Siguldas kalnu maratons

Gandarījums. Pozitīvas emocijas distancē un pēc distances. Prieks. Ideāls laiks utt... Jā to visu es piedzīvoju skrienot Siguldas kalnu maratona 33km distanci. Tagad visu pēc kārtas. Īpaši šim pasākumam negatavojos fiziski, jo pa vidu vēl pēc LČ maratona Tērvetē bija 2 stafetes, kurās skrēju 1.etapu un darīju to ļoti ātri :) Bet gatavojos morāli, protams dzēru daudz magniju pēdējās 2 nedēļas. Aizvadīju četrus speciāli šim pasākumam veltītus treniņus - 2garākus un pa kalniem + 2 vnk garākus treniņus. Sajūtas pēdējā nedēļā bija ideālas, tās gan nedaudz sabojāja 3dienas disciplīnas neievērošana.

6dien solīja labu laiku par ko gan neliecināja skats pa logu no rīta. No saulītes ne miņas. No Rīgas uz Siguldu devos ar autobusu, kur par jautrību rūpējās Mārcis Priedītis ar saviem draugiem. Siguldā mani savāca Atis Rešķis un varējām gatavoties startam. Sadzēries sporta drinkus un sagatavojis visu nepieciešamo distancei devāmies uz starta vietu. Skriešanai izvēlējos La Sportiva Crosslite apavus, neiedzenot radzes, varu teikt tikai to, ka tā bija pareizā izvēle, jo salīdzinot ar Ice bugiem zole ir sitpri biezāka. Pietrūka kādas radzes..
Plāns priekš distances pavisam vnk - visu distanci noskriet vienā tempā, lai neuznāktu lūziens. Tāpēc pirmo starta kalnu praktiski uzkāpām un pēc tam jau sākām ripināt tā starp 4:10-5:00 min/km.. pirmajā garajā noskrējiena lejā no kalna nopsihojām lejā apdzenot ļoti daudz skrējējus un pēc tam jau bija stipri vieglāk. Pa priekšu neredzējām ne Jubi, ne Kāsi, ne Toļu un pat ne Krūmu, kurš skrēja 55km. Nelielu gabalu pa priekšu skrēja Nauris Spalviņš, aiz muguras kāds nepazīstams skrējējs. Tā divatā arī skrējām līdz distance dalījās. Atis visu laiku kontrolēja ātrumu, jo man jau gribējās izmantot savas 1.etapa iemaņas un noķert visus, kas ir priekšā., jo baidījos, ka varam atlaist viņus par tālu. Ieskrienot karjerā pēc pēdām varēja redzēt, ka priekšā ir kādi 3-4sportisti. Pie smilšu sienas ieraudzījām vienu sportistu sarkanā augšā ar plaušu uz muguras, nevarējām saprast, kas tas ir... Pēc dzirdinātavas aizskrējām garām Spalviņam un atkal ieraudzījām sarkanā tērpā skrienošo cilvēku. Jāmin, ka pie Kājinieku tilta distances atkal sagāja kopā un nācās apdzīt ļoti daudz priekšā skrienošos 11km veicējus, kas nedaudz paaugstināja tempu, bet traucēja skrējienos lejā no kalniņiem. Kāpumā uz Krimuldu strauji pietuvojāmies nezinājam skrējējam un nogriežoties no serpentīna, ceļā uz otru papildapli sapratām, ka tas ir Krūms. Nedaudz sabļaustīšanās un informācijas ievākšana par priekšā skrienošajiem. Uz pļavas pirms Vikmestes takas ieraudzījām ar Jubi, kurš likās diezgan lēns. Krūmam bija ieplānotais pit-stops ar drēbju maiņu un papildus uzpildīšanos, kā rezultātā aizskrējām viņam garām. Aptuveni pie pusdistances sacensības man varēja arī beigties, jo piedzīvoju pamatīgu kritienu, bet par laimi bez lielām sekām. Lēnām un mērķtiecīgi tuvojāmies Jubim. Līdz arī viņu noķērām. Nedaudz paskrējām kopā, atkal uzzinājām kas un cik daudz aptuveni priekšā - Toļa ar Kāsi, esot ļoti tālu priekšā...Tālāk sekoja neprātīgs downhils pirms Gaujas tilta. Tilta pārskriešana un pēdējās trepītes pirms pirmā apļa beigām...Starpfinišā uzpildamies kā nākas un atkal uzzinam info - Toļiks kādas 2min priekšā, Kāsis vairāk (izrādās gan, ka Toļiks gandrīz 3.5min un Kāsis 4.5min..) Pirmais aplis pagāja vienā elpā! Pēc padzeršanās atkal klāt pieskrien Krūms un saka, ka negrib palikt viens un labāk skrien kopā ar mums līdz distances dalīsies. Viss turpinās pēc plāna, tempu turam nemainīgu, downhilus psihojam, kāpumus mierīgi, lai nesadzen kājas. Lielajā kāpienā uz Ķeizerskatu izvirzos grupiņas priekšgalā, kad pagriežu galvu uz leju redzu, ka arī Jubis joprojām netālu.. augšā uzprasu tiesnešiem cik cilvēki priekšā - viņš atbils, ka 4..JOPCIK?!?! WTF? Kā no kurienes.. 2 zinam - a kas tie otri 2?Viens esot ārzemnieks un vēl viens letiņš.. Iestājas šoks, jo esam ārpus 3nieka...tā kā esmu priekšā tad saku Atim, ka jākāpina temps, Krūms saka, ka ja līdz Kājinieku tiltam neieraugam nevienu, tad noķert būs grūti.. tā kā skrienu pa priekšu tad nedaudz palielinu tempu, bet joprojām tā ap 4.5min/km.. lielajā taisnē pirms tilta nevienu neredzem..pienāk tilts uz tilta neviena nav.. bet tad aiz tilta ieraugam, ka viens tomēr skrien gar kalnu dzeltenmelns..Toļiks :) hū..!Tempu nepalielinam, lai taupītu spēkus. Plāns jānoķer līdz dzirdinātavai, plānu veiksmīgi realizējam. Kārtīgi visi iestiprinamies un no tiesnešiem uzzinām, ka priekšā tiešām ir vēl 3 sportisti un mēs esam 4.,5. un 6tais.. Es saku Toļikam, ka cīņa sākās, Toļiks atsaka, ka esot besī un nevarot paskriet... Pļavas tālākā galā ieraugam vēl vienu sportistu, kuru ir pārņēmis bezspēks, kāpumā uz Krimuldu ļoti ātri viņu apdzenam - numurs īstais - bet kā šāds sportists, kurš skrien ar džemperi un botēs var būt mums priekšā?! Okey, esam palikuši 3 orientieristi uz 3.vietu. Toļiks saka, ka viņam kājās nedaudz krampji, Atim sāk reibt galva kāpjot augšā kalnā. Es pārsteidzoši jūtos ļoti labi. Ļoti ātri attālinamies no apdzītā skrējēja. Nu jau līdz finišam nav tālu - lejā pa serpentīnu, kur sākumā atraujos no abiem, bet tad nolemju nedaudz tempu nomest, jo ar Ati bija sarunāts, ka finišēsim reizē, bet tgd ir cīņa par pēdējo vietu uz goda pjedestāla. Ko darīt?! Toļiks kopā ar mums un izskatās labāk par Ati, nelielajā kāpumā uz Gaujas tiltu Atis vnk atslēdzas es droši skrienu pretī 3.vietai. uz pēdējām trepītēm atskatos un redzu, ka Ata nav, bet Toļiks tepat. Okey, ja jau esam tik tālu tikuši, kāpēc lieki mocīties un cīnīties ar vienu no cīņu biedriem meža stadionā?! Piedāvāju Toļikam finišēt reizē, jo gribas ar nākošo nedēļu sākt gatavoties jaunajai sezonai, bet pēdējajās trepītēs varēja noraut ne tikai uz mutes, bet arī piedzīt kājas, ka tik turies vai vēl labāk, kāds no mums varētu nraut bezfilmu. Mierīgi uzkāpjam augšā, bet Ati joprojām neredzam..lēnā garā dodamies pretī finišam ar domu, ka esam 3.vietā. Finišējam ar sadotām rokām, lai neviens no mums nepaliktu bez balvas.. prieks, prieks un vēlreiz prieks :) Pienāk Kāsis un saka, ka mēs esam 2.vietā, jo tie 2 džeki, kas vislaik bija priekšā (1nu gan mēs apdzinām) esot noīsinājuši distanci 1.aplī... vēl jo lielāks prieks un gandarījums. 33km distanci pieveicu 2h:37:min:30.1sek. ātrāk nekā bija plānots iepriekš.
Atis finišē tikai pēc 4min... spēks esot galīgi beidzies un motivācija cīnīties par 4.v. vai 5.v. neesot bijusi, pēc tam, kad uzzināja, ka tie 2 nošmaukušies, protams, nedaudz sarūgtinājums pārņem arī viņu, jo gribējās jau tajā 3niekā ieskriet..Kāsim zaudēju gandrīz 5min.. uz ko to norakstīt īsti nezinu. Okey sākums bija par lēnu, jo fiziski jutos daudz labāk, bet te atkal jautājums vai tad distanci būtu izturējis līdz galam. Protams, ļoti liels aspekts ir tajā, ka Kāsis visu mūžu dzīvo Siguldā un viņš zin kā uzskriet kalnā un noskriet no tā :) Kas zin kā būtu distance beigusies, ja būtu nolēmis cīnīties kā nākas ar Toļiku, vieta 3niekā tik un tā būtu bijusi, bet tas no sērijas kā būtu ja būtu.
Patiesi liels gandarījums, ka visās vīriešu distancēs vērojama orientieristu dominance (11km pirmie 2 absolūti ātrākie orientieristi, 33km pirmie 6 un 55km uzvarēja Krūms ar gandrīz 25min pārrākumu - viņš ir monstrs - izdarīja to mazāk kā 5h). Nākošgad noteikti skriešu atkal un uzņemšu jaunas pozitīvas emocijas. Tgd neliela attelpa, 5dien Sikspārņu nakts un tad jau hard work jaunajai sezonai. Rudenī esmu sasniedzis fantastisku formu, kas liecina par to, ka esmu uz pareizā ceļa, treniņbiedri ir, savā treniņplānā ieviesiešu arī Siguldas apmeklējumu reizi 2nedēļās!
P.S.Motivācija ir, gribasspēks ir ko vairāk vajag - ā jā no ūdens un gaisa nepārtiksi.. Finansējums noderētu (inventāra iegādei, sporta drinku, nometnēm...), ja kādam ir lieka nauda-Tavu vārdu uz skrienamā krekla uzdrukāšu! Paldies Dacei par bildītēm:)