svētdiena, 2010. gada 31. oktobris

Siguldas kalnu maratons

Gandarījums. Pozitīvas emocijas distancē un pēc distances. Prieks. Ideāls laiks utt... Jā to visu es piedzīvoju skrienot Siguldas kalnu maratona 33km distanci. Tagad visu pēc kārtas. Īpaši šim pasākumam negatavojos fiziski, jo pa vidu vēl pēc LČ maratona Tērvetē bija 2 stafetes, kurās skrēju 1.etapu un darīju to ļoti ātri :) Bet gatavojos morāli, protams dzēru daudz magniju pēdējās 2 nedēļas. Aizvadīju četrus speciāli šim pasākumam veltītus treniņus - 2garākus un pa kalniem + 2 vnk garākus treniņus. Sajūtas pēdējā nedēļā bija ideālas, tās gan nedaudz sabojāja 3dienas disciplīnas neievērošana.
6dien solīja labu laiku par ko gan neliecināja skats pa logu no rīta. No saulītes ne miņas. No Rīgas uz Siguldu devos ar autobusu, kur par jautrību rūpējās Mārcis Priedītis ar saviem draugiem. Siguldā mani savāca Atis Rešķis un varējām gatavoties startam. Sadzēries sporta drinkus un sagatavojis visu nepieciešamo distancei devāmies uz starta vietu. Skriešanai izvēlējos La Sportiva Crosslite apavus, neiedzenot radzes, varu teikt tikai to, ka tā bija pareizā izvēle, jo salīdzinot ar Ice bugiem zole ir sitpri biezāka. Pietrūka kādas radzes..
Plāns priekš distances pavisam vnk - visu distanci noskriet vienā tempā, lai neuznāktu lūziens. Tāpēc pirmo starta kalnu praktiski uzkāpām un pēc tam jau sākām ripināt tā starp 4:10-5:00 min/km.. pirmajā garajā noskrējiena lejā no kalna nopsihojām lejā apdzenot ļoti daudz skrējējus un pēc tam jau bija stipri vieglāk. Pa priekšu neredzējām ne Jubi, ne Kāsi, ne Toļu un pat ne Krūmu, kurš skrēja 55km. Nelielu gabalu pa priekšu skrēja Nauris Spalviņš, aiz muguras kāds nepazīstams skrējējs. Tā divatā arī skrējām līdz distance dalījās. Atis visu laiku kontrolēja ātrumu, jo man jau gribējās izmantot savas 1.etapa iemaņas un noķert visus, kas ir priekšā., jo baidījos, ka varam atlaist viņus par tālu. Ieskrienot karjerā pēc pēdām varēja redzēt, ka priekšā ir kādi 3-4sportisti. Pie smilšu sienas ieraudzījām vienu sportistu sarkanā augšā ar plaušu uz muguras, nevarējām saprast, kas tas ir... Pēc dzirdinātavas aizskrējām garām Spalviņam un atkal ieraudzījām sarkanā tērpā skrienošo cilvēku. Jāmin, ka pie Kājinieku tilta distances atkal sagāja kopā un nācās apdzīt ļoti daudz priekšā skrienošos 11km veicējus, kas nedaudz paaugstināja tempu, bet traucēja skrējienos lejā no kalniņiem. Kāpumā uz Krimuldu strauji pietuvojāmies nezinājam skrējējam un nogriežoties no serpentīna, ceļā uz otru papildapli sapratām, ka tas ir Krūms. Nedaudz sabļaustīšanās un informācijas ievākšana par priekšā skrienošajiem. Uz pļavas pirms Vikmestes takas ieraudzījām ar Jubi, kurš likās diezgan lēns. Krūmam bija ieplānotais pit-stops ar drēbju maiņu un papildus uzpildīšanos, kā rezultātā aizskrējām viņam garām. Aptuveni pie pusdistances sacensības man varēja arī beigties, jo piedzīvoju pamatīgu kritienu, bet par laimi bez lielām sekām. Lēnām un mērķtiecīgi tuvojāmies Jubim. Līdz arī viņu noķērām. Nedaudz paskrējām kopā, atkal uzzinājām kas un cik daudz aptuveni priekšā - Toļa ar Kāsi, esot ļoti tālu priekšā...Tālāk sekoja neprātīgs downhils pirms Gaujas tilta. Tilta pārskriešana un pēdējās trepītes pirms pirmā apļa beigām...Starpfinišā uzpildamies kā nākas un atkal uzzinam info - Toļiks kādas 2min priekšā, Kāsis vairāk (izrādās gan, ka Toļiks gandrīz 3.5min un Kāsis 4.5min..) Pirmais aplis pagāja vienā elpā! Pēc padzeršanās atkal klāt pieskrien Krūms un saka, ka negrib palikt viens un labāk skrien kopā ar mums līdz distances dalīsies. Viss turpinās pēc plāna, tempu turam nemainīgu, downhilus psihojam, kāpumus mierīgi, lai nesadzen kājas. Lielajā kāpienā uz Ķeizerskatu izvirzos grupiņas priekšgalā, kad pagriežu galvu uz leju redzu, ka arī Jubis joprojām netālu.. augšā uzprasu tiesnešiem cik cilvēki priekšā - viņš atbils, ka 4..JOPCIK?!?! WTF? Kā no kurienes.. 2 zinam - a kas tie otri 2?Viens esot ārzemnieks un vēl viens letiņš.. Iestājas šoks, jo esam ārpus 3nieka...tā kā esmu priekšā tad saku Atim, ka jākāpina temps, Krūms saka, ka ja līdz Kājinieku tiltam neieraugam nevienu, tad noķert būs grūti.. tā kā skrienu pa priekšu tad nedaudz palielinu tempu, bet joprojām tā ap 4.5min/km.. lielajā taisnē pirms tilta nevienu neredzem..pienāk tilts uz tilta neviena nav.. bet tad aiz tilta ieraugam, ka viens tomēr skrien gar kalnu dzeltenmelns..Toļiks :) hū..!Tempu nepalielinam, lai taupītu spēkus. Plāns jānoķer līdz dzirdinātavai, plānu veiksmīgi realizējam. Kārtīgi visi iestiprinamies un no tiesnešiem uzzinām, ka priekšā tiešām ir vēl 3 sportisti un mēs esam 4.,5. un 6tais.. Es saku Toļikam, ka cīņa sākās, Toļiks atsaka, ka esot besī un nevarot paskriet... Pļavas tālākā galā ieraugam vēl vienu sportistu, kuru ir pārņēmis bezspēks, kāpumā uz Krimuldu ļoti ātri viņu apdzenam - numurs īstais - bet kā šāds sportists, kurš skrien ar džemperi un botēs var būt mums priekšā?! Okey, esam palikuši 3 orientieristi uz 3.vietu. Toļiks saka, ka viņam kājās nedaudz krampji, Atim sāk reibt galva kāpjot augšā kalnā. Es pārsteidzoši jūtos ļoti labi. Ļoti ātri attālinamies no apdzītā skrējēja. Nu jau līdz finišam nav tālu - lejā pa serpentīnu, kur sākumā atraujos no abiem, bet tad nolemju nedaudz tempu nomest, jo ar Ati bija sarunāts, ka finišēsim reizē, bet tgd ir cīņa par pēdējo vietu uz goda pjedestāla. Ko darīt?! Toļiks kopā ar mums un izskatās labāk par Ati, nelielajā kāpumā uz Gaujas tiltu Atis vnk atslēdzas es droši skrienu pretī 3.vietai. uz pēdējām trepītēm atskatos un redzu, ka Ata nav, bet Toļiks tepat. Okey, ja jau esam tik tālu tikuši, kāpēc lieki mocīties un cīnīties ar vienu no cīņu biedriem meža stadionā?! Piedāvāju Toļikam finišēt reizē, jo gribas ar nākošo nedēļu sākt gatavoties jaunajai sezonai, bet pēdējajās trepītēs varēja noraut ne tikai uz mutes, bet arī piedzīt kājas, ka tik turies vai vēl labāk, kāds no mums varētu nraut bezfilmu. Mierīgi uzkāpjam augšā, bet Ati joprojām neredzam..lēnā garā dodamies pretī finišam ar domu, ka esam 3.vietā. Finišējam ar sadotām rokām, lai neviens no mums nepaliktu bez balvas.. prieks, prieks un vēlreiz prieks :) Pienāk Kāsis un saka, ka mēs esam 2.vietā, jo tie 2 džeki, kas vislaik bija priekšā (1nu gan mēs apdzinām) esot noīsinājuši distanci 1.aplī... vēl jo lielāks prieks un gandarījums. 33km distanci pieveicu 2h:37:min:30.1sek. ātrāk nekā bija plānots iepriekš.
Atis finišē tikai pēc 4min... spēks esot galīgi beidzies un motivācija cīnīties par 4.v. vai 5.v. neesot bijusi, pēc tam, kad uzzināja, ka tie 2 nošmaukušies, protams, nedaudz sarūgtinājums pārņem arī viņu, jo gribējās jau tajā 3niekā ieskriet..Kāsim zaudēju gandrīz 5min.. uz ko to norakstīt īsti nezinu. Okey sākums bija par lēnu, jo fiziski jutos daudz labāk, bet te atkal jautājums vai tad distanci būtu izturējis līdz galam. Protams, ļoti liels aspekts ir tajā, ka Kāsis visu mūžu dzīvo Siguldā un viņš zin kā uzskriet kalnā un noskriet no tā :) Kas zin kā būtu distance beigusies, ja būtu nolēmis cīnīties kā nākas ar Toļiku, vieta 3niekā tik un tā būtu bijusi, bet tas no sērijas kā būtu ja būtu.
Patiesi liels gandarījums, ka visās vīriešu distancēs vērojama orientieristu dominance (11km pirmie 2 absolūti ātrākie orientieristi, 33km pirmie 6 un 55km uzvarēja Krūms ar gandrīz 25min pārrākumu - viņš ir monstrs - izdarīja to mazāk kā 5h). Nākošgad noteikti skriešu atkal un uzņemšu jaunas pozitīvas emocijas. Tgd neliela attelpa, 5dien Sikspārņu nakts un tad jau hard work jaunajai sezonai. Rudenī esmu sasniedzis fantastisku formu, kas liecina par to, ka esmu uz pareizā ceļa, treniņbiedri ir, savā treniņplānā ieviesiešu arī Siguldas apmeklējumu reizi 2nedēļās!
P.S.Motivācija ir, gribasspēks ir ko vairāk vajag - ā jā no ūdens un gaisa nepārtiksi.. Finansējums noderētu (inventāra iegādei, sporta drinku, nometnēm...), ja kādam ir lieka nauda-Tavu vārdu uz skrienamā krekla uzdrukāšu! Paldies Dacei par bildītēm:)

pirmdiena, 2010. gada 25. oktobris

Halikko viesti

5dien tajā pašā kompānijā, kas devāmies uz 25mannu, tgd braucām iekarot arī Somijas mežus. No Rīgas izbraucām visai pavēlu ap 16:00, bet uz prāmi paspējām bez aizķeršanās ~15min pirms attiešanas. Tad jau 23:00 Helsinkos, savācām hoteļa atslēgas no kluba trenera un devāmies atpūsties, gulēt tikām pēc pusnakts. Jāsaka, ka no solītās vētras ne smakas, vējelis tikai tāds lielāks pa ceļam bija.
6diena jau mūs sagaidīja ar ļoti saulainu laiku un nelieliem mīnusiņiem. Doma bija izbraukt no hoteļa 8:30, protams, sakavējāmies un izbraucām 9:00. Līdz Halikko pilsētiņai sava 1h30min jābrauc, bet ceļš bija apledojis un nekādu ātrumu nevarējām attīstīt. Sacensību centrā ieradāmies 13min pirms mana starta :D labi, ka es biju jau saģērbies viesnīcā un atlika tikai uzvilkt savus Ice bugus un piespraust numuru. Nedaudz uztraucos par to, ka nav noteipotas kājas, jo ārā vēl viss bija sasalis, kas nozīmēja to, ka būs slidens. Neko darīt. 6min pirms starta sāku nedaudz sildīties, pastaipīju muskuļus, lai nepiedzen, paskriet gan īpaši nesanāca. Un nu jau starta šāviens. Galvenais bija nepieļaut kļūdu uz 1KP, kā to izdarīju pagājušajā gadā. Man par laimi uz 1KP varēja skriet ļoti lielu gabalu pa ceļu, kas noderēja kā iesildīšanās distancei un pāris nākamo KP ceļu variantu izpētīšana. Galvenais izpētīju, kādas būs pēdējās piesaistes. Uz 1KP jau izvirzījos līderu grupiņā. Visiem pa priekšu aizskrēja džeks no TuMes un Rajamäen Rykmentti. 1Kp paņēmu bez problēmām un ceļā uz 2KP jau atkal ieraudzīju tos pašus džekus. Pievilku klāt un tā +/- arī skrējām, tad TuMes džekam bija cits farsts un pie 3KP viņu nemanīju. 4KP īzī pīzī, uz 5KP uzmanīgi nolasīju leģendu un atlika tik noskatīties kā RR džeks aiziet kļūdā, KP paņemu kā pirmais un ātri ātri lejā no kalna, kur atkal pamanu TuMes neilonu. Mēģinu viņam pievilkt klāt, no aizmugures klāt man pienāk Anttolan Urheilijat komandas skrējējs. 6KP veiksmīgi un nu ceļš uz 7KP, kur neveiksmīgi izlemju iet klintij pa labo pusi, bet Tumes džeks aiziet pa kreisi, iezaudēju kādas 20". Tad skatītāju etaps, kur lielā ātrumā pietuvojas RR. Pēc skatītāju etapa 10KP ļoti vienkāršs, bet viltīgs izskatās 11KP, kur nolemju iet diezgan drošu variantu vairāk pa nogāzes lejasdaļu un pārējie divi džeki dara to pašu. Pirms paša KP saminstinos, jo nepareizi nolasu vienu kalniņu iepriekš. KP paņemu aiz abiem pārējiem džekiem. Par brīnumu ceļā uz 12KP pretī nenormālā ātrumā skrien TuMes džeks, uztaisījis lielu kļūdu. Tātad priekšā ir tikai abi jau ierpiekš pieminētie klubi. Cenšos neatpalikt un nākamos 2KP paņemam raiti viens aiz otra, tad ceļš uz pēdējo KP. Es gribēju skriet uz pļavu, bet šie lido ārā uz ceļu, nolemju neriskēt un dodos pakaļ, bet līdz pēdējam KP neizdodas tik tuvāk. Finišā gan kapāju, bet nesanāk nevienu apdzīt un finišēju 3.vietā 7" aiz RR un 2" aiz Anttolan Urheilijat kluba. Protams esmu nenormāli priecīgs un apmierināts, jo distancē praktiski nepieļāvu nevienu kļūdu, izņemot ceļā uz 7KP un nesaprašānās ar karti bija pie 11KP. Almost perfect race. Mans ceļš distancē atrodams šeit. Domājams, ka nominācijai gada race kandidāts ir atrasts. Visai Pihkaniskat komandai gāja ļoti labi, izņemot 14.etapa veicēju - meiteni, kurai ir 17gadi, bet viņa ir somu junioru izlases kandidāte - sanāca uzrakt ap 10min, kas liedza cīņu par vietu 20niekā. Pēdējā etapā gāja komandas nopietnākais spēks un uzrādīja pietiekoši augstvērtīgu rezultātu un ierindoja mūs 26.vietā, kas ir Pihkaniskat labākais panākums šajā gadsimtā ;) arī Jurģis un Krista noskrēja ļoti labi, jāpiemin, ka Krista tika skriet arī 2.komandas sastāvā 14.etapu un izdarīja to 7' ātrāk kā jau pieminētā meitene 1.komandā - nekas, lai meitene rūdās.
7dien noskrējām arī garo treniņu pa šogada Suunto games otrās dienas sacensību apvidu un kājas sajuta nelielu nogurumu, tieši tas, kas vajadzīgs. Mājupceļš gan izvērtās garš, jo nokavējām prāmi 14:30 un nācās gaidīt līdz 17:30, nākošreiz limitēsim laiku saunā iešanai un pusdienu ieturēšanai kluba trenera mājās, un Krista dzers tikai vienu krūzīti tējas :p
Laikam tgd par 100% ir skaidrs, ka nebraukšu uz Dāniju mācīties, bet nopietni gatavošos nākamajai sezonai, jo potenciāls acīmredzot manī mīt. Un jā 6dien būšu satiekams Siguldā - Nike Siguldas kalnu maratonā, kur skriešu 33km, lasot komentārus liekas, ka jāskrien ar Ice bugiem, bet notestēšu arī La Sportiva Crosslite un tad izlemšu.

