trešdiena, 2012. gada 31. oktobris

Sigulda aizrauj!

Sigulda aizrauj! Tā arī ir, ne ko pielikt, ne atņemt. Šīs sezonas pēdējie mači ir aizvadīti - Siguldas Kalnu maratona (SKM) 33km distance. Mērķis bija tikai un vienīgi uzvara! Fiziskā forma laba, varētu teikt labākā pēdējos gados. Mēnesis Zviedrijā nebija pavadīts ēdot kūkas un skatoties filmas.
Tuvojies starta dienai skaidrs bija tas, ka laikapstākļi būs sarežģīti un to, ka 5dienas vakarā netiks ievērots sportiskais režīms (gulētiešana 22:00), bet ar to mērķis nemainījās. Visa 5diena pagāja pamatīgi sniegot/putinot, kas uz brīdi sašķobīja manas domas par startu SKM, bet vai tad es no cukura?! Un apstākļi visiem vienādi. Paldies Kalvim Brūnam, kurš gādīgi mani nogādāja starta vietā ar pietiekošu laika rezervi, lai varētu reģistrēties, uzēst un iesildīties. Galvenais, ka no gaisa nekas nenāca un spīdēja saulīte, kas Siguldas kalnus un ielejas padarīja ziemīgi burvīgas.
Plāns distancei bija izstrādāt - sākumā turēties kopā ar 14km ātrākajiem džekiem, lai 33km distances skrējēji īsti nenojaustu vai vēl kāds ir priekšā. Tā arī darīju un pirmo kalnu iekaroju uzreiz aiz Artūra, Daniela un Dāvja. Jāatzīst, ka tādu vafeli kājās nebiju jutis sen, likās, ka kalna augšā kājas ir no vates, bet nojauta teica, ka ne jau man vienam. Distances turpinājumā atkopos līdz pirmajam noskrējienam lejā, bet garām palaidu Artju un Kristapu Bērziņu. Jau no iepriekšējā maratona zināju, ka lejā skriešanā esmu gana labs, lai varētu atpūsties un skriet ātrāk kā konkurenti. Iesēdos astē Artjam un tā arī turējos līdz Gaujas tiltam, kad par pārsteigumu sev manīju aiz muguras vēl vienu 33km distances skrējēju. Tā kā 14km skrējēju temps bija nedaudz par augstu, tad atlaidu un lēnām ļāvu tuvoties konkurentam. Pēc sejas nebija ne mazākās nojausmas, kas tas par putnu. Nonākot līdzenajā daļā uz pļavas, nedaudz atrāvos no šī un lēnām atkal tuvojos Artjam, kuru (arī Dāvi un Danielu) praktiski noķēru kāpienā uz Krimuldu. 
Tad atkal relatīvi līdzenajā daļā atlaidu un ļāvu sevi noķert, lai vieglāk būtu turēt tempu un sākt novērtēt konkurentu. Jāatzīst, ka konkurents bija gana labs, jo pēc serpentīna pa līdzēno attīstījām pietiekoši labu ātrumu un atkal tuvojāmies priekšā esošajiem 14km veicējiem. Šoreiz pirmais papildaplītis bija ļoti viegls, kur vairāk bija jāskrien lejā nekā uz augšu, tāpēc skrienot lejā pa serpentīnu sanāca laba atpūta. Pie Gaujas tilta kā pirmie devāmies otrajā papildaplī (6km), kas izrādījās gana smags un slikti nomarķēts (marķējumu nevarēja sniegā redzēt + bijām tie, kas svaigajā sniegā dzina taku), daļa tiesnešu mūs vēl negaidīja un sauļojās automašīnās, tāpēc kādas reizes 6 aizskrējām nepareizi, kopā zaudējot aptuveni 1'. Jāsaka godīgi, ka pirmais aplis pagāja vēja spārniem un nogurumu varēja sākt just otreiz pevarot starta kalnu. Pirmā apļa laiks apmierinošs 1h:42min:10sek. Starpfinišā ilgi neuzkavējos, bet paķēru savu pudeli ar sagatavoto Isostar long energy drink un devos tālāk, lai neļautu