt Aināra tempu kāpienā pa trepēm uz serpentīnu, garām paskrēja arī Pēteris, kurš konkrēti noteica - nedomā par Aināru, bet skrien savu skrējienu! Tā kā ar šādu vājumu biju saskāries arī iepriekš, tad zināju, kas man jādara - jāsāk ēst un no želejām ir jāpāriet uz cieto paiku! Tā nu vilku ārā no somas kabatām Isostar enerģijas marmalādes un šokolādes batoniņu (žēl, ka bija tikai viens aizķēries). Līdz 2.apļa beigām aptuveni 7km, līdz ar to nu bija jāiztiek ar to, kas somā, lai vēl cietāku paiku dabūtu starpfinišā. Garām paskrēja arī Vadzis, kuram iepriekš priekšā biju bijis gandrīz 2'. Lēnām sāku domāt, ka šis laikam būs mans pēdējais aplis šodien, jo pieļāvu, ka tulīt arī Konstantīns vai Matīss būs klāt. Tuvojoties apļa beigām, tik tiešām viens man garām paskrēja, bet fū! tas bija Roberts no 35km distances, kurš šodien demonstrēja diezgan spēcīgu sniegumu. Jutos galīgi demotivēts.. Kāpumā uz Ziediņu manīju, ka Vadzis ir pratiski augšā, līdz ar to esmu aiz viņa kādas 3'.

Pēc Kaķīškalna pievarēšanas

Starpfinišā īsti nezināju, ko darīt tālāk. Andris noprasīja, kas man ir - saku, ka esmu tukšs un kājas kā vate. Andris saka, ka jāturpina, jāpamaina kāpumos skriešanas tehnika, lai citi muskuļi pastrādā. Starpfinišā biju sagatavojis koliņu un pirmais ko darīju devos pēc tās. Izdzēru 2/3 no 0,5l pudelītes, paralēli klāt bija pienacis Pēteris, kurš pirms nepilnām 5' bija finišējis savu skrējienu un prasīja, kā un ko man palīdzēt. Tā kā biju izdzēris jau visu savu 1,0l ūdeni, tad palūdzu uzpildīt to, kamērs pats nodarbojos ar ēšanu (siers, olīves, apelsīni, šokolāde u.c. cietā pārtika, kas bija pieejama). Draugu uzmundrināts un ar citu garšu mutē, nolēmu doties 3.aplī. Andris ar Pēteri noteica, ka visi jau tepat vien vēl ir un ultra tikai sākas. Neierasti sev kontrolpunktā biju pavadījis 5', pozitīvi, ka šajā laikā no aizmugures neviens nebija klāt pienācis, līdz ar to vieta TOP3 vēl ir atvērta. Devos nākošajā aplī, koncentrējos uz mazākiem starpfinišiem, pamainīju skriešanas/kāpšanas tehniku kāpumos (pārgāju uz mazākiem, bet ātrākiem soļiem) un lēnā garā sāku justies labāk. Visticamāk, ka arī vēderā ieliktā cietā paika sāka pārstrādāties un izdalījās enerģija. Trešais aplis pagāja bez īpašām emocijām. Informācijas par situāciju aizmugurē nebija, bet priekšējie esot diezgan tālu. Ar tādu noskaņojumu arī tuvojos apļa beigām, kad pēkšņi sadzirdēju, ka kāds (Inga) bļauj, ka Vadzis ir tepat priekšā un viņam vajagot pielikt soli, ja negrib, lai es viņu noķeru. Novērtēju, ka viņš man nav priekšā vairāk kā 5' (pusi noskrējiena un kāpums uz Ziediņu). Sajutu nelielu asiņu garšu mutē, jo pavērās iespēja viņu noķert, līdz ar to nekas vēl šeit nebija beidzies!

Pieveicot trešo apli. 
Sajutos kā mednieks, ķerot rokā Artūru Vadzi.

Kā vēlāk izrādījās, tad izšķirošais laiks cīņā par otro vietu bija tas, kuru pavadīju katra apļa kontrolpunktā, ja iepriekš tās bija 5', tad pirms 4.apļa gadrīz 2.5' un, lai arī beigās skrēju ātrāk kā Vadzis, šeit zaudēto laiku nebija iespējams atgūt. Šī noteikti būs mācība, kuru paņemt līdzi citos skrējienos, jo cieto paiku es varu nest līdzi un uzņemt, piemēram, kāpumos. Pēdējie 15km bija relatīvi viegli, salīdzinot ar 15km, kurus veicu starp 25 un 40km.  Pirms kāda laiciņa bija sācis līt lietus, līdz ar to noskrējienā pirms Kordes trases uzvilku lietus jaku. Kaķīškalnā saņēmu kārtīgu uzmundrinājumu no vāverēm, varbūt tur bija arī kāda supervaroņu meitene, biju pārāk koncentrējies kāpumam, bet šis atbalsts noteiki noderēja! Sen jau kā distanci dalīju īsos starpfinišos, kas palīdzēja nedomāt par atlikušajiem kilometriem. Pie Laurenčiem biju diezgan drošs, ka finišēšu trešajā vietā, jo neticēju, ka krasi pavērsieni vairs atlikušajos 10km varētu notikt. Jutos diezgan labi, lai būtu drošs, ka aizmugurē neviens neskrien īpaši ātrāk, Vadzi saķert nebija izdevies un par Aināru es sen biju aizmirsis. Laikapstākļi turpināja pasliktināties, bet es iekšēji gavilēju par to, ka nebiju salūzis pēc 2.apļa un biju gandarīts par to, ka pārvarēju lielo lūzienu un būšu izcīnījis pirmo LČ medaļu ārpus orientēšanās sporta! Kāpiens uz Ziediņkalnu bija diezgan vientuļš, salīdzinot ar 2. un 3. apli, bet ko var gribēt, ja īsās distances finišējušas jau sen un laikapstākļi nelutina, lai izbaudītu zelta rudeni Siguldā. Finišs pēc 7h:47min:53sek! DONE!

