Pēc pēdējām nozīmīgajām sacensībām sākās relatīva miera periods manā sportisko aktivitāšu sarakstā. Skrēju cik gribējās un kad gribējās, darīju ko gribējās un ar ko gribējās. Vidēji 3 nedēļu miera periodā aktīvi kustējos 5h/nedēļā. Godīgi gan jāsaka, ka miera periods sākās jau ar slimību pēc 25mannas, bet tomēr uz Smålandskavlen vēl gatavojos.
Mērķu kristalizēšanas dēļ devos uz Latvijas izlases treniņnometni Saldū (11.-13.novembris), kur sajutu, kā ir kad ir ļoti grūti. Reāli 10dienas bez normālas skriešanas un sajutos vājš kā kāmītis, pulss kāpj debesīs. Vērtīga mācība, jo apzinājos, ka šādas sajūtas sacensībās negribu pieredzēt! Tāpēc ir jātrenējas.
Pagājušajā nedēļā ņēmu dalību arī Telpu-O sacensībās, kur atkal apjautu, ka īsti nepadodas un neaizrauj orientēties labirintos, bet visā visumā jauks pasākums, kurā satikt arī tos cilvēkus, kuri ar orientēšanās sportu vairs nav uz Tu.
Pēdējo trīs nedēļu laikā tad arī ir izkristalizējies nākamā gada modelis, kur galveno lomu sastādīs mācības (līdz Jāņiem jāiegūst diploms ar kvalifikāciju "būvinženieris") un treniņi. Noteikti esmu izvirzījis mērķi iekļūt Latvijas studentu izlasē uz WUOCu Alicantē un ļoti gribētos pavasarī būt tik stipram, lai cīnītos par savu vietu pieaugušo izlasē uz EOC Zviedrijā, ja ne būšu pieticīgāks, jo paliek Pasaules militārais čempionāts Dānijā. Par Pasaules čempionātu Šveicē nākošajā gadā nedomāju, jo pieļauju, ka ziemā izdarītais treniņapjoms nebūs pietiekošs (februāris-maijs prioritāte mācības). Plāni gan var mainīties, jo šobrīd ir skaidrs, ka ar janvāra vidu atgriežos Jelgavā.
Ziemas periodā tiek plānota treniņnometne Spānijā (Portugāli šogad uzmetam) ar mērķi ieskriet Alicantes apvidū, lai apskatītos, kas tur sagaida vasarā, ja ne Alicantē, tad varbūt Barbatē. Pagaidām gan neskaidra ir finansiālā situācija. Katrā ziņā esmu atsācis trenēties, kur vairāk pievērsīšu uzmanību kvalitātei nevis kvantitātei. Kamēr nav sniega ir plānots treniņus pēc iespējas mazāk aizvadīt uz cieta seguma. Un jā, tomēr nedaudz gribas arī to ziemu...
Mērķu kristalizēšanas dēļ devos uz Latvijas izlases treniņnometni Saldū (11.-13.novembris), kur sajutu, kā ir kad ir ļoti grūti. Reāli 10dienas bez normālas skriešanas un sajutos vājš kā kāmītis, pulss kāpj debesīs. Vērtīga mācība, jo apzinājos, ka šādas sajūtas sacensībās negribu pieredzēt! Tāpēc ir jātrenējas.
Pagājušajā nedēļā ņēmu dalību arī Telpu-O sacensībās, kur atkal apjautu, ka īsti nepadodas un neaizrauj orientēties labirintos, bet visā visumā jauks pasākums, kurā satikt arī tos cilvēkus, kuri ar orientēšanās sportu vairs nav uz Tu.
Pēdējo trīs nedēļu laikā tad arī ir izkristalizējies nākamā gada modelis, kur galveno lomu sastādīs mācības (līdz Jāņiem jāiegūst diploms ar kvalifikāciju "būvinženieris") un treniņi. Noteikti esmu izvirzījis mērķi iekļūt Latvijas studentu izlasē uz WUOCu Alicantē un ļoti gribētos pavasarī būt tik stipram, lai cīnītos par savu vietu pieaugušo izlasē uz EOC Zviedrijā, ja ne būšu pieticīgāks, jo paliek Pasaules militārais čempionāts Dānijā. Par Pasaules čempionātu Šveicē nākošajā gadā nedomāju, jo pieļauju, ka ziemā izdarītais treniņapjoms nebūs pietiekošs (februāris-maijs prioritāte mācības). Plāni gan var mainīties, jo šobrīd ir skaidrs, ka ar janvāra vidu atgriežos Jelgavā.
Ziemas periodā tiek plānota treniņnometne Spānijā (Portugāli šogad uzmetam) ar mērķi ieskriet Alicantes apvidū, lai apskatītos, kas tur sagaida vasarā, ja ne Alicantē, tad varbūt Barbatē. Pagaidām gan neskaidra ir finansiālā situācija. Katrā ziņā esmu atsācis trenēties, kur vairāk pievērsīšu uzmanību kvalitātei nevis kvantitātei. Kamēr nav sniega ir plānots treniņus pēc iespējas mazāk aizvadīt uz cieta seguma. Un jā, tomēr nedaudz gribas arī to ziemu...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru