Hard week

Tā arī patiesībā bija. Šonakt bija pirmā nakts, kad varēju izgulēties pēc sirds patikas un uzreiz jūtos kā cilvēks. Visu nedēļu normāli atmācījos un ja jāsaka godīgi, tā lieta interesē. Patīk fīčot, kas tur un kā tur un gandarījuma sajūta, kad iznāk pareizi... Laikam tomēr tā būvniecības joma ir tā vieta, kur jābūt. Vienīgi tgd ir tā, ka jāsaņemas un jāiztur, lai mācītos kā šonedēļ patiešām vajag daudz laika un galvenais fiziski ir grūti, jo pēc treniņa nu nekādi negribas mācīties, bet es arī paralēli gribu nopietni trenēties, kā darīju to šonedēļ. Varētu jau mācībām tā pa virsu, bet to darot izkritu no budžeta, tā kā nekas cits neatliek - work hard, run harder! Labi, ka šis ir pēdējais semestris, kad jācīnās par budžeta vietu, jo 5.kursā budžeta, vietas ir visiem, kuriem nav parādu. To es varu!
Šobrīd arī nevaru izšķirties par iespēju studēt no februāra līdz jūnija beigām Dānijā - Copenhagen University College of Engineering (IHK). Papīrus esmu sarakstījis, atliek tikai nosūtīt, termiņš 1.novembris. Bet viens ir skaidrs, ka tad skriet Latvijā nebūs iespējas, nebūs iespējas cīnīties par vietu Latvijas izlasē. Protams, ar treniņiem Dānijā nebūtu problēmu, bet nu visādi jau var gadīties. Pagaidām iekšā ir tā sajūta, ka vajadzētu no sevis izspiest maksimumu orientēšanās sportā vismaz līdz gadiem 30 un tad varētu turpināt sevis pilnveidošanu būvniecības jomā. Jo mācītes jau nekad nav par vēlu :) Laika nav daudz, lai izlemtu ko darīt tālāk, bet it kā jau iekšēji tomēr esmu izvēlējies palikt LV vismaz pagaidām..
Viens gan ir skaidrs, šodien braucu uz Somiju, lai skrietu Halikko viesti. Laiciņš solās jauks, vienīgi pa ceļam varētu būt tā nelielā vētra ko sola te. Un jā vakar tiku pie jauniem treniņapaviem pa meža ceļiem un takām - La Sportiva Crosslite. Vairāk ar domu par Siguldu. Šonedēļ bez mācībām arī turpinājām ar Ati R. gatavoties Siguldas maratonam, jābūt labi.
P.S. Lai Jums tur veicas iekš BJC ;)

Sezona vēl nav galā

Iepriekš rakstīju, ka orientēšanās mači tā kā būtu galā, bet vēl tomēr nē. 22.oktobrī došos uz Somiju, lai aizvadītu gadskārtējās Halikko stafetes. Pagaidām vēl nezinu, kuru etapu skriešu, bet sliecos domāt, ka tas būs man ierastais 1.etaps. Drīzumā tam jābūt skaidram. Pie reizes domājam aizvadīt kādu orient treniņu gan 5dien, gan arī pēc tam 7dienā, ceru, ka izdosies sezonu pabeigt ar labu noskaņu. Ja nebūtu piekritis braukt uz Somiju, tad vissdrīzāk skrietu Ozolnieku pusmaratonu, bet līdz debija pusmaratonā būs jāpagaida ;)
Pēc tam 30.oktobrī skriešu arī Siguldas kalnu maratonu. Pašlaik sliecos uz 33km distanci, ja būtu 22km tad skrietu to, bet šoreiz organizatori tādu iespēju nepiedāvā. Šodien esot Gaujienā aizvadīju ļoti kvalitatīvu kalnu treniņu un vispār izdomāju ļoti foršu skriešanas aplīti, kuru noteikti izmantošu arī turpmākajos treniņos, jo ir fiziski smagāks par to ko skrēju iepriekš. Apļa garums 5km un tas vijas gar Gaujmalu ar nobeigumu pa priežu meža takām. Žēl ka man nav altimetra savā Polarā RS400, nevaru pateikt kāda bija treniņa kāpuma summa, bet noskrēju 15,5km.. rīt plāns skriet nedaudz vairāk.
Un tad pēdējais sportiskais pasākums, ar kuru tā kā nobeigšu savu šī gada sezonu un praktiski sākšu gatavoties nākošā gada sezonai būs 5.novembrī Kuldīgā - Sikspārņu naktī, ko organizē TOK TAKA. Jāuzveido komanda, kas spēs cīnīties par uzvaru, jo tur ne tikai jāskrien un nedaudz jāorientējas, bet ir visādi interesanti un arī fiziski smagi pārbaudījumi, ne velti saucas orientēšanās piedzīvojuma sacensības. Pagājušajā gadā distancē pavadājm nedaudz virs 3h..
P.S. un jā nedaudz uzķūnēju savu blogu dažas idejas šur tur nošpikoju, bet īsti nav tas ko gribas, ja nepatīk sakiet :) esmu gatavs uzklausīt kritiku!

25manna

5dien kopā ar Jurģi un Kristu devos uz Zviedriju, lai nākošajā dienā ņemtu dalību 25 cilvēku stafetē 25manna, mūsu somu kluba Pihkaniskat ierindā. Nekāds pārsteigums man nebija, ka atkal būs jāskrien 1.etaps. Nakti uz 6dienu pārlaidām Vallentunas skolā uz hard floor. Jurģis bija pieteicis bez gulēšanas arī brokastis, uz kurām cēlāmies 6:00, jo man starts 9:00. Bez lieka stresa savācāmies un nostopējuši vienu zviedru kluba autobusu devāmies uz sacensību arēnu. Man par pārsteigumu, sacensību vieta bija izvēlēta blakus lielam atkritumu poligonam, kur valdīja attiecīgs smārds. Par laimi pašā sacensību centrā nepatīkamā aromāta nebija. Tā kā šoreiz bijām iztikuši bez nepatīkamiem starpgadījumiem ceļojuma laikā, tad man bija pietiekoši daudz laika, lai normāli sagatavotos startam. Vienīgi mani baidīja tas vai būšu pietiekami atpūties no maratona un vai kājas būs svaigas, jo 5dienas treniņā joprojām jutu nepatīkamas velkošas sajūtas kājās.

Tā kā pagājušogad Pihkas palika bez rezultāta, tad šogad bijām tikuši pie 289 starta numura no kopējām 364 komandām, kas nozīmēja tikai vienu - startā ļoti tālu aiz vadošajām komandām. Šoreiz startā lieki neriskēju, lai nepiedzīvotu kādu kritienu, jo tieši pirms 2gadiem startā man 2x pamanījās uzkāpt uz ahileja. šogad startā arī bija pāris kritieni, bet es no tiem veiksmīgi izvairījos, starta KP šķērsoju 30'' aiz līderiem, bet biju jau pietiekami kartē izpētijis kā skriet uz 1KP, jo bija pagarš etaps un tikko tiku mežā tā sāku apdzīšanas manevrus, turot virzienu. Lielākā daļa sportistu skrēja vienā garā vilcienā un grūti bija tikt viņiem garām, jo apkārt bija daudz kritušu koku un arī pamats nebija bez akmeņiem. Centos cik spēka, bet tas bija grūti, virzoties tuvāk 1KP apdzinu Reini Putniņu, kurš startēja ar 85 starta numuru! Pirmie 3KP nesagādāja nekādas problēmas un ceļā uz 4KP pamanīju jau vairākus spēcīgus skrējējus no tādām komandām kā Kalevan Rasti (Miika Hernelahti uzvara šī gada 10milā), Haldens SK un Rehns BK. uz 4KP bija atkal tāds garāks etaps un tieši iekšā tajā kartes sarežģītākajā daļā, no kuras bija īpaši jāuzmanās. es biju par maz uzmanīgs un neilgi pirms KP pagriezos pa kreisi, jo pārpratu savu atrāšanās vietu, ieraudzīju KP pieskrēju, bet nav mans numurs, pegriezos iepriekšējā virzienā un ieraudzīju, ka tālāk ir vēl viens KP, ko ņem virkne sprotistu, pieskrēju un jā ir mans. Kļūda aptuveni uz 1'. Tālāk atkal skrēju cik spēka un tiešām centos, atkal priekšā pamanīju KR pārstāvi, kuru uz 7KP apdzinu. Pēc tam uz 8KP uztaisīju tizlu kļūdu nu tiešām tizlu, zaudēju aptuveni 30". Jau iepriekš biju izpētījis, ka sākot no 8KP ir jātaisa finiša cienīgs skrējiens, jo palikuši pāris KP un diezgan viegli. Atkal centos, bet kājas no mīkstā pamata (protams arī maratona sekas) bija palikušas pietiekoši smagas un ikri sadzīti. Par spīti visam pie pirmspēdējā KP atkal pamanīju KR neilonu, bet priekšā bija vēl pāris sportisi, kuriem garām netiku kritušo koku dēļ un treilējamais celiņš bija pilns ar egļu zariem. Skrienot lejā no kalna noriskēju un vienam izdevās tikt garām, finišā jutos diezgan saguris un nevarēju parādīt cienīgu finiša spurtu, nav man tādas šķiedras kā Arvīdelim. Uzmetu aci pulkstenim kurš rādījā skrietas 36min.. prognozētais uzvarētāju laiks, bet 3KP pirms beigām jau dzirdēju, ka finišē pirmie skrējēji. Galu galā 6,4km pievicu, finišējot 79.vietā, mežā pavadot 36'42'', zaudējot 2'47'' līderim no OK Orion Roman Ryapolova. Somi bija ļoti priecīgi. Jurģis arī mežā parādīja, ka nav aizmirsis, kas ir ātri skriet un izjuta kā ir sēdēt tankā, man zaudēja nieka 1'30'' un saglabāja vietu 100niekā. Šogad visa komanda izdarīja ļoti labu darbu un finišējām 66.vietā, jāsaka arī tas, ka komanda šogad bija stiprākā pēdējo gadu, laikā, bet varēja būt vēl stiprāka, nekas nākošgad! Atpakaļceļš protams neizpalika bez ballītes uz kuģa un karaokes dziedāšanas, par jautro kompāniju rūpējās OK Kāpa, kas finišēja 68.vietā pāris sekundes aiz mums :p
P.S. šogad vēl ir plāns k-ko skriet, bet iespējams, ka ne vairs orientēšanos. Will see! ā un jā - jāsāk mācīties arī laikam...

O-maratons Tērvetē

2.oktobrī metu izaicinājumu savam pirmajam orientēšanās maratonam elites grupā, iepriekš biju startējis pirms 2gadiem Kalnciemā (18km), kad piekāpos finišā JWOC bronzai - Mikausim. Šogad distance jau stipri nopietna 26km ar 35KP. Kopš LČ Irbenē principā gatavojos tikai un vienīgi maratonam, bet tā kā pa vidu bija arī SM vidējā distance, tad īsti garos treniņus sāku skriet pēc tā. Viss principā izdevās kā plānots, arī Arvīda bieži pieminēto 4BK nebiju apmeklējis.

Tērvetē ierados tikai 30min pirms starta, bet atlika tikai izņemt aproci dabas parkam, nopirkt enerģijas želejas un uzvilkt bučus. Sāku sildīties 10min pirms starta, bet par laimi man, startu pārcēla par vēl kādām 7min un sanāca iesildīties kā gribējās. Jau iepriekš zināju, ka viegli nebūs, jo bija savākusies spēcīga konkurence. Sākumā gribēju skriet grupas aizmugurē, bet drošāk jutos skrienot aiz Krūma un Kalvja. Jāsaka gan, ka uz 1KP es gribēju iet taisnāku variantu, bet tā kā viņi aizskrēja galīgi apkārt, tad skrēju līdzi. Kā izrādās taisno variantu bija aizgājis Kristaps Jaudzems. Tā kā distancē varēja izmantot ļoti daudz ceļa variantus, tad visi to arī darīja. Pēc 3KP grupiņa sadalījās es ar Krūmu aizskrēju vairāk pa taisno, pārējie apkārt pa taciņu. Domājām, ka pie tilta tiksimies, bet nē bijām 2vatā. Skrējām tālāk, drusku gan nesaprotot, pa kuru taciņu īsti skrienam, bet viss bija pareizi. Salīdzinājām distances variantu ar Krūmu - man 1a viņam 1b - nav pa ceļam taurenī.. pirms 4KP uz ceļa pieskrēja arī Renčiks klāt. Tas bija arī pirmais dzerampunkts, nedaudz arī padzēros (2glāzes) un devos savā taureņa variantā. Renāram sakrīt ar Krūmu. Shit happens jau kuros mačos (parasti gan stafetē) palieku viens. Nu neko! Zināju, ka taurenis jāveic maksimāli ātri un bez kļūdām. Pirmajā taureņa zarā nedaudz saminstinājos uz 2KP, pārējais tīri. Atgriežos vidusKP un atkal padzeros, tā kā man pirmais taureņa zars bija garāks, tad skaidrs, ka Krūms ar Renāru jau otrajā zarā. Tgd cenšos skriet maksimāli ātri, izmantojot drošus variantus. Nedaudz saminstinājos uz 1KP taureņa otrajā zarā un pārējais tīri. Nonākot vidusKP nav ne jausmas, kas noticis, padzeros un uzjautāju tiem, kas dzerampunktā dežurē, nemāk man pateikt, izņemot viens mazais saka, ka it kā Krūms ar Renčiku neesot bijuši. Stulbi paņemu izeju no KP, nonākot uz ceļa domāju, ka mož ieraudzīšu abus sev priekšā, bļin nav..domāju, ka viņi sen jau tad gabalā, jo nepieļāvu domu, ka es viens abus taureņa zarus veicu ātrāk, kā viņi divatā..Nesaprotos nedauz ar karti, bet beigās piefiksēju, kur esmu un veiksmīgi ieeju KP. Ha! No kalna lejā ripo Krūms ar Renčiku. Hū... maratons vēl nav beidzies :) pēc tam iesēžos astē, jo gribas nedaudz atpūsties. Kur bijis, kur ne uzrodas arī Jubis.
Izrādās, ka Krūms ar Renāru nedaudz taureni sabakstījuši un Jubis viņus pieķēris. Uz 16KP Renārs aiziet pa labo pusi, mēs 3jatā pa kreiso pusi uz šoseju. Uz ceļa Jubis sāk plīst nost...Paņemam 16KP, Renāru neredzam. Gandrīz uzkļūdamies uz 17KP, bet pamanu KP un atzīmējamies kā pirmie, jo KP paspējis jau aizmigt. Tālāk jau tikai skrienam. 19KP skatītāju KP un karšu maiņa, 14km aiz muguras (tikai). Iekapāju pirmo enerģijas želeju, iedzeru sagatavotos minerāļus un aidā otrajā aplī. Krūms saka, ka nu maratons tikai sākas un es to sāku just. Skrienam tādu pašu variantu kā iepriekš, jo KP ir pa ceļam kā garajā etapā uz 4KP. Krūms visu laiku saka, ka galvenais nevar pielaist Renāru klāt un tad jau būs labi! Viņš mani ik pa laikam uzmundrina, labākais teksts bija: aiziet LLU :D! Ilgi vēl spēju pieklājīgi turēt līdzi un ik pa reizei palīdzēt Jānim paņemt KP. Jau pie 25KP kājas paliek jocīgas-->sāk iezagties krampji ikru muskuļos. Bet pārāk nestiepju soli un uzmanīgi lecu pāri kokiem. Pie 28KP jūtu, ka spēku izsīkums arī vairs nav tālu. Bet tik maz vairs palicis līdz finišam. Līdz 30KP vēk turos, bet Jānis jau izrāvies priekšā...un te viss arī beidzās.. 3km pirms beigām, kad palicis paņemt 5KP.. sākās krampji arī augšstilbos un sāk filma raustīties! Plāns bija tikt ar Krūmu līdz 31KP, bet.. jau etapa beigās uz 31KP sāku peldēt..beigās kļūda apmēram uz 1min..KP paņemu un nedaudz saņemos uz nākošo KP skriet, bet dzirdu, ka no aizmugures viens strauji tuvojas - Renārs... viņš gan bļauj nelabā balsī k-ko par ausi, jo izrādās, ka pārdūris tikko bungādiņu. Turu Renāram līdzi, bet skrienot lejā no kalna uz 33KP VISS. Abas kājas gan ikrus, gan augšstilbus sarauj krampji, mēģinu klumpurēt lejā, Renārs jau skrien atpakaļ kalnā, nokrītu zemē un netieku augšā, jūtos paralizēts..tā nu nedaudz paguļu, līdz krampji nedaudz atlaiž, pieceļos un atzīmējos KP..mani vēl uzmundrina skrējējs no OKZK: Aiziet, Lapsa! tas atkal lika nedaudz saņemties, bet joprojām peldu.. vēl 2min atstāju uz pirmspēdējo KP, jo vnk neko nerubiju :D KP paņemts un nu finišs..pašam jau liekas, ka arī bronzu esmu pazaudējis, jo nav ne jausmas cik tālu aiz Renāra bija nākošais dalībnieks. Finišēju knapi turoties kājās ar rezultātu 2h:42min:15sek.. Pārjautāju k-kam vai esmu 3.vietā?!? k-kas atbild, ka jā, bet informators grib, lai nolasu SI karti, jo nezinu vai esmu pievarējis visu distanci, es zinu ka esmu! Uzvarēju pēdējos 3km 2x cīņu ar sevi un neļāvu pieradināties domai palikt gulēt, kad sarāva krampji. Esmu gandarīts! Esmu izcīnījis otro individuālo medaļu elites grupā, pagājušā gada sudrabam garjā distancē klāt nāk arī bronza! Esmu arī apmierināts, ka tik ilgi biju konkurētspējīgs ar abiem Latvijas pieaugušo izlases skrējējiem. Pēc finiša spēkus atgūstu ar sporta dzērienu, OK "Saldus" sarūpētajiem auzu cepumiem un banāniem. Pirmās 30min paiet, kamēr atjēdzos, neizdarot straujas kustības, lai nesarauj krampji.

Šis nozīmē - Victory - 3.vieta man ir uzvaras vērta.

Secinājumi:
1)Lai būtu konkurētspējīgs līdz finišam ir jātrenē garās "šķiedra" vēl vairāk;
2)Ir svarīgi kādu magniju tu dzer, es domāju kāda starpība, bet starpība ir;
3)Jānodrošinās ar nelielu ūdens rezervi, it īpaši zinot, ka pēdējos 6km dzirdinātavas nav;
4)Maratonu ir grūti noskriet, ja paliec viens, tāpēc nekad nepeldi viens!
Rezultāti
Spliti
Man ceļš iekš RouteGadget
P.S. Tie, kuri mani norakstīja pirms maratona starta, domāju, ka dabūjāt iekšā!