trešdiena, 2020. gada 25. marts

Balanss un režīms

Brīdī, kad dzīves skrējienu ir piebremzējis vīruss Covid-19, kas šobrīd pārņem un plosa pasauli, esmu atradis laiku, lai uzliktu uz "papīra" savu domu apkopojumu par manu balansu starp pilnas slodzes darbu - ģimeni - treniņiem - sacensībām - atjaunošanās procesu.
Nevienam nav noslēpums, ka ikdienā strādāju darbu, kas prasa gana daudz emocionālās un fiziskās slodzes, kā arī darba dienas garums reti ir 8h, bet drīzāk tuvojas 10h robežai, it īpaši šobrīd, kad esmu atbildīgs par tirdzniecības centra "Sāga" būvdarbu kvalitātes uzraudzību. Uzreiz rodas jautājums, kad tad Tu trenējies un cik daudz Tu guli?! 
Sākšu ar to, ka miegs (kvalitatīvs) ir ļoti svarīga atjaunošanās procesa sastāvdaļa (pati svarīgākā kopā ar sabalansētu uzturu), līdz ar to es praktiski katru dienu guļu 8h. Īstenībā ar miegu ir visvieglāk, jo šobrīd Dārtas gulētiešanas laiks man ir tik labvēlīgs, ka aizmiegu kopā ar viņu un, noguļot 8h, varu sākt savu dienas cēlienu ar rīta treniņu. Man patīk celties gana agri un plkst. 5:50-6:00 manā gadījumā neskaitās agri, glāze ūdens un varu doties darba dienas rīta treniņā. Rīta treniņš ir relatīvi īss un reti, kad sasniedz 1h, jo, lai laicīgi paspētu izdarīt visas pārējās lietas, 7:00 ir jābūt mājās, lai nenokavētu darbu (te gan man tāpat sanāk grēkot). Visvairāk rīta treniņi man patīk pavasarī, kad siltums cīnās ar aukstumu un gaisma ar tumsu, tas uzlādē.
Dienas aizņemtākā daļa prasa daudz enerģijas, līdz ar to esmu pārgājis kopumā uz 4-5 ēdienreizēm (atkarīgs vai īstenoju abas uzkodiņas): brokastis, uzkodiņas, pusdienas, pēcpusdienas uzkodiņas, vakariņas. Pēc tam priekšā ir vakara cēliens, ja ir mana kārta izņemt Dārtu no dārziņa, tad darbā kavēties nevar, ja nav, tad mēdzu aizstrādāties... Lielākoties darba dienu vakarā man skriešanas treniņa nav, izņēmums ir pirmdienas, kad neskrienu no rīta, bet vakarā apmeklēju Supervaroņu treniņi sesiju uz Grīziņkalna kāpnēm. Vakarā cenšos veltīt laiku ģimenei un zinu, ka šeit ir vēl kur pielikt, jo sportists tomēr pats par sevi ir egocentrisks! 
Neskaitot vakariņas, tad nākošais topiks dienas ritmā ir atjaunošanās sadaļa ar dažādiem speciāliem rīkiem, to cenšos realizēt 3-4x nedēļā un atrast tam aptuveni 30min katrā no reizēm. Ir reizes, kad Dārta man aktīvi asistē, ir reizes, kad atjaunošanās sesija sakrīt ar kādu TV pārraidi vai filmu. 
Jāpiezīmē, ka brīvdienu režīms ir pilnīgi savādāks, jo tur es veltu papildus laiku miegam un prioritāte ir ģimene un treniņš tiek iekārtots tā, lai visiem ir ērti. Ja brīvdienās ir sacensības, tad labprāt uz tām dodamies visi kopā.
Nesen kopā ar pulsometrs.lv uzfilmējām īsu video par atjaunošanās rīkiem, kur es pastāstīju par tiem rīkiem, kurus pielietoju pats ikdienā, kā arī par plašajām iespējām, kuras piedāvā mūsdienu pasaule. Mans starta komplektiņš sastāv no: masāžas bumbiņas, masāžas ruļļa, speciāla masāžas stienīša ahilejam, elestīgajām gumijām un divgalvainās masāžas bumbas mugurai/hamstringiem. Video no pulsometrs.lv variet noskatīties šeit.


Augstāk uzskaitītais ir tikai speciālo rīku komplekts, bet bez tā es lietoju arī Compex muskuļu stimulatoru, lai ātrāk atjaunoto muskuļus pēc garajiem treniņiem un grūtām sacensībām. Protams, ka paļauties tikai uz rīkiem nav tas labākais risinājums ilgtermiņā, jo muskuļiem ātri rodas pieradums, līdz ar to nevajag aizmirst arī par stiepšanās un jogas vingrinājumiem.
Pēdējā lieta manā atjaunošanās komplektiņā ir nesen iegūtais Pranamat ECO terapeitiskais masāžas paklājiņas, kuru lietoju tajos brīžos, kad nogurums vai slinkums ir ņēmis virsroku, bet parūpēties par savu ķermeni ir nepieciešams tik un tā vai arī vienkārši ir nepieciešams muskuļiem atjaunošanās mehānismu. Par Pranamat ECO darbību un lietošanu var izlasīt šeit, bet es no savas pieredzes vēlos padalīties ar pāris punktiem, kas varētu noderēt arī citiem:
  • man personīgi sākotnēji bija ļoti grūti pierast pie Pranamat ECO masāžas elementiem, tāpēc iesaku to darīt lēnām, pakāpeniski audzēt laiku, kas tiek pavadīts uz masāžas paklājiņa/spilvena. Kopsummā vienā sesijā es to lietoju 20-30 minūtes. Jūtīgākiem lietotājiem iesaku nepieciešamības gadījumā atstāt mugurā kādu plānu apģērba gabalu. 
  • Pranamat ECO lietoju savām problēmzonām pirms sacensībām un pēc sacensībām | smagiem treniņiem - pleciem, mugurai, jostas daļai un sēžas muskuļiem, jo ignorējot signālus, ka tur ir problēma(-s) (sāpes, savilkums, stīvuma sajūta) es agrāk regulāri nonācu pie traumām, kas pēc tam liedza pilnvērtīgi trenēties.
  • Negaidiet, ka Pranamt ECO vai citi rīki ir brīnumrīki. Nē, tā tas nebūt nav. Viss ir atkarīgs arī no daudziem citiem faktoriem, t.sk. dzīves režīma. Tikai regulāra lietošana, balanss ar daudzām pārējām dzīves jomām novedīs pie maksimālā rezultāta.
  • Pieaugot lietošanas laikam, šo paklājiņu var izmantot kā palīglīdzekli vingrošanas treniņiem, bet jāņem vērā tas, ka masāžas elementi ir gana asi un straujas kustības uz tā izdarīt nav vēlams.
  • viena no būtiskākajām priekšrocībām - aizņem gana maz vietas, tāpēc var paķer līdzi dodoties kādā garākā ceļā ar auto, t.sk. braucienos uz sacensībām vai nometnēm.

Tāpat visā šajā ir jāņem vērā arī tas, ka neviens no manis uzskaitītājiem rīkiem neaizvieto fizioterapeitu, jo tikai speciālists "pačamdot" katru muskulīti vai saitīti sajūt konkrētās ķermņa daļas tonusu un novērtē no malas ķermeņa gatavību slodzei. Tāpēc arī fizioterapeita apmeklējums vismaz vienu reizi mēnesī būtu minimālā vajadzība. Visi manis uzskaitītie rīki ir tikai palīgrīki, bet šo rīku lietošana viennozīmīgi ir daudz, daudz labāk nekā nelietot šos atjaunošanās rīkus vispār. 
Sausā statistika no treniņslodzes: 70-100km nedēļā, kas sastāda 7-10h, ieskaitot nodarbības ar atjaunošanās rīkiem, izņemot laiku, kas tiek pavadīs uz Pranamat ECO vai ar Compex. Ja skatāmies uz cipariem, tad apjoms nav liels, bet kopš es ieklausos savā ķermenī un rūpējos par to, ne tikai sausi dragāju  un dzenos pēc cipariem, ķermenis par to ir pateicīgs un ļauj kvalitatīvāk strādāt ilgtermiņā. Situācijā, ja ķermenis man saka priekšā, ka šodien labāk nevajadzētu skriet, bet vajadzētu izrullēt ITBS saiti vai sēžas muskuļus, tad es skriešanas treniņu izlaižu un veltu laiku, lai kvalitatvi atjaunotos un mazinātu saspringumu saitēs/muskuļos. Šādā veidā pēdējos divos gados esmu praktiski izvairījies no traumām un spējis pilnvērtīgi trenēties. Papildus aspekts mazajai kilometrāžai ir tāds, ka es 80% savu treniņu aizvadu uz takām, kur ātrums ir zemāks, līdz ar to mazāka noskrietā kilometrāža. Piemēram, 1.5h treniņš Siguldā ar 800 augstuma metriem būs ap 15km, bet tajā pašā laikā uz asfalta 1.5h treniņa var nodragāt 21km... Viss ir relatīvs!
Cerams, ka drīzumā atkal sacentīsmies takās!

sestdiena, 2020. gada 18. janvāris

Taliharja Vanakuri

Jaunais gads ir iesācies un jauni izaicinājumi 2020.gada sezonai ir uzstādīti. Atceros kā pirms pāris gadiem teicu, ka nekad mūžā neskriešu distanci, kas pietuvotos 100km+. 2016.gadā nepārdomāti piekritu un noskrēju/nogāju savu pirmo PČ taku skriešanas distaci Portugālē, kas bija 85km gara ar 5000m uz augšu un arī uz leju. Pēc šīs distances pieveikšanas iekritu dziļā bedrē un ilgi nespēju pienācīgi atjaunoties. Loģisks bija mans lēmums, ka tik garām distancēm es neesmu gatavs (ne fiziski, ne mentāli), neskatoties uz to, ka sportā biju bijis jau gadus 15. Ejot laikam aizvien tālāk attālinājos no vēlmes tiekties uz nacionālo izlasi orientēšanās sportā, bet tajā pašā laikā pavilkos uz taku skriešanu un sāku iedziļināties, kas tā tāda taku skriešana, ultra garo distanču skriešana, skyrunning utml. ir un kā būtu jāpārkārto savi treniņi, lai startētu šāda tipa skrējienos. 
Pakāpeniski viss tas noveda pie tā, ka ārzemēs kalnos kvalitatīvi varu noskriet ~50km distanci ar +/- 3000 kāpuma metriem, bet Latvijā ~80km garu distanci. Līdz ar to visai likumsakarīgi, ka pēc šādu distanču pieveikšanas sāku lūkoties uz jaunu izaicinājumu: 100km distanci. Kopā ar šo visu izplānoju savu sacensību kalendāru jaunajai sezonai un kā reizi kalendārā ierakstījās Taliharja Vanakuri 2020 101km distance ar startu Kornetos (Latvijā), bet finišu Karulas nacionālajā parkā (Igaunijā). Uz 100km kāpums ļoti niecīgs - 1000m - līdz ar to bija skaidrs, ka skrējiens būs diezgan ātrs, ja vien ziema būs labvēlīga.

Rīta dūmaka Kornetos.

Uz pašu skrējienu speciāli negatavojos un turpināju treniņus bez izmaiņām plānā, kas noteikti man atspēlējās distances laikā. Pāris dienas pirms skrējiena meita noķēra diezgan riebīgu vīrusu un pēdējas trīs naktis nesanāca ne tuvu pienācīgi izgulēties, kas man radīja zināmas bažas starta dienā par savu varēšanu. Papildus tam, stress bija arī par kopējā obligātā ekipējuma svaru, jo ar 2l ūdens rezervuāru soma svēra 4.7kg, līdz ar to nolēmu, ka līdzi ņemšu 1l ūdens rezervuāru un papildus tukšu 0.5l mīksto pudelīti. Sacensību rītā somas svars +/- 4kg.
Uz skrējienu ierados no savu vecāku rezidences Gaujienā, jo finiša vieta bija nieka 35min brauciena attālumā, līdz ar to ar loģistiku problēmu nebija. Uz startu aizveda organizatoru autobuss. Kopējais dalībnieku skaits nebija liels ~160 cilvēki, kur puse no viņiem brauca ar riteņiem, slēpotājiem šoreiz starts izpalika, jo ziemas apstākļi mūsu platuma grādos tā īsti vēl nav iestājušies. Protams, ka pirms sacensībā papētīju dalībnieku sarakstu un starp visiem dalībniekiem divi izcēlās: viens bija man labi zināmais lietuvietis Modestas Bacys (kurš gan beigās izvēlējās nestartēt) un otrs bija Leivo Sepp no Igaunijas, kuram bagāžā bija pietiekoši daudz finišu ultra garajās distancēs arī samērā eksotiskās valstīs, bet skatoties uz ITRA rangu, viss liecināja, ka viņš ir vājāks par mani (671 vs 765), bet es nebiju ņēmis vērā to, ka šajā gadījumā mēs runājām par to, ka mana pamatdisance ir ap 50km, bet viņš zem 50km ir skrējis tikai vienu distanci.
Laikapstākļi ka radīti skriešanai, tik solītā saulīte vēl bija jāsagaida. Sev biju nospraudis, ka būtu jāfinišē 8h30min (A) vai līdz 9h00min (B). Startā iekārtojos uzreiz aiz riteņbraucējiem, jo biju domājis, ka tie būs krietni ātrāki, bet nebiju ņēmis vērā to, ka pirmie 16km ir diezgan šauri. Labi, ka es ātri mācos no kļūdām un pēc pirmajiem 200m sapratu, ka man jātiek priekšā visiem riteņbraucējiem, savādāk es zaudēšu ļoti daudz laika, ja iesprūdīšu aiz viņiem. Tā kā priekšā bija kāpums pa koka kāpnēm uz Kornetu kalnu, tad izmantoju iespēju un apdzinu visus riteņbraucējus pa malu un nu man priekšā bija tikai 4 skrējēji un suns. Uzreiz piezīmēšau, ka šis suns no Kornetiem noskrēja visu distanci un finišējā pēc 10h40min... Ātri vien sadzinu rokā visus priekšā esošos un šaurajās takās jutos ļoti komfortabli, līdz ar to man izveidojās arī neliels pārsvars pār sekotājiem. Pēc pirmajiem 2.5km distance turpinājās pa platāku ceļu un man no aizmugures klāt pieskrēja viens censonis. Vārdu viņam nezināju, bet nojautu, ka tas ir Leivo Sepp, kurš sāka draudzīgi iegūt informāciju par mani, jo iepriekš nebija dalībniekus pētījis. ...Kādu distanci es skrienu, kāda ir līdz šim garākā un smagākā distance, kuru esmu noskrējis, kāds ir mans ITRA rangs utml... Tā kā man nebija ko slēpt un sarunu biedrs noderēja, tad papļāpājām par visu ko un neko, un no tās informācijas arī apstiprinājās, ka šis džeks ir Leivo Sepp. Pēc 4km mūs sāka apdzīt pirmie riteņbraucēji līdz ar to bija jāuzmanās, lai tie neuzteš virsū, jo viņu ātrums nobraucienā bija x3 lielāks, salīdzinot ar mūsējo. Noskrējuši kopā līdz 6km atzīmei, mans kompanjons lēnām sāka atpalikt (apzināti vai neapzināti?!) un es turpināju lepnā vientulībā ik pa laikam apdzenot kādu lēnāku riteņbraucēju un kāds ātrāks riteņbraucējs apdzina mani. 
Šogad sacensību formāts bija tāds, ka garajai distancei 4 vietās bija jāpaņem medaljons un jāaiznes uz finišu, kur tika pievienots 5 medaljons, tādejādi izveidojot finiša medaļu. Pirmais šāda veida checkpoints bija Paganamaa skatu torņa augšā, kur lejā skrienot satiku igauni, kur viens otram novēlējām veiksmi un uz will see you later es pie sevis klusībā nodomāju, probably not...

Dodoties uz Paganamaa skatu torni.

Uz 101km distanci kopā bija tikai 3 kontrolpunkti (21.5km, 48km un 79km), kuros varēja dabūt kaut ko no sacensību organizatoriem, atbalsts no malas bija kategoriski aizliegts. Tempu turēju pietiekoši raitu, distances pirmais nogrieznis bija ļoti baudāms, tas vijās pa iepriekš StirnuBukā izskrietajām takām tikai pretējā virzienā un garlaicīgi nebija. Pēc 16km gan viss brutāli mainījas, jo distance pārgāja uz lielākiem vai mazākiem ceļiem, kur īstenībā limita ātrumam nebija un ļāvos skriet vēl ātrāk, brīžiem pietuvojoties vidējam kilometra ātrumam līdz 4:10min/km. Pirms pirmā organizatoru KP mani apdzina viens velobraucējs, kurš noziņoja, ka tuvākie sekotāji ir 3 skrējēju grupiņa aptuveni 500m aiz manis. 
Pirmajā KP neuzkavējos, jo iemesla tur uzkavēties vienkārši nebija, ja vien nevēlējies padzerties ūdeni, jo nekā cita tur nebija, izņemot sāļos krekerus un kaut kādas cietās konfektes. Pametot KP konstatēju, ka mans pārsvars ir aptuveni 800m. Turpmākie 8km kilometri bija jāmēro pa kārtīgu zemes ceļu un kārtējo reizi atrast iemeslu tempa samazināšanai es nevarēju, vienīgi, kas sāka darīt mani bažīgu bija mani augšstilbi, jo tie sāka kļūt cietāki, kas noskrietiem nepilniem 30km bija ļoti netipiski! 

Ieskrienot pirmajā KP.

