Taliharja Vanakuri

Viss, esmu nolēmis atsākt veikt ierakstus savā blogā, lai atskatītos uz aizvadītajām sacensībām, savu sniegumu, kļūdām, emocijām utml. Varētu teikt, ka tā būs mana jaunā 2023.gada apņemšanās. Sākumā pirms ķeros klāt par pirmajām šī gada ITRA / UTMB index sacensībām, vēlos pieminēt, ka sākot ar šo gadu, esmu pamainījis arī savu galveno atbalsītāju ekipējuma ziņā un pēc 6 gadu ļoti veiksmīgas sadarbības ar OSveikals.lv / Inov8, esmu uzsācis jaunu sadarbību ar Scott zīmolu un tā izplatītāju Latvijā pulsometrs.lv, ar kuru jau man ir veiksmīga sadarbība saistībā ar Polar zīmolu. Paralēli esmu vienojies ar vēl dažiem zīmoliem, kur kā lielākos jaunumus vēlos pieminēt Amerikas zīmolu Naked, kur pirmo reizi savā karjerā man ir sadarbība pa tiešo ar zīmola ražotāju, līdzīgi kā ar Latvijā radītu zīmolu un produkcijas ražotāju EPIC un Lumonite skriešanas lapmu ražotājiem Somijā.

2023. gada sezona īsti gan neuzsākās ar Taliharja Vanakuri skrējienu, bet neilgi pirms Ziemassvētkiem, ar Noskrien ziemu 2023 Priekuļos, kur pašam un visiem citiem par pārsteigumu izdevās dziļajā sniegā izcīnīt diezgan pārliecinošu uzvaru sporta distancē. Otrajā posmā, kas norisinājās Salacgrīvā, tik labi gan neskrējās un super ātrajā trasē paliku tikai 5.vietā 2' aiz uzvarētāja.

Bet nu par Taliharja vanakuri! Līdzīgi kā pagājušajā gadā, arī šogad biju nolēmis skriet "mīksto" distanci, kas bija 51km gara un gana labi ierakstījās kopējā ziemas treniņplānā. Izlēmu, ka uz Haapsalu došos kopā ar ģimeni, kamēr es skriešu pa Hiiumaa salu, tikmēr pārējie izklaidēsies SPA zonā viesnīcā. Vienīgais mīnuss šim visam bija tas, ka sacensību rītā gana agri bija jāceļas, lai paspētu uz prāmi 6:30, jo ar nākošo prāmi vairs nevarēja paspēt uz sacensību startu. Ņemot vērā, ka ikdienā ceļos ap 6:00, tad liela problēma tā nebija, brokastis uz prāmja un gana daudz laika, lai pēc numura izņemšanas varētu vēlreiz pārdomāt ko un cik daudz vilkt mugurā, jo laikapstākļus solīja ļoti lietainus un vējainus.

Starts 11:00, uz starta līnijas arī divas igauņu orientēšanas sporta leģendas Olle Karner un Andreas Kraas, kur abi divi ir dekādi vecāki kā es, bet savā laikā vēl paspējām krustoties elites grupā daudz un dažādās sacensībās. Aprunājoties ar vīriem, kļuva skaidrs, ka visdrīzāk šis būs man gana vienmuļš skrējiens un cīņa tikai un vienīgi pašam ar sevi. Pozitīvi, ka garā distance startēja 30min pirms mūsu starta, vismaz trasē būs kompānija brīžos, kad apdzīšu lēnākos skrējējus/nūjotājus.

Lielākā un praktiski vienīgā kļūda, kuru pieļāvu bija tāda, ka uzvilku vienu kārtu vēja jakas par daudz, ko sapratu jau pēc noskriet 3km, kad ķermenis bija kārtīgi iesilis, solītais lietus tā arī īsti neuznāca un mežā stiprais vējš tik ļoti nebija jūtams. Tā kā virs vēja jakas man virsū bija lietus jaka un Naked veste ar obligāto ekipējumu, tad īsti nebija opciju ātri novilkt lieko apģērba kārtu. Turpināju skriet un nolēmu, ja galīgi traucēs, tad vienīgajā kontrolpunktā distances vidū piestāšu un novilkšu. 

Plāns bija distanci veikt 4h, kas likās ļoti optimāli šim brīdim. BET, es nebiju rēķinājies ar dažiem būtiskiem faktoriem: 1) trase vijās pa ļoti šaurām taciņām, kas lielākoties gāja augšā/lejā pa reljefu, līdz ar to nebija daudz posmu, kur varēja attīstīt vienmērīgu ātrumu un visu laiku nācās strādāt; 2) pirmos 25km noskrēju 2h, bet tad trase mainīja rakstu un vijās pa salas Z daļu, kur praktiski visu atlikušo distanci līdz finišam bija jāskrien pa sniegu / sniega putru virs potītēm.

Finišēju ar rezultātu 4h28'18" ar 40' pārsvaru pār otro vietu. Interesanti, ka distances laikā noķēru pilnīgi visus garās distances skrējējus, pēdējos divus tieši savas distances finišā, kur džeki pāvilka apģērbu/ieturējās atlikušajai distancei. Šajā skrējienā izmēģināju jaunu uztura plānu, kur paralēli enerģijas želejām ogļhidrātus uzņēmu arī šķidrā veidā. Manuprāt šī kombinācija man strādāja krietni labāk, jo 1h laikā spēju uzņemt vairāk ogļhidrātu kā iepriekš un pēc sajūtām bija tā, ka varu vēl nedaudz pielikt. Iepriekš tā man vienmēr ir bijusi problēma, ka distances laikā uzņemu par maz oģlhidrātus un vienā brīdī iestājas tāds lūziens, ka nepieciešams pilnīgs restarts, cietā pārtika utml., jo esmu badā. Pozitīvi bija arī tas, ka distances pēdējos 10km spēju sevi motivēt un atsevišķos "skrienamajos" kilometros vidēji skriet ātrāk par 5min/km. GPS sekošanas links šeit - https://sportrec.eu/gps/1hrgkr6

Pirmās uzvaras 2023. gadā ir izcīnītas, atliek turpināt trenēties un atbilstošā līmenī nostartēt Transgrancanaria, kur plānoju vertikālo kilometru un maratona distanci vai tikai maratona distanci, atkarībā no tā kā veiksies pēdējās 4 nedēļās treniņos!

Tiekamies mežā un takās!null

UTMB CCC 2021

Beidzot saņēmos, lai uzrakstītu šo to savā novārtā pamestajā blogā. Viens no iemesliem, kāpēc šī vieta drusku aizmirsta ir ļoti vienkāršs - laika trūkums.

Par aizvadīto gadu negribu daudz un gari rakstīt, tāpēc izvēlējos uzrakstīt par savu skrējienu vienā no pasaules prestižākajiem taku skrējieniem - UTMB - kurā startēju CCC distancē, kas ir 100km gara ar nedaudz vairāk kā 6000 augstuma metriem. Uz startu kādā no UTMB distancēm mērķtiecīgi gāju 3 gadus. Sākotnēji izmēģināju veiksmi loterijā uz OCC distanci, bet loterijās man īpaši neveicās. Nācās piestrādāt pie sava ITRA PI, lai sasniegto vidējo līmeni virs 750 punktiem un varētu kvalificēties kā elites skrējējs, kurš pats apmaksā dalības maksu. 2020.gadā biju pieteicies arī uz CCC distanci, bet pasākumu atcēla, līdz ar to uz debiju bija jāgaida vēl viens gads. Mērķis palika nemainīgs - CCC distance.

CCC trases profils.

2021.gada sezonas sagatavošanās ciklā bija ieplānots lielu uzmanību un laiku veltīt tieši tam, lai kvalitatīvi sagatavotos 100km distancei un kalniem. Plāns izgāzās par kādiem procentiem 80, jo janvārī nevis sāku gatavoties sezonai, bet sāku ārstēt nedaudz ielaistu labā papēža traumu, kas man aizņēma pilnus 5 mēnešus, kuru laikā stundu apjomu spēju saglabāt normālā līmenī, bet km apjomos bija gaužām mazs, neskatoties uz to, ka slēpoju, braucu ar riteni un aprīlī pamazām atsāku skriet. Lielu iespaidu uz treniņu procesu atstāja C19, jo sporta zāles, peldbaseini bija ciet un vienīgā papildus opcija, kas man bija pieejama bija fizioterapija. Protams, ka šajā periodā arī emocionāli nebiju tas patīkamākais cilvēks. Vēl mēnesi pirms starta nezināju vai vispār varēšu pieveikt 100km distanci Alpos, jo treniņos biju noskrējis vien trīs distances, kas grozījās ap 20km.

Uz Franciju (Šamonī) devāmies diezgan laicīgi, bet šajā gadā biju izlēmis neriskēt ar lidmašīnu, tāpēc braucām ar auto, kur drusku pārforsējām ar to, ka aizbraucām uz Šamonī vienā piegājienā, tikai ar pieturas punktiem ēšanai un kāju izlocīšanai. Tas mums prasīja 25h. Arī ierodoties agri no rīta Šamonī, laiku lieki netērējām, iekodām bagetes ar kafiju un devāmies iekarot Le Brevent virsotni. Turp - atpakaļ nieka 4h ar 1400 augstuma metriem. Šis tad arī bija tāds pārliecības iegūšanas treniņš, jo līdz startam palika 3 pilnas dienas.

Starta diena iesākās gana agri, jo ar organizatoru busu bija jādodas caur Monblāna tuneli uz Itālijas pilsētiņu Courmayeur, no kuras starts bija 9:00 no rīta. Ļoti nepatika samērā ilgā gaidīšana tur uz vietas, liekas, ka nedaudz vairāk kā viena stunda, laiks gana vēss, jo saulīte vēl tikai savu ceļu uz augšu ir sākusi. Nākošreiz noteikti mēģinātu dabūt personīgo šoferi, kas varētu atvest ar auto. 

Startēju praktiski no pašas priekšas, tā dēvētā elites koridora, bet īstenībā tā arī līdz pašai priekšai īsti nemaz netiku un apmēram kādi 100 cilvēki vēl priekšā palika. Nākošreiz būšu beskaunīgāks, jo tomēr ļoti svarīgi ir tikt pēc iespējas tuvāk, jo apmēram pēc 4km sākās diezgan šaura taka, kur apdzīšana vairs nebija tik vienkārša. Starta brīdis man patika, radās tā pacilājošā sajūta, neskatoties uz iepriekšējo dienu traģisko notikumu ar bojāgājušo čehu skrējēju TDS distancē.

Pēc sajūtām varu teikt, ka startēju ļoti piezemēti un lēnu, jo iekšēji nebija pārliecības vai tikšu līdz galam, vai papēdis izturēs un nesāks sāpēt. Sev maksimālo mērķi biju nospraudis finišēt pēc 12h50min, bet reālistiski gribēju tuvoties Artūra Vadža sasniegtajam laikam (13h15min) un ļoti gandarīts būtu arī par 13.5h. Zināju, ka jāmēģina turēties kopā ar dāmu līderēm, jo parasti ap 13h skrien dāmu TOP6.

Gari negribu aprakstīt visu skrējienu, bet skaidrs, ka 100km nevar arī īsti uzrakstīt, ņemot vērā, ka ir 7 lielie kontrolpunkti un vēl virkne ar mazajiem, kuros fiksē tikai laiku. Pirmo kāpumu, kas ir arī gārākais kāpums distancē ar gandrīz 1500 augstuma metriem pieveicu 1h31.5min, kas bija tikai par 1.5min lēnāk nekā biju plānojis. Ņemot vērā to, ka kāpumu veicu diezgan mierīgi, lielā grupā ar sportistiem un bez liekas raustīšanās, tad iekšēji noteikti varu teikt, ka te palika krietna rezerve. Līdz pirmajam lielajam kontrolpunktam arī īpaši netrakoju un biju sasējies ar pāris dāmām, kuras noteikti nebija dāmu līderes, bet elites priekšgals noteikti, jo laiku pa laikam šīs dāmas filmēja, t.sk. gan ar droniem, gan helikopteru.

Distances sākums pirms pirmā nopietnā kāpuma.

Manuprāt lielāko kļūdu pieļāvu samērā vienkāršajā skrējienā par balkonu no 1CP līdz 2CP, jo šis posms bija ļoti skrienams, bet es joprojām taupījos un skrēju kopā ne tikai dāmām, bet arī senioriem. Protams, ka skriešanu šādā tempā es izbaudīju un vēroju skaitos Alpus un to kā saule ceļas aizvien augstāk un augstāk. 2CP ierados jau ar 10' deficītu pret savu laika plānu, tomēr turējos laika grafikā, kurā Didzis Glušņevs 2018.gadā bija galu galā izskrējis 13h04min.

Uz balkona.

Nākošais kāpums uz Itālijas/Šveices robežu, kas bija otrs augstākais punkts distancē, bet noteikti aukstākais punkts, jo bija atklāts un pūta ļoti stiprs vējš, kad bija auksts. Ne velti organizatori bija iedarbinājuši COLD WEATHER KIT. Šo kāpumu iesāku kopā ar amerikāņu sprotisti Amanda Basham, kuru atkal pagodināja helikopters.

Nākošie 20km no virstones praktiski bija tikai uz leju, kur reizēm spēju skriet arī zem 5min/km, bet visumā šī posma sākuma daļa noteikti nebija no tiem skrienamākajiem noskrējieniem vai arī manī bija jau neliels sagurums kājās uz kā rēķina noskrējiens nesanāca kā gribētos. CP3 (La Fouly) ierados ar 20' deficītu pret savu laika plānu, bet tikai 4' aiz Didža skrējiena grafika. CP3 izmantoju, lai pirmo reizi distancē drusku vairāk ieēstu, jo skriets jau bija 5h un sāka prasīties nopietnāku uzturu. No CP3 vēl uz leju, reizēm arī pa asfaltu un ielejā izteikti varēja just, ka ir gana karsti, jo ūdens pudeles tukšojās strauji. Kādu laiku skrēju kopā ar vēl vienu amerikāņu sportistu, šoreiz džeku, nedaudz papļāpājām un tā arī nesapratu, kāpēc viņam neiet noskrējieni, ja reiz dzīvo kalnos.

Lai sasniegtu CP4 (Champex-Lac), kurā mani gaidīja Pēteris, kas pēc sava lieliskā skrējiena TDS distancē pildīja manas atbalsta komandas funkciju, nācās uzkāpt drusku virs 500 augstuma metriem, kur pirmo reizi distancē es konstatēju, ka esmu diezgan spēcīgs uz augšu, jo tos, kas no manis aizskrēja noskrējienā, es noķēru un pagāju garām. Te liels paldies jāsaka tam, ka gana laicīgi Latvijā būdams sāku trenēties ar nūjām un šāda veida kāpumos power hiking atmaksājās. Biju diezgan priecīgs satikt Pēteri un Ievu, papļāpāt, uzēst buljonu un samainīt želeju krājumus. Diezgan skaidrs, bija tas, ka želejas ēdu slinkāk nekā bija plānots un šī ir mana vājībā - man garajās distancēs ir jāmācās dabūt iekšā sporta pārtiku regulārāk. Šajā CP biju 25min aiz sava laika plāna, toties vairāk kā puse no distances pievarēta un kopumā jutos gana labi. Tāpat atlikuši vairs bija tikai 3 kāpumi, kur smagākais kāpums pašās beigās.

Visu laiku biju domājis, ka noskrējieni ir mana stiprā puse, bet vismaz ne šajā dienā, jo ja kāpumu uz La Giete (800m) pieveicu diezgan labi, tad lai tiktu nākošajā CP (Trient) gandrīz 1000m bija jānoskrien uz leju un te parādījās pirmās nopietnās problēmas, ka uz leju īsti neiet. Nav tā, ka nevaru paskriet, bet solis ir samocīts, lēns un tāds bezspēcīgs. Līdz ar to nolēmu, ka nekas cits neatliek kā maksimāli atlikušajā distancē izmantot stiprās puses - tātad uz augšu. Skrējēju apkārt nebija daudz, diezgan vientuļš skrējiens, bet daba skaista, ik pa laikam govis un to gani, tūristi. CP5 sasniedzu ar diezgan stīvām kājām 45min aiz sava laika plāna, bet apņēmības pilns pieveikt distanci, jo nekas neliecināja, ka atlikušajiem 30km man spēka nepietieks. Pēteris ar Ievu uzmundrināja un sarunājām nākošajā CP atkal uzēst zupu, uzlikt lukturi un samainīt želejas. 

Kaut kur distancē.

Ārā vēl gana gaišs un priekšā ļoti īss kāpums (4km, kuros jāpaceļ 800 augstuma metri), strādāju, cik nu jaudāju, jo nu jau arī finišu sasniegt gribējās ātrāk, lai šis piedzīvojums beigtos. Kāpuma augstākajā vietā šķērsoju Šveices / Francijas robežu. Uzreiz varētu teikt to, ka Francijas pusē gan noskrējieni, gan kāpumi palika atmiņā kā vairāk tehniski, bet tas varētu būt arī dēļ tā, ka kājās galīgi svaigas nebija. Atmiņā no Monblāna maratona gan arī ir palicis, tas ka Francijas puses takas ir mežonīgākas. CP6 Vallorcine nenāca viegli, it īpaši garais noskrējiens. Dažos uzņemtajos Anetes video var ļoti labi redzēt, ka kājas galīgi vairs nekustas un esmu diezgan stīvs. CP uzēdu buljonu un vēl dažādu cieto paiku, uzliku lukturi un biju gatavs piebeigt šo pasākumu, jo nākošais lielais CP priekš manis bija tikai finišs. Lai līdz tam tiktu - nieka 18km ar 900 augstuma metriem. Šeit tā arī īsti nesapratu, kāpēc izdomāju, ka man pietiks ar rezerves lukturi, nevis plānoto pamatlukturi, kas bija 2x jaudīgāks, bet aizskrēju no CP ar uz galvas esošu rezerves lukturi.

Prieks bija satikt latviešus brīdī, kad šķērsoju asfaltēto ceļu un devos pēdējā cīņā (kāpumā). Kāds bija pamanījies izslēgt gaismu un es kāpumā uz La Tete aux vents un La Flegere devos ar savu rezerves lukturi. Biju cerējis, ka pēdējais kāpums arī izdosies gana spēcīgs, bet nebiju gaidījis, ka kāpums būs tik ellīgi sarežģīts, kur brīžiem bija skyrunning cienīgi elementi, kā arī nebija tālu no tā, lai nokāptu pa klinti, kur nebija vairs takas. Reāli biju maksimāli izbesījies, pazaudēju arī kompāniju ar skrējējiem, kurus kāpuma sākumā biju saķēris. Muļļājos uz priekšu, drusku sala, tāpēc nolēmu uzvilkt lietus jaku. Sasniedzot virsotni, bija jātiek līdz La Flegerei, pa taku, kur gandrīz nositos. Viens bija luktura radītā gaisma, otrs tas, ka taka bija mega tehniska. Šajā posmā pirmo reizi distancē uznāca reāls vājums, gribējā visu mest pie malas un šņukstēt. Ar augsti paceltu galvu iznesos cauri La Flegere CP, jo stingri biju apņēmies atdot sevi visu pēdējā noskrējienā, kājās, protams, ka tā nedomāja un noskrējiena vidū gandrīz arī atdevu sevi visu. Piedzīvoju vienīgo kritienu visā distancē, saplēšot savu lietus jaku, pavadot laiku, lai atrastu vienu no nūjām. Pēc šī kritiena paliku vēl lēnāks un mani apdzina 2 vai 3 dāmas, kas skrēja diezgan labā solī. No tā ko biju plānojis šajā noskrējienā neizdevās nekas un plānoto 30min vietā, skrēju 50min. 

Finišam Šamonī spēks drusku bija palicis, gribēju izskatīties skaistāks un novilku saplēsto lietus jaku, bet man nepietika pacietības to iestūķēt somā, tāpēc nesu to rokā kā tāds tirliņš. Patīkami bija tas, ka cilvēku Šamonī ielās atbalstīja un uzmundrināja, tas atstāj patīkamas atmiņas. Biju gaidījis, ka finišā man būs emocionālākas sajūtas, bet laikam biju parāl vīlies par savu skrējienu tieši laika ziņā. 97.vieta ar 14h24min, kas ir tieši 1.5h lēnāk kā biju plānojis pie mērķa A un 50min lēnāk no rezultāta, par kuru būtu ļoti priecīgs. Toties no otras puses, varu būt ļoti apmierināts, jo vēl mēnesi atpakaļ nebija absolūti nekādas pārliecības, ka vispār varēšu finišēt. Pēc laika grafikiem arī var redzēt, ka optimāli skrēju pusi no distances, bet katastrofāli veicu pēdējos 18km, kuros iezaudēju pusi no laika, kuru biju iezaudējis līdz tam.

Finišā - sviedri, asinis, bet kur asaras?

Vai būs vēl? Šobrīd ir reģistrēšanās 2022.gada UTMB distancēm, vēl neesmu izlēmis.

FOTO: Maindru photo

Aftershokz

Šobrīd, kad Pasaulē joprojām "plosās" #covid19, došanās dabā svaigā gaisā ir vairāk kā nepieciešams, lai atslēgtos no ikdienas stresiem un bagātinātu savu ķermeni ar skābekli. Zinu, ka daļai sportisku cilvēku ir problēmas ar motivācijas atrašanu, lai turpinātu savu ierasto dzīvi pirms #covid19, tāpēc motivācijas meklēšanai nākas piesaistīt dažādus motivatorus. Šādu vienu esmu atradis arī es! Tās ir bezvadu austiņas no Aftershokz, ar kuru palīdzību es varu atslēgt un novērst savas domas no ikdienas raizēm, klausoties mūziku vai kādu podkāstu, bet tajā pašā laikā neatslēgties no ārpausaules! Jā, tieši tā! Kāpēc neatslēgties?! Lasi zemāk!

Lielai daļai skrējēju mūzikas klausīšanās treniņos un sacensībās ir ierasta lieta. Es atkal esmu tas, kurš to īsti nepraktizē (-ja), jo galvenokārt uzskatīju, ka tas nav droši, tāpēc, ka nevar dzirdēt apkārt notiekošo. Tas ļoti kaitina sacensībās, kad nākas apdzīt skrējējus, kuri mūziku klausās, bet nedzird kā tuvojas skrējējs no aizmugures un tad bieži vien nepatīkami brīži gadās abiem!

Šobrīd gan savas domas esmu mainījis, jo esmu atradis un testējis produktu, kurš izpilda manus izvirzītos kritērijus: AFTERSHOKZ bezvadu kaulu vadīšanas “bone conduction” austiņas.

Mani izvirzītie kritēriji:

• austiņas ir drošas lietošanā, jo tās audio pārvada vibrējot uz mūsu vaigu kauliem un nav jāievieto ausīs! Līdz ar to Tu vari dzirdēt arī apkārt notiekošo. Protams, viss ir atkarīgs no apkārtējās vides trokšņa līmeņa un Tevis uzstādītā skaņas līmeņa, bet man nav problēmas skriet un klausīt mūziku gan pilsētā, gan mežā, attiecīgi saglabājot iespēju dzirdēt gan mašīnas uz ielas, gan putnus mežā! Šādā veidā Tu neatslēdz sevi no ārpasaules.
• tās ir bezvadu austiņas, kur viens no modeļiem (Aftershokz Xtrainerz) ir radīts ar iespēju saglabāt audio failus 8GB apjomā tieši austiņās, līdz ar to nav nepieciešama nekāda palīgierīce, kura būtu jānes līdzi, jāieslēdz utml. Tas man ir ļoti svarīgi garajās distancēs, lai izvairītos no liekām darbībām un kur nu vēl pītos ar vadiem. Šīs pašas austiņas ir radītas, lai mūziku varētu klausīties arī peldot!
• austiņas ir ļoti vieglas, izturīgas un ērtas. Sākumā gan liekas gana dīvainas, bet vienkārši ir jāpierod un pēc tam pat aizmirstās, ka tās ir uzliktas! Svarīgi ir izvēlēties pareizā izmēra austiņas, jo dažiem modeļiem to piedāvā, līdz ar to no pareizā modeļa izvēles ir atkarīgs arī Tavs komforts.
• primitīva vadība, kas lietošanu padara ļoti saprotamu un vienkāršu.
• Lielākā daļa no modeļiem ir ar iespēju atbildēt arī uz telefona zvaniem, līdz ar to, ja šī funkcija Tev ir svarīga, tad pirms iegādājies savas Aftershokz austiņas - noskaidro modeli, kurš tam ir piemērots, jo, piemēram, ūdensizturīgās bezvadu austiņas Aftershokz Xtrainerz nesavienojas ar Bluetooth, līdz ar to šī opcija, šim modelim nav pieejama.

Būtiskus trūkumus, piemeklējot atbilstošu modeli īsti nevaru nosaukt, bet jārēķinas ar to, ka Bluetooth savienojums mēdz “raustīties”. Viennozīmīgi labākais variants, kas man līdz šim ir bijis, lai apvienotu gan skriešanu, gan mūzikas klausīšanos, bet vienalga nebūs tā, ka turpmāk būšu redzams tikai ar austiņām uz vaigu kauliem, jo man mūzikas klausīšanas ir atkarīga no daudziem faktoriem, t.sk. emocionālā stāvokļa, treniņa nozīmes, intensitātes un distances garuma. Vairāk informācija par pieejamajiem modeļiem, to raksturlielumiem iekš ELEME.EU un pulsometrs.lv

Lai labi un droši skan!

Latvia Trail Race

Diena, kura tika gaidīta pāris mēnešus ātrāk, diena, kas ļautu izskrietie no sirds un sajust asins garšu mutē, konkurentu dvašu priekšā un aizmugurē, cīņu ar savu iekšējo ES... Vienvārdsakot sacensību sezonas sākšanās Latvijā pēc ārkārtas situācijas beigām dēļ #covida un epopejas ap to!

Īstenībā, ja martā un aprīlī bija tā, ka trīci un drebi no tā, ka vajadzētu kādu startu sacensībās, tad jo ilgāks laiks tika pavadīts bez sacensībām, jo vieglāk pie tā bija pierast un jūnijā vairs nemaz nebija tā, ka Eu, dodiet uzskriet sacensībās. Dzīve bija pakārtota/sakārtota, radās citas intereses, ar kurām aizpildīt tukšās nedēļas nogales. Tā kā treniņu apjoms nekur nebija pazudis, reāli fizisko aktivitāšu apjoms pat bija pieaudzis, bet saprašana par fizisko formu īsti nekādā. Neskatoties uz to, ka klusībā gatavojos startēt Rīga-Valmiera un nedēļas nogalēs mēdzu skriet garos (27-36km) treniņus uz asfalta ar vidējo tempu 4:15min/km, tas nenozīmēja, ka esmu gana nasks, veikls un visādi citādi spēcīgs takās! Uz Latvia Trail Race 31km distances startu devos ar piezemētām ambīcijām, jo uz starta līnijas stājās arī viens no spēcīgākajiem Latvijas orientēšanās izlases dalībniekiem Artūrs Pauliņš, kura treniņu apjoms ir vismaz 2x lielāks nekā manējais.

Starta diena solījas gana karsta un sutīga (~28grādi plusā), bet tomēr ar nedaudz labvēlīgākiem laikapstākļiem kā aizvadītā nedēļā un iepriekšējā diena, kad startēja 16km un 63km distances dalībnieki. Tā kā organizatori bija noteikuši obligāto ekipējumu (folija sega, mobilais telefons un 0.5l ūdens starta brīdī), tad izlēmu, ka skriešu ar uzticīgo somiņu, kurā ietilpināju visus nepieciešamo ar 1,0l ūdens + 0.5l speciālās degvielas (beigās izrādījās, ka arī ar šo tomēr man bija par īsu, jo pēdējiem 3.0km dzeramā vairs nebija). 

Skrējiena taktika bija gana vienkārša, ļaut Artūram skriet pa priekšu, sākumā pavērot kādu tempu viņš attīstīs, ja temps būs par augstu, tad laidīšu, lai skrien un mēģināšu uzbrukt/kāpināt savu tempu distances otrajā daļā. Domāts - darīts!

STARTS!

Jau ar pirmajiem distances metriem ir skaidrs, ka Artūrs arī uzņemsies skrējiena vadību, kas saskanēja ar manu plānu, līdz ar to iekārtojos aiz viņa un uzsākām skrējienu. Daibes apvidus man +/- zināms, līdz ar to īsti nekādus pārsteigumus negaidīju un viss bija skaidrs, ja redzi kalnu, tad tajā būs jāuzskrien, ja redzi purvu, tad arī tur tiksi paskriet un tā visa distance. Artūrs skrien spēcīgi, tāpēc nolemju paskatīties, cik ilgi viņš tā skries, varbūt pēc pirmajiem kilometriem tempu drusku nometīs. 

Pirmais kāpums

Skrienu pāris soļus aiz Artūra. Problēma tajā, ka lietus sen nav bijis un burtiski sanāk rīt putekļus trases sausajās daļās, ja skrien aiz kāda. Aptuveni pēc 3km sāku just, ka konkurents kalnus strādā spēcīgāk, bet ir lēnāks purvainākajās daļās, tādejādi es no viņa neatpaliko, bet skatoties savā Polar, redzu, ka vidējais pulss ir pārāk augsts un šādi es turpināt nedrīkstu, savādāk neizdzīvošu līdz distances beigām un tas nu galīgi neiet kopā ar manu plānu. Ļauju Artūram skriet un palieku pie sev tīkamāka tempa, līdz ar to starp 6 un 7km konkurentu no savas redzes loka arī pazaudēju. Drīz pēc tam gadās neliela ķibele ar 0.5l pudelīti, lai to novērstu nākas nedaudz apstāties, par ko uz sevis sadusmojos, ka šādam notikumam gan nebija jābūt!

Putekļu mākonis

Drīz sāku justies labāk, jo esmu ieskrējies savā ritmā un atļaujos pielikt soli, jo pēc trases izpētes pirms starta, bija skaidrs, ka pēc distances pirmā nogriežņa, atlikušajos km līdz dzirdināšanas punktam pie Limbažu šosejas nav nopietnāku kāpumu. Starp 11-12km uz meža ceļa parādās organizatoru un fanu bariņš, kas noziņo, ka atstarpe līdz līderim ir aptuveni 2', bet liels bija mans pārsteigums, kad jau pēc pārsimts metriem purvā uz stigas ieraugu Artūra muguru un ātri piemetot, sarēķinu, ka atstarpe ir 1' robežās. Ātrāks es nepalieku, bet ar katru soli redzu, ka pamazām atstarpe dilst, bet tā kā esmu gana kluss skrējējs, tad Artūrs nemana, ka es viņam tuvojos. 

Purvā - līderis nemana, ka es tuvojos

Izskrienot uz zemes ceļa, pie 14km priekšā atkal ir tie paši orgi un fani, kas mirklīti iepriekš. Tiek sacelts pamatīgs troksnis un Artūrs tramīgi pagriežas atpakaļ. Mūsu skatieni uz īsu brīdi sastopas un pēc Artūra ķermeņa kustībām redzu, ka tiek pārslegts ātrums uz nākošo pārnesumu. Savu taktiku nemainu, skrienu savā ritmā un apzināti ļaujos Artūram aizskriet, jo pie sevis nodomāju, ka vēl puse distances un ja noķēru vienreiz, noķeršu otrreiz un kā nekā tāda tempa raustīšana bieži vien pie pozitīva rezultāta nenoved. Tā kā īsti nav skaidrs, kurā kilometrā ir dzirdināšanas punkts, tad ideja bija tāda, ka šancēt mēģināšu pēdējos 10km un tajos tad paskatīsimies, cik daudz sausa pulvera man atlicis.

Dzirdināšanas punkts pienāk neilgi pirms 17km, īsti tur neko nepaņemu, gribējās koliņu, bet to nemanīju, padzēru ūdeni un uzēdu arbūzu, kas likās drusku par ilgu pastāvējis saulē, iespējams, ka sagriezts tika nedaudz par ātru. 

Lēnām briestu, ka būs jāsāk kāpināt, bet še Tev ar āmuri pa pieri. Pie 20km sagurstu gana strauji, lai saprastu, ka kaut kas īsti nav kārtībā, paņemu papilus saltstick, bet esmu vājš, esmu lēns kā gliemezis. Šo es nebiju gaidījis, izskaidrojuma man nav arī šobrīd, kad pagājis gana ilgis laiks pēc sacensībām. Viens no variantiem ir tāds, ka kārtējo reizi par maz uzņēmu ogļihidrātus distances laikā, jo karstā laikā man tā ir regulāra problēma, ka neko saldu (želejas) sevī iekšā nevaru dabūt un savu raķešu degvielu es daļēji biju pazaudējis, kad notika ķibele ar pudelīti.. 20 un 21km paiet mokoši, pieļauju, ka šajos divos kilometros zaudēju aptuveni 3'. Nākošie divi kilometri, lai nebūtu garlaicīgi ir jāvelk pa normālu zemes ceļu. Cenšos skriet, cik varu, ripo gana raiti ap 4:20min/km, bet reāli te būtu bijis jāskrien zem 4:00min/km. Pacīnos arī ar 25km un 27km. Zinu, ka līderi vairs nenoķeršu, tāpēc lieki netrakoju, jo esmu gana pārliecināts, ka nākošais aiz manis ir ļoti tālu. Ar nepacietību gaidu karjeru, distances beigu daļu esmu skrējis iepriekšējā gadā vienā no trases izpētes dienām, līdz ar to pārsteigumu man tur nav.

Pievarējis karjeru

Karjerā fotomans man noziņi, ka aptuveni 8' pārsvars ir Artūram. Tāds neveikls pārdomu brīdis, jo f*cking daudz laika esmu zaudējis 10km. Izdzeru visu ūdeni un apēdu pēdējās saltstick kapsulas, lai cienīgi noskrietu beigas. Tas arī man izdevās, jo pēc peldes pa vienu no upītēm sanāca labi atveldzēties un spēju skriet gan pārliecinoši, gan ātri. Finišā +7:22min pret uzvarētāju, par ko esmu sarūgtināts, jo gribējās pacīnīties ilgāk/nopietnāk, bet no šī visa ir arī pāris pozitīvās lietas, kuras uzvilkt ārā. Ļoti patika kā spēju skriet distances nogriezni starp 10 un 16km, kur visi kilometri tika skrieti ātrāk par 5:00min/km (ātrākais 4:21min/km), tāpat pašas distances beigas bija labas (protams, nezinu, uz cik ilgu laiku es biju atguvies). Jārisina problēma ar enerģijas uzņemšanu karstā laikā, ir varianti, bet ar tiem jāpastrādā!

Pēcgarša - ūdens un daudz ūdens

Pēcgarša - apbalvošana un Zilver vīns

Pēcgarša par pašām sacensībām - labi, ka nepieteicos uz diviem apļiem, pietika ar vienu! Apvidus ir gana specifiks, līdz ar to tas īsti 100% neierakstas pie taku skriešanas, pie kuras lielākā daļa Latvijas skrējēju šobrīd ir pieraduši(tieši dēļ off-trail posmiem) bet noteikti, ka kopjot un uzlabojot esošo trasi, tā kļūs baudāmāka lielākai auditorijai. Man kopumā patika un visu to ko es gribēju pirms starta, to arī dabūju!
Ļoti vēlētos, ka Latvijas taku skriešanas organiztori ņemtu vērā sevis sastādīto nolikumu attiecībā uz obligāto ekipējumu, veiktu atbilstošas pārbaudes gan pirms starta, gan finišā: nu vismaz pirmajam sešiniekam vai tml. Ļoti gribētu, ka visi dalībnieki lasa nolikumu, iepazīstas ar pieejamo informāciju un ievēro spēles noteikumus, jo tikai tā mēs varam celt Latvijas taku skriešanas līmeni. Esmu par fairplay, esmu par izaugsmi! Tiekamies takās!

FOTO: Mareks Gaļinovskis, Andris Jermuts

Organizācija: Latvia Trail Race

Rezultāti, bildes un cita informācija: ŠEIT

Balanss un režīms

Brīdī, kad dzīves skrējienu ir piebremzējis vīruss Covid-19, kas šobrīd pārņem un plosa pasauli, esmu atradis laiku, lai uzliktu uz "papīra" savu domu apkopojumu par manu balansu starp pilnas slodzes darbu - ģimeni - treniņiem - sacensībām - atjaunošanās procesu.

Nevienam nav noslēpums, ka ikdienā strādāju darbu, kas prasa gana daudz emocionālās un fiziskās slodzes, kā arī darba dienas garums reti ir 8h, bet drīzāk tuvojas 10h robežai, it īpaši šobrīd, kad esmu atbildīgs par tirdzniecības centra "Sāga" būvdarbu kvalitātes uzraudzību. Uzreiz rodas jautājums, kad tad Tu trenējies un cik daudz Tu guli?! 

Sākšu ar to, ka miegs (kvalitatīvs) ir ļoti svarīga atjaunošanās procesa sastāvdaļa (pati svarīgākā kopā ar sabalansētu uzturu), līdz ar to es praktiski katru dienu guļu 8h. Īstenībā ar miegu ir visvieglāk, jo šobrīd Dārtas gulētiešanas laiks man ir tik labvēlīgs, ka aizmiegu kopā ar viņu un, noguļot 8h, varu sākt savu dienas cēlienu ar rīta treniņu. Man patīk celties gana agri un plkst. 5:50-6:00 manā gadījumā neskaitās agri, glāze ūdens un varu doties darba dienas rīta treniņā. Rīta treniņš ir relatīvi īss un reti, kad sasniedz 1h, jo, lai laicīgi paspētu izdarīt visas pārējās lietas, 7:00 ir jābūt mājās, lai nenokavētu darbu (te gan man tāpat sanāk grēkot). Visvairāk rīta treniņi man patīk pavasarī, kad siltums cīnās ar aukstumu un gaisma ar tumsu, tas uzlādē.

Dienas aizņemtākā daļa prasa daudz enerģijas, līdz ar to esmu pārgājis kopumā uz 4-5 ēdienreizēm (atkarīgs vai īstenoju abas uzkodiņas): brokastis, uzkodiņas, pusdienas, pēcpusdienas uzkodiņas, vakariņas. Pēc tam priekšā ir vakara cēliens, ja ir mana kārta izņemt Dārtu no dārziņa, tad darbā kavēties nevar, ja nav, tad mēdzu aizstrādāties... Lielākoties darba dienu vakarā man skriešanas treniņa nav, izņēmums ir pirmdienas, kad neskrienu no rīta, bet vakarā apmeklēju Supervaroņu treniņi sesiju uz Grīziņkalna kāpnēm. Vakarā cenšos veltīt laiku ģimenei un zinu, ka šeit ir vēl kur pielikt, jo sportists tomēr pats par sevi ir egocentrisks! 

Neskaitot vakariņas, tad nākošais topiks dienas ritmā ir atjaunošanās sadaļa ar dažādiem speciāliem rīkiem, to cenšos realizēt 3-4x nedēļā un atrast tam aptuveni 30min katrā no reizēm. Ir reizes, kad Dārta man aktīvi asistē, ir reizes, kad atjaunošanās sesija sakrīt ar kādu TV pārraidi vai filmu. 
Jāpiezīmē, ka brīvdienu režīms ir pilnīgi savādāks, jo tur es veltu papildus laiku miegam un prioritāte ir ģimene un treniņš tiek iekārtots tā, lai visiem ir ērti. Ja brīvdienās ir sacensības, tad labprāt uz tām dodamies visi kopā.

Nesen kopā ar pulsometrs.lv uzfilmējām īsu video par atjaunošanās rīkiem, kur es pastāstīju par tiem rīkiem, kurus pielietoju pats ikdienā, kā arī par plašajām iespējām, kuras piedāvā mūsdienu pasaule. Mans starta komplektiņš sastāv no: masāžas bumbiņas, masāžas ruļļa, speciāla masāžas stienīša ahilejam, elestīgajām gumijām un divgalvainās masāžas bumbas mugurai/hamstringiem. Video no pulsometrs.lv variet noskatīties šeit.

Augstāk uzskaitītais ir tikai speciālo rīku komplekts, bet bez tā es lietoju arī Compex muskuļu stimulatoru, lai ātrāk atjaunoto muskuļus pēc garajiem treniņiem un grūtām sacensībām. Protams, ka paļauties tikai uz rīkiem nav tas labākais risinājums ilgtermiņā, jo muskuļiem ātri rodas pieradums, līdz ar to nevajag aizmirst arī par stiepšanās un jogas vingrinājumiem.

Pēdējā lieta manā atjaunošanās komplektiņā ir nesen iegūtais Pranamat ECO terapeitiskais masāžas paklājiņas, kuru lietoju tajos brīžos, kad nogurums vai slinkums ir ņēmis virsroku, bet parūpēties par savu ķermeni ir nepieciešams tik un tā vai arī vienkārši ir nepieciešams muskuļiem atjaunošanās mehānismu. Par Pranamat ECO darbību un lietošanu var izlasīt šeit, bet es no savas pieredzes vēlos padalīties ar pāris punktiem, kas varētu noderēt arī citiem:

• man personīgi sākotnēji bija ļoti grūti pierast pie Pranamat ECO masāžas elementiem, tāpēc iesaku to darīt lēnām, pakāpeniski audzēt laiku, kas tiek pavadīts uz masāžas paklājiņa/spilvena. Kopsummā vienā sesijā es to lietoju 20-30 minūtes. Jūtīgākiem lietotājiem iesaku nepieciešamības gadījumā atstāt mugurā kādu plānu apģērba gabalu. 
• Pranamat ECO lietoju savām problēmzonām pirms sacensībām un pēc sacensībām | smagiem treniņiem - pleciem, mugurai, jostas daļai un sēžas muskuļiem, jo ignorējot signālus, ka tur ir problēma(-s) (sāpes, savilkums, stīvuma sajūta) es agrāk regulāri nonācu pie traumām, kas pēc tam liedza pilnvērtīgi trenēties.
• Negaidiet, ka Pranamt ECO vai citi rīki ir brīnumrīki. Nē, tā tas nebūt nav. Viss ir atkarīgs arī no daudziem citiem faktoriem, t.sk. dzīves režīma. Tikai regulāra lietošana, balanss ar daudzām pārējām dzīves jomām novedīs pie maksimālā rezultāta.
• Pieaugot lietošanas laikam, šo paklājiņu var izmantot kā palīglīdzekli vingrošanas treniņiem, bet jāņem vērā tas, ka masāžas elementi ir gana asi un straujas kustības uz tā izdarīt nav vēlams.
• viena no būtiskākajām priekšrocībām - aizņem gana maz vietas, tāpēc var paķer līdzi dodoties kādā garākā ceļā ar auto, t.sk. braucienos uz sacensībām vai nometnēm.

Tāpat visā šajā ir jāņem vērā arī tas, ka neviens no manis uzskaitītājiem rīkiem neaizvieto fizioterapeitu, jo tikai speciālists "pačamdot" katru muskulīti vai saitīti sajūt konkrētās ķermņa daļas tonusu un novērtē no malas ķermeņa gatavību slodzei. Tāpēc arī fizioterapeita apmeklējums vismaz vienu reizi mēnesī būtu minimālā vajadzība. Visi manis uzskaitītie rīki ir tikai palīgrīki, bet šo rīku lietošana viennozīmīgi ir daudz, daudz labāk nekā nelietot šos atjaunošanās rīkus vispār. 

Sausā statistika no treniņslodzes: 70-100km nedēļā, kas sastāda 7-10h, ieskaitot nodarbības ar atjaunošanās rīkiem, izņemot laiku, kas tiek pavadīs uz Pranamat ECO vai ar Compex. Ja skatāmies uz cipariem, tad apjoms nav liels, bet kopš es ieklausos savā ķermenī un rūpējos par to, ne tikai sausi dragāju  un dzenos pēc cipariem, ķermenis par to ir pateicīgs un ļauj kvalitatīvāk strādāt ilgtermiņā. Situācijā, ja ķermenis man saka priekšā, ka šodien labāk nevajadzētu skriet, bet vajadzētu izrullēt ITBS saiti vai sēžas muskuļus, tad es skriešanas treniņu izlaižu un veltu laiku, lai kvalitatvi atjaunotos un mazinātu saspringumu saitēs/muskuļos. Šādā veidā pēdējos divos gados esmu praktiski izvairījies no traumām un spējis pilnvērtīgi trenēties. Papildus aspekts mazajai kilometrāžai ir tāds, ka es 80% savu treniņu aizvadu uz takām, kur ātrums ir zemāks, līdz ar to mazāka noskrietā kilometrāža. Piemēram, 1.5h treniņš Siguldā ar 800 augstuma metriem būs ap 15km, bet tajā pašā laikā uz asfalta 1.5h treniņa var nodragāt 21km... Viss ir relatīvs!

Cerams, ka drīzumā atkal sacentīsmies takās!

Taliharja Vanakuri

Jaunais gads ir iesācies un jauni izaicinājumi 2020.gada sezonai ir uzstādīti. Atceros kā pirms pāris gadiem teicu, ka nekad mūžā neskriešu distanci, kas pietuvotos 100km+. 2016.gadā nepārdomāti piekritu un noskrēju/nogāju savu pirmo PČ taku skriešanas distaci Portugālē, kas bija 85km gara ar 5000m uz augšu un arī uz leju. Pēc šīs distances pieveikšanas iekritu dziļā bedrē un ilgi nespēju pienācīgi atjaunoties. Loģisks bija mans lēmums, ka tik garām distancēm es neesmu gatavs (ne fiziski, ne mentāli), neskatoties uz to, ka sportā biju bijis jau gadus 15. Ejot laikam aizvien tālāk attālinājos no vēlmes tiekties uz nacionālo izlasi orientēšanās sportā, bet tajā pašā laikā pavilkos uz taku skriešanu un sāku iedziļināties, kas tā tāda taku skriešana, ultra garo distanču skriešana, skyrunning utml. ir un kā būtu jāpārkārto savi treniņi, lai startētu šāda tipa skrējienos. 

Pakāpeniski viss tas noveda pie tā, ka ārzemēs kalnos kvalitatīvi varu noskriet ~50km distanci ar +/- 3000 kāpuma metriem, bet Latvijā ~80km garu distanci. Līdz ar to visai likumsakarīgi, ka pēc šādu distanču pieveikšanas sāku lūkoties uz jaunu izaicinājumu: 100km distanci. Kopā ar šo visu izplānoju savu sacensību kalendāru jaunajai sezonai un kā reizi kalendārā ierakstījās Taliharja Vanakuri 2020 101km distance ar startu Kornetos (Latvijā), bet finišu Karulas nacionālajā parkā (Igaunijā). Uz 100km kāpums ļoti niecīgs - 1000m - līdz ar to bija skaidrs, ka skrējiens būs diezgan ātrs, ja vien ziema būs labvēlīga.

Rīta dūmaka Kornetos.

Uz pašu skrējienu speciāli negatavojos un turpināju treniņus bez izmaiņām plānā, kas noteikti man atspēlējās distances laikā. Pāris dienas pirms skrējiena meita noķēra diezgan riebīgu vīrusu un pēdējas trīs naktis nesanāca ne tuvu pienācīgi izgulēties, kas man radīja zināmas bažas starta dienā par savu varēšanu. Papildus tam, stress bija arī par kopējā obligātā ekipējuma svaru, jo ar 2l ūdens rezervuāru soma svēra 4.7kg, līdz ar to nolēmu, ka līdzi ņemšu 1l ūdens rezervuāru un papildus tukšu 0.5l mīksto pudelīti. Sacensību rītā somas svars +/- 4kg.

Uz skrējienu ierados no savu vecāku rezidences Gaujienā, jo finiša vieta bija nieka 35min brauciena attālumā, līdz ar to ar loģistiku problēmu nebija. Uz startu aizveda organizatoru autobuss. Kopējais dalībnieku skaits nebija liels ~160 cilvēki, kur puse no viņiem brauca ar riteņiem, slēpotājiem šoreiz starts izpalika, jo ziemas apstākļi mūsu platuma grādos tā īsti vēl nav iestājušies. Protams, ka pirms sacensībā papētīju dalībnieku sarakstu un starp visiem dalībniekiem divi izcēlās: viens bija man labi zināmais lietuvietis Modestas Bacys (kurš gan beigās izvēlējās nestartēt) un otrs bija Leivo Sepp no Igaunijas, kuram bagāžā bija pietiekoši daudz finišu ultra garajās distancēs arī samērā eksotiskās valstīs, bet skatoties uz ITRA rangu, viss liecināja, ka viņš ir vājāks par mani (671 vs 765), bet es nebiju ņēmis vērā to, ka šajā gadījumā mēs runājām par to, ka mana pamatdisance ir ap 50km, bet viņš zem 50km ir skrējis tikai vienu distanci.

Laikapstākļi ka radīti skriešanai, tik solītā saulīte vēl bija jāsagaida. Sev biju nospraudis, ka būtu jāfinišē 8h30min (A) vai līdz 9h00min (B). Startā iekārtojos uzreiz aiz riteņbraucējiem, jo biju domājis, ka tie būs krietni ātrāki, bet nebiju ņēmis vērā to, ka pirmie 16km ir diezgan šauri. Labi, ka es ātri mācos no kļūdām un pēc pirmajiem 200m sapratu, ka man jātiek priekšā visiem riteņbraucējiem, savādāk es zaudēšu ļoti daudz laika, ja iesprūdīšu aiz viņiem. Tā kā priekšā bija kāpums pa koka kāpnēm uz Kornetu kalnu, tad izmantoju iespēju un apdzinu visus riteņbraucējus pa malu un nu man priekšā bija tikai 4 skrējēji un suns. Uzreiz piezīmēšau, ka šis suns no Kornetiem noskrēja visu distanci un finišējā pēc 10h40min... Ātri vien sadzinu rokā visus priekšā esošos un šaurajās takās jutos ļoti komfortabli, līdz ar to man izveidojās arī neliels pārsvars pār sekotājiem. Pēc pirmajiem 2.5km distance turpinājās pa platāku ceļu un man no aizmugures klāt pieskrēja viens censonis. Vārdu viņam nezināju, bet nojautu, ka tas ir Leivo Sepp, kurš sāka draudzīgi iegūt informāciju par mani, jo iepriekš nebija dalībniekus pētījis. ...Kādu distanci es skrienu, kāda ir līdz šim garākā un smagākā distance, kuru esmu noskrējis, kāds ir mans ITRA rangs utml... Tā kā man nebija ko slēpt un sarunu biedrs noderēja, tad papļāpājām par visu ko un neko, un no tās informācijas arī apstiprinājās, ka šis džeks ir Leivo Sepp. Pēc 4km mūs sāka apdzīt pirmie riteņbraucēji līdz ar to bija jāuzmanās, lai tie neuzteš virsū, jo viņu ātrums nobraucienā bija x3 lielāks, salīdzinot ar mūsējo. Noskrējuši kopā līdz 6km atzīmei, mans kompanjons lēnām sāka atpalikt (apzināti vai neapzināti?!) un es turpināju lepnā vientulībā ik pa laikam apdzenot kādu lēnāku riteņbraucēju un kāds ātrāks riteņbraucējs apdzina mani. 

Šogad sacensību formāts bija tāds, ka garajai distancei 4 vietās bija jāpaņem medaljons un jāaiznes uz finišu, kur tika pievienots 5 medaljons, tādejādi izveidojot finiša medaļu. Pirmais šāda veida checkpoints bija Paganamaa skatu torņa augšā, kur lejā skrienot satiku igauni, kur viens otram novēlējām veiksmi un uz will see you later es pie sevis klusībā nodomāju, probably not...

Dodoties uz Paganamaa skatu torni.

Uz 101km distanci kopā bija tikai 3 kontrolpunkti (21.5km, 48km un 79km), kuros varēja dabūt kaut ko no sacensību organizatoriem, atbalsts no malas bija kategoriski aizliegts. Tempu turēju pietiekoši raitu, distances pirmais nogrieznis bija ļoti baudāms, tas vijās pa iepriekš StirnuBukā izskrietajām takām tikai pretējā virzienā un garlaicīgi nebija. Pēc 16km gan viss brutāli mainījas, jo distance pārgāja uz lielākiem vai mazākiem ceļiem, kur īstenībā limita ātrumam nebija un ļāvos skriet vēl ātrāk, brīžiem pietuvojoties vidējam kilometra ātrumam līdz 4:10min/km. Pirms pirmā organizatoru KP mani apdzina viens velobraucējs, kurš noziņoja, ka tuvākie sekotāji ir 3 skrējēju grupiņa aptuveni 500m aiz manis. 

Pirmajā KP neuzkavējos, jo iemesla tur uzkavēties vienkārši nebija, ja vien nevēlējies padzerties ūdeni, jo nekā cita tur nebija, izņemot sāļos krekerus un kaut kādas cietās konfektes. Pametot KP konstatēju, ka mans pārsvars ir aptuveni 800m. Turpmākie 8km kilometri bija jāmēro pa kārtīgu zemes ceļu un kārtējo reizi atrast iemeslu tempa samazināšanai es nevarēju, vienīgi, kas sāka darīt mani bažīgu bija mani augšstilbi, jo tie sāka kļūt cietāki, kas noskrietiem nepilniem 30km bija ļoti netipiski! 

Ieskrienot pirmajā KP.

Savācis otro medaljonu Igaunijas un Latvijas robežas pagriezienā pie Melnupes devos tālāk, konkurentus nekur tuvumā nemanīju. Kopumā šajā posmā 5km bija nedaudz lēnāki un dubļaināki, kas ļāva nomest tempu un piesiet acis pie dabas. Sasniedzot 35km atzīmi, bija skaidrs, ka atlikušie 65km būs tikai un vienīgi pa ceļiem, jo to es biju paspējis izpētīt organizatoru izsniegtajās kartēs (2 gab. A3 formātā, uz kurām bija distance, KP u.c. svarīga informācija). Neko darīt, īstenībā bus grūti, jo iespējas atpūsties nebūs. 

Tuvojoties distances vidum, kurā bija arī finišs īsajai distancei, piezvanīju Zanei, lai iegūtu informāciju par saviem konkurentiem, jo lēnām sāka piezagties nogurums un biju sācis cīnīties ar domu, ka varētu mest mieru pēc noskrietiem 48km. Zane noziņoja, ka konkurenti nav diez ko tālu, kas man bija visai satraucoša ziņa, jo sačkojis līdz šim brīdim nebiju. Pačīkstēju par to, ka sāp augšstilbi un noteicu, ka lēmumu pieņemšu kontrolpunktā, pēc tam, kad būšu paēdis siltu zupu un padzēries koliņu. KP sasniedzu iepriekš nospraustajā laikā nedaudz zem 4h. Nolēmu, ka eksperimenta kārtā veltīšu šim KP vairāk laika un rīkošos sistemātiski, lai mācītos kā uzvesties lielākās sacensībās: padzēros koliņu, ielēju zupu, paņēmu tēju, izmetu lieko miskasti no somas, papildināju ūdens rezervuāru, uzvilku sausu buffu, uzliku plāno cepuri un lukturi, izēdu zupu, izdzēru vēl vienu glāzi koliņas un 2 glāzes siltas tējas.. Paralēli organizatoriem uzprasīju, cik tālu ir konkurenti, viņš paskatījās GPS sekošanā un saka, ka tālu, kādi 3-4km.. Opiņā, tad tomēr nav tik tuvu, līdz ar to būtu vien jāturpina un tajā brīdī BĀC: KP ieskrien 3 cilvēku grupiņa, kur saprotu, ka 2 ir finišētāji īsajā distancē, bet ar viņiem kopā ir arī Leivo. Sākumā viņš mani nepamana un es noprotu, ka viņš taisās izstāties, tā kā es biju pieņēmis lēmumu turpināt, tad uzaucu viņam, ka jāturpina. Viņš katrā ziņā bija ļoti izbrīnīts, ka es vēl esmu šeit un pamanīju to, ka viņā parādījās vēlme cīnīties ar mani, jo pēc puses distances viss sākās pilnīgi no jauna. Piefiksēju, ka viņš KP īsti neko neapēda, ūdeni nepapildināja un sāka doties prom, kamēr es vēl mielojos ar siltu tēju. Vairāk laika atpūtai nebija un bija jādodas. Kopā KP biju tā jau pavadījis vairāk laika kā plānots - veselas 12'.

Turpinājām kopā, kilometri lasījās, bet vidējais ātrums bija nedaudz virs 5min/km. Papļāpājām par šosejas skrējieniem, uzzināju, ka tikko viens no finišējušajiem džekiem decembrī esot izskrējis maratonu pa 2h41min, bet viņš pats pa 2h49min, kas man lika saausīties, jo tas nozīmēja, ka viņš nemaz tik lēns nav. Diezgan strauji iestājās tumsa un bija jāslēdz iekšā lukturis. No 52km-60km bija apvidus, kurā es ļoti daudz treniņus biju aizvadījis, kad dzīvoju Gaujienā, jo distance vijās vidēji 10km attālumā no Gaujienas. Patīkami skriet pa zināmām vietām, kurās sen neesi bijis. Kādu laiku jau vajadzēja zaļo pieturu, līdz ar to igaunim pateicu, ka piestāšu ar cerību, ka arī viņš piestās, bet nē, viņš turpināja. Nācās man nedaudz iespringt nākošo km, lai atkal viņu sadzītu rokā. Joprojām bija sajūta, ka esmu nedaudz ātrāks par viņu un vienā brīdī viņš atkal sāka no manis iepalikt, gaidīt viņu netaisījos, tāpēc turpināju un nākošo vietu, no kuras bija jāpaņem medaljons, sasniedzu 2' ātrāk. Medaljons bija Tellingumae torņa augšā. Šeit īpaši nesteidzos, kāpjot augšā apēdu vienu Isostar batoniņu, pametot torni īsti nebija skaidrs, uz kuru pusi jāskrien un igaunis mani atkal noķēra. 

Nu jau bija diezgan grūti, bet vēl 40km jāskrien. Sarunas īsti vairs neraisījās, sen jau biju izdomājis, ka igauni apspēlēšu pēdējā kilometrā, jo jutos ātrāks par viņu, līdz ar to ļāvos, lai tempu diktē viņš un kopā skriet bija vieglāk nekā atsevišķi. Kas Tev to deva, pēc 70km viņš atkal palika lēnāks un līdz trešajam KP (78km) es biju iekrājis nelielu pārsvāru. Jāpiezīmē, ka 75km atzīmi šķērsoju identiskā laikā kā 2018.gada CETā. 
KP ļāvos nedaudz vairāk uzēst un padzerties, igaunis šeit uzpildīja vienu no savām mīkstajām pudelēm un tikai tagad es uzzināju, ka diezgan ilgu laiku viņš ir cīnījies ar ūdens trūkumu (acīmreidzot tas bija par iemeslu tam, ka viņš bija nedaudz taupījies), jo bija aizmirsis uzpildīties iepriekšējā KP. Šāda kļūda varēja beigties bēdīgi!  Pametām KP reizē, bet tiklīdz uzgājām uz ceļa tā atkal es biju nedaudz ātrāks un aizskrēju viņam priekšā pārsimts metrus. Piestāju uz otro zaļo pieturu, bet nelielu pārsvaru saglabāju. Jāskrien vairs tikai 20km, kas normāli prasītu ap 1.5h, bet te bija skaidrs, ka tās būs vismaz 2h un plāns B arī nebūs realizējams, jo plānu A atmetu jau pie 60km, ņemot vērā savu augšstilbu stāvokli. 
Pēc 80km noskriešanas nolēmu izmantot taktiku, ka stāvākus kāpumus iešu nevis skriešu, lai taupītu augšstilbus, līdz ar to nākošo 2-3km laikā igaunis mani noķēra. Skaidrs, ka viegli nebija arī viņam, bet es sāku just, ka notikumu nedaudz mainās, viņš ir atdzīvojis un skrien pārliecinošāk nekā es. Ceturtā medaljona vietā ierados vēl nedaudz viņam priekšā, bet vietu pametām reizē un pēc 90km arī sākās izšķirošie distances notikumi. Jutu, ka igaunis sāk raustīt tempu un sistemātiski to palielina, ja iepriekš skrējām 5:30-6:00 min/km, tad nākošie 5km bija progresīvi līdz 5:10min/km. Iepriekš es to neiedomājos, bet tagad saprotu, ka viņš testēja mani, lai saprastu vai spēju turēt tempu un kā reaģēšu uz šādu viņa gājienu. Tā kā es šadu pavērsienu nebiju gaidījis un biju jau izstrādājis savu taktiku, ka apspēlēšu viņu pēdējā kilometrā, tad biju galīgi negatavs šādam pavērsienam un ar tik lielu nogurumu ķermenī nespēju racionāli domāt, kas man tagad būtu jādara. Pārejot distancei uz šaurāku taku, sajutu, ka igaunis atrauj vaļā enerģijas želeju ar kofeīnu vai guaranu, līdz ar to man bija skaidrs, ka viņš ies all-in, lai uzvarētu šo skrējienu, bet es šajā mačā uz all-in nebiju gatavs iet, jo tas man lielākoties bija savu spēju un ekipējuma pārbaudes skrējiens un reāli biju domājis, ka uzvaras liktenis jau sen kā būs izšķirts.

Kopā ar Leivo Sepp.

Ļāvos igaunim aizskriet un pēdējos 3km tik tiešām cīnījos ar dēmoniem galvā, lai piespiestu sevi skriet. Šajā distances nogrieznī igaunim zuadēju 4.5' un finišēju ar laiku 9:18:45, kas gan vēl nav parādījies oficiālajos rezultātos, jo organizatori laiku fiksēs no GPS iekārtas. Katrā ziņā biju gandarīts par to, ka kopumā noskrēju diezgan kvalitatīvu savu pirmo simtnieku, protams, ka ir daudz ko pielikt un daudz nianses jāuzlabo, bet tam visam ir jābūt gatavam. 100km skrējiens nav skrējiens, kurā ir vieta sīkumiem un šoreiz pārāk daudz sīkumu un nianšu patraucēja, lai izpildītu vismaz plānu B.
Rezultāti, informācija un GPS sekošana: spied šeit.

Finišs

Dažas no niansēm un reizē arī atziņām:
1. ultrā sīkumu nav. Ja Tev soma sāk spiest vienā vietā, tad diez vai kaut kas mainīsies distances laikā un pie pirmajām šādām pazīmēm soma būtu jāpārkārto. Es to neizdarīju un 60km noskrēju ar to, ka dzeršanas sistēmas savienojums ar caurulīti dūrās mugurā.
2. Neoprēna zeķes ir labas, tad jau tik tiešām ir auksts un mitrs. Biju domājis, ka vairāk distance būs ar slapjām vietām, kas tā arī bija pirmajos 40km, bet pēc tam slapjas kājas dabūt nevarēja. Distances vidū zeķes vajadzēja pārvilkt, bet es turpināju ar neoprēna, kas beidzās ar diezgan noberztiem atsevišķiem kāju pirkstiem, jo neoprēna zeķes savu pamatfunkciju nepildīja.
3. Ja skrien 100km distanci, tad negaidi finišu pie 90km un turpini uzņemt enerģiju pēc izstrādātā uztura plāna. Es šajā gadījumā pārāk ātri sāku gaidīt finišu un nekoncentrējos uz uzturu distances beigu nogrieznī. Leivo pēdējos 10km apēda vienu šokolādes batoniņu un pieminēto enerģijas želeju.
Tagad laiks atjaunoties un kādu brīdi treniņos padarboties mierīgāk, lai pēc 2 nedēļām ar pilnu jaudu varētu atgriezties treniņrežīmā un gatavoties jaunajai sezonai. Līdz pirmajam StirnuBuks posmam īsti nekas ieplānots nav, neskaitot Noskrien Ziemu posmus. Tiekamies takās!

Ultra Trail del Lago d'Orta – UTLO

Šogad sezonas pēdējais skrējiens tika aizvadīts Itālijā. Līdz Ultra Trail del Lago d'Orta jeb UTLO nokļuvu samērā nejauši. Sākotnēji bija doma startēt Limone Extreme, jo atvaļinājuma biļetes uz šo reģionu jau bija kabatā, bet tā kā organizatori nezināja vai starts Skyrace skrējienā arī tiks pie ITRA ranga punktiem, tad nolēmu skatīties citas sacensības, kas tajā pašā nedēļas nogalē notiktu Milānas tuvumā. Instagram ieraudzīju promo video ITRAS lapā un nosvēros par labu šai gonkai, uzrakstīju organizatoriem un bonusā tiku arī pie brīvstarta 34km distancē. Godīgi sakot, jo tuvāk nāca pats skrējiens, jo mazāk gribējās skriet. Tam par pamatu bija diezgan saspringtās sezonas beigas, kur viens pēc otra sekoja dažādi skrējieni, it īpaši LC taku skriešanā SKM ietvarā un Ozolkalna StirnuBuks. Papildus tam bija sācis sāpēt arī kreisais ceļgals (ITBS) un atlikušajās divās nedēļās, pēc Ozolkalna iekarošanas, īpaši labāk palicis nebija.

Itālijā ieradāmies praktiski nedēļu pirms starta, jāņem gan vērā, ka nokļūšana līdz gala mērķim bija neplānotu notikumu pilna un sākās ar AirBaltic reisa atcelšanu 1.5h pēc plānotā izlidošanas laika. Galu galā Milānas lidostā ieradāmies vairāk kā 8h vēlāk - apbrīnoju Dārtu, kura visu šo pārcieta diezgan labi, neskatoties uz to, ka vecāki bija pilnīgā besī. Šobrīd caur Airhelp esmu pieprasījis kompensāciju no AirBaltic, jo manu pirmo pretenziju viņi vienkārši noignorēja un pat neatbildēja. Pietiks ar negācijām, tāpēc par pašu skrējienu!

Pirmās 4 dienas nodzīvojāmies pie Gardas ezera un dienu pirms starta pārbraucām uz Maggiore ezera krastiem. Ja pie Gardas ezera bija silts un saulains laiks, tad Maggiore ezers mūs sagaidīja ar apmākušos laiku un lietavām, tādēļ skaistie skati paliks citam braucienam. Vakarā devāmies uz netālu esošo starta vietu Omegna pilsētā pie Ortas ezera, kur plāns bija paēst vakariņas un Dārtai noskriet savu Utlino bērnu skrējienu, kā arī iepazīties ar starta/finiša zonu. 

 Sacensību Expo

Pilsētiņa ļoti maza, līdz ar to lielākās problēmas sagādāja normāla ēstūža atrašana un beigu beigās locījām iekšā interesantu picu, bet es diezgan prastus makaronus. Neliela panīkšana, starts garākajai 140km distancei un 20:30 pēc vietējā laika arī Dārta varēja stāties uz savas starta līnijas. Ja ne Dārtas dedzīgā vēlēšanas skriet, tad visdrīzāk jau sen būtu bijuši atpakaļ viesnīcā, bet tā kā apsolīts bija un prom braukt Dārta bez skriešanas netaisījās, tad nācās vien gaidīt Utlino startu. Galu galā visi 3 ar pozitīvām emocijām noskrējām Dārtas distanci, kur mazais ķipars pirmo reizi visu distanci veica pats un skriešus! Interesants fakts, ka uz starta līnijas bija arī šī gada UTMB bronzas medaļas ieguvēja Scott Hawker meita... Varbūt šis bija Dārtas pirmais duelis...

Dārta pirms Utlino starta

Starta dienas rīts vēl drūmāks kā dienu iepriekš un praktiski visu laiku ar smalku lietutiņu. Labi, ka gaisa temperatūra turējās ap +16 grādiem, līdz ar to kopumā diezgan silti. Ilgi nevarēju izšķirties par to kādās drēbēs skriet, līdz beigu beigās pēc vairākkārtējas pārģērbšanās, paliku pie garajām biksēm, ar domu, ka 1000m augstāk varētu būt krietni vēsāks. Pats starts bez īpašām emocijām, kur noteikti pie vainas drūmais laiks un mans nemierīgais prāts vai ceļgals šo sezonas pēdējo skrējienu izturēs godam. Mierināja doma, ka uz augšu ir jāskrien puse no distances, kas noteikti ir piemērotāka aktivitāte nekā līdzenums. 

Iepriekš biju izpētījis trases profilu, tāpēc zināju, ka pirmajos 4km jāpaceļ diezgan stāvi 800 kāpuma metri, pēc kuriem sekos relatīvi viegli 6km ar 200 kāpuma metriem, tad trases tehniskākā daļa ar diviem 400m kāpumiem un tad tikai uz leju līdz ezeram. Ātri vien iezīmējās skrējēju veidoli, kas bija aktīvāki par pārējiem un sāka diktēt skrējiena tempu. 

34km distances trases profils

Tā kā šī bija pēdējā gonka, tad taupīties vairs nebija jēgas un skrējienu sāku līderu grupā, bet kāpuma vidus daļā lēnām iepaliku no vadošā četrnieka un nostabilizējos 5.v. Patīkamas sajūtas, kad visu pirmo kāpumu pieveicu skriešus un diezgan ātri atjaunojos, lai raiti turpinātu skriet pa dubļainajām takām. Īstenībā šāds trases stāvoklis man ļoti patika, jo trase bija mīksta, ceļgalam tas arī nāca par labu, bet konkurenti šādā dubļu vannā izskatījās nestabilāki par mani. Vienā no trases dubļainākajiem posmiem noķēru un apdzinu 4.vietas skrējēju un drīz vien biju noķēris arī 3.vietā skrienošo. Prieki gan bija īsi, jo kāpumā viņš bija spēcīgāks un drīz vien man no aizmugures klāt pieskrēja tas, kuru nesen biju atstājis aiz sevis cīnīties dubļos vienatnē. Kalnā augšā, kur apvidus palika atklātāks, piepildījās arī manas prognozes, ka laiks būs vēsāks (vējaināks) un nemitīgais lietus darīja savu - lēnām palika vēsi, bet centos šīs sajūtas ignorēt. Atkal biju atgriezies 5. pozīcijā un labās pirmo 10km sajūtas bija pazudušas. Liels man bija pārsteigums, ka pirmās virsotnes pēdējā daļa bija tik tehniska, ka viennozīmīgi varu teikt, ka šo trases daļu varēja pielīdzināt #skyrunning, jo neiztrūka arī posms ar ķēdēm. Tā kā pārvietošanās šādā trases posmā bija gaužām lēna, tad beidzot nolēmu uzvilkt arī lietus jaku, kas kā izrādījās bija pareizā izvēle, lai nedaudz atgūtu ķermeņa siltumu. Netipiski man, īsi pirms virsotnes iekarošanas sāka mesties slikta dūša un reibt galva, līdz ar to garām aizgāja vēl divi censoņi un mentāli bija iestājies lūziens, kuram nu bija jātiek pāri! Pēc pirmās virsotnes un noskrējiena no tās sekoja kontrolpunkts, kurā ieskrienot nesapratu, kas tur jādara, līdz ar to devos no tā prom tā arī neko neapēdot / nepadzerot, jo kā izrādījās, tad galdiņš bija uzklāts mazās mājiņas blakus telpā.

Īpaši par to nepārdzīvoju, jo želejas un dažādi citi labumi man somā bija pietiekošā daudzumā. Tā kā uzvelkot lietus jaku biju atguvis ķermeņa siltumu un nolaižoties par 300m zemāk arī reibonis bija pazudis, tad varēju savākties pēdējām 400m kāpumam. Galu galā tas arī nenāca viegli, neskatoties uz to, ka biju ātrāks par visiem 60km distances skrējējiem, kas šobrīd uz takas netrūka, tad pats ar savu fizisko un pārvietošanās ātrumu galīgi nebiju mierā. Protams, ka tas rezultējās arī ar to, ka no aizmugures klāt bija kārtējais 34km censonis. Patīkams pārsteigums sagaidīja trases augstākajā virsotnē, kur spītējot riebīgajiem laikapstākļiem, bija ierīkots mini kontrolpunkts, kurā varēja dabūt padzerties siltu tēju. Es to izmantoju, bet mans konkurents nē! Pie sevis tik nodomāju: skrien vien, noskrējienā tāpat Tevi paņemšanu.

Ja uz augšu man tik raiti vairs galīgi negāja, tad sākoties noskrējienām  izmantoju visas savas iemaņas, ātri vien noķēru censoni, kurš man bija paskrējis garām kamēr dzēru tēju. Astē viņš ieķerties man nespēja un nu atlikušos 15km līdz finišamm bija jārāda viss ko māku, lai vēl pacenstos atgūt kādu pozīciju. Tik tiešām sākums noskrējienam bija ļoti daudzsološs, jutos labi, 22.5km kontrolpunktā nedaudz iestiprinājos, t.sk. iedzēru kolu un apēdu šokolādi. Arī šajā pauzītē man garām paskrēja tas pats džeks, kuru nesen biju apdzinis, bet nu pats viņš vainīgs, var jau bēgt, bet noskrējienā es esmu labāks! Tā arī tas bija un čau amigo, nepagāja ne kilometrs, kad atkal biju viņam garām. Līdz finišam gan vēl kādi nepilni 9km, trase no tehniskām takām nu veda pa cietu zemes ceļu, kur teorētiski ātrumam bija jābūt vēl lielākam. Sākumā tā tas arī bija un kilometru laiki tuvojās 4min/km, bet drīz vien cietais segums man atspēlējās un "sasita" vēderu, līdz ar to mans ātrums samazinājās uz vēdregraižu rēķina un nu turējās vien 4.5min/km. Pieļauju, ka tie, kas ilgstoši un ātri ir skrējuši lejā pa cietu segumu nojauš par kādām sajūtām es runāju. Noskrējienā man garām vārdu vistiešākajā nozīmē palidoja skrējējs, kuru es sākumā noturēju par 60km distances līderi, jo viņa ātrums salīdzinot pret manējo bija nenormāls! Viennozīmīgi ir kur pielikt! Tuvojoties noskrējiena beigām sev priekšā ieraudzīju džeku, ar kuru kopā veicām pirmo kāpumu. Tas bija Nīderlandes sportists Tims. Izvirzīju sev par mērķi viņu līdz finišam noķert, bet tā kā pēdējie 3km bija līdzeni, tad plānu realizēt neizdevās un beigās pat nedaudz viņu atlaidu. Finišā ieskrēju ar domu, ka esmu finišējis 8.vietā, bet kā vēlāk izrādījās, tad biju finišējis kā septītais. Tā arī vēl šodien netieku gudrs, kur palika viens džeks, kurš bija man priekšā distances sākumā. iespējams, ka izstājās...varbūt pazuda..

Pēc finiša!

Katrā ziņā par šo skrējienu esmu diezgan gandarīts, ņemot vērā, ka tās bija sezonas beigas, nogurums plus nelielas mikro traumiņas, tad uzrādīts tika otrs labākais ITRA performance index (740), līdz ar to vaimanām vietas šeit nav. Bija aspekti, kurus varēju uzlabot arī šajā skrējienā un pirms starta izvirzītais mērķis par TOP5 viennozīmīgi bija realizējams, jo tas palika nieka 2' attālumā. Reāls bija arī TOP3, bet pirmie divi gan bija cita līmeņa skrējēji /pagaidām/. Labvēlīgos laikapstākļos pieļauju, ka arī ainavas uz apkārtni pavērtos diezgan acīm tīkamas, šoreiz neko vairāk kā pelēku mākoni ieraudzīt gan neizdevās.

Itālijas kādam laikam pietieks, kur un ko skriešu nakošgad to redzēsim drīzumā!
Paldies par šo sezonu:
Inov-8 | OSveikals | Isostar Latvija | Suunto Latvia | TakuSports | Compressport | Pulsometrs.lv | Turun metsänkävijät | Grano Suomi

SKM: LČ taku skriešanā

Iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka esmu izturējis pārbaudījumu un biju apņēmis pilns šogad debitēt arī LČ taku skriešanā. Pēc CET 50km bija 7 nedēļas, lai atpūstos un nobriestu Latvijas taku skriešanas klasikai Siguldas kalnu maratonam, kur dalībniekus LČ distancē sagaidīja nedaudz virs 70km ar vairāk nekā 3000 vertikālā kāpuma metriem. Laika posmā starp ultrām tāda nopietna atpūta vai mērķtiecīga sagatavošanās nesanāca, jo visam pa vidu bija 2 StirnuBuks posms, Valmieras 2h rogainings, LČ orientēšanās stafetē un Eurommetings vidējā distance Igaunijā. Atpūta vairāk sanāca pēdējās divās nedēļās, kur viens no atpūtas veidiem varēja beigties arī ar DNS LČ taku skriešanā.

Kopumā nobriedis startam biju, tā man bija atgriešanās garākā distancē pēc pagājušā gada CETā pieveiktajiem 76km ar astīti, bet skaidrs, ka šis skrējiens bija ar citu svaru un citiem vertikālajiem metriem. Konkurence beigu beigās arī novācās pietiekoši laba priekš LČ un pirms sezonas izvirzītais mērķis (medaļa) bija vēl jānopelna. Par lielākajiem konkurentiem pirms starta uzskatīju Aināru Kumpiņu, Artūru Vadzi, Konstantīnu Biktimirovu un aizmirst nedrīkstēja arī par Albertu Jasānu, kurš visu vasaru cītīgi nāca uz #supervaroņu trepju treniņiem Grīziņkalnā, kā arī Matīsu Haritonovu, kurš SKMā garajā distancē bija pamanījies finišēt trijniekā iepriekš.

Sākotnēji biju nobažījies par laikapstākļu prognozi, bet tuvojoties starta dienai, tā palika aizvien labāka un beigās bija skaidrs, ka lietus būs tikai distances noslēdzošajā posmā. CETā biju iztestējis ekipējumu un sapratis, ka Inov-8 jaunā somā ir ļoti ērta, bet man nāksies skriet ar dzeršanas sistēmu, jo atsevišķās pudelītes CETā ļoti sasita krūtis, līdz ar to SKMa noskrējienos tas varētu būt vēl sāpīgāk. Taktiku pirms starta biju izvēlējies līdzīgu kā iepriekš - sākt diezgan ātri, mēģināt iegūt pārsvaru pār sekotājiem un vēlāk pārvarēt lūzuma punktu, pazaudējot pārsvaru, bet ne vietu. Distances formāts tāds pats kā iepriekš četri apļi: 15km - 20km - 20km - 15km = 70km. Pēdējā brīdī trase tika nedaudz mainīta, līdz ar to distances garums nebūtiski pieauga (~+2,4km).

Starts Ziediņkalna pakājē, kalnu izcelt nebija plānā, bet sēņot arī netaisījos. Pieveicu to diezgan raiti un starpfinišu kalna augšā pametu kā trešais. Priekšā bija 2 skrējēji, kur kā vienu "sazīmēju" Ģirtu Dakšu, bet otru neatpazinu. Noskrējienā pa pilsētas trasi apdzinu nezināmo skrējēju. Ātri pārcilāju starta protokolu un konstatēju, ka nezinu, kuru distanci skrien Ģirts, ņemot vērā, ka viņš ilgstoši bija ārpus skriešanas aprites dēļ ceļgala traumas, pieļāvu, ka max variantā viņš skrien 35km distanci. Riktīgi biju pārsteigts par kāpienu augšā gar bobsleja trasi, jo tur zāle nebija nopļauta, tā bija virs manas galvas un nereāli slapja. Pie sevis tik nodomāju, ka no lietus izvairījāmies, bet tāpat Normunds ir pacenties, lai mēs būtu slapji jau pašā distances sākumā. Nākošais pārsteiguma moments nebija ilgi jāgaida, jo šoreiz noskrējienam bija izvēlēta Kordes trase, kur gar malu iet veca, nosacīta taka, kuras pamatu veidoja daļēji sapuvušas trepītes. Nereāli nostiepos jau pirmajā piegājienā un vēl paguvu pagriezt arī potīti starp puvušo dēļu spraugām. Izcils sākums Jāni! Atlika tikai nopūsties un cerēt, ka atlikušajā distances daļā šāda veida pārsteigumu nebūs, jo tie padara skrējienu nebaudāmu. Ģirts bija uzņēmis visai labu tempu, kas man bija drusku par ātru, līdz ar to necentos viņam turēt līdzi, bet mēģināju izmantot savas priekšrocības - trases tehniskākajos posmos, lai iegūtu pārsvaru pār pārējiem. Skrienot augšā uz Laurenčiem satiku Andri Ronimoisu, kurš apstiprināja, ka Ģirts skrien 35km distanci, līdz ar to nav mans tiešais konkurents un ar mierīgu sirdi varēju uz viņu neiespringt. Uz Kājinieku tilta pār Gauju paskatījos atpakaļ un konstatēju, ka esmu ieguvis aptuveni 1' pārsvaru pār sekotājiem, starp kuriem tuvākais likās, ka ir Alvis Danovskis, samanīju Vadzi, Kumpiņu un arī Pēteri Grīviņu, kurš skrēja 35km. Diezgan feini! Šajā brīdī nolēmu pamainīt skrējiena taktiku - apzināti vai neapzināti sāku pietaupīt spēkus, jo gribēju, lai tieši konkurenti mani noķer, tādejādi patērējot nedaudz vairāk spēka nekā es šajā distances posmā, kurš līdz 1.apļa beigām bija diezgan skrienams. Uz Krimuldas terases mani klāt pieskrēja Kumpiņš un Pēteris, kur pēdējam solis likās nedaudz raitāks, toties Ainārs elpoja diezgan smagnēji un atzina, ka visus pirmos 10km ir skrējis ātrāk, lai noķertu mani. Izskatījās, ka mans plāns ir nostrādājis. Tiklīdz Pēteris bija man klāt, tā mēģināju kāpināt tempu, lai atkal "ietu" prom no Aināra, bet šoreiz tas īsti neizdevās un pirmo apli pabeidzām praktiski reizē. 

Pirmais aplis, kāpums uz Laurenčiem

Turpināju skriet savu skrējienu un pēc trases tehniskākā sākuma arī Ainārs bija man blakus, Pēteris bija iepalicis, bet Ģirts Dakša aptuveni 2-3' priekšā. Šādā raitā solī ar Aināru noskrējām kaut kādus 12km - līdz bija jādodas papildus cilpā. Diezgan pēkšņi paliku vājš un nespēju turēt Aināra tempu kāpienā pa trepēm uz serpentīnu, garām paskrēja arī Pēteris, kurš konkrēti noteica - nedomā par Aināru, bet skrien savu skrējienu! Tā kā ar šādu vājumu biju saskāries arī iepriekš, tad zināju, kas man jādara - jāsāk ēst un no želejām ir jāpāriet uz cieto paiku! Tā nu vilku ārā no somas kabatām Isostar enerģijas marmalādes un šokolādes batoniņu (žēl, ka bija tikai viens aizķēries). Līdz 2.apļa beigām aptuveni 7km, līdz ar to nu bija jāiztiek ar to, kas somā, lai vēl cietāku paiku dabūtu starpfinišā. Garām paskrēja arī Vadzis, kuram iepriekš priekšā biju bijis gandrīz 2'. Lēnām sāku domāt, ka šis laikam būs mans pēdējais aplis šodien, jo pieļāvu, ka tulīt arī Konstantīns vai Matīss būs klāt. Tuvojoties apļa beigām, tik tiešām viens man garām paskrēja, bet fū! tas bija Roberts no 35km distances, kurš šodien demonstrēja diezgan spēcīgu sniegumu. Jutos galīgi demotivēts.. Kāpumā uz Ziediņu manīju, ka Vadzis ir pratiski augšā, līdz ar to esmu aiz viņa kādas 3'.

Pēc Kaķīškalna pievarēšanas

Starpfinišā īsti nezināju, ko darīt tālāk. Andris noprasīja, kas man ir - saku, ka esmu tukšs un kājas kā vate. Andris saka, ka jāturpina, jāpamaina kāpumos skriešanas tehnika, lai citi muskuļi pastrādā. Starpfinišā biju sagatavojis koliņu un pirmais ko darīju devos pēc tās. Izdzēru 2/3 no 0,5l pudelītes, paralēli klāt bija pienacis Pēteris, kurš pirms nepilnām 5' bija finišējis savu skrējienu un prasīja, kā un ko man palīdzēt. Tā kā biju izdzēris jau visu savu 1,0l ūdeni, tad palūdzu uzpildīt to, kamērs pats nodarbojos ar ēšanu (siers, olīves, apelsīni, šokolāde u.c. cietā pārtika, kas bija pieejama). Draugu uzmundrināts un ar citu garšu mutē, nolēmu doties 3.aplī. Andris ar Pēteri noteica, ka visi jau tepat vien vēl ir un ultra tikai sākas. Neierasti sev kontrolpunktā biju pavadījis 5', pozitīvi, ka šajā laikā no aizmugures neviens nebija klāt pienācis, līdz ar to vieta TOP3 vēl ir atvērta. Devos nākošajā aplī, koncentrējos uz mazākiem starpfinišiem, pamainīju skriešanas/kāpšanas tehniku kāpumos (pārgāju uz mazākiem, bet ātrākiem soļiem) un lēnā garā sāku justies labāk. Visticamāk, ka arī vēderā ieliktā cietā paika sāka pārstrādāties un izdalījās enerģija. Trešais aplis pagāja bez īpašām emocijām. Informācijas par situāciju aizmugurē nebija, bet priekšējie esot diezgan tālu. Ar tādu noskaņojumu arī tuvojos apļa beigām, kad pēkšņi sadzirdēju, ka kāds (Inga) bļauj, ka Vadzis ir tepat priekšā un viņam vajagot pielikt soli, ja negrib, lai es viņu noķeru. Novērtēju, ka viņš man nav priekšā vairāk kā 5' (pusi noskrējiena un kāpums uz Ziediņu). Sajutu nelielu asiņu garšu mutē, jo pavērās iespēja viņu noķert, līdz ar to nekas vēl šeit nebija beidzies!

Pieveicot trešo apli. 

Sajutos kā mednieks, ķerot rokā Artūru Vadzi.

Kā vēlāk izrādījās, tad izšķirošais laiks cīņā par otro vietu bija tas, kuru pavadīju katra apļa kontrolpunktā, ja iepriekš tās bija 5', tad pirms 4.apļa gadrīz 2.5' un, lai arī beigās skrēju ātrāk kā Vadzis, šeit zaudēto laiku nebija iespējams atgūt. Šī noteikti būs mācība, kuru paņemt līdzi citos skrējienos, jo cieto paiku es varu nest līdzi un uzņemt, piemēram, kāpumos. Pēdējie 15km bija relatīvi viegli, salīdzinot ar 15km, kurus veicu starp 25 un 40km.  Pirms kāda laiciņa bija sācis līt lietus, līdz ar to noskrējienā pirms Kordes trases uzvilku lietus jaku. Kaķīškalnā saņēmu kārtīgu uzmundrinājumu no vāverēm, varbūt tur bija arī kāda supervaroņu meitene, biju pārāk koncentrējies kāpumam, bet šis atbalsts noteiki noderēja! Sen jau kā distanci dalīju īsos starpfinišos, kas palīdzēja nedomāt par atlikušajiem kilometriem. Pie Laurenčiem biju diezgan drošs, ka finišēšu trešajā vietā, jo neticēju, ka krasi pavērsieni vairs atlikušajos 10km varētu notikt. Jutos diezgan labi, lai būtu drošs, ka aizmugurē neviens neskrien īpaši ātrāk, Vadzi saķert nebija izdevies un par Aināru es sen biju aizmirsis. Laikapstākļi turpināja pasliktināties, bet es iekšēji gavilēju par to, ka nebiju salūzis pēc 2.apļa un biju gandarīts par to, ka pārvarēju lielo lūzienu un būšu izcīnījis pirmo LČ medaļu ārpus orientēšanās sporta! Kāpiens uz Ziediņkalnu bija diezgan vientuļš, salīdzinot ar 2. un 3. apli, bet ko var gribēt, ja īsās distances finišējušas jau sen un laikapstākļi nelutina, lai izbaudītu zelta rudeni Siguldā. Finišs pēc 7h:47min:53sek! DONE!

LČ taku skriešanā pjedestāls vīriem

Aināram beigās biju zaudējis veselas 30', bet visu cieņu viņam, jo spēja aizvadīt ļoti labu skrējienu un beigās skrēja līdzvērtīgā ātrumā kā sākuma daļā. Vadzim zaudēju gandrīz 7' un šeit cīņu izšķīra mans pieredzes trūkumus ultra garās distancēs un atbalsta cilvēka trūkums starpfinišā. Konstantīns pēdējo apli bija cīnījies ar krampjiem un finišā ieradās 20' aiz manis, bet paldies viņam, ka īsti neatļāva man atslābt distances otrajā daļā! Jaunas atziņas un pieredze ir iegūtas, nākošais solis varētu būt 100km+ distance, jo pieredze ir jāiegūst un vislabākais veids kā mācīties ir darot! Tiekamies takās!

Paldies par nenovērtējamo atbalstu un manu komfortu sacensībās/treniņos: Inov-8 un OSveikals, Compressport un Takusports, Isostar Latvija, Suunto Latvija, pulsometrs.lv un Supervaroņu treniņi! Tāpat šis viss nebūtu iespējams, ja mana ģimene nebūtu ar mani uz viena viļņa un Zane izlaida SKM tikai tāpēc, lai paliktu mājās ar apslimušo Dārtu, bet labās domas sūtīja attālināti!

Foto:

Mareks Gaļinovskis

Antons Kranga

Jānis Andersons