Nu jau ceturto ziemu pēc kārtas uz kādu brīdi centos izrauties no bargās ziemas Latvijā, lai pabaudītu sauli un skriešanu bezsniega apstākļos. Šoreiz galamērķis bija Alpalhão, Portugālē, kur tika pavadītas 10 (-ne)pilnvērtīgas treniņdienas lieliskā kompānijā.
Jāsaka gan, ka man šī nometne vairāk bija domāta kā come back, jo vēl pilnvērtīgi nebiju atguvies no vīrusa un 7dienu antibiotiku kursa. Ar pirmajiem soļiem Portugāles apvidos ķēru kaifu, bet reizē arī stipri nācās piedomāt, cik ātri skriet, jo apvidus ļāva attīstīt milzīgu ātrumu. Jau pēc pirmās dienas ieguvu sāpošus ikrus.
Pēc tam sekoja 2 dienu sacensības NAOM2013, kur otrā diena bija WRE un uz to biju koncentrējies kā galveno startu. Sanāca gan maziet savādāk, jo pirmo dienu veicu ļoti labi un aizrāvos arī ar ātrumu, kļūdās palika 1', it kā nav tik daudz, bet šādā apvidū kļūdīties vispār nedrīkst. Vakara nakts sprints bija ņirgāšanās par o-sportu, jo sprints bija ļoti neinteresants, lielākoties tikai ar vienu variantu un ļoti gariem pārskrējieniem, to vnk veicu treniņrežīmā. NAOM 2.diena izskatījās nedaudz savādāka, jo redzamību traucēja saaugušie krūmi u.c. s*di, kas traucēja arī pārvietošanos. Spiedu ārā no sevis visu, lai varētu apskatīties no malas, bet vīruss šo to bija paņēmis no manis un viegli galīgi nebija. Distances sākumā nevarēju ieskrieties un vēl pamanījos pamatīgi uzkļūdījos (1'40''), uz labu rezultātu vairs necerēju, bet tik un tā turpināju agresīvi un beidzot izdevās arī noķert ritmu. Finišā gan nekas izcils, bet viss ir objektīvi. Visa informācija par sacensībām NAOM šeit.
Turpmākās dienās bija plānoti divi treniņi un rīta rosmīte, bet treknu svītru manai treniņnometnei 6tajā dienā pārvilka sāpes kreisā ceļgala ārpusē, iepriekš ar šādām sāpēm biju saskāries 3 gadus atpakaļ un zināju +/- ko tas nozīmē. Sākumā mēģināju mocīties, bet tad padevos un 2 dienas trenējos vairāk mentāli kā fiziski, lai varētu vēl nostartēt plānotajā POM 1.dienā, kur starts garajā distancē pirms nometnes bija noteikts tādā pašā svara kategorijā kā NAOM 2.diena. Pirms distances iesildījos un nebija nekādas sāpju pazīmes. Distancē devos ar cerību, ka nekas nesāks sāpēt. Protams, nespēju pilnībā koncetrēties startam, jo visu laiku uzmanīju kāju. Kopumā diezgan pozitīvs izvērtās starts, kur gan 6' atstāju lieki, bet biju priecīgs skriet vispār un tas, ka sāpēs nebija bija lieliski (adrenalīns?!). Informācija par POMu šeit.
Nākošais lēmums bija mana lielākā kļūda. Nolēmu skriet arī nakts sprintu un tieši tā laikā sāpes atgriezās, tāpēc vnk finišēju. Līdz ar to arī nometne beidzās un atgriezāmies ziemīgajā Latvijā.
Rīt sāksies praktiski trešā nedēļa, kad ir problēmas ar ceļgalu, bet vismaz es zinu, kas ir par vainu - Iliotibialās saites iekaisums un kā varu to ārstēt. Šeit liels paldies Sabīnei, kura dod man padomus un arī sateipo. Progress ir manāms un ceru, ka šī būs pēdējā nedēļa, kad nevarēšu trenēties ar pilnu jaudu, jo līdz sezonai ir palicis smieklīgi maz.
Kartes no Portugāles treniņnometnes manā karšu arhīvā.
P.S. Nākošā pieturvieta nometne Vetspilī marta vidū un pēc tam 10dienas Zviedrijā. Trenējamies!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru