Iepriekšējais raksts beidzās ar to, ka esmu izturējis pārbaudījumu un biju apņēmis pilns šogad debitēt arī LČ taku skriešanā. Pēc CET 50km bija 7 nedēļas, lai atpūstos un nobriestu Latvijas taku skriešanas klasikai Siguldas kalnu maratonam, kur dalībniekus LČ distancē sagaidīja nedaudz virs 70km ar vairāk nekā 3000 vertikālā kāpuma metriem. Laika posmā starp ultrām tāda nopietna atpūta vai mērķtiecīga sagatavošanās nesanāca, jo visam pa vidu bija 2 StirnuBuks posms, Valmieras 2h rogainings, LČ orientēšanās stafetē un Eurommetings vidējā distance Igaunijā. Atpūta vairāk sanāca pēdējās divās nedēļās, kur viens no atpūtas veidiem varēja beigties arī ar DNS LČ taku skriešanā.
Kopumā nobriedis startam biju, tā man bija atgriešanās garākā distancē pēc pagājušā gada CETā pieveiktajiem 76km ar astīti, bet skaidrs, ka šis skrējiens bija ar citu svaru un citiem vertikālajiem metriem. Konkurence beigu beigās arī novācās pietiekoši laba priekš LČ un pirms sezonas izvirzītais mērķis (medaļa) bija vēl jānopelna. Par lielākajiem konkurentiem pirms starta uzskatīju Aināru Kumpiņu, Artūru Vadzi, Konstantīnu Biktimirovu un aizmirst nedrīkstēja arī par Albertu Jasānu, kurš visu vasaru cītīgi nāca uz #supervaroņu trepju treniņiem Grīziņkalnā, kā arī Matīsu Haritonovu, kurš SKMā garajā distancē bija pamanījies finišēt trijniekā iepriekš.
Sākotnēji biju nobažījies par laikapstākļu prognozi, bet tuvojoties starta dienai, tā palika aizvien labāka un beigās bija skaidrs, ka lietus būs tikai distances noslēdzošajā posmā. CETā biju iztestējis ekipējumu un sapratis, ka Inov-8 jaunā somā ir ļoti ērta, bet man nāksies skriet ar dzeršanas sistēmu, jo atsevišķās pudelītes CETā ļoti sasita krūtis, līdz ar to SKMa noskrējienos tas varētu būt vēl sāpīgāk. Taktiku pirms starta biju izvēlējies līdzīgu kā iepriekš - sākt diezgan ātri, mēģināt iegūt pārsvaru pār sekotājiem un vēlāk pārvarēt lūzuma punktu, pazaudējot pārsvaru, bet ne vietu. Distances formāts tāds pats kā iepriekš četri apļi: 15km - 20km - 20km - 15km = 70km. Pēdējā brīdī trase tika nedaudz mainīta, līdz ar to distances garums nebūtiski pieauga (~+2,4km).
Starts Ziediņkalna pakājē, kalnu izcelt nebija plānā, bet sēņot arī netaisījos. Pieveicu to diezgan raiti un starpfinišu kalna augšā pametu kā trešais. Priekšā bija 2 skrējēji, kur kā vienu "sazīmēju" Ģirtu Dakšu, bet otru neatpazinu. Noskrējienā pa pilsētas trasi apdzinu nezināmo skrējēju. Ātri pārcilāju starta protokolu un konstatēju, ka nezinu, kuru distanci skrien Ģirts, ņemot vērā, ka viņš ilgstoši bija ārpus skriešanas aprites dēļ ceļgala traumas, pieļāvu, ka max variantā viņš skrien 35km distanci. Riktīgi biju pārsteigts par kāpienu augšā gar bobsleja trasi, jo tur zāle nebija nopļauta, tā bija virs manas galvas un nereāli slapja. Pie sevis tik nodomāju, ka no lietus izvairījāmies, bet tāpat Normunds ir pacenties, lai mēs būtu slapji jau pašā distances sākumā. Nākošais pārsteiguma moments nebija ilgi jāgaida, jo šoreiz noskrējienam bija izvēlēta Kordes trase, kur gar malu iet veca, nosacīta taka, kuras pamatu veidoja daļēji sapuvušas trepītes. Nereāli nostiepos jau pirmajā piegājienā un vēl paguvu pagriezt arī potīti starp puvušo dēļu spraugām. Izcils sākums Jāni! Atlika tikai nopūsties un cerēt, ka atlikušajā distances daļā šāda veida pārsteigumu nebūs, jo tie padara skrējienu nebaudāmu. Ģirts bija uzņēmis visai labu tempu, kas man bija drusku par ātru, līdz ar to necentos viņam turēt līdzi, bet mēģināju izmantot savas priekšrocības - trases tehniskākajos posmos, lai iegūtu pārsvaru pār pārējiem. Skrienot augšā uz Laurenčiem satiku Andri Ronimoisu, kurš apstiprināja, ka Ģirts skrien 35km distanci, līdz ar to nav mans tiešais konkurents un ar mierīgu sirdi varēju uz viņu neiespringt. Uz Kājinieku tilta pār Gauju paskatījos atpakaļ un konstatēju, ka esmu ieguvis aptuveni 1' pārsvaru pār sekotājiem, starp kuriem tuvākais likās, ka ir Alvis Danovskis, samanīju Vadzi, Kumpiņu un arī Pēteri Grīviņu, kurš skrēja 35km. Diezgan feini! Šajā brīdī nolēmu pamainīt skrējiena taktiku - apzināti vai neapzināti sāku pietaupīt spēkus, jo gribēju, lai tieši konkurenti mani noķer, tādejādi patērējot nedaudz vairāk spēka nekā es šajā distances posmā, kurš līdz 1.apļa beigām bija diezgan skrienams. Uz Krimuldas terases mani klāt pieskrēja Kumpiņš un Pēteris, kur pēdējam solis likās nedaudz raitāks, toties Ainārs elpoja diezgan smagnēji un atzina, ka visus pirmos 10km ir skrējis ātrāk, lai noķertu mani. Izskatījās, ka mans plāns ir nostrādājis. Tiklīdz Pēteris bija man klāt, tā mēģināju kāpināt tempu, lai atkal "ietu" prom no Aināra, bet šoreiz tas īsti neizdevās un pirmo apli pabeidzām praktiski reizē.
Pirmais aplis, kāpums uz Laurenčiem
Turpināju skriet savu skrējienu un pēc trases tehniskākā sākuma arī Ainārs bija man blakus, Pēteris bija iepalicis, bet Ģirts Dakša aptuveni 2-3' priekšā. Šādā raitā solī ar Aināru noskrējām kaut kādus 12km - līdz bija jādodas papildus cilpā. Diezgan pēkšņi paliku vājš un nespēju turēt Aināra tempu kāpienā pa trepēm uz serpentīnu, garām paskrēja arī Pēteris, kurš konkrēti noteica - nedomā par Aināru, bet skrien savu skrējienu! Tā kā ar šādu vājumu biju saskāries arī iepriekš, tad zināju, kas man jādara - jāsāk ēst un no želejām ir jāpāriet uz cieto paiku! Tā nu vilku ārā no somas kabatām Isostar enerģijas marmalādes un šokolādes batoniņu (žēl, ka bija tikai viens aizķēries). Līdz 2.apļa beigām aptuveni 7km, līdz ar to nu bija jāiztiek ar to, kas somā, lai vēl cietāku paiku dabūtu starpfinišā. Garām paskrēja arī Vadzis, kuram iepriekš priekšā biju bijis gandrīz 2'. Lēnām sāku domāt, ka šis laikam būs mans pēdējais aplis šodien, jo pieļāvu, ka tulīt arī Konstantīns vai Matīss būs klāt. Tuvojoties apļa beigām, tik tiešām viens man garām paskrēja, bet fū! tas bija Roberts no 35km distances, kurš šodien demonstrēja diezgan spēcīgu sniegumu. Jutos galīgi demotivēts.. Kāpumā uz Ziediņu manīju, ka Vadzis ir pratiski augšā, līdz ar to esmu aiz viņa kādas 3'.
Pēc Kaķīškalna pievarēšanas
Starpfinišā īsti nezināju, ko darīt tālāk. Andris noprasīja, kas man ir - saku, ka esmu tukšs un kājas kā vate. Andris saka, ka jāturpina, jāpamaina kāpumos skriešanas tehnika, lai citi muskuļi pastrādā. Starpfinišā biju sagatavojis koliņu un pirmais ko darīju devos pēc tās. Izdzēru 2/3 no 0,5l pudelītes, paralēli klāt bija pienacis Pēteris, kurš pirms nepilnām 5' bija finišējis savu skrējienu un prasīja, kā un ko man palīdzēt. Tā kā biju izdzēris jau visu savu 1,0l ūdeni, tad palūdzu uzpildīt to, kamērs pats nodarbojos ar ēšanu (siers, olīves, apelsīni, šokolāde u.c. cietā pārtika, kas bija pieejama). Draugu uzmundrināts un ar citu garšu mutē, nolēmu doties 3.aplī. Andris ar Pēteri noteica, ka visi jau tepat vien vēl ir un ultra tikai sākas. Neierasti sev kontrolpunktā biju pavadījis 5', pozitīvi, ka šajā laikā no aizmugures neviens nebija klāt pienācis, līdz ar to vieta TOP3 vēl ir atvērta. Devos nākošajā aplī, koncentrējos uz mazākiem starpfinišiem, pamainīju skriešanas/kāpšanas tehniku kāpumos (pārgāju uz mazākiem, bet ātrākiem soļiem) un lēnā garā sāku justies labāk. Visticamāk, ka arī vēderā ieliktā cietā paika sāka pārstrādāties un izdalījās enerģija. Trešais aplis pagāja bez īpašām emocijām. Informācijas par situāciju aizmugurē nebija, bet priekšējie esot diezgan tālu. Ar tādu noskaņojumu arī tuvojos apļa beigām, kad pēkšņi sadzirdēju, ka kāds (Inga) bļauj, ka Vadzis ir tepat priekšā un viņam vajagot pielikt soli, ja negrib, lai es viņu noķeru. Novērtēju, ka viņš man nav priekšā vairāk kā 5' (pusi noskrējiena un kāpums uz Ziediņu). Sajutu nelielu asiņu garšu mutē, jo pavērās iespēja viņu noķert, līdz ar to nekas vēl šeit nebija beidzies!
