ceturtdiena, 2022. gada 13. janvāris

UTMB CCC 2021

Beidzot saņēmos, lai uzrakstītu šo to savā novārtā pamestajā blogā. Viens no iemesliem, kāpēc šī vieta drusku aizmirsta ir ļoti vienkāršs - laika trūkums.

Par aizvadīto gadu negribu daudz un gari rakstīt, tāpēc izvēlējos uzrakstīt par savu skrējienu vienā no pasaules prestižākajiem taku skrējieniem - UTMB - kurā startēju CCC distancē, kas ir 100km gara ar nedaudz vairāk kā 6000 augstuma metriem. Uz startu kādā no UTMB distancēm mērķtiecīgi gāju 3 gadus. Sākotnēji izmēģināju veiksmi loterijā uz OCC distanci, bet loterijās man īpaši neveicās. Nācās piestrādāt pie sava ITRA PI, lai sasniegto vidējo līmeni virs 750 punktiem un varētu kvalificēties kā elites skrējējs, kurš pats apmaksā dalības maksu. 2020.gadā biju pieteicies arī uz CCC distanci, bet pasākumu atcēla, līdz ar to uz debiju bija jāgaida vēl viens gads. Mērķis palika nemainīgs - CCC distance.

CCC trases profils.

2021.gada sezonas sagatavošanās ciklā bija ieplānots lielu uzmanību un laiku veltīt tieši tam, lai kvalitatīvi sagatavotos 100km distancei un kalniem. Plāns izgāzās par kādiem procentiem 80, jo janvārī nevis sāku gatavoties sezonai, bet sāku ārstēt nedaudz ielaistu labā papēža traumu, kas man aizņēma pilnus 5 mēnešus, kuru laikā stundu apjomu spēju saglabāt normālā līmenī, bet km apjomos bija gaužām mazs, neskatoties uz to, ka slēpoju, braucu ar riteni un aprīlī pamazām atsāku skriet. Lielu iespaidu uz treniņu procesu atstāja C19, jo sporta zāles, peldbaseini bija ciet un vienīgā papildus opcija, kas man bija pieejama bija fizioterapija. Protams, ka šajā periodā arī emocionāli nebiju tas patīkamākais cilvēks. Vēl mēnesi pirms starta nezināju vai vispār varēšu pieveikt 100km distanci Alpos, jo treniņos biju noskrējis vien trīs distances, kas grozījās ap 20km.

Uz Franciju (Šamonī) devāmies diezgan laicīgi, bet šajā gadā biju izlēmis neriskēt ar lidmašīnu, tāpēc braucām ar auto, kur drusku pārforsējām ar to, ka aizbraucām uz Šamonī vienā piegājienā, tikai ar pieturas punktiem ēšanai un kāju izlocīšanai. Tas mums prasīja 25h. Arī ierodoties agri no rīta Šamonī, laiku lieki netērējām, iekodām bagetes ar kafiju un devāmies iekarot Le Brevent virsotni. Turp - atpakaļ nieka 4h ar 1400 augstuma metriem. Šis tad arī bija tāds pārliecības iegūšanas treniņš, jo līdz startam palika 3 pilnas dienas.

Starta diena iesākās gana agri, jo ar organizatoru busu bija jādodas caur Monblāna tuneli uz Itālijas pilsētiņu Courmayeur, no kuras starts bija 9:00 no rīta. Ļoti nepatika samērā ilgā gaidīšana tur uz vietas, liekas, ka nedaudz vairāk kā viena stunda, laiks gana vēss, jo saulīte vēl tikai savu ceļu uz augšu ir sākusi. Nākošreiz noteikti mēģinātu dabūt personīgo šoferi, kas varētu atvest ar auto. 

Startēju praktiski no pašas priekšas, tā dēvētā elites koridora, bet īstenībā tā arī līdz pašai priekšai īsti nemaz netiku un apmēram kādi 100 cilvēki vēl priekšā palika. Nākošreiz būšu beskaunīgāks, jo tomēr ļoti svarīgi ir tikt pēc iespējas tuvāk, jo apmēram pēc 4km sākās diezgan šaura taka, kur apdzīšana vairs nebija tik vienkārša. Starta brīdis man patika, radās tā pacilājošā sajūta, neskatoties uz iepriekšējo dienu traģisko notikumu ar bojāgājušo čehu skrējēju TDS distancē.

Pēc sajūtām varu teikt, ka startēju ļoti piezemēti un lēnu, jo iekšēji nebija pārliecības vai tikšu līdz galam, vai papēdis izturēs un nesāks sāpēt. Sev maksimālo mērķi biju nospraudis finišēt pēc 12h50min, bet reālistiski gribēju tuvoties Artūra Vadža sasniegtajam laikam (13h15min) un ļoti gandarīts būtu arī par 13.5h. Zināju, ka jāmēģina turēties kopā ar dāmu līderēm, jo parasti ap 13h skrien dāmu TOP6.

Gari negribu aprakstīt visu skrējienu, bet skaidrs, ka 100km nevar arī īsti uzrakstīt, ņemot vērā, ka ir 7 lielie kontrolpunkti un vēl virkne ar mazajiem, kuros fiksē tikai laiku. Pirmo kāpumu, kas ir arī gārākais kāpums distancē ar gandrīz 1500 augstuma metriem pieveicu 1h31.5min, kas bija tikai par 1.5min lēnāk nekā biju plānojis. Ņemot vērā to, ka kāpumu veicu diezgan mierīgi, lielā grupā ar sportistiem un bez liekas raustīšanās, tad iekšēji noteikti varu teikt, ka te palika krietna rezerve. Līdz pirmajam lielajam kontrolpunktam arī īpaši netrakoju un biju sasējies ar pāris dāmām, kuras noteikti nebija dāmu līderes, bet elites priekšgals noteikti, jo laiku pa laikam šīs dāmas filmēja, t.sk. gan ar droniem, gan helikopteru.

Distances sākums pirms pirmā nopietnā kāpuma.

Manuprāt lielāko kļūdu pieļāvu samērā vienkāršajā skrējienā par balkonu no 1CP līdz 2CP, jo šis posms bija ļoti skrienams, bet es joprojām taupījos un skrēju kopā ne tikai dāmām, bet arī senioriem. Protams, ka skriešanu šādā tempā es izbaudīju un vēroju skaitos Alpus un to kā saule ceļas aizvien augstāk un augstāk. 2CP ierados jau ar 10' deficītu pret savu laika plānu, tomēr turējos laika grafikā, kurā Didzis Glušņevs 2018.gadā bija galu galā izskrējis 13h04min.

Uz balkona.

Nākošais kāpums uz Itālijas/Šveices robežu, kas bija otrs augstākais punkts distancē, bet noteikti aukstākais punkts, jo bija atklāts un pūta ļoti stiprs vējš, kad bija auksts. Ne velti organizatori bija iedarbinājuši COLD WEATHER KIT. Šo kāpumu iesāku kopā ar amerikāņu sprotisti Amanda Basham, kuru atkal pagodināja helikopters.

Nākošie 20km no virstones praktiski bija tikai uz leju, kur reizēm spēju skriet arī zem 5min/km, bet visumā šī posma sākuma daļa noteikti nebija no tiem skrienamākajiem noskrējieniem vai arī manī bija jau neliels sagurums kājās uz kā rēķina noskrējiens nesanāca kā gribētos. CP3 (La Fouly) ierados ar 20' deficītu pret savu laika plānu, bet tikai 4' aiz Didža skrējiena grafika. CP3 izmantoju, lai pirmo reizi distancē drusku vairāk ieēstu, jo skriets jau bija 5h un sāka prasīties nopietnāku uzturu. No CP3 vēl uz leju, reizēm arī pa asfaltu un ielejā izteikti varēja just, ka ir gana karsti, jo ūdens pudeles tukšojās strauji. Kādu laiku skrēju kopā ar vēl vienu amerikāņu sportistu, šoreiz džeku, nedaudz papļāpājām un tā arī nesapratu, kāpēc viņam neiet noskrējieni, ja reiz dzīvo kalnos.

Lai sasniegtu CP4 (Champex-Lac), kurā mani gaidīja Pēteris, kas pēc sava lieliskā skrējiena TDS distancē pildīja manas atbalsta komandas funkciju, nācās uzkāpt drusku virs 500 augstuma metriem, kur pirmo reizi distancē es konstatēju, ka esmu diezgan spēcīgs uz augšu, jo tos, kas no manis aizskrēja noskrējienā, es noķēru un pagāju garām. Te liels paldies jāsaka tam, ka gana laicīgi Latvijā būdams sāku trenēties ar nūjām un šāda veida kāpumos power hiking atmaksājās. Biju diezgan priecīgs satikt Pēteri un Ievu, papļāpāt, uzēst buljonu un samainīt želeju krājumus. Diezgan skaidrs, bija tas, ka želejas ēdu slinkāk nekā bija plānots un šī ir mana vājībā - man garajās distancēs ir jāmācās dabūt iekšā sporta pārtiku regulārāk. Šajā CP biju 25min aiz sava laika plāna, toties vairāk kā puse no distances pievarēta un kopumā jutos gana labi. Tāpat atlikuši vairs bija tikai 3 kāpumi, kur smagākais kāpums pašās beigās.

Visu laiku biju domājis, ka noskrējieni ir mana stiprā puse, bet vismaz ne šajā dienā, jo ja kāpumu uz La Giete (800m) pieveicu diezgan labi, tad lai tiktu nākošajā CP (Trient) gandrīz 1000m bija jānoskrien uz leju un te parādījās pirmās nopietnās problēmas, ka uz leju īsti neiet. Nav tā, ka nevaru paskriet, bet solis ir samocīts, lēns un tāds bezspēcīgs. Līdz ar to nolēmu, ka nekas cits neatliek kā maksimāli atlikušajā distancē izmantot stiprās puses - tātad uz augšu. Skrējēju apkārt nebija daudz, diezgan vientuļš skrējiens, bet daba skaista, ik pa laikam govis un to gani, tūristi. CP5 sasniedzu ar diezgan stīvām kājām 45min aiz sava laika plāna, bet apņēmības pilns pieveikt distanci, jo nekas neliecināja, ka atlikušajiem 30km man spēka nepietieks. Pēteris ar Ievu uzmundrināja un sarunājām nākošajā CP atkal uzēst zupu, uzlikt lukturi un samainīt želejas. 

Kaut kur distancē.

Ārā vēl gana gaišs un priekšā ļoti īss kāpums (4km, kuros jāpaceļ 800 augstuma metri), strādāju, cik nu jaudāju, jo nu jau arī finišu sasniegt gribējās ātrāk, lai šis piedzīvojums beigtos. Kāpuma augstākajā vietā šķērsoju Šveices / Francijas robežu. Uzreiz varētu teikt to, ka Francijas pusē gan noskrējieni, gan kāpumi palika atmiņā kā vairāk tehniski, bet tas varētu būt arī dēļ tā, ka kājās galīgi svaigas nebija. Atmiņā no Monblāna maratona gan arī ir palicis, tas ka Francijas puses takas ir mežonīgākas. CP6 Vallorcine nenāca viegli, it īpaši garais noskrējiens. Dažos uzņemtajos Anetes video var ļoti labi redzēt, ka kājas galīgi vairs nekustas un esmu diezgan stīvs. CP uzēdu buljonu un vēl dažādu cieto paiku, uzliku lukturi un biju gatavs piebeigt šo pasākumu, jo nākošais lielais CP priekš manis bija tikai finišs. Lai līdz tam tiktu - nieka 18km ar 900 augstuma metriem. Šeit tā arī īsti nesapratu, kāpēc izdomāju, ka man pietiks ar rezerves lukturi, nevis plānoto pamatlukturi, kas bija 2x jaudīgāks, bet aizskrēju no CP ar uz galvas esošu rezerves lukturi.

Prieks bija satikt latviešus brīdī, kad šķērsoju asfaltēto ceļu un devos pēdējā cīņā (kāpumā). Kāds bija pamanījies izslēgt gaismu un es kāpumā uz La Tete aux vents un La Flegere devos ar savu rezerves lukturi. Biju cerējis, ka pēdējais kāpums arī izdosies gana spēcīgs, bet nebiju gaidījis, ka kāpums būs tik ellīgi sarežģīts, kur brīžiem bija skyrunning cienīgi elementi, kā arī nebija tālu no tā, lai nokāptu pa klinti, kur nebija vairs takas. Reāli biju maksimāli izbesījies, pazaudēju arī kompāniju ar skrējējiem, kurus kāpuma sākumā biju saķēris. Muļļājos uz priekšu, drusku sala, tāpēc nolēmu uzvilkt lietus jaku. Sasniedzot virsotni, bija jātiek līdz La Flegerei, pa taku, kur gandrīz nositos. Viens bija luktura radītā gaisma, otrs tas, ka taka bija mega tehniska. Šajā posmā pirmo reizi distancē uznāca reāls vājums, gribējā visu mest pie malas un šņukstēt. Ar augsti paceltu galvu iznesos cauri La Flegere CP, jo stingri biju apņēmies atdot sevi visu pēdējā noskrējienā, kājās, protams, ka tā nedomāja un noskrējiena vidū gandrīz arī atdevu sevi visu. Piedzīvoju vienīgo kritienu visā distancē, saplēšot savu lietus jaku, pavadot laiku, lai atrastu vienu no nūjām. Pēc šī kritiena paliku vēl lēnāks un mani apdzina 2 vai 3 dāmas, kas skrēja diezgan labā solī. No tā ko biju plānojis šajā noskrējienā neizdevās nekas un plānoto 30min vietā, skrēju 50min. 

Finišam Šamonī spēks drusku bija palicis, gribēju izskatīties skaistāks un novilku saplēsto lietus jaku, bet man nepietika pacietības to iestūķēt somā, tāpēc nesu to rokā kā tāds tirliņš. Patīkami bija tas, ka cilvēku Šamonī ielās atbalstīja un uzmundrināja, tas atstāj patīkamas atmiņas. Biju gaidījis, ka finišā man būs emocionālākas sajūtas, bet laikam biju parāl vīlies par savu skrējienu tieši laika ziņā. 97.vieta ar 14h24min, kas ir tieši 1.5h lēnāk kā biju plānojis pie mērķa A un 50min lēnāk no rezultāta, par kuru būtu ļoti priecīgs. Toties no otras puses, varu būt ļoti apmierināts, jo vēl mēnesi atpakaļ nebija absolūti nekādas pārliecības, ka vispār varēšu finišēt. Pēc laika grafikiem arī var redzēt, ka optimāli skrēju pusi no distances, bet katastrofāli veicu pēdējos 18km, kuros iezaudēju pusi no laika, kuru biju iezaudējis līdz tam.

Finišā - sviedri, asinis, bet kur asaras?

Vai būs vēl? Šobrīd ir reģistrēšanās 2022.gada UTMB distancēm, vēl neesmu izlēmis.

FOTO: Maindru photo

pirmdiena, 2020. gada 2. novembris

Aftershokz

Šobrīd, kad Pasaulē joprojām "plosās" #covid19, došanās dabā svaigā gaisā ir vairāk kā nepieciešams, lai atslēgtos no ikdienas stresiem un bagātinātu savu ķermeni ar skābekli. Zinu, ka daļai sportisku cilvēku ir problēmas ar motivācijas atrašanu, lai turpinātu savu ierasto dzīvi pirms #covid19, tāpēc motivācijas meklēšanai nākas piesaistīt dažādus motivatorus. Šādu vienu esmu atradis arī es! Tās ir bezvadu austiņas no Aftershokz, ar kuru palīdzību es varu atslēgt un novērst savas domas no ikdienas raizēm, klausoties mūziku vai kādu podkāstu, bet tajā pašā laikā neatslēgties no ārpausaules! Jā, tieši tā! Kāpēc neatslēgties?! Lasi zemāk!

Lielai daļai skrējēju mūzikas klausīšanās treniņos un sacensībās ir ierasta lieta. Es atkal esmu tas, kurš to īsti nepraktizē (-ja), jo galvenokārt uzskatīju, ka tas nav droši, tāpēc, ka nevar dzirdēt apkārt notiekošo. Tas ļoti kaitina sacensībās, kad nākas apdzīt skrējējus, kuri mūziku klausās, bet nedzird kā tuvojas skrējējs no aizmugures un tad bieži vien nepatīkami brīži gadās abiem!

Šobrīd gan savas domas esmu mainījis, jo esmu atradis un testējis produktu, kurš izpilda manus izvirzītos kritērijus: AFTERSHOKZ bezvadu kaulu vadīšanas “bone conduction” austiņas.

Mani izvirzītie kritēriji:
  • austiņas ir drošas lietošanā, jo tās audio pārvada vibrējot uz mūsu vaigu kauliem un nav jāievieto ausīs! Līdz ar to Tu vari dzirdēt arī apkārt notiekošo. Protams, viss ir atkarīgs no apkārtējās vides trokšņa līmeņa un Tevis uzstādītā skaņas līmeņa, bet man nav problēmas skriet un klausīt mūziku gan pilsētā, gan mežā, attiecīgi saglabājot iespēju dzirdēt gan mašīnas uz ielas, gan putnus mežā! Šādā veidā Tu neatslēdz sevi no ārpasaules.
  • tās ir bezvadu austiņas, kur viens no modeļiem (Aftershokz Xtrainerz) ir radīts ar iespēju saglabāt audio failus 8GB apjomā tieši austiņās, līdz ar to nav nepieciešama nekāda palīgierīce, kura būtu jānes līdzi, jāieslēdz utml. Tas man ir ļoti svarīgi garajās distancēs, lai izvairītos no liekām darbībām un kur nu vēl pītos ar vadiem. Šīs pašas austiņas ir radītas, lai mūziku varētu klausīties arī peldot!
  • austiņas ir ļoti vieglas, izturīgas un ērtas. Sākumā gan liekas gana dīvainas, bet vienkārši ir jāpierod un pēc tam pat aizmirstās, ka tās ir uzliktas! Svarīgi ir izvēlēties pareizā izmēra austiņas, jo dažiem modeļiem to piedāvā, līdz ar to no pareizā modeļa izvēles ir atkarīgs arī Tavs komforts.
  • primitīva vadība, kas lietošanu padara ļoti saprotamu un vienkāršu.
  • Lielākā daļa no modeļiem ir ar iespēju atbildēt arī uz telefona zvaniem, līdz ar to, ja šī funkcija Tev ir svarīga, tad pirms iegādājies savas Aftershokz austiņas - noskaidro modeli, kurš tam ir piemērots, jo, piemēram, ūdensizturīgās bezvadu austiņas Aftershokz Xtrainerz nesavienojas ar Bluetooth, līdz ar to šī opcija, šim modelim nav pieejama.
Būtiskus trūkumus, piemeklējot atbilstošu modeli īsti nevaru nosaukt, bet jārēķinas ar to, ka Bluetooth savienojums mēdz “raustīties”. Viennozīmīgi labākais variants, kas man līdz šim ir bijis, lai apvienotu gan skriešanu, gan mūzikas klausīšanos, bet vienalga nebūs tā, ka turpmāk būšu redzams tikai ar austiņām uz vaigu kauliem, jo man mūzikas klausīšanas ir atkarīga no daudziem faktoriem, t.sk. emocionālā stāvokļa, treniņa nozīmes, intensitātes un distances garuma. Vairāk informācija par pieejamajiem modeļiem, to raksturlielumiem iekš ELEME.EU un pulsometrs.lv
Lai labi un droši skan!

