Šogad sezonas pēdējais skrējiens tika aizvadīts Itālijā. Līdz Ultra Trail del Lago d'Orta jeb UTLO nokļuvu samērā nejauši. Sākotnēji bija doma startēt Limone Extreme, jo atvaļinājuma biļetes uz šo reģionu jau bija kabatā, bet tā kā organizatori nezināja vai starts Skyrace skrējienā arī tiks pie ITRA ranga punktiem, tad nolēmu skatīties citas sacensības, kas tajā pašā nedēļas nogalē notiktu Milānas tuvumā. Instagram ieraudzīju promo video ITRAS lapā un nosvēros par labu šai gonkai, uzrakstīju organizatoriem un bonusā tiku arī pie brīvstarta 34km distancē. Godīgi sakot, jo tuvāk nāca pats skrējiens, jo mazāk gribējās skriet. Tam par pamatu bija diezgan saspringtās sezonas beigas, kur viens pēc otra sekoja dažādi skrējieni, it īpaši LC taku skriešanā SKM ietvarā un Ozolkalna StirnuBuks. Papildus tam bija sācis sāpēt arī kreisais ceļgals (ITBS) un atlikušajās divās nedēļās, pēc Ozolkalna iekarošanas, īpaši labāk palicis nebija.
Itālijā ieradāmies praktiski nedēļu pirms starta, jāņem gan vērā, ka nokļūšana līdz gala mērķim bija neplānotu notikumu pilna un sākās ar AirBaltic reisa atcelšanu 1.5h pēc plānotā izlidošanas laika. Galu galā Milānas lidostā ieradāmies vairāk kā 8h vēlāk - apbrīnoju Dārtu, kura visu šo pārcieta diezgan labi, neskatoties uz to, ka vecāki bija pilnīgā besī. Šobrīd caur Airhelp esmu pieprasījis kompensāciju no AirBaltic, jo manu pirmo pretenziju viņi vienkārši noignorēja un pat neatbildēja. Pietiks ar negācijām, tāpēc par pašu skrējienu!
Pirmās 4 dienas nodzīvojāmies pie Gardas ezera un dienu pirms starta pārbraucām uz Maggiore ezera krastiem. Ja pie Gardas ezera bija silts un saulains laiks, tad Maggiore ezers mūs sagaidīja ar apmākušos laiku un lietavām, tādēļ skaistie skati paliks citam braucienam. Vakarā devāmies uz netālu esošo starta vietu Omegna pilsētā pie Ortas ezera, kur plāns bija paēst vakariņas un Dārtai noskriet savu Utlino bērnu skrējienu, kā arī iepazīties ar starta/finiša zonu.
Sacensību Expo
Pilsētiņa ļoti maza, līdz ar to lielākās problēmas sagādāja normāla ēstūža atrašana un beigu beigās locījām iekšā interesantu picu, bet es diezgan prastus makaronus. Neliela panīkšana, starts garākajai 140km distancei un 20:30 pēc vietējā laika arī Dārta varēja stāties uz savas starta līnijas. Ja ne Dārtas dedzīgā vēlēšanas skriet, tad visdrīzāk jau sen būtu bijuši atpakaļ viesnīcā, bet tā kā apsolīts bija un prom braukt Dārta bez skriešanas netaisījās, tad nācās vien gaidīt Utlino startu. Galu galā visi 3 ar pozitīvām emocijām noskrējām Dārtas distanci, kur mazais ķipars pirmo reizi visu distanci veica pats un skriešus! Interesants fakts, ka uz starta līnijas bija arī šī gada UTMB bronzas medaļas ieguvēja Scott Hawker meita... Varbūt šis bija Dārtas pirmais duelis...
Dārta pirms Utlino starta
Starta dienas rīts vēl drūmāks kā dienu iepriekš un praktiski visu laiku ar smalku lietutiņu. Labi, ka gaisa temperatūra turējās ap +16 grādiem, līdz ar to kopumā diezgan silti. Ilgi nevarēju izšķirties par to kādās drēbēs skriet, līdz beigu beigās pēc vairākkārtējas pārģērbšanās, paliku pie garajām biksēm, ar domu, ka 1000m augstāk varētu būt krietni vēsāks. Pats starts bez īpašām emocijām, kur noteikti pie vainas drūmais laiks un mans nemierīgais prāts vai ceļgals šo sezonas pēdējo skrējienu izturēs godam. Mierināja doma, ka uz augšu ir jāskrien puse no distances, kas noteikti ir piemērotāka aktivitāte nekā līdzenums.
Iepriekš biju izpētījis trases profilu, tāpēc zināju, ka pirmajos 4km jāpaceļ diezgan stāvi 800 kāpuma metri, pēc kuriem sekos relatīvi viegli 6km ar 200 kāpuma metriem, tad trases tehniskākā daļa ar diviem 400m kāpumiem un tad tikai uz leju līdz ezeram. Ātri vien iezīmējās skrējēju veidoli, kas bija aktīvāki par pārējiem un sāka diktēt skrējiena tempu.
34km distances trases profils
Tā kā šī bija pēdējā gonka, tad taupīties vairs nebija jēgas un skrējienu sāku līderu grupā, bet kāpuma vidus daļā lēnām iepaliku no vadošā četrnieka un nostabilizējos 5.v. Patīkamas sajūtas, kad visu pirmo kāpumu pieveicu skriešus un diezgan ātri atjaunojos, lai raiti turpinātu skriet pa dubļainajām takām. Īstenībā šāds trases stāvoklis man ļoti patika, jo trase bija mīksta, ceļgalam tas arī nāca par labu, bet konkurenti šādā dubļu vannā izskatījās nestabilāki par mani. Vienā no trases dubļainākajiem posmiem noķēru un apdzinu 4.vietas skrējēju un drīz vien biju noķēris arī 3.vietā skrienošo. Prieki gan bija īsi, jo kāpumā viņš bija spēcīgāks un drīz vien man no aizmugures klāt pieskrēja tas, kuru nesen biju atstājis aiz sevis cīnīties dubļos vienatnē. Kalnā augšā, kur apvidus palika atklātāks, piepildījās arī manas prognozes, ka laiks būs vēsāks (vējaināks) un nemitīgais lietus darīja savu - lēnām palika vēsi, bet centos šīs sajūtas ignorēt. Atkal biju atgriezies 5. pozīcijā un labās pirmo 10km sajūtas bija pazudušas. Liels man bija pārsteigums, ka pirmās virsotnes pēdējā daļa bija tik tehniska, ka viennozīmīgi varu teikt, ka šo trases daļu varēja pielīdzināt #skyrunning, jo neiztrūka arī posms ar ķēdēm. Tā kā pārvietošanās šādā trases posmā bija gaužām lēna, tad beidzot nolēmu uzvilkt arī lietus jaku, kas kā izrādījās bija pareizā izvēle, lai nedaudz atgūtu ķermeņa siltumu. Netipiski man, īsi pirms virsotnes iekarošanas sāka mesties slikta dūša un reibt galva, līdz ar to garām aizgāja vēl divi censoņi un mentāli bija iestājies lūziens, kuram nu bija jātiek pāri! Pēc pirmās virsotnes un noskrējiena no tās sekoja kontrolpunkts, kurā ieskrienot nesapratu, kas tur jādara, līdz ar to devos no tā prom tā arī neko neapēdot / nepadzerot, jo kā izrādījās, tad galdiņš bija uzklāts mazās mājiņas blakus telpā.
Īpaši par to nepārdzīvoju, jo želejas un dažādi citi labumi man somā bija pietiekošā daudzumā. Tā kā uzvelkot lietus jaku biju atguvis ķermeņa siltumu un nolaižoties par 300m zemāk arī reibonis bija pazudis, tad varēju savākties pēdējām 400m kāpumam. Galu galā tas arī nenāca viegli, neskatoties uz to, ka biju ātrāks par visiem 60km distances skrējējiem, kas šobrīd uz takas netrūka, tad pats ar savu fizisko un pārvietošanās ātrumu galīgi nebiju mierā. Protams, ka tas rezultējās arī ar to, ka no aizmugures klāt bija kārtējais 34km censonis. Patīkams pārsteigums sagaidīja trases augstākajā virsotnē, kur spītējot riebīgajiem laikapstākļiem, bija ierīkots mini kontrolpunkts, kurā varēja dabūt padzerties siltu tēju. Es to izmantoju, bet mans konkurents nē! Pie sevis tik nodomāju: skrien vien, noskrējienā tāpat Tevi paņemšanu.
Ja uz augšu man tik raiti vairs galīgi negāja, tad sākoties noskrējienām izmantoju visas savas iemaņas, ātri vien noķēru censoni, kurš man bija paskrējis garām kamēr dzēru tēju. Astē viņš ieķerties man nespēja un nu atlikušos 15km līdz finišamm bija jārāda viss ko māku, lai vēl pacenstos atgūt kādu pozīciju. Tik tiešām sākums noskrējienam bija ļoti daudzsološs, jutos labi, 22.5km kontrolpunktā nedaudz iestiprinājos, t.sk. iedzēru kolu un apēdu šokolādi. Arī šajā pauzītē man garām paskrēja tas pats džeks, kuru nesen biju apdzinis, bet nu pats viņš vainīgs, var jau bēgt, bet noskrējienā es esmu labāks! Tā arī tas bija un čau amigo, nepagāja ne kilometrs, kad atkal biju viņam garām. Līdz finišam gan vēl kādi nepilni 9km, trase no tehniskām takām nu veda pa cietu zemes ceļu, kur teorētiski ātrumam bija jābūt vēl lielākam. Sākumā tā tas arī bija un kilometru laiki tuvojās 4min/km, bet drīz vien cietais segums man atspēlējās un "sasita" vēderu, līdz ar to mans ātrums samazinājās uz vēdregraižu rēķina un nu turējās vien 4.5min/km. Pieļauju, ka tie, kas ilgstoši un ātri ir skrējuši lejā pa cietu segumu nojauš par kādām sajūtām es runāju. Noskrējienā man garām vārdu vistiešākajā nozīmē palidoja skrējējs, kuru es sākumā noturēju par 60km distances līderi, jo viņa ātrums salīdzinot pret manējo bija nenormāls! Viennozīmīgi ir kur pielikt! Tuvojoties noskrējiena beigām sev priekšā ieraudzīju džeku, ar kuru kopā veicām pirmo kāpumu. Tas bija Nīderlandes sportists Tims. Izvirzīju sev par mērķi viņu līdz finišam noķert, bet tā kā pēdējie 3km bija līdzeni, tad plānu realizēt neizdevās un beigās pat nedaudz viņu atlaidu. Finišā ieskrēju ar domu, ka esmu finišējis 8.vietā, bet kā vēlāk izrādījās, tad biju finišējis kā septītais. Tā arī vēl šodien netieku gudrs, kur palika viens džeks, kurš bija man priekšā distances sākumā. iespējams, ka izstājās...varbūt pazuda..
Pēc finiša!
Katrā ziņā par šo skrējienu esmu diezgan gandarīts, ņemot vērā, ka tās bija sezonas beigas, nogurums plus nelielas mikro traumiņas, tad uzrādīts tika otrs labākais ITRA performance index (740), līdz ar to vaimanām vietas šeit nav. Bija aspekti, kurus varēju uzlabot arī šajā skrējienā un pirms starta izvirzītais mērķis par TOP5 viennozīmīgi bija realizējams, jo tas palika nieka 2' attālumā. Reāls bija arī TOP3, bet pirmie divi gan bija cita līmeņa skrējēji /pagaidām/. Labvēlīgos laikapstākļos pieļauju, ka arī ainavas uz apkārtni pavērtos diezgan acīm tīkamas, šoreiz neko vairāk kā pelēku mākoni ieraudzīt gan neizdevās.
Itālijas kādam laikam pietieks, kur un ko skriešu nakošgad to redzēsim drīzumā!
Paldies par šo sezonu:
Inov-8 | OSveikals | Isostar Latvija | Suunto Latvia | TakuSports | Compressport | Pulsometrs.lv | Turun metsänkävijät | Grano Suomi
Paldies par šo sezonu:
Inov-8 | OSveikals | Isostar Latvija | Suunto Latvia | TakuSports | Compressport | Pulsometrs.lv | Turun metsänkävijät | Grano Suomi