LČ taku skriešanā pjedestāls vīriem

Aināram beigās biju zaudējis veselas 30', bet visu cieņu viņam, jo spēja aizvadīt ļoti labu skrējienu un beigās skrēja līdzvērtīgā ātrumā kā sākuma daļā. Vadzim zaudēju gandrīz 7' un šeit cīņu izšķīra mans pieredzes trūkumus ultra garās distancēs un atbalsta cilvēka trūkums starpfinišā. Konstantīns pēdējo apli bija cīnījies ar krampjiem un finišā ieradās 20' aiz manis, bet paldies viņam, ka īsti neatļāva man atslābt distances otrajā daļā! Jaunas atziņas un pieredze ir iegūtas, nākošais solis varētu būt 100km+ distance, jo pieredze ir jāiegūst un vislabākais veids kā mācīties ir darot! Tiekamies takās!
Paldies par nenovērtējamo atbalstu un manu komfortu sacensībās/treniņos: Inov-8 un OSveikals, Compressport un Takusports, Isostar Latvija, Suunto Latvija, pulsometrs.lv un Supervaroņu treniņi! Tāpat šis viss nebūtu iespējams, ja mana ģimene nebūtu ar mani uz viena viļņa un Zane izlaida SKM tikai tāpēc, lai paliktu mājās ar apslimušo Dārtu, bet labās domas sūtīja attālināti!
Foto:
Mareks Gaļinovskis
Antons Kranga
Jānis Andersons

otrdiena, 2019. gada 20. augusts

Taku skrējienu dublis

Pēc neveiksmīgā perioda jūnijā, biju nolēmis reabilitēties vismaz sev un pieņēmu izaicinājumu nedēļas laikā noskriet divas mazās ultras (Vilkaču maratonu 44km ar 2200m+ un CET 50km ar 900m+), lai pārbaudītu savu varēšanu un mentālo izturību. Protams, ka es "raustījos" un visvairāk no Vilkaču maratona, jo šo skrējienu nebiju vēl skrējis un pat trasi nebiju pilna apļa garumā notestējis, tikai izskrējis fragmentāri gan StirnuBuks posmos, gan orientēšanās sacensībās.
Vilkaču maratons 44km; 2200m+ 
Lai daudz maz justos konkurētspējīgs, tad pēc Alūksnes pilsalas StirnuBuka nākošās divas nedēļas cītīgi trenējos, katrā nedēļā savācot pa 10h un vidēji 90km. Jo tuvāk nāca Vilkacis, jo skaidrāks bija arī tas, ka laikapstākļi būs īpaši nežēlīgi (virs +30 grādiem), bet starta šāviens atskan 15:00. Šeit atkal īpaši piedomāju pie uztura/dzeršanas plāna, kā arī pēc iespējas ilgāk palikt ar vēsu galvu. Trīs dienas pirms starta izgāju vieglu carbo loading kursiņu un sacensību dienā sagatavoju speciālu sāļu dzērienu, enerģijas dzērienu (izšķīdināju vienu enerģijas želeju uz 250ml ūdens, jo man karstā laikā ir problēmas ar cietākas pārtikas uzņemšanu), iegādājos sāls tabletes un protams švammīti, kuru biju plānojis turēt zem cepures visu skrējiena laiku un saslapināt katra apļas beigās. Plāns bija izstrādāts un nu atlika "tikai" skriet!
Skaidrs, ka gribēju cīnīties par uzvaru un kā savus lielākos konkurentus uzskatīju Daini Limanānu, Artūru Vadzi un Konstantīnu Biktimirovu. Pēdējie sagatavošanās darbi sacensību centrā un lai vilkacis stāv mums klāt! Skrējiena taktiku nebiju izstrādājis, vienīgais, ko biju izdarījis, biju izpētējis iepriekšējo divu gadu rezultātus un konstatējis to, ka pēc relatīvi ātriem pirmajiem apļiem Dainim diezgan ievērojami krītas temps sākot ar kādu 7-8 apli, līdz ar to šo mēģināju paņemt līdzi distancē.
Īsi pirms starta Vilkaču maratonā.
Protams, ka pirmais aplis bija ļoti viegls un noskrēju to bez īpašas piepūles, nedaudz lēnāk gan kā iepriekšējo gadu uzvarētāji, bet noteikti, ka par ātru konkrētās dienas apstākļos. Otrajā aplī jau sapratu, ka šī tomēr nebūs nekāda vieglā pastaiga un sākuma sajūtas ir bijušas mānīgas. Mute kalta ārā diezgan iespaidīgi, svelme, kas sitās sejā kāpumos radīja sajūtu, ka esi reālā peklē, tāpēc uz 2.apli jau paņēmu līdzi 250ml H2O pudelīti, lai varētu padzerties, kad gribās. 
Pirmā apļa kāpumā.
Otro apli vēl izdevās pabeigt reizē ar Daini, bet trešajā aplī Dainis sāka no manis attālināties. Papildus tam noskrējienos apavi sāka rīvēt potītes un drīz vien abas zeķes bija asinīs un skriešana nu bija ar pamatīgu diskomfortu. Principā straujais sākums un tikpat straujais tempa kritums sāka spiest uz smadzenēm. Uzsākot 4.apli bija smagi visādā ziņā un galvā aizvien biežāk skanēja, ka šodien nebūs un nevajag mocīties. Bonusā 4.apļa vidu mani noķēra Artūrs Vadzis, abi nedaudz "paraudājām" un es biju apņēmības pilns pēc šī apļa iet malā, jo maiņas apavu man nebija, bet noberzt potītes līdz kaulam negribējās. Ar Artūru reizē pabeidzām 4.apli, kad es uz  brīdi apstājos savā "bāzē" un biju gatavs padoties. 
Atvēsināšanās.
Šeit jāsaka paldies Pēterim Grīviņam, kurš teica, ka nav jēgas trakot un vajagot vienkārši skriet savā tempā nevis skatīties uz citiem, lai ļaujot Dainim skriet un par viņu nedomājot. Labi, nolēmu vēl paskatīties, kas te varētu sanākt un devos 5.aplī. Šajā aplī no manas sabiedrības atteicās Artūrs, kurš vēl nedaudz samazināja tempu, bet es turpināju cīnīties ar saviem dēmoniem galvā. Nezinu, kas īsti par klikšķi notika, bet pēc šī apļa īsti vairs izstāties negribējās, kaut gan Daiņa pārsvars nu jau bija gandrīz 4'. Sestajā aplī tas vēl pieauga par 1', bet pēc 7.apļa bija sasniedzis visas 6'. 
Cīnos ar dēmoniem galvā.
Neko darīt, vairāk kā puse noskrieta un tagad lielākā motivācija bija tā, ka ar katru nākošo apli noskrienamo apļu skaits paliks tikai mazāks. Dodoties 8.aplī Pēteris tik nobļāva, ka es izskatoties labāk kā Dainis un vajagot tik vienmērīgi turpināt. Īstenībā es šo visu uztvēru kā Pētera jociņu spociņu, jo neticēju, ka Dainis sāk lūzt. Apļa vidū Andris Ronimoiss ziņoja, ka es sākot tuvoties Dainim un nu Daiņa pārsvars esot 4.5'. Tas man tik tiešām bija pārsteigums, bet arī šeit es nodomāju, ka tā ir sazvērestības teorija un visi par mani ņirgājas un īstenībā Dainis ir priekšā vismaz 10' un drīz mani apdzīs par apli. 
Kārtējo reizi dodoties cauri starta/finiša zonai Pēteris turpināja izklāstīt situāciju par manu un Daiņa izskatu, kā arī apliecināja to, ka laika starpība tik tiešām sarūk. Šoreiz es sāku tam ticēt un manī pamodās mednieka instinkts, jo pirmo reizi kopš 1.apļa sajutu, ka tomēr varu pacīnīties par uzvaru. Atlikumā vēl veseli 5 apļi. Tagad vairs neatceros, kurā aplī es atkal pamanīju Daiņa muguru, bet gribētu teikt, ka tas bija 11.aplī, jo pēc 10.apļa Dainis vēl priekšā bija aptuveni 2'. Starpība starp mani un Daini bija viens vesels kāpums, jo es sāku kāpumu, bet Dainis bija lejā un devās nākošajā kāpumā. Turpināju būt pacietīgs un galvā kalkulēju, ka drīz man Daini vajadzētu noķert, ja viņa tempa kritums paliks nemainīgs. Sev par pārsteigumu Daini apdzinu starta/finiša zonā, kur viņš bija apsēdies un šoreiz es novērtējot Daini, varēju piekrist Pēterim, jutos svaigāks kā Dainis. Uzsitu Dainim pa plecu un teicu, lai turās, bet tikmēr pats devos 12.aplī. Nu man pašam iekšā parādījās neliels stresiņš, jo no mednieka es biju kļuvis par medījumu un pieļāvu domu, ka Dainis tik viegli viss nepadosies, bet līdz finišam gandrīz 7km. Turpināju vienmērīgā tempā, iekšā bija diezgan liela pārliecība, ka šādā tempā varu skriet vēl kādu laiku. Apļa vidu uzjautāju, kas notiek aiz muguras - guvu apstiprinājumu, ka Dainis laikam turpina distanci, bet trešā vietā esot diezgan tālu aiz manis. Priekšā bija atlicis vēl pēdējais aplis - visādi rēķināju, kā lai izskrienu zem 5h, bet nonācu pie slēdziena, ka pēdējo apli nevarēšu noskriet tādā tempā kā otro vai trešo, līdz ar to nav ko iespringt. Apļa vidū satiku Artūru Vadzi, kurš šobrīd bija trešajā vietā (distance vidū nosacīti krustojās) un viņš tik iesmēja, ka es viņu tulīt noķeršot par apli. Pēdējo reizi pievarēju Āžu kalnu un sapratu, ka uzvara ir mana, jo distancē vairāk neviens kāpums nav. Pēdējo kilometru noskrēju kopā ar Andri un finišēt varēju ar virs galvas paceltām rokām pēc distancē pavadītām 5h ar mazu astīti. 
Finišs Vilkaču maratonā #dzimislairietu
Gandarījums par pieveikto distanci un izcīnītu pirmo vietu bija milzīgs. Atmosfēra finišā bija lieliska, serviss vēl lieliskās, viedalus un plovs garšoja kā nekad. Par to visu jāsaka paldies sacensību organizatoriem, jo šādās sacensībās var sajusties īpaši, ņemot vērā, ka viennozīmīgi šis ir grūtākais maratons Latvijā, kurā finišu sasniegt jau vien ir ievērības cienīgi!
Šodien vairs nav jāskrien!
Galvenā balva un paldies Signi par lielisko organizāciju!

Visu nedēļu pēc Vilkača mēģināju pievērst uzmanību atjaunošanās procesam, neaizmirstot uzskriet īsos intervālus, lai kaut nedaudz kājās atgūtu ātrumu, jo CETā būs jāskrien diezgan daudz pa līdzeno. Uz nedēļas otro pusi sāku just, ka ķermenis atjaunojas diezgan normāli un vienu brīdi pat apsvēru domu pārteikties uz 80km distanci, bet veselais saprāts (Zane) mani no šīs domas atrunāja. Labi, pietiks man Cēsīs arī ar 50km. 
Lai mazāk stresains būtu 6dienas rīts, nolēmām numurus izņemt 5dienas vakarā un nakti pārlaist Vaidavā. Tā kā ikdienā es diezgan daudz skrienu no agriem rītiem, tad doma par startu 5:00 man ļoti patika. Šogad starts viss nebija no Rožu laukuma, bet abas garās distances tika ar autobusiem aizvestas uz Priekuļu biatlona trasi, jo izmaiņas piedzīvoja arī abu garāko distanču trases. Pirms starta biju izpētējis, ka nopietnākais konkurents varētu būt viens portugāļu skrējējs, bet visādi citādi pie labvēlīgiem apstākļiem man būtu jāfinišē kā ātrākajam. Papildus tam es nospraudu mērķi ne tikai finišēt kā pirmais, bet izdarīt to ātrāk par 4h.
5:00 no rīta Priekuļu biatlona trasē.
Starta rīts bija pietiekoši dzestrs, tāpēc nolēmu skriet gan ar rociņām, gan uzvilkt plānos cimdiņus, jo somā ielikt šīs lietas varēšu vienmēr. Starta koridorī visi stājās diezgan kūtri un neviens negribēja stāties tuvāk pie starta līnijas, tāpēc nekautrējos nostāties pašā priekšā kopā ar meiteņu 80k pretendentēm uz uzvaru (Ieva un Sigita). Starta šāviens, bet īsti neviens negrib rauties uz priekšu. Ilgi nedomāju un dodos trasē savā tempā, jo skaidri apzinos, ka lai izskrietu zem 4h būs jāskrien visur, kur var paskriet, jo 5km posms pa/gar Rauņa upi nebūt nesolās ātrs. Sekotāju man nav un no pirmajiem distances soļiem visus turpmākos 50km aizvadu lepnā vientulībā, kas nebūt nebija tas par ko es biju sapņojis, jo skaidrs, ka tempu noturēt vienam ir daudz grūtāk nekā ar kādu kopā. 
Pirmie 10km paiet diezgan ātri, pa vidu izcīnos ar nepiesietu suni Kunčos, kas nedaudz izsita mani no ritma. Tuvojoties Raunim dzirdu atbalstītājus (Pēteri un Ediju), kas ir patīkami, ņemot vērā, ka kopumā distance solās būt diezgan vienmuļa. Tā kā CET trasi arī nebiju testējis, tad biju saklausījies tikai nostāstus no tiem, kas tur bija skrējuši. Bažas darīja, ka ūdens līmenis upē varētu būt pārāk augsts, līdz ar to skriešana pēc upes būs ar slapjām drēbēm. Jāsaka godīgi - man šie 5km patika. Protams, ka bija slapji, bet dziļākā vieta nebija dziļāka par ceļgalu. Toties bija skaisti - lieli laukakmeņi, mazāki un lielāki smilšakmens ieži, kā arī divi pamatīgi kāpumi, kad Raunis palika ļoti dziļi upes ielejā, bet pēc Rauņa priežu sils ar ļoti garu noskrējienu uz Vaives dzirnavām. Līdz kontrolpunktam Vaives dzirnavās īsti nesanāca atsilt, tāpēc palūdzu siltu tēju un devos tālāk distancē. Ņemot vērā, ka 2h biju noskrējis 22km, tad plāns par 4h finišu bija diezgan nereāls, jo priekšā bija vēl viens relatīvi lēns posms 3km garumā Kazu gravā. Šī bija arī vienīgā vieta distancē, kas mani pamatīgi izbesīja - 150m garš posms, kur nātres virs mana auguma, taciņas nav, bet pāri aizaigušai bebru pļavai jātiek un, ja Raunī slapjš biju līdz ceļgaliem, tad šajā pļavā līdz galvai... Pieveicis Kazu gravu zināju, ka atlikusī distance ir relatīvi viegla ar pāris smagākiem kāpumiem distances beigās, tāpēc centos skriet, cik šobrīd varēju, lai finišētu maksimāli tuvu 4h.
Īsi pēc Kazu gravas.
Nākošais kontrolpunkts bija paredzēts aiz Niniera ezera, līdz ar to tas bija mans tuvākais mērķis. Kontrolpunktā gan mani tā pa īstam neviens vēl negaidīja, labi, ka galdiņš bija uzklāts, bet īsti nekas no piedāvātā klāsta neuzrunāja, tāpēc lieki laiku netērēju (želejas, sporta dzēriens un ūdens man bija pietiekoši). Pārsteidza mani posms no kontrolpunkta līdz Jāņa rāmim, jo biju domājis, ka tas būs skrienamāks, bet tā vietā bridu taku pa aizauguši stigu un loģiski, ka temps kritās. Šķērsojot ceļu pie Jāņa rāmja, pie sevis nosmējos, ka mani īsti nekur negaida, jo policists, kuram bija jāregulē satiksme bija aizgājis lūkoties uz Gauju - tas gan man netraucēja izbaudīt distanci. 
Atlikušo posmu 17km garumā līdz finišam es daudz maz zināju no citu gadu CETiem, tāpēc šeit skriet bija vieglāk, jo varēju regulēt tempu. Nu jau kādu laiku kopš Niniera ezera kontrolpunkta skriet arī bija palicis grūtāk un bija diezgan skaidrs, ka kājās iekšā sēž vilkacis. 
Neskatoties uz visu Ērgļu klinšu kontrolpunkts pienāca diezgan raiti, arī šeit galdiņš bija uzklāts, bet tiesnešu nebija, pamielojos ar arbūziem un skrienot prom dāmām, kas lūkojās uz Gaujas dzelmi uzbļāvu, ka šādi jau es viens visu varu apēst... Dāmas palika tramīgas un tik atbļāva, ka nebija mani gaidījušas tik ātri. Līdz finišam 12km, bet līdz 4h 45min.. Skaidrs, ka 4h finišs nebūs, jo atlikušo posmu es nevarēšu noskriet ar vidējo tempu 4min/km. Centos dažādi sevi motivēt, bet kilometri lasījās lēni un smagi, pa vidu nolēmu uztaisīt zaļo pieturu un pie Gaujas līčiem izmest nelielu 1.5' līkumiņu, jo organizatori pēdējā brīdī bija spiesti mainīt trasi un es no tā nedaudz samulsu. Tradicionāli rāpjoties vienā no Cēsu pilsētas pampakiem izņēmu telefonu un ievadīju "Rožu laukums" Google maps, uzliekot opciju iet ar kājām. Patiess prieks, ka tante google rādīja, ka līdz Rožu laukumam var aiziet pa ceļu, kas ir tikai 1,7km garš. Cerēju, ka organizatori arī šo pašu maršrutu vai daudz maz līdzīgu būs izvēlējušies. 
Par uzvaru biju drošs jau kādu laiku atpakaļ, tik brīnījos, kur ir portugālis, bet kā izrādījās pēc tam, tad viņš nemaz nebija ieradies un tuvākie sekotāji man bija vairāki 80km skrējēji nevis 50km. Tuvojoties finišam, atļāvos uziet pa trepītēm Cēsu pils parkā un ļoti cerēju, ka finišā mani sagaidīs Zane, lai nebūtu kā citus gadus, kad finišēju un tur mani pat organizatori vēl negaida. Šoreiz bija savādāk - finišā cilvēku nebija daudz (Zane ar Sabīni bija divas starp viņiem), bet šoreiz organizatori zināja, ka es tuvojos, komentētājs bija lietas kursā un finišēt varēju uz paaugstinājuma, kas bija foršs bonusiņš no organizatoru puses. Lieta darīta - finišēts pēc 4h un gandrīz 14min. Normālā kondīcijā noteikti, ka varēja izskriet zem 4h, bet šoreiz arī šeit laika mērķis tomēr bija mazsvarīgākais. 
Finiša lēciens.
Uzvara CET 50km distancē.

*Nedēļas laikā noskrietas divas mazās ultras - done
*Abās mazajās ultrās uzvarēts - done
Labs pārbaudījums pirms plānotā Latvijas čempionāta taku skriešanā septembra beigās Siguldā, kur dalībniekus sagaida 70km ar 2500m+.

Skrienam kopā ar OSveikals.lv un Inov-8; Suunto Latvia; Taku Sports un Compressport; Isostar Latvija; pulsometrs.lv.

P.S. šobrīd pēc Piejūras StirnuBuka gan ir iestājies nogurums, līdz ar to atlikušās 6 nedēļas līdz LČ taku skriešanā būs jāpavada gudri, lai būtu gana svaigs un skriet gribošs arī septembra beigās!
Paldies bilžu autoriem:
Andris Jermuts, Juris Dzenis, Indars Krieviņš

trešdiena, 2019. gada 17. jūlijs

PČ taku skriešanā

Pagājis nedaudz vairāk kā mēnesis pēc mana šī gada svarīgākā starta. Laiks uzlikt kaut ko arī uz papīra, lai no pieļautajām kļūdām varētu mācīties uz priekšdienām.
PČ taku skriešanā šogad norisinājās Portugālē. Distance relatīvi īsa (44km) un ar mazu vertikālo kāpumu (2125m). Tā kā janvārī lielāko un grūtāko distances daļu biju izskrējis, tad ļoti labi zināju, kas mani tur sagaida un gatavošanās procesu pēc 10milas stafetes aizvadīju diezgan labu. Praktiski visus galvenos treniņus biju izpildījis un pēdējo divu nedēļu ātruma darbu arī veicu ar progresējošu līkni. Likās, ka PČ esmu sagatavojis ļoti labi, bet beigu beigās sanāca kārtīga izgāšanās. Kāpēc tā?! Par visu pēc kārtas, bet pa priekšu par pašu PČ skrējienu.
Uz Portugāli devāmies pietiekoši laicīgi, ierodoties dzīvošanās vietā trešdienas vakarā un pat paspējām uz vakariņām. Pilsētu Coimbru biju iepazinis jau iepriekš, jo savā pirmajā braucienā uz orientēšanās nometni Portugālē tālajā 2010. gadā biju šajā pilsētā dzīvojis un tā mani ar neko īpašu pārsteigt nevarēja. Pēdējās dienas pirms starta aizritējā diezgan relaksētā gaisotnē (varbūt pat pārāk), bet galvenos uzdevumus, kas bija vēl jāizdara arī īstenojām par 100%. Ceturtdiena pagāja ar trases pēdējā noskrējiena iepazīšanu no Gondramaz ciematiņa līdz Espinho un atpakaļ. Pirmās pazīmes, ka kaut kas varētu neizdoties šajā PČ, bija manāmas šajā treniņā, jo nevis jutos saguris, bet jutos reāli vājš. Sevi mierināju ar domu, ka arī citreiz pirms mačiem organisms ieiet tādā kā saudzējošā režīmā, lai taupītu enerģiju, bet maču dienā pēc iesildīšanās "atveras". Sevi mierināju ar domu, ka šoreiz tas būs tieši tāpat! Kas vēl liecināja, ka īstenībā būs ziepes?! Mans progresējošais klepus. 25.maijā, kad notika Inov-8 Latvia trail race, es samērcēju kājas, nedaudz nosalu un dabūju kakla sāpes. Tās vēlāk pārgāja iesnās, bet tieši otrdienā pirms izbraukšanas uz Portugāli sāka kasīties kaklā.. krekšķis progresēja un diezgan pamatīgi traucēja skriešanai, bet es cerēju, ka siltais laiks Portugālē palīdzēs ātri tikt veselam. Izrādījās, ka karstuma vilnis no Portugāles ir aizgājis un tur bija krietni vēsēks kā Latvijā, toties skriešanai tas bija daudz derīgāk... Nekādus īpašos medikamentus nelietoju, bet centos kaklu nomierināt ar tam paredzētām sūkajamām tabletēm. Piektdien no rīta ar Didzi izskrējām īsos kāpinājumus un tad priekšā bija atklāšanas parāde. Pasākums ne pārāk garš, toties laikapstākļi diezgan mainīgi - silta saulīte, lietus piles, vējš un atkal saulīte. Atlikusī dienas daļa tika veltīta atpūtai, tehniskās informācijas apkopošanai un inventāra sagatavošanai. Mentāli joprojām biju nobriedis cīnīties un izdarīt maksimumu. Skatoties prognozētu uzvarētāju laiku 3h45min, saliku savu laika plānu uz 4h25min. Plāns bija nezaudēt uzvārētājam vairāk kā 40min!
 Latvijas izlase atklāšanas parādē ar MINT print sarūpētām parādes formām.

Sestdiena - starta diena. Cēlamies 6:00, devāmies paēst brokastis, kas man īsti neizdevās, jo kaut kā negribējās neko no brokastu piedāvājuma. Iespējams, ka tas bija tāpēc, ka iepriekšējās dienās bija ļoti daudz ēsts un vēders vēl nebija iztukšojies no vakariņām. Pēc tam jau organizatoru transports uz starta pilsētu Miranda do Corvo. Neliela panīkšana, iesildīšanās un 9:00 starta šāviens. Šoreiz biju ņēmis vērā to, ka uz starta koridoru jāiet nedaudz agrāk, lai bez stresa izietu ekipējuma pārbaudi un tiktu krietni tuvāk starta līnijai. To veiksmīgi realizēju un savas 10min varēju mierīgi gaidīt startu.
Pirms starta apņēmības pilns.

Starts - CP1 Vila Nova - 7,1km; 280+m. 
Pirmie 7km plānojās diezgan ātri, jo  kāpuma metru maz, daudz jāskrien pa samērā lieliem ceļiem/takām. Pirmā aplaušanās notika jau šeit, jo šo posmu iepriekš nebiju veicis un nezināju, ka viena daļa iet gar mazu upīti, kur taka ir tik šaura, ka apdzīt nebūs iespējams. Kopumā mans skriešanas temps bija atbilstošs tam kā biju to plānojis, bet bažīgu mani radīja tas, ka katrs solis burtiski ir jāizspiež no sevis nevis tie paši ripo. Parasti tā notiek distances beigās, bet šeit es par to jau domāju no paša starta šāviena. Tas katrā ziņā neliecināja par neko labu. Nospraustais laika mērķis uz CP1 bija 32'. Apkārt ļoti daudz skrējēju. No latviešiem redzu sev priekšā Kristapu Magoni, kādu laiku skrienam kopā arī ar Artūru Vadzi. Neredzu Didzi, bet pieļauju, ka viņš noteikti ir man priekšā, jo viņam šāds sākums ir kā radīts. Ar mani kopā skrien arī daži stipri džeki, pie 5km esmu kopā ar Portugāli, kurš finišēja 10.vietā.. Tuvojoties pirmajam CP, redzu, ka esmu nedaudz aiz laika plāna, bet tā kā neplānoti iestrēgu aiz lēnāku skrējēju muguras šaurajā takas posmā, tad īpaši nepārdzīvoju. Nezināju, ka priekšā man ir viena dāma, kas kā beigās izrādījās arī dāmu uzvarētāja.
Kāpumā pēc CP1 vēl smaidu.

CP1 Vila Nova - CP2 Senhora Da Piedada - 8,8km; 620+m.
Šo posmu biju veicis treniņā nākošajā dienā pēc Louzantrail 44km un 3000+m pieveikšanas. Zināju, ka posms nav īpaši smags, izņemot to, ka agrā pavasarī noskrējiens uz kontrolpunktu bija mega tehnisks, jo lielākoties viss bija slapjš un akmeņi slīdēja. Praktiski šis posms sastāvēja no divām daļām - kāpums un noskrējiens. Kāpumā nejutos olimpiski, garām palaidu 3 dāmas, kuras kustējās raitāk par mani. Nākošā problēma sākas ar vēderu - tas iestājās pozā un negribēja ņemt pretī nekādu želeju. Bija sajūta, ka vēdera darbība ir apstājusies. Iespējams, ka šīs bija sekas iepriekšējo dienu "rīšanas" festivālam, kurā tika apēstas ļoti daudz un dažās kūciņas, jo portugāļi bija izdomājuši sportistus lutināt ar milzīgu kūciņu izvēli. Vienīgā cerība atjaunot vēdera darbību bija CP2, kur tiktu pie coca-colas. Tuvojoties kāpuma augšai sajūtas nedaudz uzlabojās un noskrējienā uz kontrolpunktu beidzot sāku atvērties. Sāka parādīties sajūta, ka varēšu skriet. Neskatoties uz lēno sākumu un mokošajām sajūtām, CP2 ierados veselas 11' ātrāk kā biju plānojis. Kā izrādījās, tad visi šo posmu skrēja ātrāk kā bija plānots un principā šis bija posms, kurš ietekmēja arī organizatoru plānoto uzvarētāju laiku par tām pašām 10'. CP2 mūs visus sagaidija Alma, kas bija uzklājusi galdu. Apēdu pāris apelsīnus, pasūdzējos, ka vēders nesadarbojas ar mani, izdzēru divas glāzes kolas. Noskaidroju, ka priekšā ir trīs latvieši (Didzis 3-4', Kristaps 2', Artūrs 1' robežās). CP2 pieļāvu nākošo kļūdu - tā kā beidzot jutos daudzmaz normāli, tad līdzi nepaņēmu sagatavoto minerālu-sāļu dzērienu, pat nepadzēros to. Tas vēlāk atspēlājās un kā vēl!
Pēc CP2 bija līdz šīm labākais fanu atbalsts, kuru esmu piedzīvojis taku skriešanā.

CP2 Senhora Da Piedade - CP3 Mestrinhas - 12,9km; 900+m. 
Arī šo posmu biju veicis treniņā un tas man kopumā likās perfekti radīts priekš manis. Tehnisks sākums pret kalnu, kur īsti skriet nebija iespējams, bet pēc tam līdz pat pašam kontrolpunktam bija apvidus, kas atgādināja Līgatnes StirnuBuku. Bez stāviem kalniem un praktiski viss skrienams ļoti labā tempā. Treniņā to mēs tā arī bijām realizējuši un to pašu es gaidīju, ka atkārtošu PČ (tikai lielākā ātrumā). Pirmajos 4km pēc CP jutos tik tiešām labi. Pametot CP pamatīgi uzlādēja sanākušie skatītāji, kas atbalstīja tik pamatīgi, ka bija sajūta, ka skrienu leģendāro Zegama skrējienu Basku zemē. Ļoti ātri noķēru Artūru, kurš teica, ka viņam uz augšu galīgi neiet, pa līdzeno un uz leju vēl varot paskriet. Sākoties nākošajam nelielajam kāpumam Artūrs no manis atpalika un es sev priekšā ieraudzīju Kristapu. Diezgan ātri sadzinu rokā arī viņu, kurš pasūdzējās, ka jūtas pilnīgi tukšs. Ātri vien arī Kristaps iepalika un es biju iesēdies astē vienam polim, kurš diezgan spēcīgi tipināja uz augšu un man viņa ritms patika. Tuvojoties kāpuma beigām, tas palika diezgan lēzens un te atkal parādījās mans vājums. Es nespēju skriet lēzenā kāpumā. Noskrieta bija gandrīz puse distances. Sākumā vēl centos, bet kad no aizmugures man pienāca klāt dāmas Ruth Croft no Jaunzēlandes (beigās finišēja 2.vietā) un Silvia Rampazzo no Itālijas, ātri vien nācās dot viņām ceļu. Un tad es arī salūzu - no skriešanas pārgāju soļos. Garām sāka skriet diezgan daudz sportistu, t.sk. arī aizvien vairāk dāmas. Centos sevi motivēt, bet biju demotivēts. Vēders turpināja protestēt un uz priekšu sevi virzīt nācās tikai ar pierunāšanu. Motivēju sevi ar to, ka pēc virsotnes praktiski vairāk uz augšu izteiktu kāpumu nebūs, tikai neliels kāpums pēc CP3. Sasniedzot kalna virsotni piestāju uz zaļo pieturu. Garām paskrēja Kristaps, kurš bija iesēdies labā vilcieniņā un es ilgi nedomājot arī iesēdos šī vilcieniņa astes galā. Ritms man patika un noskrējienā centos drusku relaksēties, kas maksāja ar to, ka pamatīgi nomaucos un atsitu labās kājas īkšķi. Nu cik var! Kārtēja samaksa par savu paviršību. Un no šī brīža man pilnvērtīgi uz leju skriet traucēja labais īkšķis... Vienā no noskrējiena posmiem Kristaps neveiksmīgi pagrieza potīti, tik nosakot, ka šī jau bija otrā reize. Šis bija posms līdz CP, kur organizatori nez kāpēc bija izdomājuši, ka laiku nefiksēs viss CP, bet laika kontroli bija uzlikuši 2km pirms CP. Līdz ar to viss laika plāns nobruka, jo bija jāsāk rēķināt galvā, kas pie noguruma fona nebija īpaši labāka nodarbe. Tuvojoties CP atspēlējas visas šajā pasākumā pieļautās kļūdas ar uzturu - kārtīgi nepaēstās brokastis, vēdera problēmas un tas, ka CP1 nepaņēmu savu sagatavoto minerālu-sāļu dzērienu. Burtiski pēdējā km līdz CP izslēdzos. Skrējām vienā bariņā 4 latvieši, jo no aizmugures bija pienācis arī Ainārs Kumpiņš, kurš tik apjautājās vai ar mani viss labi, jo izskatoties diezgan bāls. CP3 sasniedzu soļojot, bet zināju, ka man vēderā ir jāieliek cieta pārtika, jāsadzeras kola un tad es atdzīvošos, lai varētu vismaz finišēt šajā PČ. CP3 biju ieradies nu jau ar 3' deficītu pret plānoto laiku, tātad šajā etapā biju pazaudējis 14' pret savu laika plānu. CP ēšanas punktā izpaudos diezgan pamatīgi, pavadot tur gandrīz 3'. Kristaps, Artūrs un Ainārs CP jau bija pametuši. Šajā brīdī ballīte varēja arī beigties, jo manu ēšanu bija pamanījuši organizatori un paprasīja vai gadījumā man nevajadzētu sacensības beigt šeit, ņemot vērā CP pavadīto laiku un manu bālo seju. Es tikai atbildēju, ka paēdīšu un padzeršos, tad būšu gatavs skriet tālāk!
Pēc CP3 varu tikai plātīt rokas un teikt, ka šodien nebūs.

CP3 Mestrinhas - CP4 Gondramaz - 5,3km; 290+m.
Kārtējais posms, kuru biju veicis treniņā. Arī nekas sarežģīts. Uzkāp augšā pavisam nedaudz, noskrien lejā un atkal nedaudz augšā uz CP4. CP3 pametu vēl diezgan švaks, jo ēdiena pārstrādei vajag laiku. Kāpumu tad pievarēju, bet problēmas bija noskrējienā, kurš principā bija nu jau līdz pašam finišam. Katrs solis ar labo kāju beidzās ar sāpēm, jo sasistais īkšķis atspiedās pret apava priekšgalu un neļāva ne tuvu izmantot pēdējo maču trumpi - noskrējienu. Pēc paēšanas CP, jutos diezgan normāli. Vēders arī bija ieslēdzies un nu darbojās uz pilnu jaudu. Tuvojoties CP4 pamanījos vēlreiz pamatīgi nomaukties. Šis kritiens bija īpaši jaudīgs, jo pamanīju, ka uz ceļa stāv skatītāji un izdomāju sakārtot savu cepuri, lai izskatītos nedaudz labāk nekā patiesībā. Un tajā brīdī attapos ēdot Portugāles kalnu smiltis. Labi, ka īpaši neko nesasitu. Pašam sanāca pasmieties, jo skatītāji prasīja - Are you OK? Uz ko es atbildēju, ka tas bija mans triks priekš viņiem. Ņemot visu šo vērā, es CP4 ierados tikai 5' aiz sava laika plāna. CP arī ilgi neuzkavējos, padzēros kolu un salēju ūdeni uz galvas.
Gondramaz - cenšos skriet.

CP4 Gondramaz - Finišs - 10,3km; 60+m.
Tā kā pusi no pēdējā posma bijām noskrējuši pēdējā treniņā, tad principā man bija iespēja vēl atgūt iepriekš zaudēto laiku, bet ne šajos apstākļos, kad noskrējienā varēju tikai skriet ar vienu kāju. Un tas tā tracināja! Centos kaut kā kulties uz priekšu, bet nu uz leju galīgi negāja. Labā kāja negribēja, ka lieku īkšķi uz leju. Labi, ka pēdējie 5km bija prakstiski taisni un te nu es mēģināju vēl skriet, cik nu varēju. Par to, ka mēģināju skriet liecina arī km laiku (4:26; 4:15; 4:49; 5:23; 4:24). Lēnākais km bija pēdējā nelielajā kāpumā, kuram motivāciju uzskriet neatradu. Šajā posmā nezaudēju nevienu pozīciju un pat izdevās apsteigt vienu dāmu. Beigās savam laika plānam zaudēju 13' (finišā 4h:38min:19sek), bet ņemot vērā, ka ceļš uz CP2 prasīja par 10' mazāk praktski visiem, tad īstenībā manam optimālajam finiša laikam bija jābūt 4h15min. Šo rezultātu izskrēja Didzis un es uzskatu, ka tas ir labs rezultāts, par ko liecina ITRA reitinga punkti. Izcils skrējiens būtu bijis zem 4h10min, perfekts skrējiens - finišēt pirms pirmās dāmas.
Atklāšanas parāde ar MINT print sarūpēto parādes formu. No vairāku valstu pārstāvjiem saņēmām komplimentus, ka formu dizains un krāsas ir ļoti skaistas!

Pēcgaršas pēc šī PČ nav vispār. Ir tikai secinājumi par pieļautajām kļūdām. Pieļautā kļūdu virkne pēdējās 2 nedēļās pirms PČ sabojāja visu ieguldīto darbu un principā rezultējās ar to, ka nestartēju arī Monblāna maratona 23km distancē jūnija beigās, jo biju spiests iziet antibakteriālo kursu (izdzert antibiotikas, jo viss šis beidzās ar deguna blakus dobumu iekaisumu). Kļūdas:
*Man pēc slimības pirmajām pazīmēm bija jāmet mierā un jātiek uz kājām, bet es turpināju trenēties pēc plāna, skriet plānotos intervālu un tempa treniņus, kas vēl vairāk nosēdināja manu imunitāti, t.sk. nevajadzēja skriet Amber race swimrun taku skrējienu, kurā es jutos ļoti spēcīgs, bet startēju ar kakla sāpēm un iesnām.
*Kūciņu maratons pirms PČ. Nedrīskt mainīt ēšanas paradumus. Tikai tāpēc, ka par to ir samaksāts un teiksim tā - tas tagad ir par brīvu, tad nu es varu izpausties.
*Kārtīgu brokastu nepaēšana 3h pirms starta, kas jau ir sekas iepriekšējai kļūdai.
*Minerālu-sāls dzēriena nepaņemšana CP1.
*Nekoncentrēšanās visas distances garumā, kas beidzās ar diviem kritiniem un sasistu labo īkšķi, kas traucēja noskrējienos. Taku skriešanā koncentrāšanās ir jāsaglabā no starta līdz finišam, t.sk. arī līdzenos posmos!
Galu galā finišā man absolūti bija 159.vieta no 363 dalībniekiem, kas finišēja. Priekšā palaidu 24 dāmas, kas ir diezgan apkaunojuši! Ceru, ka pieņemšu pieļautās kļūdas un izmantošu tās izaugsmei, nevis nolikšu plauktiņā un pieļaušu atkal...
Paldies visiem, kas atbalstīja un palīdzēja nokļūt Portugālē!
Finansiāli - Apes novada dome, Gaujienas pagasta pārvalde.
Inventārs un apavi - OSveikals.lv, Inov-8.
Kompresijas apģērbs - Compressport, takusports.lv.
Latvijas izlases skriešanas forma - MINT print.
Sporta uzturs - Isostar.
Laika atskaite, vertikālie metri - Suunto.
Taku skriešanas komanda Stirnubukā - pulsometrs.lv / SOS bērnu ciemati.