Pieveicot trešo apli.
Sajutos kā mednieks, ķerot rokā Artūru Vadzi.
Kā vēlāk izrādījās, tad izšķirošais laiks cīņā par otro vietu bija tas, kuru pavadīju katra apļa kontrolpunktā, ja iepriekš tās bija 5', tad pirms 4.apļa gadrīz 2.5' un, lai arī beigās skrēju ātrāk kā Vadzis, šeit zaudēto laiku nebija iespējams atgūt. Šī noteikti būs mācība, kuru paņemt līdzi citos skrējienos, jo cieto paiku es varu nest līdzi un uzņemt, piemēram, kāpumos. Pēdējie 15km bija relatīvi viegli, salīdzinot ar 15km, kurus veicu starp 25 un 40km. Pirms kāda laiciņa bija sācis līt lietus, līdz ar to noskrējienā pirms Kordes trases uzvilku lietus jaku. Kaķīškalnā saņēmu kārtīgu uzmundrinājumu no vāverēm, varbūt tur bija arī kāda supervaroņu meitene, biju pārāk koncentrējies kāpumam, bet šis atbalsts noteiki noderēja! Sen jau kā distanci dalīju īsos starpfinišos, kas palīdzēja nedomāt par atlikušajiem kilometriem. Pie Laurenčiem biju diezgan drošs, ka finišēšu trešajā vietā, jo neticēju, ka krasi pavērsieni vairs atlikušajos 10km varētu notikt. Jutos diezgan labi, lai būtu drošs, ka aizmugurē neviens neskrien īpaši ātrāk, Vadzi saķert nebija izdevies un par Aināru es sen biju aizmirsis. Laikapstākļi turpināja pasliktināties, bet es iekšēji gavilēju par to, ka nebiju salūzis pēc 2.apļa un biju gandarīts par to, ka pārvarēju lielo lūzienu un būšu izcīnījis pirmo LČ medaļu ārpus orientēšanās sporta! Kāpiens uz Ziediņkalnu bija diezgan vientuļš, salīdzinot ar 2. un 3. apli, bet ko var gribēt, ja īsās distances finišējušas jau sen un laikapstākļi nelutina, lai izbaudītu zelta rudeni Siguldā. Finišs pēc 7h:47min:53sek! DONE!
LČ taku skriešanā pjedestāls vīriem
Aināram beigās biju zaudējis veselas 30', bet visu cieņu viņam, jo spēja aizvadīt ļoti labu skrējienu un beigās skrēja līdzvērtīgā ātrumā kā sākuma daļā. Vadzim zaudēju gandrīz 7' un šeit cīņu izšķīra mans pieredzes trūkumus ultra garās distancēs un atbalsta cilvēka trūkums starpfinišā. Konstantīns pēdējo apli bija cīnījies ar krampjiem un finišā ieradās 20' aiz manis, bet paldies viņam, ka īsti neatļāva man atslābt distances otrajā daļā! Jaunas atziņas un pieredze ir iegūtas, nākošais solis varētu būt 100km+ distance, jo pieredze ir jāiegūst un vislabākais veids kā mācīties ir darot! Tiekamies takās!
Paldies par nenovērtējamo atbalstu un manu komfortu sacensībās/treniņos: Inov-8 un OSveikals, Compressport un Takusports, Isostar Latvija, Suunto Latvija, pulsometrs.lv un Supervaroņu treniņi! Tāpat šis viss nebūtu iespējams, ja mana ģimene nebūtu ar mani uz viena viļņa un Zane izlaida SKM tikai tāpēc, lai paliktu mājās ar apslimušo Dārtu, bet labās domas sūtīja attālināti!
Foto:
Mareks Gaļinovskis
Antons Kranga
Jānis Andersons
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru