svētdiena, 2013. gada 13. oktobris

LČ III.daļa un NIKE

Rakstu biju paredzējis rakstīt pēc starta 25mannā un 25mannakorten WRE, bet tā kā līdz Zviedrijai tā arī netiku (ne es viens) haosa dēļ, kas valdīja Rīgas lidostā miglas dēļ, tad ir pienācis laiks uzrakstīt par pēdējā mēneša pozitīvajiem notikumiem un par negatīvo daudz nerunāšu.
Tā kā sezonu ir paredzēts pabeigt Ķīnā ar startu Park World Tour, tad gulēt un atpūsties pēc LČ vidējā un stafetēs nevarēju, bet treniņplānā tika iekļauti gan ātruma treniņi, gan garie skrējieni, lai pienācīgi varētu startēt LČ maratonā un arī domājot par Siguldas Kalnu maratonu. Tieši lai notestētu ātrumu, kāds ir saglabājies sezonas beigu daļā, ņēmu dalību "Skrien Latvija" 6.posmā Valmierā 10,55km Nike skrējienā. Tā kā skriešanas sacensībās kādu laiku nebiju startējis, tad prognozēt rezultātu īsti neņēmos, bet rēķinājos, ka tas varētu būt 34'-35' robežās. Startēju zem Isostar team un tests izdevās labs, visvairāk iepriecināja tas, ka noturēt ātrumu ~3:20min/km varēju visu distanci bez asins garšas mutē. Finišēju ar rezultātu 35'19'', kas deva 5.vietu un pie optimālas nedēļas trijnieks arī bija aizsniedzams. Pēc skrējiena gan pieteicās ļoti nepatīkama problēma, jo uz asfalta samocīju laterālās saites, kas pārvērtās iekaisumā un starts LČ o-maratonā bija uz lielas jautājuma zīmes, jo iekaisums bija tik spēcīgs, ka pāris dienas normāli paiet nevarēju. Devos ciemos pie Sabīnes, kura izcili veica savu darbiņu un saveda mani kārtībā, protams, nācās atteikties no paredzētajiem skriešanas treniņiem un pievērsties alternatīvajiem. Paldies viņai par to!
Isostar team
LČ o-maratonā pienāca bez plānotās sagatavotības un ar bažām vai vispār varēšu noskriet visu distanci, jo nebija ne jausmas kā uzvedīsies laterālās saites. Mērķis bija medaļa, pirms traumas bija doma tikai un vienīgi par zeltu, bet tagad par to nedomāju, jo apzinājos situāciju. Konkurence nesolījās ļoti spēcīga un galvenie konkurenti bija maratona karalis Jānis Krūmiņš, skriešanas karalis Renārs Roze un arī Andris Jubelis, par pārējiem nedomāju, jo ļoti labi apzinos, ka maratons sākas pēc 2h, kad sākas cīņa ar sevi un savu organismu. Sacensību sākums bija varen lēns, tāpēc dodoties uz taureni kāpināju tempu, lai paskatītos, kuri dosies man līdzi. Taureņa zars sakrita ar Renāru un Ati Rešķi. Diezgn pārliecinoši turējos priekšpusē un bez lielām problēmām veicu pirmo taureņa zaru, zināju, ka esam priekšā otrai grupiņai, jo otrais zars lēnāks un vairāk pa purviem. Otrajā zarā pieļāvu liktenīgo kļūdu, kur palika iespēja cīnīties par uzvaru, jo pārķēru etapu, redzēju kā Renārs ar Ati nedaudz paskrien man līdzi, bet tad pagriezās un aizskrēja citur, to es nesapratu, jo biju pārliecināts par to, uz kuru KP dodos. Kļūda, kas maksāja 5', kamēr sazīmējos un paņēmu īsto KP. Pēc tam sākās neiedomājams skrējiens vienītī pēc medaļas, jo apzinājos, ka pārējie ir priekšā, bet bija skrietas tikai 50' un vēl līdz finišam tālu. Liels bija pārsteigums, kad ierodoties skatītāju KP un karšu maiņā uzzināju, ka esmu 3.vietā, Krūms priekšā daudz 7', bet Renārs tikai 2'. Nu bija uzdevums mēģināt noķert Renāru, bet ar domu, ka nedrīkst rupji kļūdīties, lai saglabātu bronziņu. Renŗu noķert neizdevās, konkurentus mežā nemanīju, bet nelielu stresiņu uztaisīju neilgi pirms beigām, kad atstāju vēl 2' uz diezgan vienkāršu KP. Varēja gadīties tā, ka konkurenti paskrien garām, jo pastāvēja iespēja nākamo etapu realizēt pa šoseju. Tomēr pārsvars pār tuvākajiem sekotājiem bija pietiekoši liels un savu darbiņu izdarīju - izcīnīju bronzas medaļu, par kuru prieks liels, jo divas nedēļas pirms maratona likās, ka startu nāksies izlaist. Rezultāti, spliti.
Tā kā raksta ievadā jau minēju, ka gadījās ķibele un uz 25mannu neaizlidoju, tad ātrumā radās alternatīva ideja, kur notestēt savu ātrumu un pie reizes izmantot iespēju, lai gatavotos PWT - devos uz Siguldas pusmaratonu "Skrien Latvija" 7.posmu, kur atkal zem Isostar team startēju NIKE 10,55km skrējienā. Tā kā laterālās saites vairs sliktas ziņas nedeva un gatavojoties 25mannai biju aizvadījis gan intervālus uz asfalta, gan pilsētas sprinta treniņus priekš PWT, tad bažām pamata nebija. Šoreiz jau jutos labāk sagatavojies, ja vēl nebūtu nonīcis 5h Rīgas lidostā, tad varētu teikt, ka sajūtas pirms skrējiena bija ļoti labas. Šoreiz bija arī mērķis - ieskriet 3niekā, jo konkurence bija mazāka kā Valmierā. Sākumā līdzīgi kā Valmierā turējos kopā ar līderiem t.sk. arī Renāru Rozi, bet pamazām jutu, ka priekšgals skrien tomēr drusku, drusku ātrāk un tas nav mans ātrums kādā varu skriet, tāpēc paliku viens, redzamības attālumā turot priekšā esošos 3 skrējējus - Girgensonu, Rozi un vēl vienu, kuru nepazinu. Pirmā puse bija ātrāka kā Valmierā, tāpēc cerēju arī uz labāku rezultātu finišā. Diezgan pārliecinoši izdevās noturēt 3.vietu absolūtajā vērtējumā un uzlabot arī rezultātu, salīdzinot ar Valmieru. Finišēju ar laiku 34'58'' (tīrais laiks 34:54.95). Interesanit, ka vidējais laiks uz km pēc GPS noskrietā attāluma gan Valmierā, gan Siguldā ir identisks - 3:17min/km. Izrādījās, ka nezināmais skrējējs bija no citas grupas, tāpēc savā grupā izskrēju pat 2.vietu, tāpēc prieks lielāks. Laterālās saites arī uzvedās kā vajag un nekādus signālus par problēmām nedod. #tas_priecē!

Sigulda aizrauj!
Tagad atliek cerēt, ka izdosies veiksmīgi nokļūt Ķīnā, kur būs jāskrien maksimāli ātri un precīzi, jo konkurence ir ļoti iespaidīga un arī naudas balvas ir pieklājīgas. Informācija par PWT šeit. Pēc tam ceru, ka organisms nebūs nokauts pēc lidojumiem un varēšu startēt arī Siguldas kalnu maratonā, šoreiz garākajā distancē un ar to arī noslēgt šo sezonu, par kuru kopumā tiks veltīts atsevišķs raksts. 
P.S. un vēl - ož pēc diezgan lielām pārmaiņām manā dzīvē, bet arī par to būs atsevišķs stāsts!

1 komentārs:

nadfmydptb teica...

Aviation legal professional Jason Dickstein has instructed that additive manufacturing is merely Hats for Women a production method, and must be regulated like another production method. In 2018, 3D printing know-how was used for the first time to create a matrix for cell immobilization in fermentation. Propionic acid production by Propionibacterium acidipropionici immobilized on 3D-printed nylon beads was chosen as a model study.