Kā sacīt jāsaka, ka viss, kas notiek, notiek uz labu. Ilgāku laiku esmu bijis ārpus aktīvās sacensību aprises, bet tajā vietā pavadījis laiku kopā ar fizioterapeiti Sabīni Tiltu Raivja Aršauska veselības centrā, kur izgāju vienu posmu no rehabilitācijas procesa savam labajam ceļgalam, kā arī daudz vairāk laiku atsitu NBS peldbaseinā. Šāds periods nav no vieglākajiem dzīvē, bet pozitīvais šajā visā stāstā ir tas, ka daudz vairāk laiku, t.sk. nedēļas nogales, esmu pavadījis kopā ar savu ģimeni un redzējis kā aug Dārta. Tas ir tas, ko es nemainītu ne pret ko!
Sportiskajā ziņā esmu drusku patrenējies, lai atsāktu kustēties arī kādās sacensībās. Šajā ziņā ir notikuši vairāki būtiski pavērsieni manu atbalstītāju un sadarbības partneru ziņā, sākot ar to, ka atgriezos pie sadarbības ar sporta uztura līderi Latvijā - Isostar, gan pagarināju līgumu ar Suunto Latvija un tagad esmu kļuvis par Suunto Spartan Ultra lietotāju. Būtiskākais ir tas, ka pēc ilgām un garām sarunām ar Salomon, solījumiem (maldinājumiem) 8 mēnešu garumā par konkurētspējīgas trail komandas izveidi un visādiem citādiem labumiem (brīnumiem), es tam pieliku punktu un palūdz Jurim Dzenītim no OSveikals.lv vai viņš nevar mani abpusēji izdevīgā darījumā atbalstīt ar ekipējumu. Tā nu esam panākuši abpusēji izdevīgu vienošanos un savās kājās aunu Inov-8 apavus un takās skrienu Inov-8 ekipējumā zem nosaukuma OSveikals/Inov-8. Galu galā pēdējais dīls bija ar StirnuBuks tēvu Rimantu Liepiņu un šogad esmu ieguvis bezmaksas dalību StirnuBuks posmos, lai varētu atgriezties taku skriešanā un aizvadīti pa kādam kvalitātīvam ātruma treniņam kopā ar taku skrējējiem.
Pēc 2 mēnešu pauzes esmu noskrējis treniņrežimā StirnuBuks posmu Madonā, kur izvēlējos komandu ieskaites labā skriet garā un smagāko Lūša distanci. Jāpiemin, ka savus StirnuBuks punktus esmu atdevis Kocēnu novadam. Protams, ka tas nebija īsti prātīgi uzreiz skriet 31km garo distanci diezgan karstos laikapstākļos, bet tas bija ļoti labs tests ceļgalam, lai saprastu cik daudz šobrīd varu. 25km bija ļoti zolīdi, bet pēdējos 6km nedaudz izslēdzos gan fiziski, gan garīgi un kāju muskuļi nebija mani labākie sabiedrotie, lai ātrāk sasniegtu finišu. Rezultāts bija 2h27min, kas bija par 3min ātrāk kā biju nospraudis savu finiša laiku pirms skrējiena. Komandai kopumā atnesti vērtīgi 1046 punkti.
Madonas kalniņos.
Foto: Mareks Gaļinovskis
Nākamais un jau ar mērķi tendēts skrējiens bija 26km garais nakts trail skrējiens Zilonis tumsā, jo tur varēja izcīnīt ITRA punktus pasaules rangam, tāpēc primārais bija noskriet zem 1h55min un censties uzvarēt šo pasākumu. Pirms starta jau zināju, ka lielākais konkurents būs Kristaps Jaudzems un Kaspars Adijāns. Jau no distances pirmajiem metriem tāda vadošā līderu grupa arī iezīmējās, izņemt to, ka bija vēl viens džeks, kuru es nepazinu un kurš principā diktēja parādi. Kā vēlāk izrādījās, tad tas bija 53km distances skrējējs Dmitrijs Ničipors. Pēc 10km es no līderiem biju iepalicis aptuveni 30", bet tā kā zināju, ka distances laikā būs arī ne tikai mauciens pa ceļiem un takām, bet arī pa purvu, tad gaidīju šo distances daļu, jo apzinājos, ka pret konkurentiem esmu krietni vieglāks un veiklāks purva bridējs. Tā tas arī bija un šajos 1,4km ātri sadeldēju līderu pārsvaru un pēc purva jau viegli varēju turēties kopā ar viņiem. Piepildijās arī otra mana prognoze, ka pēc šī etapa Kaspars visticamāk pieplīsīs, jo nav orientierists un purvā būs pazaudējis vairāk spēka. Tā nu mēs ar Kristapu metāmies pakaļ pēdējai sarkanajai lampiņai, kas bija mums priekšā no 53km distances. Ap 20km bijām viņu arī sadzinuši nu sākās cīņa par uzvaru starp mani un Kristapu. Ja sākumā likās, ka būšu ātrāks, tad pie 23km Kristaps iešāva pēdējo želeju un pielika soli, bet man tomēr paātrinājumam spēka nepietika, kā arī kāju muskuļi atkal palika krietni smagāki. Atlika vien izpildīt mērķi par nosprausto rezultātu laikā, kas arī izdevās un finišēju pēc 1h53min33sek, nieka 35" aiz Kristapa. Biju priecīgs, ka beidzot atkal izjutu zināmu ātrumu savās kājās ar lieliskajiem Inov-8 X-talon 212 apaviem. Esmu apmierināts ar sasniegto rezultātu un nemaz neesmu bēdīgs par 2.vietu.
Zilonis tumsā finišējis.
Foto: Anrijs Pozarskis
Šobrīd atrodos uz prāmja, kas savieno Tallinu ar Helsinkiem, lai dotos uz TuMes atlases sacensībām Helsinki O-games, lai TuMes menedžeris un smadzeņotājs varētu sastādit Jukolas komandas. Uz neko daudz neceru, bet orientēšanās iemaņu atsvaidzināsāna Somijas mežos pirms Jukolas noteikti būs lietderīga. Tāpat ceru, ka arī kājas apvidū strādās atbilstoši, jo šobrīd esmu bijis tikai pāris Magnētos, kur skrienamība ir pielīdzināma trail skrējieniem nevis īstiem orientēšanās mačiem! Par nākotnes plāniem informēšu, tiekamies takās!
Paldies Raivja Aršauska veselības centram, Suunto Latvija, Isostar Latvija, OSveikals.lv/Inov-8 un StirnuBuks.lv, bet šādas atbalsta komandas sportiskā dzīve būtu krietni sarežģītāka!