sestdiena, 2020. gada 18. jūlijs

Latvia Trail Race

Diena, kura tika gaidīta pāris mēnešus ātrāk, diena, kas ļautu izskrietie no sirds un sajust asins garšu mutē, konkurentu dvašu priekšā un aizmugurē, cīņu ar savu iekšējo ES... Vienvārdsakot sacensību sezonas sākšanās Latvijā pēc ārkārtas situācijas beigām dēļ #covida un epopejas ap to!
Īstenībā, ja martā un aprīlī bija tā, ka trīci un drebi no tā, ka vajadzētu kādu startu sacensībās, tad jo ilgāks laiks tika pavadīts bez sacensībām, jo vieglāk pie tā bija pierast un jūnijā vairs nemaz nebija tā, ka Eu, dodiet uzskriet sacensībās. Dzīve bija pakārtota/sakārtota, radās citas intereses, ar kurām aizpildīt tukšās nedēļas nogales. Tā kā treniņu apjoms nekur nebija pazudis, reāli fizisko aktivitāšu apjoms pat bija pieaudzis, bet saprašana par fizisko formu īsti nekādā. Neskatoties uz to, ka klusībā gatavojos startēt Rīga-Valmiera un nedēļas nogalēs mēdzu skriet garos (27-36km) treniņus uz asfalta ar vidējo tempu 4:15min/km, tas nenozīmēja, ka esmu gana nasks, veikls un visādi citādi spēcīgs takās! Uz Latvia Trail Race 31km distances startu devos ar piezemētām ambīcijām, jo uz starta līnijas stājās arī viens no spēcīgākajiem Latvijas orientēšanās izlases dalībniekiem Artūrs Pauliņš, kura treniņu apjoms ir vismaz 2x lielāks nekā manējais.
Starta diena solījas gana karsta un sutīga (~28grādi plusā), bet tomēr ar nedaudz labvēlīgākiem laikapstākļiem kā aizvadītā nedēļā un iepriekšējā diena, kad startēja 16km un 63km distances dalībnieki. Tā kā organizatori bija noteikuši obligāto ekipējumu (folija sega, mobilais telefons un 0.5l ūdens starta brīdī), tad izlēmu, ka skriešu ar uzticīgo somiņu, kurā ietilpināju visus nepieciešamo ar 1,0l ūdens + 0.5l speciālās degvielas (beigās izrādījās, ka arī ar šo tomēr man bija par īsu, jo pēdējiem 3.0km dzeramā vairs nebija). 
Skrējiena taktika bija gana vienkārša, ļaut Artūram skriet pa priekšu, sākumā pavērot kādu tempu viņš attīstīs, ja temps būs par augstu, tad laidīšu, lai skrien un mēģināšu uzbrukt/kāpināt savu tempu distances otrajā daļā. Domāts - darīts!
STARTS!
Jau ar pirmajiem distances metriem ir skaidrs, ka Artūrs arī uzņemsies skrējiena vadību, kas saskanēja ar manu plānu, līdz ar to iekārtojos aiz viņa un uzsākām skrējienu. Daibes apvidus man +/- zināms, līdz ar to īsti nekādus pārsteigumus negaidīju un viss bija skaidrs, ja redzi kalnu, tad tajā būs jāuzskrien, ja redzi purvu, tad arī tur tiksi paskriet un tā visa distance. Artūrs skrien spēcīgi, tāpēc nolemju paskatīties, cik ilgi viņš tā skries, varbūt pēc pirmajiem kilometriem tempu drusku nometīs. 
Pirmais kāpums
Skrienu pāris soļus aiz Artūra. Problēma tajā, ka lietus sen nav bijis un burtiski sanāk rīt putekļus trases sausajās daļās, ja skrien aiz kāda. Aptuveni pēc 3km sāku just, ka konkurents kalnus strādā spēcīgāk, bet ir lēnāks purvainākajās daļās, tādejādi es no viņa neatpaliko, bet skatoties savā Polar, redzu, ka vidējais pulss ir pārāk augsts un šādi es turpināt nedrīkstu, savādāk neizdzīvošu līdz distances beigām un tas nu galīgi neiet kopā ar manu plānu. Ļauju Artūram skriet un palieku pie sev tīkamāka tempa, līdz ar to starp 6 un 7km konkurentu no savas redzes loka arī pazaudēju. Drīz pēc tam gadās neliela ķibele ar 0.5l pudelīti, lai to novērstu nākas nedaudz apstāties, par ko uz sevis sadusmojos, ka šādam notikumam gan nebija jābūt!
Putekļu mākonis