piektdiena, 2010. gada 22. oktobris

Hard week

Tā arī patiesībā bija. Šonakt bija pirmā nakts, kad varēju izgulēties pēc sirds patikas un uzreiz jūtos kā cilvēks. Visu nedēļu normāli atmācījos un ja jāsaka godīgi, tā lieta interesē. Patīk fīčot, kas tur un kā tur un gandarījuma sajūta, kad iznāk pareizi... Laikam tomēr tā būvniecības joma ir tā vieta, kur jābūt. Vienīgi tgd ir tā, ka jāsaņemas un jāiztur, lai mācītos kā šonedēļ patiešām vajag daudz laika un galvenais fiziski ir grūti, jo pēc treniņa nu nekādi negribas mācīties, bet es arī paralēli gribu nopietni trenēties, kā darīju to šonedēļ. Varētu jau mācībām tā pa virsu, bet to darot izkritu no budžeta, tā kā nekas cits neatliek - work hard, run harder! Labi, ka šis ir pēdējais semestris, kad jācīnās par budžeta vietu, jo 5.kursā budžeta, vietas ir visiem, kuriem nav parādu. To es varu!
Šobrīd arī nevaru izšķirties par iespēju studēt no februāra līdz jūnija beigām Dānijā - Copenhagen University College of Engineering (IHK). Papīrus esmu sarakstījis, atliek tikai nosūtīt, termiņš 1.novembris. Bet viens ir skaidrs, ka tad skriet Latvijā nebūs iespējas, nebūs iespējas cīnīties par vietu Latvijas izlasē. Protams, ar treniņiem Dānijā nebūtu problēmu, bet nu visādi jau var gadīties. Pagaidām iekšā ir tā sajūta, ka vajadzētu no sevis izspiest maksimumu orientēšanās sportā vismaz līdz gadiem 30 un tad varētu turpināt sevis pilnveidošanu būvniecības jomā. Jo mācītes jau nekad nav par vēlu :) Laika nav daudz, lai izlemtu ko darīt tālāk, bet it kā jau iekšēji tomēr esmu izvēlējies palikt LV vismaz pagaidām..
Viens gan ir skaidrs, šodien braucu uz Somiju, lai skrietu Halikko viesti. Laiciņš solās jauks, vienīgi pa ceļam varētu būt tā nelielā vētra ko sola te. Un jā vakar tiku pie jauniem treniņapaviem pa meža ceļiem un takām - La Sportiva Crosslite. Vairāk ar domu par Siguldu. Šonedēļ bez mācībām arī turpinājām ar Ati R. gatavoties Siguldas maratonam, jābūt labi.
P.S. Lai Jums tur veicas iekš BJC ;)

sestdiena, 2010. gada 16. oktobris

Sezona vēl nav galā

Iepriekš rakstīju, ka orientēšanās mači tā kā būtu galā, bet vēl tomēr nē. 22.oktobrī došos uz Somiju, lai aizvadītu gadskārtējās Halikko stafetes. Pagaidām vēl nezinu, kuru etapu skriešu, bet sliecos domāt, ka tas būs man ierastais 1.etaps. Drīzumā tam jābūt skaidram. Pie reizes domājam aizvadīt kādu orient treniņu gan 5dien, gan arī pēc tam 7dienā, ceru, ka izdosies sezonu pabeigt ar labu noskaņu. Ja nebūtu piekritis braukt uz Somiju, tad vissdrīzāk skrietu Ozolnieku pusmaratonu, bet līdz debija pusmaratonā būs jāpagaida ;)
Pēc tam 30.oktobrī skriešu arī Siguldas kalnu maratonu. Pašlaik sliecos uz 33km distanci, ja būtu 22km tad skrietu to, bet šoreiz organizatori tādu iespēju nepiedāvā. Šodien esot Gaujienā aizvadīju ļoti kvalitatīvu kalnu treniņu un vispār izdomāju ļoti foršu skriešanas aplīti, kuru noteikti izmantošu arī turpmākajos treniņos, jo ir fiziski smagāks par to ko skrēju iepriekš. Apļa garums 5km un tas vijas gar Gaujmalu ar nobeigumu pa priežu meža takām. Žēl ka man nav altimetra savā Polarā RS400, nevaru pateikt kāda bija treniņa kāpuma summa, bet noskrēju 15,5km.. rīt plāns skriet nedaudz vairāk.
Un tad pēdējais sportiskais pasākums, ar kuru tā kā nobeigšu savu šī gada sezonu un praktiski sākšu gatavoties nākošā gada sezonai būs 5.novembrī Kuldīgā - Sikspārņu naktī, ko organizē TOK TAKA. Jāuzveido komanda, kas spēs cīnīties par uzvaru, jo tur ne tikai jāskrien un nedaudz jāorientējas, bet ir visādi interesanti un arī fiziski smagi pārbaudījumi, ne velti saucas orientēšanās piedzīvojuma sacensības. Pagājušajā gadā distancē pavadājm nedaudz virs 3h..
P.S. un jā nedaudz uzķūnēju savu blogu dažas idejas šur tur nošpikoju, bet īsti nav tas ko gribas, ja nepatīk sakiet :) esmu gatavs uzklausīt kritiku!

svētdiena, 2010. gada 10. oktobris

25manna

5dien kopā ar Jurģi un Kristu devos uz Zviedriju, lai nākošajā dienā ņemtu dalību 25 cilvēku stafetē 25manna, mūsu somu kluba Pihkaniskat ierindā. Nekāds pārsteigums man nebija, ka atkal būs jāskrien 1.etaps. Nakti uz 6dienu pārlaidām Vallentunas skolā uz hard floor. Jurģis bija pieteicis bez gulēšanas arī brokastis, uz kurām cēlāmies 6:00, jo man starts 9:00. Bez lieka stresa savācāmies un nostopējuši vienu zviedru kluba autobusu devāmies uz sacensību arēnu. Man par pārsteigumu, sacensību vieta bija izvēlēta blakus lielam atkritumu poligonam, kur valdīja attiecīgs smārds. Par laimi pašā sacensību centrā nepatīkamā aromāta nebija. Tā kā šoreiz bijām iztikuši bez nepatīkamiem starpgadījumiem ceļojuma laikā, tad man bija pietiekoši daudz laika, lai normāli sagatavotos startam. Vienīgi mani baidīja tas vai būšu pietiekami atpūties no maratona un vai kājas būs svaigas, jo 5dienas treniņā joprojām jutu nepatīkamas velkošas sajūtas kājās.
Tā kā pagājušogad Pihkas palika bez rezultāta, tad šogad bijām tikuši pie 289 starta numura no kopējām 364 komandām, kas nozīmēja tikai vienu - startā ļoti tālu aiz vadošajām komandām. Šoreiz startā lieki neriskēju, lai nepiedzīvotu kādu kritienu, jo tieši pirms 2gadiem startā man 2x pamanījās uzkāpt uz ahileja. šogad startā arī bija pāris kritieni, bet es no tiem veiksmīgi izvairījos, starta KP šķērsoju 30'' aiz līderiem, bet biju jau pietiekami kartē izpētijis kā skriet uz 1KP, jo bija pagarš etaps un tikko tiku mežā tā sāku apdzīšanas manevrus, turot virzienu. Lielākā daļa sportistu skrēja vienā garā vilcienā un grūti bija tikt viņiem garām, jo apkārt bija daudz kritušu koku un arī pamats nebija bez akmeņiem. Centos cik spēka, bet tas bija grūti, virzoties tuvāk 1KP apdzinu Reini Putniņu, kurš startēja ar 85 starta numuru! Pirmie 3KP nesagādāja nekādas problēmas un ceļā uz 4KP pamanīju jau vairākus spēcīgus skrējējus no tādām komandām kā Kalevan Rasti (Miika Hernelahti uzvara šī gada 10milā), Haldens SK un Rehns BK. uz 4KP bija atkal tāds garāks etaps un tieši iekšā tajā kartes sarežģītākajā daļā, no kuras bija īpaši jāuzmanās. es biju par maz uzmanīgs un neilgi pirms KP pagriezos pa kreisi, jo pārpratu savu atrāšanās vietu, ieraudzīju KP pieskrēju, bet nav mans numurs, pegriezos iepriekšējā virzienā un ieraudzīju, ka tālāk ir vēl viens KP, ko ņem virkne sprotistu, pieskrēju un jā ir mans. Kļūda aptuveni uz 1'. Tālāk atkal skrēju cik spēka un tiešām centos, atkal priekšā pamanīju KR pārstāvi, kuru uz 7KP apdzinu. Pēc tam uz 8KP uztaisīju tizlu kļūdu nu tiešām tizlu, zaudēju aptuveni 30". Jau iepriekš biju izpētījis, ka sākot no 8KP ir jātaisa finiša cienīgs skrējiens, jo palikuši pāris KP un diezgan viegli. Atkal centos, bet kājas no mīkstā pamata (protams arī maratona sekas) bija palikušas pietiekoši smagas un ikri sadzīti. Par spīti visam pie pirmspēdējā KP atkal pamanīju KR neilonu, bet priekšā bija vēl pāris sportisi, kuriem garām netiku kritušo koku dēļ un treilējamais celiņš bija pilns ar egļu zariem. Skrienot lejā no kalna noriskēju un vienam izdevās tikt garām, finišā jutos diezgan saguris un nevarēju parādīt cienīgu finiša spurtu, nav man tādas šķiedras kā Arvīdelim. Uzmetu aci pulkstenim kurš rādījā skrietas 36min.. prognozētais uzvarētāju laiks, bet 3KP pirms beigām jau dzirdēju, ka finišē pirmie skrējēji. Galu galā 6,4km pievicu, finišējot 79.vietā, mežā pavadot 36'42'', zaudējot 2'47'' līderim no OK Orion Roman Ryapolova. Somi bija ļoti priecīgi. Jurģis arī mežā parādīja, ka nav aizmirsis, kas ir ātri skriet un izjuta kā ir sēdēt tankā, man zaudēja nieka 1'30'' un saglabāja vietu 100niekā. Šogad visa komanda izdarīja ļoti labu darbu un finišējām 66.vietā, jāsaka arī tas, ka komanda šogad bija stiprākā pēdējo gadu, laikā, bet varēja būt vēl stiprāka, nekas nākošgad! Atpakaļceļš protams neizpalika bez ballītes uz kuģa un karaokes dziedāšanas, par jautro kompāniju rūpējās OK Kāpa, kas finišēja 68.vietā pāris sekundes aiz mums :p
P.S. šogad vēl ir plāns k-ko skriet, bet iespējams, ka ne vairs orientēšanos. Will see! ā un jā - jāsāk mācīties arī laikam...

pirmdiena, 2010. gada 4. oktobris

O-maratons Tērvetē

2.oktobrī metu izaicinājumu savam pirmajam orientēšanās maratonam elites grupā, iepriekš biju startējis pirms 2gadiem Kalnciemā (18km), kad piekāpos finišā JWOC bronzai - Mikausim. Šogad distance jau stipri nopietna 26km ar 35KP. Kopš LČ Irbenē principā gatavojos tikai un vienīgi maratonam, bet tā kā pa vidu bija arī SM vidējā distance, tad īsti garos treniņus sāku skriet pēc tā. Viss principā izdevās kā plānots, arī Arvīda bieži pieminēto 4BK nebiju apmeklējis.
Tērvetē ierados tikai 30min pirms starta, bet atlika tikai izņemt aproci dabas parkam, nopirkt enerģijas želejas un uzvilkt bučus. Sāku sildīties 10min pirms starta, bet par laimi man, startu pārcēla par vēl kādām 7min un sanāca iesildīties kā gribējās. Jau iepriekš zināju, ka viegli nebūs, jo bija savākusies spēcīga konkurence. Sākumā gribēju skriet grupas aizmugurē, bet drošāk jutos skrienot aiz Krūma un Kalvja. Jāsaka gan, ka uz 1KP es gribēju iet taisnāku variantu, bet tā kā viņi aizskrēja galīgi apkārt, tad skrēju līdzi. Kā izrādās taisno variantu bija aizgājis Kristaps Jaudzems. Tā kā distancē varēja izmantot ļoti daudz ceļa variantus, tad visi to arī darīja. Pēc 3KP grupiņa sadalījās es ar Krūmu aizskrēju vairāk pa taisno, pārējie apkārt pa taciņu. Domājām, ka pie tilta tiksimies, bet nē bijām 2vatā. Skrējām tālāk, drusku gan nesaprotot, pa kuru taciņu īsti skrienam, bet viss bija pareizi. Salīdzinājām distances variantu ar Krūmu - man 1a viņam 1b - nav pa ceļam taurenī.. pirms 4KP uz ceļa pieskrēja arī Renčiks klāt. Tas bija arī pirmais dzerampunkts, nedaudz arī padzēros (2glāzes) un devos savā taureņa variantā. Renāram sakrīt ar Krūmu. Shit happens jau kuros mačos (parasti gan stafetē) palieku viens. Nu neko! Zināju, ka taurenis jāveic maksimāli ātri un bez kļūdām. Pirmajā taureņa zarā nedaudz saminstinājos uz 2KP, pārējais tīri. Atgriežos vidusKP un atkal padzeros, tā kā man pirmais taureņa zars bija garāks, tad skaidrs, ka Krūms ar Renāru jau otrajā zarā. Tgd cenšos skriet maksimāli ātri, izmantojot drošus variantus. Nedaudz saminstinājos uz 1KP taureņa otrajā zarā un pārējais tīri. Nonākot vidusKP nav ne jausmas, kas noticis, padzeros un uzjautāju tiem, kas dzerampunktā dežurē, nemāk man pateikt, izņemot viens mazais saka, ka it kā Krūms ar Renčiku neesot bijuši. Stulbi paņemu izeju no KP, nonākot uz ceļa domāju, ka mož ieraudzīšu abus sev priekšā, bļin nav..domāju, ka viņi sen jau tad gabalā, jo nepieļāvu domu, ka es viens abus taureņa zarus veicu ātrāk, kā viņi divatā..Nesaprotos nedauz ar karti, bet beigās piefiksēju, kur esmu un veiksmīgi ieeju KP. Ha! No kalna lejā ripo Krūms ar Renčiku. Hū... maratons vēl nav beidzies :) pēc tam iesēžos astē, jo gribas nedaudz atpūsties. Kur bijis, kur ne uzrodas arī Jubis.
Izrādās, ka Krūms ar Renāru nedaudz taureni sabakstījuši un Jubis viņus pieķēris. Uz 16KP Renārs aiziet pa labo pusi, mēs 3jatā pa kreiso pusi uz šoseju. Uz ceļa Jubis sāk plīst nost...Paņemam 16KP, Renāru neredzam. Gandrīz uzkļūdamies uz 17KP, bet pamanu KP un atzīmējamies kā pirmie, jo KP paspējis jau aizmigt. Tālāk jau tikai skrienam. 19KP skatītāju KP un karšu maiņa, 14km aiz muguras (tikai). Iekapāju pirmo enerģijas želeju, iedzeru sagatavotos minerāļus un aidā otrajā aplī. Krūms saka, ka nu maratons tikai sākas un es to sāku just. Skrienam tādu pašu variantu kā iepriekš, jo KP ir pa ceļam kā garajā etapā uz 4KP. Krūms visu laiku saka, ka galvenais nevar pielaist Renāru klāt un tad jau būs labi! Viņš mani ik pa laikam uzmundrina, labākais teksts bija: aiziet LLU :D! Ilgi vēl spēju pieklājīgi turēt līdzi un ik pa reizei palīdzēt Jānim paņemt KP. Jau pie 25KP kājas paliek jocīgas-->sāk iezagties krampji ikru muskuļos. Bet pārāk nestiepju soli un uzmanīgi lecu pāri kokiem. Pie 28KP jūtu, ka spēku izsīkums arī vairs nav tālu. Bet tik maz vairs palicis līdz finišam. Līdz 30KP vēk turos, bet Jānis jau izrāvies priekšā...un te viss arī beidzās.. 3km pirms beigām, kad palicis paņemt 5KP.. sākās krampji arī augšstilbos un sāk filma raustīties! Plāns bija tikt ar Krūmu līdz 31KP, bet.. jau etapa beigās uz 31KP sāku peldēt..beigās kļūda apmēram uz 1min..KP paņemu un nedaudz saņemos uz nākošo KP skriet, bet dzirdu, ka no aizmugures viens strauji tuvojas - Renārs... viņš gan bļauj nelabā balsī k-ko par ausi, jo izrādās, ka pārdūris tikko bungādiņu. Turu Renāram līdzi, bet skrienot lejā no kalna uz 33KP VISS. Abas kājas gan ikrus, gan augšstilbus sarauj krampji, mēģinu klumpurēt lejā, Renārs jau skrien atpakaļ kalnā, nokrītu zemē un netieku augšā, jūtos paralizēts..tā nu nedaudz paguļu, līdz krampji nedaudz atlaiž, pieceļos un atzīmējos KP..mani vēl uzmundrina skrējējs no OKZK: Aiziet, Lapsa! tas atkal lika nedaudz saņemties, bet joprojām peldu.. vēl 2min atstāju uz pirmspēdējo KP, jo vnk neko nerubiju :D KP paņemts un nu finišs..pašam jau liekas, ka arī bronzu esmu pazaudējis, jo nav ne jausmas cik tālu aiz Renāra bija nākošais dalībnieks. Finišēju knapi turoties kājās ar rezultātu 2h:42min:15sek.. Pārjautāju k-kam vai esmu 3.vietā?!? k-kas atbild, ka jā, bet informators grib, lai nolasu SI karti, jo nezinu vai esmu pievarējis visu distanci, es zinu ka esmu! Uzvarēju pēdējos 3km 2x cīņu ar sevi un neļāvu pieradināties domai palikt gulēt, kad sarāva krampji. Esmu gandarīts! Esmu izcīnījis otro individuālo medaļu elites grupā, pagājušā gada sudrabam garjā distancē klāt nāk arī bronza! Esmu arī apmierināts, ka tik ilgi biju konkurētspējīgs ar abiem Latvijas pieaugušo izlases skrējējiem. Pēc finiša spēkus atgūstu ar sporta dzērienu, OK "Saldus" sarūpētajiem auzu cepumiem un banāniem. Pirmās 30min paiet, kamēr atjēdzos, neizdarot straujas kustības, lai nesarauj krampji.
Šis nozīmē - Victory - 3.vieta man ir uzvaras vērta.
Secinājumi:
1)Lai būtu konkurētspējīgs līdz finišam ir jātrenē garās "šķiedra" vēl vairāk;
2)Ir svarīgi kādu magniju tu dzer, es domāju kāda starpība, bet starpība ir;
3)Jānodrošinās ar nelielu ūdens rezervi, it īpaši zinot, ka pēdējos 6km dzirdinātavas nav;
4)Maratonu ir grūti noskriet, ja paliec viens, tāpēc nekad nepeldi viens!
Rezultāti
Spliti
Man ceļš iekš RouteGadget
P.S. Tie, kuri mani norakstīja pirms maratona starta, domāju, ka dabūjāt iekšā!