Savācis otro medaljonu Igaunijas un Latvijas robežas pagriezienā pie Melnupes devos tālāk, konkurentus nekur tuvumā nemanīju. Kopumā šajā posmā 5km bija nedaudz lēnāki un dubļaināki, kas ļāva nomest tempu un piesiet acis pie dabas. Sasniedzot 35km atzīmi, bija skaidrs, ka atlikušie 65km būs tikai un vienīgi pa ceļiem, jo to es biju paspējis izpētīt organizatoru izsniegtajās kartēs (2 gab. A3 formātā, uz kurām bija distance, KP u.c. svarīga informācija). Neko darīt, īstenībā bus grūti, jo iespējas atpūsties nebūs. 
Tuvojoties distances vidum, kurā bija arī finišs īsajai distancei, piezvanīju Zanei, lai iegūtu informāciju par saviem konkurentiem, jo lēnām sāka piezagties nogurums un biju sācis cīnīties ar domu, ka varētu mest mieru pēc noskrietiem 48km. Zane noziņoja, ka konkurenti nav diez ko tālu, kas man bija visai satraucoša ziņa, jo sačkojis līdz šim brīdim nebiju. Pačīkstēju par to, ka sāp augšstilbi un noteicu, ka lēmumu pieņemšu kontrolpunktā, pēc tam, kad būšu paēdis siltu zupu un padzēries koliņu. KP sasniedzu iepriekš nospraustajā laikā nedaudz zem 4h. Nolēmu, ka eksperimenta kārtā veltīšu šim KP vairāk laika un rīkošos sistemātiski, lai mācītos kā uzvesties lielākās sacensībās: padzēros koliņu, ielēju zupu, paņēmu tēju, izmetu lieko miskasti no somas, papildināju ūdens rezervuāru, uzvilku sausu buffu, uzliku plāno cepuri un lukturi, izēdu zupu, izdzēru vēl vienu glāzi koliņas un 2 glāzes siltas tējas.. Paralēli organizatoriem uzprasīju, cik tālu ir konkurenti, viņš paskatījās GPS sekošanā un saka, ka tālu, kādi 3-4km.. Opiņā, tad tomēr nav tik tuvu, līdz ar to būtu vien jāturpina un tajā brīdī BĀC: KP ieskrien 3 cilvēku grupiņa, kur saprotu, ka 2 ir finišētāji īsajā distancē, bet ar viņiem kopā ir arī Leivo. Sākumā viņš mani nepamana un es noprotu, ka viņš taisās izstāties, tā kā es biju pieņēmis lēmumu turpināt, tad uzaucu viņam, ka jāturpina. Viņš katrā ziņā bija ļoti izbrīnīts, ka es vēl esmu šeit un pamanīju to, ka viņā parādījās vēlme cīnīties ar mani, jo pēc puses distances viss sākās pilnīgi no jauna. Piefiksēju, ka viņš KP īsti neko neapēda, ūdeni nepapildināja un sāka doties prom, kamēr es vēl mielojos ar siltu tēju. Vairāk laika atpūtai nebija un bija jādodas. Kopā KP biju tā jau pavadījis vairāk laika kā plānots - veselas 12'.
Turpinājām kopā, kilometri lasījās, bet vidējais ātrums bija nedaudz virs 5min/km. Papļāpājām par šosejas skrējieniem, uzzināju, ka tikko viens no finišējušajiem džekiem decembrī esot izskrējis maratonu pa 2h41min, bet viņš pats pa 2h49min, kas man lika saausīties, jo tas nozīmēja, ka viņš nemaz tik lēns nav. Diezgan strauji iestājās tumsa un bija jāslēdz iekšā lukturis. No 52km-60km bija apvidus, kurā es ļoti daudz treniņus biju aizvadījis, kad dzīvoju Gaujienā, jo distance vijās vidēji 10km attālumā no Gaujienas. Patīkami skriet pa zināmām vietām, kurās sen neesi bijis. Kādu laiku jau vajadzēja zaļo pieturu, līdz ar to igaunim pateicu, ka piestāšu ar cerību, ka arī viņš piestās, bet nē, viņš turpināja. Nācās man nedaudz iespringt nākošo km, lai atkal viņu sadzītu rokā. Joprojām bija sajūta, ka esmu nedaudz ātrāks par viņu un vienā brīdī viņš atkal sāka no manis iepalikt, gaidīt viņu netaisījos, tāpēc turpināju un nākošo vietu, no kuras bija jāpaņem medaljons, sasniedzu 2' ātrāk. Medaljons bija Tellingumae torņa augšā. Šeit īpaši nesteidzos, kāpjot augšā apēdu vienu Isostar batoniņu, pametot torni īsti nebija skaidrs, uz kuru pusi jāskrien un igaunis mani atkal noķēra. 
Nu jau bija diezgan grūti, bet vēl 40km jāskrien. Sarunas īsti vairs neraisījās, sen jau biju izdomājis, ka igauni apspēlēšu pēdējā kilometrā, jo jutos ātrāks par viņu, līdz ar to ļāvos, lai tempu diktē viņš un kopā skriet bija vieglāk nekā atsevišķi. Kas Tev to deva, pēc 70km viņš atkal palika lēnāks un līdz trešajam KP (78km) es biju iekrājis nelielu pārsvāru. Jāpiezīmē, ka 75km atzīmi šķērsoju identiskā laikā kā 2018.gada CETā. 
KP ļāvos nedaudz vairāk uzēst un padzerties, igaunis šeit uzpildīja vienu no savām mīkstajām pudelēm un tikai tagad es uzzināju, ka diezgan ilgu laiku viņš ir cīnījies ar ūdens trūkumu (acīmreidzot tas bija par iemeslu tam, ka viņš bija nedaudz taupījies), jo bija aizmirsis uzpildīties iepriekšējā KP. Šāda kļūda varēja beigties bēdīgi!  Pametām KP reizē, bet tiklīdz uzgājām uz ceļa tā atkal es biju nedaudz ātrāks un aizskrēju viņam priekšā pārsimts metrus. Piestāju uz otro zaļo pieturu, bet nelielu pārsvaru saglabāju. Jāskrien vairs tikai 20km, kas normāli prasītu ap 1.5h, bet te bija skaidrs, ka tās būs vismaz 2h un plāns B arī nebūs realizējams, jo plānu A atmetu jau pie 60km, ņemot vērā savu augšstilbu stāvokli. 
Pēc 80km noskriešanas nolēmu izmantot taktiku, ka stāvākus kāpumus iešu nevis skriešu, lai taupītu augšstilbus, līdz ar to nākošo 2-3km laikā igaunis mani noķēra. Skaidrs, ka viegli nebija arī viņam, bet es sāku just, ka notikumu nedaudz mainās, viņš ir atdzīvojis un skrien pārliecinošāk nekā es. Ceturtā medaljona vietā ierados vēl nedaudz viņam priekšā, bet vietu pametām reizē un pēc 90km arī sākās izšķirošie distances notikumi. Jutu, ka igaunis sāk raustīt tempu un sistemātiski to palielina, ja iepriekš skrējām 5:30-6:00 min/km, tad nākošie 5km bija progresīvi līdz 5:10min/km. Iepriekš es to neiedomājos, bet tagad saprotu, ka viņš testēja mani, lai saprastu vai spēju turēt tempu un kā reaģēšu uz šādu viņa gājienu. Tā kā es šadu pavērsienu nebiju gaidījis un biju jau izstrādājis savu taktiku, ka apspēlēšu viņu pēdējā kilometrā, tad biju galīgi negatavs šādam pavērsienam un ar tik lielu nogurumu ķermenī nespēju racionāli domāt, kas man tagad būtu jādara. Pārejot distancei uz šaurāku taku, sajutu, ka igaunis atrauj vaļā enerģijas želeju ar kofeīnu vai guaranu, līdz ar to man bija skaidrs, ka viņš ies all-in, lai uzvarētu šo skrējienu, bet es šajā mačā uz all-in nebiju gatavs iet, jo tas man lielākoties bija savu spēju un ekipējuma pārbaudes skrējiens un reāli biju domājis, ka uzvaras liktenis jau sen kā būs izšķirts.

Kopā ar Leivo Sepp.

Ļāvos igaunim aizskriet un pēdējos 3km tik tiešām cīnījos ar dēmoniem galvā, lai piespiestu sevi skriet. Šajā distances nogrieznī igaunim zuadēju 4.5' un finišēju ar laiku 9:18:45, kas gan vēl nav parādījies oficiālajos rezultātos, jo organizatori laiku fiksēs no GPS iekārtas. Katrā ziņā biju gandarīts par to, ka kopumā noskrēju diezgan kvalitatīvu savu pirmo simtnieku, protams, ka ir daudz ko pielikt un daudz nianses jāuzlabo, bet tam visam ir jābūt gatavam. 100km skrējiens nav skrējiens, kurā ir vieta sīkumiem un šoreiz pārāk daudz sīkumu un nianšu patraucēja, lai izpildītu vismaz plānu B.
Rezultāti, informācija un GPS sekošana: spied šeit.

Finišs

Dažas no niansēm un reizē arī atziņām:
1. ultrā sīkumu nav. Ja Tev soma sāk spiest vienā vietā, tad diez vai kaut kas mainīsies distances laikā un pie pirmajām šādām pazīmēm soma būtu jāpārkārto. Es to neizdarīju un 60km noskrēju ar to, ka dzeršanas sistēmas savienojums ar caurulīti dūrās mugurā.
2. Neoprēna zeķes ir labas, tad jau tik tiešām ir auksts un mitrs. Biju domājis, ka vairāk distance būs ar slapjām vietām, kas tā arī bija pirmajos 40km, bet pēc tam slapjas kājas dabūt nevarēja. Distances vidū zeķes vajadzēja pārvilkt, bet es turpināju ar neoprēna, kas beidzās ar diezgan noberztiem atsevišķiem kāju pirkstiem, jo neoprēna zeķes savu pamatfunkciju nepildīja.
3. Ja skrien 100km distanci, tad negaidi finišu pie 90km un turpini uzņemt enerģiju pēc izstrādātā uztura plāna. Es šajā gadījumā pārāk ātri sāku gaidīt finišu un nekoncentrējos uz uzturu distances beigu nogrieznī. Leivo pēdējos 10km apēda vienu šokolādes batoniņu un pieminēto enerģijas želeju.
Tagad laiks atjaunoties un kādu brīdi treniņos padarboties mierīgāk, lai pēc 2 nedēļām ar pilnu jaudu varētu atgriezties treniņrežīmā un gatavoties jaunajai sezonai. Līdz pirmajam StirnuBuks posmam īsti nekas ieplānots nav, neskaitot Noskrien Ziemu posmus. Tiekamies takās!

trešdiena, 2019. gada 20. novembris

Ultra Trail del Lago d'Orta – UTLO

Šogad sezonas pēdējais skrējiens tika aizvadīts Itālijā. Līdz Ultra Trail del Lago d'Orta jeb UTLO nokļuvu samērā nejauši. Sākotnēji bija doma startēt Limone Extreme, jo atvaļinājuma biļetes uz šo reģionu jau bija kabatā, bet tā kā organizatori nezināja vai starts Skyrace skrējienā arī tiks pie ITRA ranga punktiem, tad nolēmu skatīties citas sacensības, kas tajā pašā nedēļas nogalē notiktu Milānas tuvumā. Instagram ieraudzīju promo video ITRAS lapā un nosvēros par labu šai gonkai, uzrakstīju organizatoriem un bonusā tiku arī pie brīvstarta 34km distancē. Godīgi sakot, jo tuvāk nāca pats skrējiens, jo mazāk gribējās skriet. Tam par pamatu bija diezgan saspringtās sezonas beigas, kur viens pēc otra sekoja dažādi skrējieni, it īpaši LC taku skriešanā SKM ietvarā un Ozolkalna StirnuBuks. Papildus tam bija sācis sāpēt arī kreisais ceļgals (ITBS) un atlikušajās divās nedēļās, pēc Ozolkalna iekarošanas, īpaši labāk palicis nebija.
Itālijā ieradāmies praktiski nedēļu pirms starta, jāņem gan vērā, ka nokļūšana līdz gala mērķim bija neplānotu notikumu pilna un sākās ar AirBaltic reisa atcelšanu 1.5h pēc plānotā izlidošanas laika. Galu galā Milānas lidostā ieradāmies vairāk kā 8h vēlāk - apbrīnoju Dārtu, kura visu šo pārcieta diezgan labi, neskatoties uz to, ka vecāki bija pilnīgā besī. Šobrīd caur Airhelp esmu pieprasījis kompensāciju no AirBaltic, jo manu pirmo pretenziju viņi vienkārši noignorēja un pat neatbildēja. Pietiks ar negācijām, tāpēc par pašu skrējienu!
Pirmās 4 dienas nodzīvojāmies pie Gardas ezera un dienu pirms starta pārbraucām uz Maggiore ezera krastiem. Ja pie Gardas ezera bija silts un saulains laiks, tad Maggiore ezers mūs sagaidīja ar apmākušos laiku un lietavām, tādēļ skaistie skati paliks citam braucienam. Vakarā devāmies uz netālu esošo starta vietu Omegna pilsētā pie Ortas ezera, kur plāns bija paēst vakariņas un Dārtai noskriet savu Utlino bērnu skrējienu, kā arī iepazīties ar starta/finiša zonu. 

 Sacensību Expo

Pilsētiņa ļoti maza, līdz ar to lielākās problēmas sagādāja normāla ēstūža atrašana un beigu beigās locījām iekšā interesantu picu, bet es diezgan prastus makaronus. Neliela panīkšana, starts garākajai 140km distancei un 20:30 pēc vietējā laika arī Dārta varēja stāties uz savas starta līnijas. Ja ne Dārtas dedzīgā vēlēšanas skriet, tad visdrīzāk jau sen būtu bijuši atpakaļ viesnīcā, bet tā kā apsolīts bija un prom braukt Dārta bez skriešanas netaisījās, tad nācās vien gaidīt Utlino startu. Galu galā visi 3 ar pozitīvām emocijām noskrējām Dārtas distanci, kur mazais ķipars pirmo reizi visu distanci veica pats un skriešus! Interesants fakts, ka uz starta līnijas bija arī šī gada UTMB bronzas medaļas ieguvēja Scott Hawker meita... Varbūt šis bija Dārtas pirmais duelis...

Dārta pirms Utlino starta

Starta dienas rīts vēl drūmāks kā dienu iepriekš un praktiski visu laiku ar smalku lietutiņu. Labi, ka gaisa temperatūra turējās ap +16 grādiem, līdz ar to kopumā diezgan silti. Ilgi nevarēju izšķirties par to kādās drēbēs skriet, līdz beigu beigās pēc vairākkārtējas pārģērbšanās, paliku pie garajām biksēm, ar domu, ka 1000m augstāk varētu būt krietni vēsāks. Pats starts bez īpašām emocijām, kur noteikti pie vainas drūmais laiks un mans nemierīgais prāts vai ceļgals šo sezonas pēdējo skrējienu izturēs godam. Mierināja doma, ka uz augšu ir jāskrien puse no distances, kas noteikti ir piemērotāka aktivitāte nekā līdzenums. 
Iepriekš biju izpētījis trases profilu, tāpēc zināju, ka pirmajos 4km jāpaceļ diezgan stāvi 800 kāpuma metri, pēc kuriem sekos relatīvi viegli 6km ar 200 kāpuma metriem, tad trases tehniskākā daļa ar diviem 400m kāpumiem un tad tikai uz leju līdz ezeram. Ātri vien iezīmējās skrējēju veidoli, kas bija aktīvāki par pārējiem un sāka diktēt skrējiena tempu. 
34km distances trases profils

Tā kā šī bija pēdējā gonka, tad taupīties vairs nebija jēgas un skrējienu sāku līderu grupā, bet kāpuma vidus daļā lēnām iepaliku no vadošā četrnieka un nostabilizējos 5.v. Patīkamas sajūtas, kad visu pirmo kāpumu pieveicu skriešus un diezgan ātri atjaunojos, lai raiti turpinātu skriet pa dubļainajām takām. Īstenībā šāds trases stāvoklis man ļoti patika, jo trase bija mīksta, ceļgalam tas arī nāca par labu, bet konkurenti šādā dubļu vannā izskatījās nestabilāki par mani. Vienā no trases dubļainākajiem posmiem noķēru un apdzinu 4.vietas skrējēju un drīz vien biju noķēris arī 3.vietā skrienošo. Prieki gan bija īsi, jo kāpumā viņš bija spēcīgāks un drīz vien man no aizmugures klāt pieskrēja tas, kuru nesen biju atstājis aiz sevis cīnīties dubļos vienatnē. Kalnā augšā, kur apvidus palika atklātāks, piepildījās arī manas prognozes, ka laiks būs vēsāks (vējaināks) un nemitīgais lietus darīja savu - lēnām palika vēsi, bet centos šīs sajūtas ignorēt. Atkal biju atgriezies 5. pozīcijā un labās pirmo 10km sajūtas bija pazudušas. Liels man bija pārsteigums, ka pirmās virsotnes pēdējā daļa bija tik tehniska, ka viennozīmīgi varu teikt, ka šo trases daļu varēja pielīdzināt #skyrunning, jo neiztrūka arī posms ar ķēdēm. Tā kā pārvietošanās šādā trases posmā bija gaužām lēna, tad beidzot nolēmu uzvilkt arī lietus jaku, kas kā izrādījās bija pareizā izvēle, lai nedaudz atgūtu ķermeņa siltumu. Netipiski man, īsi pirms virsotnes iekarošanas sāka mesties slikta dūša un reibt galva, līdz ar to garām aizgāja vēl divi censoņi un mentāli bija iestājies lūziens, kuram nu bija jātiek pāri! Pēc pirmās virsotnes un noskrējiena no tās sekoja kontrolpunkts, kurā ieskrienot nesapratu, kas tur jādara, līdz ar to devos no tā prom tā arī neko neapēdot / nepadzerot, jo kā izrādījās, tad galdiņš bija uzklāts mazās mājiņas blakus telpā.
Īpaši par to nepārdzīvoju, jo želejas un dažādi citi labumi man somā bija pietiekošā daudzumā. Tā kā uzvelkot lietus jaku biju atguvis ķermeņa siltumu un nolaižoties par 300m zemāk arī reibonis bija pazudis, tad varēju savākties pēdējām 400m kāpumam. Galu galā tas arī nenāca viegli, neskatoties uz to, ka biju ātrāks par visiem 60km distances skrējējiem, kas šobrīd uz takas netrūka, tad pats ar savu fizisko un pārvietošanās ātrumu galīgi nebiju mierā. Protams, ka tas rezultējās arī ar to, ka no aizmugures klāt bija kārtējais 34km censonis. Patīkams pārsteigums sagaidīja trases augstākajā virsotnē, kur spītējot riebīgajiem laikapstākļiem, bija ierīkots mini kontrolpunkts, kurā varēja dabūt padzerties siltu tēju. Es to izmantoju, bet mans konkurents nē! Pie sevis tik nodomāju: skrien vien, noskrējienā tāpat Tevi paņemšanu.
Ja uz augšu man tik raiti vairs galīgi negāja, tad sākoties noskrējienām  izmantoju visas savas iemaņas, ātri vien noķēru censoni, kurš man bija paskrējis garām kamēr dzēru tēju. Astē viņš ieķerties man nespēja un nu atlikušos 15km līdz finišamm bija jārāda viss ko māku, lai vēl pacenstos atgūt kādu pozīciju. Tik tiešām sākums noskrējienam bija ļoti daudzsološs, jutos labi, 22.5km kontrolpunktā nedaudz iestiprinājos, t.sk. iedzēru kolu un apēdu šokolādi. Arī šajā pauzītē man garām paskrēja tas pats džeks, kuru nesen biju apdzinis, bet nu pats viņš vainīgs, var jau bēgt, bet noskrējienā es esmu labāks! Tā arī tas bija un čau amigo, nepagāja ne kilometrs, kad atkal biju viņam garām. Līdz finišam gan vēl kādi nepilni 9km, trase no tehniskām takām nu veda pa cietu zemes ceļu, kur teorētiski ātrumam bija jābūt vēl lielākam. Sākumā tā tas arī bija un kilometru laiki tuvojās 4min/km, bet drīz vien cietais segums man atspēlējās un "sasita" vēderu, līdz ar to mans ātrums samazinājās uz vēdregraižu rēķina un nu turējās vien 4.5min/km. Pieļauju, ka tie, kas ilgstoši un ātri ir skrējuši lejā pa cietu segumu nojauš par kādām sajūtām es runāju. Noskrējienā man garām vārdu vistiešākajā nozīmē palidoja skrējējs, kuru es sākumā noturēju par 60km distances līderi, jo viņa ātrums salīdzinot pret manējo bija nenormāls! Viennozīmīgi ir kur pielikt! Tuvojoties noskrējiena beigām sev priekšā ieraudzīju džeku, ar kuru kopā veicām pirmo kāpumu. Tas bija Nīderlandes sportists Tims. Izvirzīju sev par mērķi viņu līdz finišam noķert, bet tā kā pēdējie 3km bija līdzeni, tad plānu realizēt neizdevās un beigās pat nedaudz viņu atlaidu. Finišā ieskrēju ar domu, ka esmu finišējis 8.vietā, bet kā vēlāk izrādījās, tad biju finišējis kā septītais. Tā arī vēl šodien netieku gudrs, kur palika viens džeks, kurš bija man priekšā distances sākumā. iespējams, ka izstājās...varbūt pazuda..

Pēc finiša!

Katrā ziņā par šo skrējienu esmu diezgan gandarīts, ņemot vērā, ka tās bija sezonas beigas, nogurums plus nelielas mikro traumiņas, tad uzrādīts tika otrs labākais ITRA performance index (740), līdz ar to vaimanām vietas šeit nav. Bija aspekti, kurus varēju uzlabot arī šajā skrējienā un pirms starta izvirzītais mērķis par TOP5 viennozīmīgi bija realizējams, jo tas palika nieka 2' attālumā. Reāls bija arī TOP3, bet pirmie divi gan bija cita līmeņa skrējēji /pagaidām/. Labvēlīgos laikapstākļos pieļauju, ka arī ainavas uz apkārtni pavērtos diezgan acīm tīkamas, šoreiz neko vairāk kā pelēku mākoni ieraudzīt gan neizdevās.
Itālijas kādam laikam pietieks, kur un ko skriešu nakošgad to redzēsim drīzumā!
Paldies par šo sezonu:
Inov-8 | OSveikalsIsostar Latvija | Suunto Latvia | TakuSports | Compressport | Pulsometrs.lv | Turun metsänkävijät | Grano Suomi

sestdiena, 2019. gada 2. novembris

SKM: LČ taku skriešanā

Iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka esmu izturējis pārbaudījumu un biju apņēmis pilns šogad debitēt arī LČ taku skriešanā. Pēc CET 50km bija 7 nedēļas, lai atpūstos un nobriestu Latvijas taku skriešanas klasikai Siguldas kalnu maratonam, kur dalībniekus LČ distancē sagaidīja nedaudz virs 70km ar vairāk nekā 3000 vertikālā kāpuma metriem. Laika posmā starp ultrām tāda nopietna atpūta vai mērķtiecīga sagatavošanās nesanāca, jo visam pa vidu bija 2 StirnuBuks posms, Valmieras 2h rogainings, LČ orientēšanās stafetē un Eurommetings vidējā distance Igaunijā. Atpūta vairāk sanāca pēdējās divās nedēļās, kur viens no atpūtas veidiem varēja beigties arī ar DNS LČ taku skriešanā.
Kopumā nobriedis startam biju, tā man bija atgriešanās garākā distancē pēc pagājušā gada CETā pieveiktajiem 76km ar astīti, bet skaidrs, ka šis skrējiens bija ar citu svaru un citiem vertikālajiem metriem. Konkurence beigu beigās arī novācās pietiekoši laba priekš LČ un pirms sezonas izvirzītais mērķis (medaļa) bija vēl jānopelna. Par lielākajiem konkurentiem pirms starta uzskatīju Aināru Kumpiņu, Artūru Vadzi, Konstantīnu Biktimirovu un aizmirst nedrīkstēja arī par Albertu Jasānu, kurš visu vasaru cītīgi nāca uz #supervaroņu trepju treniņiem Grīziņkalnā, kā arī Matīsu Haritonovu, kurš SKMā garajā distancē bija pamanījies finišēt trijniekā iepriekš.
Sākotnēji biju nobažījies par laikapstākļu prognozi, bet tuvojoties starta dienai, tā palika aizvien labāka un beigās bija skaidrs, ka lietus būs tikai distances noslēdzošajā posmā. CETā biju iztestējis ekipējumu un sapratis, ka Inov-8 jaunā somā ir ļoti ērta, bet man nāksies skriet ar dzeršanas sistēmu, jo atsevišķās pudelītes CETā ļoti sasita krūtis, līdz ar to SKMa noskrējienos tas varētu būt vēl sāpīgāk. Taktiku pirms starta biju izvēlējies līdzīgu kā iepriekš - sākt diezgan ātri, mēģināt iegūt pārsvaru pār sekotājiem un vēlāk pārvarēt lūzuma punktu, pazaudējot pārsvaru, bet ne vietu. Distances formāts tāds pats kā iepriekš četri apļi: 15km - 20km - 20km - 15km = 70km. Pēdējā brīdī trase tika nedaudz mainīta, līdz ar to distances garums nebūtiski pieauga (~+2,4km).
Starts Ziediņkalna pakājē, kalnu izcelt nebija plānā, bet sēņot arī netaisījos. Pieveicu to diezgan raiti un starpfinišu kalna augšā pametu kā trešais. Priekšā bija 2 skrējēji, kur kā vienu "sazīmēju" Ģirtu Dakšu, bet otru neatpazinu. Noskrējienā pa pilsētas trasi apdzinu nezināmo skrējēju. Ātri pārcilāju starta protokolu un konstatēju, ka nezinu, kuru distanci skrien Ģirts, ņemot vērā, ka viņš ilgstoši bija ārpus skriešanas aprites dēļ ceļgala traumas, pieļāvu, ka max variantā viņš skrien 35km distanci. Riktīgi biju pārsteigts par kāpienu augšā gar bobsleja trasi, jo tur zāle nebija nopļauta, tā bija virs manas galvas un nereāli slapja. Pie sevis tik nodomāju, ka no lietus izvairījāmies, bet tāpat Normunds ir pacenties, lai mēs būtu slapji jau pašā distances sākumā. Nākošais pārsteiguma moments nebija ilgi jāgaida, jo šoreiz noskrējienam bija izvēlēta Kordes trase, kur gar malu iet veca, nosacīta taka, kuras pamatu veidoja daļēji sapuvušas trepītes. Nereāli nostiepos jau pirmajā piegājienā un vēl paguvu pagriezt arī potīti starp puvušo dēļu spraugām. Izcils sākums Jāni! Atlika tikai nopūsties un cerēt, ka atlikušajā distances daļā šāda veida pārsteigumu nebūs, jo tie padara skrējienu nebaudāmu. Ģirts bija uzņēmis visai labu tempu, kas man bija drusku par ātru, līdz ar to necentos viņam turēt līdzi, bet mēģināju izmantot savas priekšrocības - trases tehniskākajos posmos, lai iegūtu pārsvaru pār pārējiem. Skrienot augšā uz Laurenčiem satiku Andri Ronimoisu, kurš apstiprināja, ka Ģirts skrien 35km distanci, līdz ar to nav mans tiešais konkurents un ar mierīgu sirdi varēju uz viņu neiespringt. Uz Kājinieku tilta pār Gauju paskatījos atpakaļ un konstatēju, ka esmu ieguvis aptuveni 1' pārsvaru pār sekotājiem, starp kuriem tuvākais likās, ka ir Alvis Danovskis, samanīju Vadzi, Kumpiņu un arī Pēteri Grīviņu, kurš skrēja 35km. Diezgan feini! Šajā brīdī nolēmu pamainīt skrējiena taktiku - apzināti vai neapzināti sāku pietaupīt spēkus, jo gribēju, lai tieši konkurenti mani noķer, tādejādi patērējot nedaudz vairāk spēka nekā es šajā distances posmā, kurš līdz 1.apļa beigām bija diezgan skrienams. Uz Krimuldas terases mani klāt pieskrēja Kumpiņš un Pēteris, kur pēdējam solis likās nedaudz raitāks, toties Ainārs elpoja diezgan smagnēji un atzina, ka visus pirmos 10km ir skrējis ātrāk, lai noķertu mani. Izskatījās, ka mans plāns ir nostrādājis. Tiklīdz Pēteris bija man klāt, tā mēģināju kāpināt tempu, lai atkal "ietu" prom no Aināra, bet šoreiz tas īsti neizdevās un pirmo apli pabeidzām praktiski reizē. 

Pirmais aplis, kāpums uz Laurenčiem

Turpināju skriet savu skrējienu un pēc trases tehniskākā sākuma arī Ainārs bija man blakus, Pēteris bija iepalicis, bet Ģirts Dakša aptuveni 2-3' priekšā. Šādā raitā solī ar Aināru noskrējām kaut kādus 12km - līdz bija jādodas papildus cilpā. Diezgan pēkšņi paliku vājš un nespēju turēt Aināra tempu kāpienā pa trepēm uz serpentīnu, garām paskrēja arī Pēteris, kurš konkrēti noteica - nedomā par Aināru, bet skrien savu skrējienu! Tā kā ar šādu vājumu biju saskāries arī iepriekš, tad zināju, kas man jādara - jāsāk ēst un no želejām ir jāpāriet uz cieto paiku! Tā nu vilku ārā no somas kabatām Isostar enerģijas marmalādes un šokolādes batoniņu (žēl, ka bija tikai viens aizķēries). Līdz 2.apļa beigām aptuveni 7km, līdz ar to nu bija jāiztiek ar to, kas somā, lai vēl cietāku paiku dabūtu starpfinišā. Garām paskrēja arī Vadzis, kuram iepriekš priekšā biju bijis gandrīz 2'. Lēnām sāku domāt, ka šis laikam būs mans pēdējais aplis šodien, jo pieļāvu, ka tulīt arī Konstantīns vai Matīss būs klāt. Tuvojoties apļa beigām, tik tiešām viens man garām paskrēja, bet fū! tas bija Roberts no 35km distances, kurš šodien demonstrēja diezgan spēcīgu sniegumu. Jutos galīgi demotivēts.. Kāpumā uz Ziediņu manīju, ka Vadzis ir pratiski augšā, līdz ar to esmu aiz viņa kādas 3'.

Pēc Kaķīškalna pievarēšanas

Starpfinišā īsti nezināju, ko darīt tālāk. Andris noprasīja, kas man ir - saku, ka esmu tukšs un kājas kā vate. Andris saka, ka jāturpina, jāpamaina kāpumos skriešanas tehnika, lai citi muskuļi pastrādā. Starpfinišā biju sagatavojis koliņu un pirmais ko darīju devos pēc tās. Izdzēru 2/3 no 0,5l pudelītes, paralēli klāt bija pienacis Pēteris, kurš pirms nepilnām 5' bija finišējis savu skrējienu un prasīja, kā un ko man palīdzēt. Tā kā biju izdzēris jau visu savu 1,0l ūdeni, tad palūdzu uzpildīt to, kamērs pats nodarbojos ar ēšanu (siers, olīves, apelsīni, šokolāde u.c. cietā pārtika, kas bija pieejama). Draugu uzmundrināts un ar citu garšu mutē, nolēmu doties 3.aplī. Andris ar Pēteri noteica, ka visi jau tepat vien vēl ir un ultra tikai sākas. Neierasti sev kontrolpunktā biju pavadījis 5', pozitīvi, ka šajā laikā no aizmugures neviens nebija klāt pienācis, līdz ar to vieta TOP3 vēl ir atvērta. Devos nākošajā aplī, koncentrējos uz mazākiem starpfinišiem, pamainīju skriešanas/kāpšanas tehniku kāpumos (pārgāju uz mazākiem, bet ātrākiem soļiem) un lēnā garā sāku justies labāk. Visticamāk, ka arī vēderā ieliktā cietā paika sāka pārstrādāties un izdalījās enerģija. Trešais aplis pagāja bez īpašām emocijām. Informācijas par situāciju aizmugurē nebija, bet priekšējie esot diezgan tālu. Ar tādu noskaņojumu arī tuvojos apļa beigām, kad pēkšņi sadzirdēju, ka kāds (Inga) bļauj, ka Vadzis ir tepat priekšā un viņam vajagot pielikt soli, ja negrib, lai es viņu noķeru. Novērtēju, ka viņš man nav priekšā vairāk kā 5' (pusi noskrējiena un kāpums uz Ziediņu). Sajutu nelielu asiņu garšu mutē, jo pavērās iespēja viņu noķert, līdz ar to nekas vēl šeit nebija beidzies!

Pieveicot trešo apli. 
Sajutos kā mednieks, ķerot rokā Artūru Vadzi.

Kā vēlāk izrādījās, tad izšķirošais laiks cīņā par otro vietu bija tas, kuru pavadīju katra apļa kontrolpunktā, ja iepriekš tās bija 5', tad pirms 4.apļa gadrīz 2.5' un, lai arī beigās skrēju ātrāk kā Vadzis, šeit zaudēto laiku nebija iespējams atgūt. Šī noteikti būs mācība, kuru paņemt līdzi citos skrējienos, jo cieto paiku es varu nest līdzi un uzņemt, piemēram, kāpumos. Pēdējie 15km bija relatīvi viegli, salīdzinot ar 15km, kurus veicu starp 25 un 40km.  Pirms kāda laiciņa bija sācis līt lietus, līdz ar to noskrējienā pirms Kordes trases uzvilku lietus jaku. Kaķīškalnā saņēmu kārtīgu uzmundrinājumu no vāverēm, varbūt tur bija arī kāda supervaroņu meitene, biju pārāk koncentrējies kāpumam, bet šis atbalsts noteiki noderēja! Sen jau kā distanci dalīju īsos starpfinišos, kas palīdzēja nedomāt par atlikušajiem kilometriem. Pie Laurenčiem biju diezgan drošs, ka finišēšu trešajā vietā, jo neticēju, ka krasi pavērsieni vairs atlikušajos 10km varētu notikt. Jutos diezgan labi, lai būtu drošs, ka aizmugurē neviens neskrien īpaši ātrāk, Vadzi saķert nebija izdevies un par Aināru es sen biju aizmirsis. Laikapstākļi turpināja pasliktināties, bet es iekšēji gavilēju par to, ka nebiju salūzis pēc 2.apļa un biju gandarīts par to, ka pārvarēju lielo lūzienu un būšu izcīnījis pirmo LČ medaļu ārpus orientēšanās sporta! Kāpiens uz Ziediņkalnu bija diezgan vientuļš, salīdzinot ar 2. un 3. apli, bet ko var gribēt, ja īsās distances finišējušas jau sen un laikapstākļi nelutina, lai izbaudītu zelta rudeni Siguldā. Finišs pēc 7h:47min:53sek! DONE!

LČ taku skriešanā pjedestāls vīriem

Aināram beigās biju zaudējis veselas 30', bet visu cieņu viņam, jo spēja aizvadīt ļoti labu skrējienu un beigās skrēja līdzvērtīgā ātrumā kā sākuma daļā. Vadzim zaudēju gandrīz 7' un šeit cīņu izšķīra mans pieredzes trūkumus ultra garās distancēs un atbalsta cilvēka trūkums starpfinišā. Konstantīns pēdējo apli bija cīnījies ar krampjiem un finišā ieradās 20' aiz manis, bet paldies viņam, ka īsti neatļāva man atslābt distances otrajā daļā! Jaunas atziņas un pieredze ir iegūtas, nākošais solis varētu būt 100km+ distance, jo pieredze ir jāiegūst un vislabākais veids kā mācīties ir darot! Tiekamies takās!
Paldies par nenovērtējamo atbalstu un manu komfortu sacensībās/treniņos: Inov-8 un OSveikals, Compressport un Takusports, Isostar Latvija, Suunto Latvija, pulsometrs.lv un Supervaroņu treniņi! Tāpat šis viss nebūtu iespējams, ja mana ģimene nebūtu ar mani uz viena viļņa un Zane izlaida SKM tikai tāpēc, lai paliktu mājās ar apslimušo Dārtu, bet labās domas sūtīja attālināti!
Foto:
Mareks Gaļinovskis
Antons Kranga
Jānis Andersons