arī konkurentam papildus uzēst, jo pamanīju, ka viņš līdzi nenes nevienu enerģijas želeju. Pudeli nomeru pie Siguldas slimnīcas, lai pēc distances atkal paņemtu. Pirmā apļa laikā biju novērojis konkurentu un izstrādājis divas taktikas kā uzvarēt šo skrējienu. Pirmā bija agresīvā - maksimāli ātri skriet lejā no kalna, jo es to darīju ar IceBug apaviem, bet viņam naglu nebija un otrais - raiti atstrādāt Kaķīškalnu un Ķeizerskata kalnu, jo pēc tam ir pietiekoši gari noskrējieni, kur atkal atpūsties. Izrādījās, ka ar šo taktiku arī pietieka un pie otrā plāna nemaz nebija jāķeras klāt. Otrajā noskrējiena no Ķeizerskata konkurents manāmi iepalika, kas man ļāva dzerampunktā uzkavēties ilgāk, lai kārtīgi uzbarotos un tiklīdz viņš pietuvojās (~ pēc 10'') tā devos prom, lai viņam būtu mazāk laika padzerties. Atkal nostrādājā un viņš tikai nedaudz padzēries uzreiz metās man pakaļ, atkal atļāvos noķerties, lai piebeigtu viņu pēc Kājinieku tilta. Perfekta taktika, kas ļāva man krietni no viņa atrauties un pēdējo reizi manīt kāpienā uz Krimuldu, kur paskatoties uz viņu viss bija skaidrs, ja pats nenobeigšos tad uzvara ir mana! Ļoti patika, ka īsajā papildaplī viens no trases tiesnešiem jautāja - Tu jau skrien otro apli, uz ko saņēmis atbildi "jā", atbildēja: "Tu esi galīgi traks!" Nice, neko jaunu nepateici :). Skrienot lejā pa serpentīnu bija skaidrs, ka uzvara ir mana, tāpēc dzerampunktā atļāvos arī nedaudz panašķoties ar gardumiem. 
Trases tiesnesis pie Gaujas tilta ziņoja, ja viņš ir noskrējis visu pareizi, tad tulīt jums finišā būs pirmais 33nieks. Priekšā vēl bija palicis pēdējo reizi uzrāpties Ziediņkalnā, kur augšā gaidīja aurojošs fanu pūlis ar saucieniem uzkapā finišu! Jāatzīst, ka spēka ļoti daudz nebija, lai uzkapātu finišu, bet pasmaidīt atļāvos. Biju pieveicis 33km (pēc Polar RC3 GPS 32,70km) Siguldas kalnos un izcīnījis drošu uzvaru. Laiks gan drusku ilgāks kā biju plānojis vadoties pēc iepriekšējās reizes(tieši 30' ilgāks) un knapi palīdu zem 3h - 2h59min42,8sek, kas sanāk 5:33min/km. Pēc 2' finišējā arī mans konkurents, kuram izrādās ir arī vārds - Uģis Karasevs - un ir gana nasks skrējējs (skriesim.lv statistika). Nevar noliegt, ka trase šogad bija grūtāka un uzsnigušais sniegs to nedarīja vieglāku. Man patika. es izbaudīju (bet varēju izbaudīt arī vairāk) un līdz ar to nākošo reizi būs atkal, bet būs tikai un vienīgi garākā distance, jo mani aizrauj ultra garie skrējieni ar visu sevī ietverošo (cīņu ar sevi, balansēšanu uz krampju robežas distances beigās, konkurentiem, uzmundrinošiem faniem utt..). 
Jāsaka paldies organizatoriem, jo šādu pasākumu nav viegli noorganizēt, ņemot vērā to, ka sniegs uzsniga dienu pirms starta. Paldies visiem smaidīgajiem tiesnešiem trasē un visiem tiem, kas neskopojoās uzmundrināt. Liels paldies Isostar par dāvāto iespēju skriet Isostar team sastāvā, paldies pulsometrs.lv par iespēju kārtīgi iemēģināt jauno Polar RC3 GPS. Sezona ir noslēgusies un laiks nedaudz atvilkt elpu. See ya!

Nav komentāru: