Kas notiek?!

Sezona jau krietnu laiku beigusies, nobeidzu to ar SKM, pēc kura ņēmu nelielu atpūtu (nedēļu) un uzsāku organisma gatavošanu lielam apjomam ar regulāriem rīta skrējiem pirms darba un otru treniņu pēc darba (pārsvarā diena sākās 6:00 un beidzās 22:00). Šādā režīmā dzīvojot pieradināju organismu un savācu arī zolīdu apjomu priekš novembra mēneša. Biju aizbraucis īsā nometnītē uz Zviedriju, kur noskrēju kopā ar IKHP izturīgākajiem džekiem John Bauerleden 50km garo hiking taku (51,5km uz GPS). Pēc kuras pieveikšanas sekoja IKHP noslēguma pasākums (elite meeting un hOligalan). Tika nosprausti mērķi klubam un risinātas dažādas spraigas diskusijas, lai celtu kopēju kluba skrējēju līmeni.

Šajā laika posmā iespēju robežās esmu piedalījos orientēšanās pasākumos Latvijā, ieskaitot LOF balli. Neprasmīgi orientējos Telpu-o pasākumā, kur nepārvarēju kvalifikācijas kārtu. Regulāri ņemu dalību OK Ozons rīkotajos nakts orientēšanās treniņos, kur sekmes ir dažādas, pāris reizes ir sanācis finišēt bez rezultāta.. Izbaudīju orientēšanās ātrumu un guvu kaifu skriet ātri mežā Ziemas Magnētā Bukultos. Protams, neiztrūkstoša ziemas treniņprocesa daļa un gaidīts pasākums bija O-klubu futbola turnīrs, kur startēju zem Mežmalas MTB komandas. Škrobe paliek, ka neizkļuvām no grupas, piedzīvojot tikai vienu zaudējumu. Pēc turnīra pacēlās diskusijas par turnīra reglamentu, cerams, ka nākotnē tiks izstrādāts vienots reglaments, lai šis pasākums tik tiešām atstātu vajadzīgo pēcgaršu.

Šobrīd jau ir izplānotas visas sezonas sacensības, tāpēc treniņdarbam varu veltīt 100% uzmanību.. Sezonas atklāšana būs ar nometni Portugālē EOC2014 līdzīgos apvidos. Piedalīšos  arī divu dienu sacensībās Norte Alentejano o`meeting, kur skriešu 2 vidējās distances un nakts sprintu. Pārējais laiks tiks veltīts orientēšanās treniņiem. Pēc tam varēšu izdarīt pirmos secinājumus. 

Joprojām atklāts jautājums ir par to, kuras valsts nacionālajā čempionātā startēšu, jo Zviedrijā ir pieņemts likums, ka ja startē kaut vienu distanci citas valsts nacionālajā čempionātā, tad Zviedrijas SM skriet nevari. Šobrīd vairāk sliecos uz SM, jo IKHP krietni vairāk vēlas mani redzēt izejot uz starta līnijas...

Katrā ziņā fiziski jūtos labi, esmu ļoti apmierināts ar izdarīto treniņdarbu, kurš šobrīd ir krietni lielāks (2x lielāks km apjoms un 1.7x lielāks h apjoms) par pagājušā gada (novembris-decembris), arī mana attieksme pret treniņdarbu ir krietni mainījusies. Esmu pats sev devis iespēju, kuru šoreiz vieglprātīgi neizniekošu! Kā nekā ir Ziemassvētku laiks, apkārt valda mierīgāka gaisotne, cilvēki ir kaut nedaudz, bet priecīgāki, tāpēc second chance iespēja ir pārdomu vērta! Priecīgus svētkus visiem!

Sigulda aizrauj!

Sigulda aizrauj! Tā arī ir, ne ko pielikt, ne atņemt. Šīs sezonas pēdējie mači ir aizvadīti - Siguldas Kalnu maratona (SKM) 33km distance. Mērķis bija tikai un vienīgi uzvara! Fiziskā forma laba, varētu teikt labākā pēdējos gados. Mēnesis Zviedrijā nebija pavadīts ēdot kūkas un skatoties filmas.

Tuvojies starta dienai skaidrs bija tas, ka laikapstākļi būs sarežģīti un to, ka 5dienas vakarā netiks ievērots sportiskais režīms (gulētiešana 22:00), bet ar to mērķis nemainījās. Visa 5diena pagāja pamatīgi sniegot/putinot, kas uz brīdi sašķobīja manas domas par startu SKM, bet vai tad es no cukura?! Un apstākļi visiem vienādi. Paldies Kalvim Brūnam, kurš gādīgi mani nogādāja starta vietā ar pietiekošu laika rezervi, lai varētu reģistrēties, uzēst un iesildīties. Galvenais, ka no gaisa nekas nenāca un spīdēja saulīte, kas Siguldas kalnus un ielejas padarīja ziemīgi burvīgas.

Plāns distancei bija izstrādāt - sākumā turēties kopā ar 14km ātrākajiem džekiem, lai 33km distances skrējēji īsti nenojaustu vai vēl kāds ir priekšā. Tā arī darīju un pirmo kalnu iekaroju uzreiz aiz Artūra, Daniela un Dāvja. Jāatzīst, ka tādu vafeli kājās nebiju jutis sen, likās, ka kalna augšā kājas ir no vates, bet nojauta teica, ka ne jau man vienam. Distances turpinājumā atkopos līdz pirmajam noskrējienam lejā, bet garām palaidu Artju un Kristapu Bērziņu. Jau no iepriekšējā maratona zināju, ka lejā skriešanā esmu gana labs, lai varētu atpūsties un skriet ātrāk kā konkurenti. Iesēdos astē Artjam un tā arī turējos līdz Gaujas tiltam, kad par pārsteigumu sev manīju aiz muguras vēl vienu 33km distances skrējēju. Tā kā 14km skrējēju temps bija nedaudz par augstu, tad atlaidu un lēnām ļāvu tuvoties konkurentam. Pēc sejas nebija ne mazākās nojausmas, kas tas par putnu. Nonākot līdzenajā daļā uz pļavas, nedaudz atrāvos no šī un lēnām atkal tuvojos Artjam, kuru (arī Dāvi un Danielu) praktiski noķēru kāpienā uz Krimuldu. 

Tad atkal relatīvi līdzenajā daļā atlaidu un ļāvu sevi noķert, lai vieglāk būtu turēt tempu un sākt novērtēt konkurentu. Jāatzīst, ka konkurents bija gana labs, jo pēc serpentīna pa līdzēno attīstījām pietiekoši labu ātrumu un atkal tuvojāmies priekšā esošajiem 14km veicējiem. Šoreiz pirmais papildaplītis bija ļoti viegls, kur vairāk bija jāskrien lejā nekā uz augšu, tāpēc skrienot lejā pa serpentīnu sanāca laba atpūta. Pie Gaujas tilta kā pirmie devāmies otrajā papildaplī (6km), kas izrādījās gana smags un slikti nomarķēts (marķējumu nevarēja sniegā redzēt + bijām tie, kas svaigajā sniegā dzina taku), daļa tiesnešu mūs vēl negaidīja un sauļojās automašīnās, tāpēc kādas reizes 6 aizskrējām nepareizi, kopā zaudējot aptuveni 1'. Jāsaka godīgi, ka pirmais aplis pagāja vēja spārniem un nogurumu varēja sākt just otreiz pevarot starta kalnu. Pirmā apļa laiks apmierinošs 1h:42min:10sek. Starpfinišā ilgi neuzkavējos, bet paķēru savu pudeli ar sagatavoto Isostar long energy drink un devos tālāk, lai neļautu arī konkurentam papildus uzēst, jo pamanīju, ka viņš līdzi nenes nevienu enerģijas želeju. Pudeli nomeru pie Siguldas slimnīcas, lai pēc distances atkal paņemtu. Pirmā apļa laikā biju novērojis konkurentu un izstrādājis divas taktikas kā uzvarēt šo skrējienu. Pirmā bija agresīvā - maksimāli ātri skriet lejā no kalna, jo es to darīju ar IceBug apaviem, bet viņam naglu nebija un otrais - raiti atstrādāt Kaķīškalnu un Ķeizerskata kalnu, jo pēc tam ir pietiekoši gari noskrējieni, kur atkal atpūsties. Izrādījās, ka ar šo taktiku arī pietieka un pie otrā plāna nemaz nebija jāķeras klāt. Otrajā noskrējiena no Ķeizerskata konkurents manāmi iepalika, kas man ļāva dzerampunktā uzkavēties ilgāk, lai kārtīgi uzbarotos un tiklīdz viņš pietuvojās (~ pēc 10'') tā devos prom, lai viņam būtu mazāk laika padzerties. Atkal nostrādājā un viņš tikai nedaudz padzēries uzreiz metās man pakaļ, atkal atļāvos noķerties, lai piebeigtu viņu pēc Kājinieku tilta. Perfekta taktika, kas ļāva man krietni no viņa atrauties un pēdējo reizi manīt kāpienā uz Krimuldu, kur paskatoties uz viņu viss bija skaidrs, ja pats nenobeigšos tad uzvara ir mana! Ļoti patika, ka īsajā papildaplī viens no trases tiesnešiem jautāja - Tu jau skrien otro apli, uz ko saņēmis atbildi "jā", atbildēja: "Tu esi galīgi traks!" Nice, neko jaunu nepateici :). Skrienot lejā pa serpentīnu bija skaidrs, ka uzvara ir mana, tāpēc dzerampunktā atļāvos arī nedaudz panašķoties ar gardumiem. 

Trases tiesnesis pie Gaujas tilta ziņoja, ja viņš ir noskrējis visu pareizi, tad tulīt jums finišā būs pirmais 33nieks. Priekšā vēl bija palicis pēdējo reizi uzrāpties Ziediņkalnā, kur augšā gaidīja aurojošs fanu pūlis ar saucieniem uzkapā finišu! Jāatzīst, ka spēka ļoti daudz nebija, lai uzkapātu finišu, bet pasmaidīt atļāvos. Biju pieveicis 33km (pēc Polar RC3 GPS 32,70km) Siguldas kalnos un izcīnījis drošu uzvaru. Laiks gan drusku ilgāks kā biju plānojis vadoties pēc iepriekšējās reizes(tieši 30' ilgāks) un knapi palīdu zem 3h - 2h59min42,8sek, kas sanāk 5:33min/km. Pēc 2' finišējā arī mans konkurents, kuram izrādās ir arī vārds - Uģis Karasevs - un ir gana nasks skrējējs (skriesim.lv statistika). Nevar noliegt, ka trase šogad bija grūtāka un uzsnigušais sniegs to nedarīja vieglāku. Man patika. es izbaudīju (bet varēju izbaudīt arī vairāk) un līdz ar to nākošo reizi būs atkal, bet būs tikai un vienīgi garākā distance, jo mani aizrauj ultra garie skrējieni ar visu sevī ietverošo (cīņu ar sevi, balansēšanu uz krampju robežas distances beigās, konkurentiem, uzmundrinošiem faniem utt..). 

Jāsaka paldies organizatoriem, jo šādu pasākumu nav viegli noorganizēt, ņemot vērā to, ka sniegs uzsniga dienu pirms starta. Paldies visiem smaidīgajiem tiesnešiem trasē un visiem tiem, kas neskopojoās uzmundrināt. Liels paldies Isostar par dāvāto iespēju skriet Isostar team sastāvā, paldies pulsometrs.lv par iespēju kārtīgi iemēģināt jauno Polar RC3 GPS. Sezona ir noslēgusies un laiks nedaudz atvilkt elpu. See ya!

This is it!

Pagājis mēnesis kopš mana pēdējā ieraksta un nav jau tā, ka nebūtu nekas noticis. Ir noticis un krietni daudz. 

Pēc SM vidējās distances, palika tieši nedēļa līdz sezonas otrās puses galvenajam startam - SM ultra long. Ar domu par šo startu dzīvoju kopš Augusta sākuma un tieši tāpēc lielākoties viss, kas tika darīts tika darīts skatoties uz šo startu, samazinot apjomu tikai pirms LČ Daugavpilī.

Visu nedēļu pirms SM ultra long pagāja vienā lietū, kas radīja pamatotas bažas par to, ka apvidus būs krietni smagāks nekā sausā laikā. Tas arī piepildījās. Pāris minūtes pirms starta lietus beidzot beidzās, bet apvidū ūdens netrūka. Jau pirms starta bija skaidrs, ka sākumā būs 2 maziņi apļi un pēc tam viens liels aplis. Izvēlējos taktiku startā netrakot, lai neuztaisītu muļķīgu kļūdu kā pagājušajā gadā. Ceļš uz 1KP bija diezgan interesants, jo apkārt ļoti daudz spēcīgu džeku, kas noskaņojušies cīnīties uz dzīvību un nāvi. Jūtu, ka viena daļa skrējēju sāk stipri virzīties pa kreisi, bet man KP vairāk pa labi, sekoju kompasam un veiksmīgi ieaugu 1KP atrašanās vietu, atliek tikai aizskriet. Pa kreisi no manis Gernot Kerschbaumer un pa labi Wiliam Lind. Nolemju turēties kopā ar W.Lind, jo iepriekšējos SM demonstrēja anormālu sniegumu. Sabiedrotie bija atrasti nu atlika neatlaist. Diemžēl uz 3KP kolēģis izdomāju uztaisīt kļūdu, kas maksāja 1' un iespējams pazaudētu labāko grupu pēc abiem veiktajiem aplīšiem. Tālāk jau viss vedās OK, nomainīta karte, otrais mazais aplītis es un W.Lind + vēl pāris džekiņi. Ejot uz otro karšu maiņu parādās aizvien vairāk censoņu, bet skaidrs ir viens - esam kādu 1.5min aiz labākajiem. Pēc kartes nomaiņas sekoja šoks - garākais etaps distancē - kopā esam kādi 9 džeki, tempu kurina Lind un Liljequist. Nezinu, kas ir ar mani, bet etapa pusē saprotu, ka vnk nespēju turēt šo tempu un palieku kopā ar krievu censoni Roman Ryapalov, kuram arī izskatās, ka temps ir par augstu. Pirms taureņa par pārsteigumu ieraugu sev priekšā kluba biedru Alekseju, ko darīt jānoķer, no aizmugures klāt pieskrien arī Gernots, tātad varbūt, ka nemaz nav tik slikti. Taureņa zars sakrīt ar abiem un attīstam pieklājīgu ātrumu, otrā zara beigās ieraugam priekšā veselu bariņu ar SNO džekiem. Vienu ātri vien noķeram un nokožam, uz 23KP atkal garš etaps, bet ar interesantu ceļa izvēli. Aleksejs grib iet pa labi, es izvēlos iet pa kreisi kopā ar Gernotu, tādejādi arī Aleksejs mums piebiedrojas. Uz ceļa tiek attīstīts prātam neaptverams ātrums (3:20min/km), jo skriets jau ir 1h45min un tālumā priekšā ir neviens cits kā Liljequist. Pēc ceļa paliek grūti un apvidū ātrums krītas, Gernots attālinās, pieskrien klāt Aleksejs un saka, ka nu līdz finišam tiksim, kaut vai viens otru aiznesīsim! A kas Tev ļaus atpūsties?! No muguras ir klāt Aleksandr Kratov, tātad nemaz galīgi nevajadzētu būt slikti.. Parādās papildus motivācija un spēks, kas ļauj sadzīt rokā Gernotu un atkal pamanīt pāris džekus priekšā. Pēdējais garais etaps uz 27KP, es gribu iet apkārt pa ceļu, jo neredzu ne Kratovu, ne Gernotu, bet Aleksejs uzsauc, ka jāiet taisni, viņš esot izvēlējies ceļa variantu. OK, ko darīt, viens vairs nu galīgi negribu palikt. Mežā sazīmēju gan Gernotu, gan Kratovu un Kratovs izvēlējies Alekseja ceļa izvēli. Pārsteidzošā kārtā šajā etapā uzrādam labāko laiku (zaudēju 2sek Aleksejam), kas viennozīmīgi parāda, kura ceļa izvēle bija izdevīgākā. Pirms KP saskrien vēl kādi 3-4džeki, kas beigas padarīja nāvējošas, bet lai turētos kopā ar Kratovu spēka nebija, beigās vēl sliktāka ceļa izvēle uz pēdējo KP un zaudēju arī Aleksejam, bet kura vieta nav skaidrs. Jāpiezīmē, ka pēdējā KP nedzirdēju signālu un nācās pāris sekundes zaudēt, jo pēc veiktiem 3 soļiem izdomāju, ka būtu stulbi dabūt DSQ finiša KP, tāpēc nācās iespringt finišā, lai nepalaistu garām Panchenko. Pēc finiša uzzinu, ka Kratovs finišējis 7.vietā, tātad pastāv cerība uz TOP10, bet nav skaidrs cik džeku finišēja pa viduci. Galu galā 12.vieta, kas nebūt nav slikti, jo zaudēju uzvarētājam 6:38min, kas ir tieši 1km pēc mana skriešanas vidējā ātruma jebšu 18sek uz km. Ja distances laikā būtu kāda info par to, kādā pozīcijā atrodamies, tad varbūt būtu beigās arī paņēmis slepeno ieroci (Isostar EnergyShot), ko biju nolēmis ņemt ~15min pirms beigām, bet distances laikā no šīs domas atteicos, jo baidījos, ka tas varētu izsaukt krampjus, kuri jau tā bija tuvu. Klusais sapnis bija TOP10, bet galvenais mērķis uzlabot pagājušā gada rezultātu (vietu un zaudēto laiku uzvarētājam) Rezultāti, spliti, karte.

P.S. Pēc labā starta SM, tiku pie piedāvājuma skrietarī Blodslitet, bet nācās atteikties, jo esmu uzsācis pilnas slodzes darbu.

Pēc šī starta bija atlicis vēl tikai viens starts Zviedrijā - 25manna. Gatavojos kopā ar Kalvi un jutos fiziski spēcīgs un gana ātrs, lai tiktu iekļauts pirmajā komandā un skrietu 5.etapu. Visu sarežģīja tas, ka 4dien sāku justies slims, kas noveda pie tā, ka 5dien jutos vēl beigtās. Tika paņemta 2x pa 5kārtīgajai C vitamīna devai, kas lika organismam sasparoties un 6dien atļāva startēt. No sava kluba devos kā pirmais 5.etapā un finišēju ar labāko laiku no kluba, kas atkal apliecināja, ka 25mannā šāda veida etapā esmu gana labs. Nebūtu divas muļķīgas kļūdas, tad kādas 2min noteikti ātrāk varēju, kas būtu izskatījies pavisam labi. Gala rezultātā IKHP ieņēma 14.vietu, kas nepavisam nebija tas, uz ko cerējām pirms starta. Pēc finiša organisms bija nokauts un pavadīju vairākas dienas cīnoties ar vīrusiem. Rezultāti, karte.

Pēc lieliski pavadītā mēneša Zviedrijā, atgriežoties Latvijā biju nolēmis startēt vēl kādās orient sacensībās, jo jutos ļoti stiprs  gan fiziski, gan orient tehnikas ziņā. Neskatoties uz izlaistajām 4dienām bez skriešanas un to, ka nākas pavadīt 8h darbā, skrienot Azimuta Rudens Maratonu sajūtas bija tuvu ideālām un nekādas problēmas ar orientēšanos. Žēl, ka nebija nopietnas konkurences, lai pārbaudītu īsto varēšanu/nevarēšanu. 16,3km pa 1h:38min:07sek un pārliecinoša uzvara. Rezultāti.
Lai pārliecinātos vai ARM nebija gadījuma sacensību veiksme, nolēmu startēt arī Madonas nov. atklātajā čempionātā, kur solījās spraigāka konkurence kā lielākajā daļā LK posmu (Sirmais, Jubis, Lielais Kristaps, Roltonkings un Artja, kurš gan slimības dēļ nestartēja). Šīm sacensībām piegāju easy, jo pēdējās sacensības, kurām šajā gadā gatavojos ir Siguldas Kalnu Maratons (33,9km), un Madona iekļāvās gluži labi treniņprocesā. Pārliecinājos, ka ātrums un precezitāte priekš rudens ir ļoti laba un distanci veicu pietiekami tīri, neapmierina ceļa izvēle uz 12KP, kur zaudēju parāk daudz laika. Gala rezultātā neaizsniedzams bija Sirmais, kurš atdzimst jaunā kvalitātē gluži kā Fēniks, bet zaudētās 14sek Jubim drusku škrobē, jo tik daudz laika toč varēju nomest. Rezultāti, spliti, karte.

Nu ir palicis pēdējais šīs sezonas pārbaudījums SKM un tad neliela atpūta, lai sāktu gatavoties jaunajai sezonai. Sezonas rezumē sekos vēlāk, tāpēc anonīmie komentētāji variet paciesties un visas savas +/- domas varēsiet izpaust tur! This is it!

P.S. Paldies pulsometrs.lv, kurš ir iedevis testēt jauno Polar RC3GPS, lai spētu saprast vai tas man derēs analizējot treniņprocesu un sacensības. Šobrīd liekas, ka būs OK, bet par to visu sīkāk vēlāk.

Mazo čempionātu laiks

Ražas ievākšanu biju plānojis turpināt Klubu stafešu 1.etapā, bet divu dienu kartupeļu talka iznīcināja cerības kļūt par 1.etapa līderi un nācās finišēt 3.vietā, piekāpjoties Artjam un Belijam.

Nākamā pietura bija LČ Daugavpilī, no kurienes noteikti viens cēlmetāls bija jāatved. Apbrīnojami labi jutos fiziskajā ziņā, kas galīgi negāja kopā ar orientēšanās (-ne)prasmēm. Galīgi netiku galā ar izpratni pēc kā tad īsti kartē orientēties, jo apvidus bija detaļu pārbagāts. Izdarīju pareizos secinājumus pēc vidējās dstances un uz stafeti jau skatījos krietni cerīgāk. Žēl, protams, ka komandas sastāvā nevarēja iekļauties Bērcis, bet komanda ar Ati D. un Timo Sildu bija gatava cīnīties par augstākā kaluma bleķi. Šoreiz pamainījām stafetes taktiku un pirmajā etapā devās Atis, iznākot drusku par daudz aiz līderiem (5')un nododot stafeti man 12.pozīcijā. Ātrums joprojām bija labos draugos ar mani un jau distances sākuma daļā saķēru rokā praktiski visus, kurus bija reāli saķert, ierodoties skatītāju KP trešajā pozīcijā. Orientēšanās stilam biju izvēlējies pareizo taktiku, no kuras vienīgo reizi atkāpos aiz skatītāju KP, kur atstāju pārāk daudz laika (2'40'') un finišēt tomēr nevarēju ar platu smaidu uz lūpām, jo apzinājos, ka šī kļūda beigās visticamāk maksās zeltu. Timo mežā devās 4.pozīcijā. Atkal nodemonstrējā fantastisku sniegumu un atnesa OK Ape-Alūksne bronzu šajās stafetēs, pavisam nedaudz aiz sudraba.. Paldies viņam par to!

Uzreiz pēc LČ devos pāri Baltijas dīķītim, lai startētu atlikušajos SM un paciemotos pie viesmīlīgā Kalvja Jutaholmsringen 11. Uzsvars uz SM ultra long un 25manna stafeti. Pirmais SM, kurā atrādījos bija garā distance, bet lai pilnvērtīgi atrādītos pa priekšu bija jāizpilda kvalifikācija, lai tiktu skrieties ar lielajiem puikām. Kvalifikācijai izvēlējos mierīgu un precīzu orientēšanās taktiku, jo distance bija pārbagāta ar garajiem etapiem, kuros nedrīkstēja pieļaut kļūdas, pareizā ceļa izvēle - maksimāli turoties pie sarkanās līnijas. Plānu ievēroju perfekti līdz (atkal) distances beigām, kur pēdējā km bija jāpaņem 6KP no 14KP kartes detalizētākajā daļā.. uz vienu no viņiem atstāju 5', kur arī palika vieta A finālā un atzinība no Kalvja. Savā kvalifikācijas grupā ieņēmu 17.vietu (kvalificējās labākie 10). B finālā (bija arī C fināls) jau skrēju bez īpašas motivācijas un arī uz orientēšanos nebiju noskaņojies (25.vietā). 

Pēc nedēļas mērojām tieši to pašu ceļu un palikām tieši tajā pašā viesnīcā, lai startētu SM vidējā distancē. Apvidus ļoti akmeņains (līdzīgs EOCa), sākumā grūti pierast pie tā, ka nevar paskriet.. Kartē jau viss izskatās vnk, jo mežs "balts". Kvalifikācijā skrēju uz riska robežas, jo apzinājos, ka īsti kvalificēties no 40 džekiem starp 7 labākajiem būs praktiski neiespējami. Distances sākums bija relatīvi ļoti viegls un sev kārotu 7tiņnieku tomēr bija izdevies iekarot, bet distances otrajā daļā, kas bija ļoti tehniska un ar detaļām pārbagāta nenobalansēju un totāli izgāzos. Zaudēju 10' un ieguvu iespēju skriet E finālu (bija vēl arī F fināls). Neliela doma bija, ka varētu iet uz uzvaru savā fināliņā, bet tā kā startējām agri no rīta un bija jāuzbūvē telts priekš tiem, kas tika A finālos, tad praktiski nokavēju startu un nesanāca nekāda iesildīšanās, lieki piebilst, ka visu dienu lija lietus un bija nenormāli sliedens kā arī auksts. Šoreiz skrējiens izdevās jau labāks un nesaprašanās ar karti sanāca tikai vienā vietā, kur atstaigāju 3' un rezultātos ierindojos 13.vietā E finālā. 

Rezultāti, spliti no SM atrodami šeit.

Secinājumi pēc šiem SM ir izdarīti, bet kas ir pats galvenais - pietrūkst regulāras skriešanas attiecīgā mēroga kartēs ar attiecīgām augstumlīknēm, lai spētu ar pirmo piegājienu uztvert kartes autora domu gājienu. 

Tgd alikuši pēdējie divi starti Zviedrijā, jāuzlabo pagājušā gadā iespētie rezultāti! Esmu gatavs to izdarīt! Keep going!