ceturtdiena, 2022. gada 13. janvāris

UTMB CCC 2021

Beidzot saņēmos, lai uzrakstītu šo to savā novārtā pamestajā blogā. Viens no iemesliem, kāpēc šī vieta drusku aizmirsta ir ļoti vienkāršs - laika trūkums.

Par aizvadīto gadu negribu daudz un gari rakstīt, tāpēc izvēlējos uzrakstīt par savu skrējienu vienā no pasaules prestižākajiem taku skrējieniem - UTMB - kurā startēju CCC distancē, kas ir 100km gara ar nedaudz vairāk kā 6000 augstuma metriem. Uz startu kādā no UTMB distancēm mērķtiecīgi gāju 3 gadus. Sākotnēji izmēģināju veiksmi loterijā uz OCC distanci, bet loterijās man īpaši neveicās. Nācās piestrādāt pie sava ITRA PI, lai sasniegto vidējo līmeni virs 750 punktiem un varētu kvalificēties kā elites skrējējs, kurš pats apmaksā dalības maksu. 2020.gadā biju pieteicies arī uz CCC distanci, bet pasākumu atcēla, līdz ar to uz debiju bija jāgaida vēl viens gads. Mērķis palika nemainīgs - CCC distance.

CCC trases profils.

2021.gada sezonas sagatavošanās ciklā bija ieplānots lielu uzmanību un laiku veltīt tieši tam, lai kvalitatīvi sagatavotos 100km distancei un kalniem. Plāns izgāzās par kādiem procentiem 80, jo janvārī nevis sāku gatavoties sezonai, bet sāku ārstēt nedaudz ielaistu labā papēža traumu, kas man aizņēma pilnus 5 mēnešus, kuru laikā stundu apjomu spēju saglabāt normālā līmenī, bet km apjomos bija gaužām mazs, neskatoties uz to, ka slēpoju, braucu ar riteni un aprīlī pamazām atsāku skriet. Lielu iespaidu uz treniņu procesu atstāja C19, jo sporta zāles, peldbaseini bija ciet un vienīgā papildus opcija, kas man bija pieejama bija fizioterapija. Protams, ka šajā periodā arī emocionāli nebiju tas patīkamākais cilvēks. Vēl mēnesi pirms starta nezināju vai vispār varēšu pieveikt 100km distanci Alpos, jo treniņos biju noskrējis vien trīs distances, kas grozījās ap 20km.

Uz Franciju (Šamonī) devāmies diezgan laicīgi, bet šajā gadā biju izlēmis neriskēt ar lidmašīnu, tāpēc braucām ar auto, kur drusku pārforsējām ar to, ka aizbraucām uz Šamonī vienā piegājienā, tikai ar pieturas punktiem ēšanai un kāju izlocīšanai. Tas mums prasīja 25h. Arī ierodoties agri no rīta Šamonī, laiku lieki netērējām, iekodām bagetes ar kafiju un devāmies iekarot Le Brevent virsotni. Turp - atpakaļ nieka 4h ar 1400 augstuma metriem. Šis tad arī bija tāds pārliecības iegūšanas treniņš, jo līdz startam palika 3 pilnas dienas.

Starta diena iesākās gana agri, jo ar organizatoru busu bija jādodas caur Monblāna tuneli uz Itālijas pilsētiņu Courmayeur, no kuras starts bija 9:00 no rīta. Ļoti nepatika samērā ilgā gaidīšana tur uz vietas, liekas, ka nedaudz vairāk kā viena stunda, laiks gana vēss, jo saulīte vēl tikai savu ceļu uz augšu ir sākusi. Nākošreiz noteikti mēģinātu dabūt personīgo šoferi, kas varētu atvest ar auto. 

Startēju praktiski no pašas priekšas, tā dēvētā elites koridora, bet īstenībā tā arī līdz pašai priekšai īsti nemaz netiku un apmēram kādi 100 cilvēki vēl priekšā palika. Nākošreiz būšu beskaunīgāks, jo tomēr ļoti svarīgi ir tikt pēc iespējas tuvāk, jo apmēram pēc 4km sākās diezgan šaura taka, kur apdzīšana vairs nebija tik vienkārša. Starta brīdis man patika, radās tā pacilājošā sajūta, neskatoties uz iepriekšējo dienu traģisko notikumu ar bojāgājušo čehu skrējēju TDS distancē.

Pēc sajūtām varu teikt, ka startēju ļoti piezemēti un lēnu, jo iekšēji nebija pārliecības vai tikšu līdz galam, vai papēdis izturēs un nesāks sāpēt. Sev maksimālo mērķi biju nospraudis finišēt pēc 12h50min, bet reālistiski gribēju tuvoties Artūra Vadža sasniegtajam laikam (13h15min) un ļoti gandarīts būtu arī par 13.5h. Zināju, ka jāmēģina turēties kopā ar dāmu līderēm, jo parasti ap 13h skrien dāmu TOP6.

Gari negribu aprakstīt visu skrējienu, bet skaidrs, ka 100km nevar arī īsti uzrakstīt, ņemot vērā, ka ir 7 lielie kontrolpunkti un vēl virkne ar mazajiem, kuros fiksē tikai laiku. Pirmo kāpumu, kas ir arī gārākais kāpums distancē ar gandrīz 1500 augstuma metriem pieveicu 1h31.5min, kas bija tikai par 1.5min lēnāk nekā biju plānojis. Ņemot vērā to, ka kāpumu veicu diezgan mierīgi, lielā grupā ar sportistiem un bez liekas raustīšanās, tad iekšēji noteikti varu teikt, ka te palika krietna rezerve. Līdz pirmajam lielajam kontrolpunktam arī īpaši netrakoju un biju sasējies ar pāris dāmām, kuras noteikti nebija dāmu līderes, bet elites priekšgals noteikti, jo laiku pa laikam šīs dāmas filmēja, t.sk. gan ar droniem, gan helikopteru.

Distances sākums pirms pirmā nopietnā kāpuma.

Manuprāt lielāko kļūdu pieļāvu samērā vienkāršajā skrējienā par balkonu no 1CP līdz 2CP, jo šis posms bija ļoti skrienams, bet es joprojām taupījos un skrēju kopā ne tikai dāmām, bet arī senioriem. Protams, ka skriešanu šādā tempā es izbaudīju un vēroju skaitos Alpus un to kā saule ceļas aizvien augstāk un augstāk. 2CP ierados jau ar 10' deficītu pret savu laika plānu, tomēr turējos laika grafikā, kurā Didzis Glušņevs 2018.gadā bija galu galā izskrējis 13h04min.

Uz balkona.

Nākošais kāpums uz Itālijas/Šveices robežu, kas bija otrs augstākais punkts distancē, bet noteikti aukstākais punkts, jo bija atklāts un pūta ļoti stiprs vējš, kad bija auksts. Ne velti organizatori bija iedarbinājuši COLD WEATHER KIT. Šo kāpumu iesāku kopā ar amerikāņu sprotisti Amanda Basham, kuru atkal pagodināja helikopters.

Nākošie 20km no virstones praktiski bija tikai uz leju, kur reizēm spēju skriet arī zem 5min/km, bet visumā šī posma sākuma daļa noteikti nebija no tiem skrienamākajiem noskrējieniem vai arī manī bija jau neliels sagurums kājās uz kā rēķina noskrējiens nesanāca kā gribētos. CP3 (La Fouly) ierados ar 20' deficītu pret savu laika plānu, bet tikai 4' aiz Didža skrējiena grafika. CP3 izmantoju, lai pirmo reizi distancē drusku vairāk ieēstu, jo skriets jau bija 5h un sāka prasīties nopietnāku uzturu. No CP3 vēl uz leju, reizēm arī pa asfaltu un ielejā izteikti varēja just, ka ir gana karsti, jo ūdens pudeles tukšojās strauji. Kādu laiku skrēju kopā ar vēl vienu amerikāņu sportistu, šoreiz džeku, nedaudz papļāpājām un tā arī nesapratu, kāpēc viņam neiet noskrējieni, ja reiz dzīvo kalnos.

Lai sasniegtu CP4 (Champex-Lac), kurā mani gaidīja Pēteris, kas pēc sava lieliskā skrējiena TDS distancē pildīja manas atbalsta komandas funkciju, nācās uzkāpt drusku virs 500 augstuma metriem, kur pirmo reizi distancē es konstatēju, ka esmu diezgan spēcīgs uz augšu, jo tos, kas no manis aizskrēja noskrējienā, es noķēru un pagāju garām. Te liels paldies jāsaka tam, ka gana laicīgi Latvijā būdams sāku trenēties ar nūjām un šāda veida kāpumos power hiking atmaksājās. Biju diezgan priecīgs satikt Pēteri un Ievu, papļāpāt, uzēst buljonu un samainīt želeju krājumus. Diezgan skaidrs, bija tas, ka želejas ēdu slinkāk nekā bija plānots un šī ir mana vājībā - man garajās distancēs ir jāmācās dabūt iekšā sporta pārtiku regulārāk. Šajā CP biju 25min aiz sava laika plāna, toties vairāk kā puse no distances pievarēta un kopumā jutos gana labi. Tāpat atlikuši vairs bija tikai 3 kāpumi, kur smagākais kāpums pašās beigās.

Visu laiku biju domājis, ka noskrējieni ir mana stiprā puse, bet vismaz ne šajā dienā, jo ja kāpumu uz La Giete (800m) pieveicu diezgan labi, tad lai tiktu nākošajā CP (Trient) gandrīz 1000m bija jānoskrien uz leju un te parādījās pirmās nopietnās problēmas, ka uz leju īsti neiet. Nav tā, ka nevaru paskriet, bet solis ir samocīts, lēns un tāds bezspēcīgs. Līdz ar to nolēmu, ka nekas cits neatliek kā maksimāli atlikušajā distancē izmantot stiprās puses - tātad uz augšu. Skrējēju apkārt nebija daudz, diezgan vientuļš skrējiens, bet daba skaista, ik pa laikam govis un to gani, tūristi. CP5 sasniedzu ar diezgan stīvām kājām 45min aiz sava laika plāna, bet apņēmības pilns pieveikt distanci, jo nekas neliecināja, ka atlikušajiem 30km man spēka nepietieks. Pēteris ar Ievu uzmundrināja un sarunājām nākošajā CP atkal uzēst zupu, uzlikt lukturi un samainīt želejas. 

Kaut kur distancē.

Ārā vēl gana gaišs un priekšā ļoti īss kāpums (4km, kuros jāpaceļ 800 augstuma metri), strādāju, cik nu jaudāju, jo nu jau arī finišu sasniegt gribējās ātrāk, lai šis piedzīvojums beigtos. Kāpuma augstākajā vietā šķērsoju Šveices / Francijas robežu. Uzreiz varētu teikt to, ka Francijas pusē gan noskrējieni, gan kāpumi palika atmiņā kā vairāk tehniski, bet tas varētu būt arī dēļ tā, ka kājās galīgi svaigas nebija. Atmiņā no Monblāna maratona gan arī ir palicis, tas ka Francijas puses takas ir mežonīgākas. CP6 Vallorcine nenāca viegli, it īpaši garais noskrējiens. Dažos uzņemtajos Anetes video var ļoti labi redzēt, ka kājas galīgi vairs nekustas un esmu diezgan stīvs. CP uzēdu buljonu un vēl dažādu cieto paiku, uzliku lukturi un biju gatavs piebeigt šo pasākumu, jo nākošais lielais CP priekš manis bija tikai finišs. Lai līdz tam tiktu - nieka 18km ar 900 augstuma metriem. Šeit tā arī īsti nesapratu, kāpēc izdomāju, ka man pietiks ar rezerves lukturi, nevis plānoto pamatlukturi, kas bija 2x jaudīgāks, bet aizskrēju no CP ar uz galvas esošu rezerves lukturi.

Prieks bija satikt latviešus brīdī, kad šķērsoju asfaltēto ceļu un devos pēdējā cīņā (kāpumā). Kāds bija pamanījies izslēgt gaismu un es kāpumā uz La Tete aux vents un La Flegere devos ar savu rezerves lukturi. Biju cerējis, ka pēdējais kāpums arī izdosies gana spēcīgs, bet nebiju gaidījis, ka kāpums būs tik ellīgi sarežģīts, kur brīžiem bija skyrunning cienīgi elementi, kā arī nebija tālu no tā, lai nokāptu pa klinti, kur nebija vairs takas. Reāli biju maksimāli izbesījies, pazaudēju arī kompāniju ar skrējējiem, kurus kāpuma sākumā biju saķēris. Muļļājos uz priekšu, drusku sala, tāpēc nolēmu uzvilkt lietus jaku. Sasniedzot virsotni, bija jātiek līdz La Flegerei, pa taku, kur gandrīz nositos. Viens bija luktura radītā gaisma, otrs tas, ka taka bija mega tehniska. Šajā posmā pirmo reizi distancē uznāca reāls vājums, gribējā visu mest pie malas un šņukstēt. Ar augsti paceltu galvu iznesos cauri La Flegere CP, jo stingri biju apņēmies atdot sevi visu pēdējā noskrējienā, kājās, protams, ka tā nedomāja un noskrējiena vidū gandrīz arī atdevu sevi visu. Piedzīvoju vienīgo kritienu visā distancē, saplēšot savu lietus jaku, pavadot laiku, lai atrastu vienu no nūjām. Pēc šī kritiena paliku vēl lēnāks un mani apdzina 2 vai 3 dāmas, kas skrēja diezgan labā solī. No tā ko biju plānojis šajā noskrējienā neizdevās nekas un plānoto 30min vietā, skrēju 50min. 

Finišam Šamonī spēks drusku bija palicis, gribēju izskatīties skaistāks un novilku saplēsto lietus jaku, bet man nepietika pacietības to iestūķēt somā, tāpēc nesu to rokā kā tāds tirliņš. Patīkami bija tas, ka cilvēku Šamonī ielās atbalstīja un uzmundrināja, tas atstāj patīkamas atmiņas. Biju gaidījis, ka finišā man būs emocionālākas sajūtas, bet laikam biju parāl vīlies par savu skrējienu tieši laika ziņā. 97.vieta ar 14h24min, kas ir tieši 1.5h lēnāk kā biju plānojis pie mērķa A un 50min lēnāk no rezultāta, par kuru būtu ļoti priecīgs. Toties no otras puses, varu būt ļoti apmierināts, jo vēl mēnesi atpakaļ nebija absolūti nekādas pārliecības, ka vispār varēšu finišēt. Pēc laika grafikiem arī var redzēt, ka optimāli skrēju pusi no distances, bet katastrofāli veicu pēdējos 18km, kuros iezaudēju pusi no laika, kuru biju iezaudējis līdz tam.

Finišā - sviedri, asinis, bet kur asaras?

Vai būs vēl? Šobrīd ir reģistrēšanās 2022.gada UTMB distancēm, vēl neesmu izlēmis.

FOTO: Maindru photo