Drīz sāku justies labāk, jo esmu ieskrējies savā ritmā un atļaujos pielikt soli, jo pēc trases izpētes pirms starta, bija skaidrs, ka pēc distances pirmā nogriežņa, atlikušajos km līdz dzirdināšanas punktam pie Limbažu šosejas nav nopietnāku kāpumu. Starp 11-12km uz meža ceļa parādās organizatoru un fanu bariņš, kas noziņo, ka atstarpe līdz līderim ir aptuveni 2', bet liels bija mans pārsteigums, kad jau pēc pārsimts metriem purvā uz stigas ieraugu Artūra muguru un ātri piemetot, sarēķinu, ka atstarpe ir 1' robežās. Ātrāks es nepalieku, bet ar katru soli redzu, ka pamazām atstarpe dilst, bet tā kā esmu gana kluss skrējējs, tad Artūrs nemana, ka es viņam tuvojos. 
Purvā - līderis nemana, ka es tuvojos
Izskrienot uz zemes ceļa, pie 14km priekšā atkal ir tie paši orgi un fani, kas mirklīti iepriekš. Tiek sacelts pamatīgs troksnis un Artūrs tramīgi pagriežas atpakaļ. Mūsu skatieni uz īsu brīdi sastopas un pēc Artūra ķermeņa kustībām redzu, ka tiek pārslegts ātrums uz nākošo pārnesumu. Savu taktiku nemainu, skrienu savā ritmā un apzināti ļaujos Artūram aizskriet, jo pie sevis nodomāju, ka vēl puse distances un ja noķēru vienreiz, noķeršu otrreiz un kā nekā tāda tempa raustīšana bieži vien pie pozitīva rezultāta nenoved. Tā kā īsti nav skaidrs, kurā kilometrā ir dzirdināšanas punkts, tad ideja bija tāda, ka šancēt mēģināšu pēdējos 10km un tajos tad paskatīsimies, cik daudz sausa pulvera man atlicis.
Dzirdināšanas punkts pienāk neilgi pirms 17km, īsti tur neko nepaņemu, gribējās koliņu, bet to nemanīju, padzēru ūdeni un uzēdu arbūzu, kas likās drusku par ilgu pastāvējis saulē, iespējams, ka sagriezts tika nedaudz par ātru. 
Lēnām briestu, ka būs jāsāk kāpināt, bet še Tev ar āmuri pa pieri. Pie 20km sagurstu gana strauji, lai saprastu, ka kaut kas īsti nav kārtībā, paņemu papilus saltstick, bet esmu vājš, esmu lēns kā gliemezis. Šo es nebiju gaidījis, izskaidrojuma man nav arī šobrīd, kad pagājis gana ilgis laiks pēc sacensībām. Viens no variantiem ir tāds, ka kārtējo reizi par maz uzņēmu ogļihidrātus distances laikā, jo karstā laikā man tā ir regulāra problēma, ka neko saldu (želejas) sevī iekšā nevaru dabūt un savu raķešu degvielu es daļēji biju pazaudējis, kad notika ķibele ar pudelīti.. 20 un 21km paiet mokoši, pieļauju, ka šajos divos kilometros zaudēju aptuveni 3'. Nākošie divi kilometri, lai nebūtu garlaicīgi ir jāvelk pa normālu zemes ceļu. Cenšos skriet, cik varu, ripo gana raiti ap 4:20min/km, bet reāli te būtu bijis jāskrien zem 4:00min/km. Pacīnos arī ar 25km un 27km. Zinu, ka līderi vairs nenoķeršu, tāpēc lieki netrakoju, jo esmu gana pārliecināts, ka nākošais aiz manis ir ļoti tālu. Ar nepacietību gaidu karjeru, distances beigu daļu esmu skrējis iepriekšējā gadā vienā no trases izpētes dienām, līdz ar to pārsteigumu man tur nav.
Pievarējis karjeru
Karjerā fotomans man noziņi, ka aptuveni 8' pārsvars ir Artūram. Tāds neveikls pārdomu brīdis, jo f*cking daudz laika esmu zaudējis 10km. Izdzeru visu ūdeni un apēdu pēdējās saltstick kapsulas, lai cienīgi noskrietu beigas. Tas arī man izdevās, jo pēc peldes pa vienu no upītēm sanāca labi atveldzēties un spēju skriet gan pārliecinoši, gan ātri. Finišā +7:22min pret uzvarētāju, par ko esmu sarūgtināts, jo gribējās pacīnīties ilgāk/nopietnāk, bet no šī visa ir arī pāris pozitīvās lietas, kuras uzvilkt ārā. Ļoti patika kā spēju skriet distances nogriezni starp 10 un 16km, kur visi kilometri tika skrieti ātrāk par 5:00min/km (ātrākais 4:21min/km), tāpat pašas distances beigas bija labas (protams, nezinu, uz cik ilgu laiku es biju atguvies). Jārisina problēma ar enerģijas uzņemšanu karstā laikā, ir varianti, bet ar tiem jāpastrādā!
Pēcgarša - ūdens un daudz ūdens

Pēcgarša - apbalvošana un Zilver vīns
Pēcgarša par pašām sacensībām - labi, ka nepieteicos uz diviem apļiem, pietika ar vienu! Apvidus ir gana specifiks, līdz ar to tas īsti 100% neierakstas pie taku skriešanas, pie kuras lielākā daļa Latvijas skrējēju šobrīd ir pieraduši(tieši dēļ off-trail posmiem) bet noteikti, ka kopjot un uzlabojot esošo trasi, tā kļūs baudāmāka lielākai auditorijai. Man kopumā patika un visu to ko es gribēju pirms starta, to arī dabūju!
Ļoti vēlētos, ka Latvijas taku skriešanas organiztori ņemtu vērā sevis sastādīto nolikumu attiecībā uz obligāto ekipējumu, veiktu atbilstošas pārbaudes gan pirms starta, gan finišā: nu vismaz pirmajam sešiniekam vai tml. Ļoti gribētu, ka visi dalībnieki lasa nolikumu, iepazīstas ar pieejamo informāciju un ievēro spēles noteikumus, jo tikai tā mēs varam celt Latvijas taku skriešanas līmeni. Esmu par fairplay, esmu par izaugsmi! Tiekamies takās!

FOTO: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts
Organizācija: Latvia Trail Race
Rezultāti, bildes un cita informācija: ŠEIT

trešdiena, 2020. gada 25. marts

Balanss un režīms

Brīdī, kad dzīves skrējienu ir piebremzējis vīruss Covid-19, kas šobrīd pārņem un plosa pasauli, esmu atradis laiku, lai uzliktu uz "papīra" savu domu apkopojumu par manu balansu starp pilnas slodzes darbu - ģimeni - treniņiem - sacensībām - atjaunošanās procesu.
Nevienam nav noslēpums, ka ikdienā strādāju darbu, kas prasa gana daudz emocionālās un fiziskās slodzes, kā arī darba dienas garums reti ir 8h, bet drīzāk tuvojas 10h robežai, it īpaši šobrīd, kad esmu atbildīgs par tirdzniecības centra "Sāga" būvdarbu kvalitātes uzraudzību. Uzreiz rodas jautājums, kad tad Tu trenējies un cik daudz Tu guli?! 
Sākšu ar to, ka miegs (kvalitatīvs) ir ļoti svarīga atjaunošanās procesa sastāvdaļa (pati svarīgākā kopā ar sabalansētu uzturu), līdz ar to es praktiski katru dienu guļu 8h. Īstenībā ar miegu ir visvieglāk, jo šobrīd Dārtas gulētiešanas laiks man ir tik labvēlīgs, ka aizmiegu kopā ar viņu un, noguļot 8h, varu sākt savu dienas cēlienu ar rīta treniņu. Man patīk celties gana agri un plkst. 5:50-6:00 manā gadījumā neskaitās agri, glāze ūdens un varu doties darba dienas rīta treniņā. Rīta treniņš ir relatīvi īss un reti, kad sasniedz 1h, jo, lai laicīgi paspētu izdarīt visas pārējās lietas, 7:00 ir jābūt mājās, lai nenokavētu darbu (te gan man tāpat sanāk grēkot). Visvairāk rīta treniņi man patīk pavasarī, kad siltums cīnās ar aukstumu un gaisma ar tumsu, tas uzlādē.
Dienas aizņemtākā daļa prasa daudz enerģijas, līdz ar to esmu pārgājis kopumā uz 4-5 ēdienreizēm (atkarīgs vai īstenoju abas uzkodiņas): brokastis, uzkodiņas, pusdienas, pēcpusdienas uzkodiņas, vakariņas. Pēc tam priekšā ir vakara cēliens, ja ir mana kārta izņemt Dārtu no dārziņa, tad darbā kavēties nevar, ja nav, tad mēdzu aizstrādāties... Lielākoties darba dienu vakarā man skriešanas treniņa nav, izņēmums ir pirmdienas, kad neskrienu no rīta, bet vakarā apmeklēju Supervaroņu treniņi sesiju uz Grīziņkalna kāpnēm. Vakarā cenšos veltīt laiku ģimenei un zinu, ka šeit ir vēl kur pielikt, jo sportists tomēr pats par sevi ir egocentrisks! 
Neskaitot vakariņas, tad nākošais topiks dienas ritmā ir atjaunošanās sadaļa ar dažādiem speciāliem rīkiem, to cenšos realizēt 3-4x nedēļā un atrast tam aptuveni 30min katrā no reizēm. Ir reizes, kad Dārta man aktīvi asistē, ir reizes, kad atjaunošanās sesija sakrīt ar kādu TV pārraidi vai filmu. 
Jāpiezīmē, ka brīvdienu režīms ir pilnīgi savādāks, jo tur es veltu papildus laiku miegam un prioritāte ir ģimene un treniņš tiek iekārtots tā, lai visiem ir ērti. Ja brīvdienās ir sacensības, tad labprāt uz tām dodamies visi kopā.
Nesen kopā ar pulsometrs.lv uzfilmējām īsu video par atjaunošanās rīkiem, kur es pastāstīju par tiem rīkiem, kurus pielietoju pats ikdienā, kā arī par plašajām iespējām, kuras piedāvā mūsdienu pasaule. Mans starta komplektiņš sastāv no: masāžas bumbiņas, masāžas ruļļa, speciāla masāžas stienīša ahilejam, elestīgajām gumijām un divgalvainās masāžas bumbas mugurai/hamstringiem. Video no pulsometrs.lv variet noskatīties šeit.


Augstāk uzskaitītais ir tikai speciālo rīku komplekts, bet bez tā es lietoju arī Compex muskuļu stimulatoru, lai ātrāk atjaunoto muskuļus pēc garajiem treniņiem un grūtām sacensībām. Protams, ka paļauties tikai uz rīkiem nav tas labākais risinājums ilgtermiņā, jo muskuļiem ātri rodas pieradums, līdz ar to nevajag aizmirst arī par stiepšanās un jogas vingrinājumiem.
Pēdējā lieta manā atjaunošanās komplektiņā ir nesen iegūtais Pranamat ECO terapeitiskais masāžas paklājiņas, kuru lietoju tajos brīžos, kad nogurums vai slinkums ir ņēmis virsroku, bet parūpēties par savu ķermeni ir nepieciešams tik un tā vai arī vienkārši ir nepieciešams muskuļiem atjaunošanās mehānismu. Par Pranamat ECO darbību un lietošanu var izlasīt šeit, bet es no savas pieredzes vēlos padalīties ar pāris punktiem, kas varētu noderēt arī citiem:
  • man personīgi sākotnēji bija ļoti grūti pierast pie Pranamat ECO masāžas elementiem, tāpēc iesaku to darīt lēnām, pakāpeniski audzēt laiku, kas tiek pavadīts uz masāžas paklājiņa/spilvena. Kopsummā vienā sesijā es to lietoju 20-30 minūtes. Jūtīgākiem lietotājiem iesaku nepieciešamības gadījumā atstāt mugurā kādu plānu apģērba gabalu. 
  • Pranamat ECO lietoju savām problēmzonām pirms sacensībām un pēc sacensībām | smagiem treniņiem - pleciem, mugurai, jostas daļai un sēžas muskuļiem, jo ignorējot signālus, ka tur ir problēma(-s) (sāpes, savilkums, stīvuma sajūta) es agrāk regulāri nonācu pie traumām, kas pēc tam liedza pilnvērtīgi trenēties.
  • Negaidiet, ka Pranamt ECO vai citi rīki ir brīnumrīki. Nē, tā tas nebūt nav. Viss ir atkarīgs arī no daudziem citiem faktoriem, t.sk. dzīves režīma. Tikai regulāra lietošana, balanss ar daudzām pārējām dzīves jomām novedīs pie maksimālā rezultāta.
  • Pieaugot lietošanas laikam, šo paklājiņu var izmantot kā palīglīdzekli vingrošanas treniņiem, bet jāņem vērā tas, ka masāžas elementi ir gana asi un straujas kustības uz tā izdarīt nav vēlams.
  • viena no būtiskākajām priekšrocībām - aizņem gana maz vietas, tāpēc var paķer līdzi dodoties kādā garākā ceļā ar auto, t.sk. braucienos uz sacensībām vai nometnēm.

Tāpat visā šajā ir jāņem vērā arī tas, ka neviens no manis uzskaitītājiem rīkiem neaizvieto fizioterapeitu, jo tikai speciālists "pačamdot" katru muskulīti vai saitīti sajūt konkrētās ķermņa daļas tonusu un novērtē no malas ķermeņa gatavību slodzei. Tāpēc arī fizioterapeita apmeklējums vismaz vienu reizi mēnesī būtu minimālā vajadzība. Visi manis uzskaitītie rīki ir tikai palīgrīki, bet šo rīku lietošana viennozīmīgi ir daudz, daudz labāk nekā nelietot šos atjaunošanās rīkus vispār. 
Sausā statistika no treniņslodzes: 70-100km nedēļā, kas sastāda 7-10h, ieskaitot nodarbības ar atjaunošanās rīkiem, izņemot laiku, kas tiek pavadīs uz Pranamat ECO vai ar Compex. Ja skatāmies uz cipariem, tad apjoms nav liels, bet kopš es ieklausos savā ķermenī un rūpējos par to, ne tikai sausi dragāju  un dzenos pēc cipariem, ķermenis par to ir pateicīgs un ļauj kvalitatīvāk strādāt ilgtermiņā. Situācijā, ja ķermenis man saka priekšā, ka šodien labāk nevajadzētu skriet, bet vajadzētu izrullēt ITBS saiti vai sēžas muskuļus, tad es skriešanas treniņu izlaižu un veltu laiku, lai kvalitatvi atjaunotos un mazinātu saspringumu saitēs/muskuļos. Šādā veidā pēdējos divos gados esmu praktiski izvairījies no traumām un spējis pilnvērtīgi trenēties. Papildus aspekts mazajai kilometrāžai ir tāds, ka es 80% savu treniņu aizvadu uz takām, kur ātrums ir zemāks, līdz ar to mazāka noskrietā kilometrāža. Piemēram, 1.5h treniņš Siguldā ar 800 augstuma metriem būs ap 15km, bet tajā pašā laikā uz asfalta 1.5h treniņa var nodragāt 21km... Viss ir relatīvs!
Cerams, ka drīzumā atkal sacentīsmies takās!